Kaktusa augļi ir adataini
Madeleine Kats, TAGGIG FRUKT - ATT LEVA I ISRAEL, Bonniers, Stockholm 1965.
Vai iespējams kritizēt Izraēlu, neriskējot, ka kritiku uzskatīs par antisemītisma izpausmi?
Madelēne Katsa, zviedru lielākā laikraksta Expressen līdzstrādniece, domā, ka kritika ir iespējama. Izraēlas valsts ir sasniegusi tādu nobrieduma pakāpi, ka spēj panest kritiku. Tā ir pieaugusi. Vācieši noslepkavoja sešus miljonus žīdu, un tāpēc pasauli nomāc slikta sirdsapziņa. "Tāda pieeja ir Izraēlai bīstama", saka grāmatas Dzīvot Izraēlā - adatains auglis autore. Viņa dzimusi un augusi Zviedrijā. Tēvs žīdu cilmes, māte kristīga zviedriete. Vienu gadu pavadījusi Izraēlā, strādājusi kopsaimniecībā, kibucā, ceļojusi, vērojusi, centusies ar seismografa jūtīgumu uztvert izraēliešu pārdzīvojumus un reakcijas. Grāmata ir tanī gadā vērotā, pārdzīvotā un izvērtētā stenogrammas. Autore raksta it kā ar atkailinātiem nerviem, iejūtīgi, spēdama uztvert pat šķietami sīkas vibrācijas laužu, atsevišķu individu psīchē. Tieši, bez aplinkus vārdiem, viņa reaģē pret visu, ar ko sastapušies. Rezultātā: grāmatas lappusēs atspoguļojas Izraēlas cilvēki un dzīve ar nepiespiestu, tiešu intensitāti.
Katsas grāmata ir bezgala simpatiska - galvenokārt tāpēc, ka viņa nevairās pieskarties nevienam no tiem simtiem jūtīgo punktu, kas saistās ar žīdu divi tūkstoši gadu gaŗo vēsturi t.s. diasporā un tagad Izraēlas valstī. Tiesa, sistēmatiskāks pārskats, objektīvāku kvantitātīvu datu minēšana dotu ērtāku ieskatu jaunās valsts dzīvē, bez tādai grāmatai trūktu cilvēciskā pārdzīvojuma tiešuma, cilvēku reakciju netulkotā atspoguļojuma. Katsa ar savu personisko pieeju izlauzusies cauri "statistiskajam", aizsniegusi Izraēlas cilvēka dzīvo jūtu pasauli.
1948. gadā dibinātā Izraēla nav ortodoksās ebrēju reliģijas apsolītā zeme. Izraēla ir jauna, moderna valsts. Bet tā ir arī kausētava, kuŗā top jauna nācija - izraēliešu tauta. Tās vēl nav, tā vēl tikai top, bet viena raksturīga iezīme sastopama jau tagad: šī tauta nav žīdi, bet izraēlieši. Tā veidojas no sākotnējiem ieceļotājiem un to tiešiem pēctečiem, no brīvības cīņu dalībniekiem un no tiem vēlāko ieceļotāju tūkstošiem, kas tur no visas pasaules ieradušies, lai paliktu uz dzīvi. Šie ieceļotāji ne tikai auguši dažādās kultūrās, dažādās sabiedriskās un polītiskās sistēmās, dažādās sociālās šķirās, arī to ieceļošanas motivācija ir dažāda, un dažāda ir to ādas krāsa. Tāpēc Izraēla šodien - "ir ūdens piliens, kuŗā sakopotas visas pasaules, visas rietumu civilizācijas problēmas, kas kļuvušas par mūsu problēmām, no kuŗām nevar izvairīties."
Reliģiskajam mītam par "apsolīto zemi" Izraēlas tapšanā un vēsturē ir galvenokārt tikai simboliska nozīme. Tās izcelsme drīzāk meklējama Austrumeiropas un arī amerikāņu sociālismā, varbūt arī komūnisma idejās un cionisma izveidotāja Hercla idejā par "Der Judenstaat". Ar to izskaidrojama kopsaimniecību izšķirīgā nozīme Izraēlas saimniecībā. Pirmie ieceļotāji angļu protektorāta laikā ieradās nelegāli, izveidoja tuksnesī pirmās pionieŗu nometnes un to būt vai nebūt - bija kopā turēšanās, kollektīvs pāri visam. Tāpēc arī tagad kibuci joprojām funkcionē - kā pasaulē varbūt vienīgais praktiskais komūnisms. Bet principā tie ir ateistiski. Un no šī apstākļa izriet viena no Izraēlas iekšējām pretišķībām - šo moderno, sociālistisko un ortodokso, reliģiski noskaņoto izraēliešu starpā ir nepārkāpjama plaisa. Pat vistolerantākie ortodokso grupā neatzīst Izraēlu par īsto atrisinājumu, viņi to tikai akceptējuši kā "labāko no visiem ļaunumiem".
Tagadējā Izraēla uzskata sevi par rietumu, eiropiskās civilizācijas priekšposteni orientā. Izraēla funkcionē pēc demokratisko rietumu zemju principiem. Tādēļ izraēliešu vadītājas iestādes vispirms ir ieinteresētas veicināt ieceļošanu no rietumu kultūras zemēm. Prakse ir pilnīgi otrāda - ieceļotāju masas dod apkārtējās orientālās zemes. Šī masa ir ar orientālu mentālitāti, ādas krāsu, ieražām un ar zemu izglītības līmeni. Rezultātā - "baltie" izraēlieši tos uzskata it kā par "zemāku rasi", un orientālie ne sevišķi pūlas šo diskriminēto stāvokli grozīt. Cik ilgi? Izraēla tātad atrodas jūtīga rašu jautājumu priekšā, kas visai drīz var kļūt aktuāls.
Pionieŗu pēcnācēji, izraēliešu pirmā paaudze, uzskata sevi par izraēliešiem un vienīgajiem īstiem. Izraēlā - viņu uztverē - žīdu nav, ir tikai izraēlieši. Žīdi izraēliešu versijā turpretī ir tie, kas joprojām dzīvo ārpus Izraēlas kā minoritāte dažādās zemēs. Daudzi no viņiem labprāt runā cildinošus vārdus par Izraēlu, vāc ziedojumus un ierodas Izraēlā kā tūristi vai "lai apskatītos, kā šeit var iekārtoties". Savā zemē dzimušie sabras (kaktusa augļi, tuksneša nometnieku, pionieŗu kopsaimniecību bērni) ir audzināti nacionālā garā, un tos Šāda vispasaules žīdu "lojālitāte", šķiet, apvaino. Izraēla, tie esam mēs, ne jūs!
Mēs un jūs! Viena no pasaules problēmām Izraēlas ūdens lāsē, kas ir aktuāla, degoša problēma.
Tie, kas ieceļo, grib dzīvot "kā senāk". Šī vēlme saduŗas ar pionieŗu atmosfairā auguša sabras mentālitāti, kuŗā kopības apziņa dominē, arī nacionāls izraēliešu patoss. Viņi saka - tie bijām mēs un mūsu vecāki, no kuŗiem Izraēla izauga. Jūs nebraucāt uz šejieni, jūs bijāt vācieši, franči, amerikāņi. Jūs labprāt tie arī būtu, ja vien jūs akceptētu. Bet tad nāca Hitlers. Joprojām jūs ticējāt, ka esat tik vāciski, ka varbūt... Un tagad? Mēs šeit cietām, cīnījāmies ar arabiem un angļiem, ar neauglīgu tuksneša smilti, ar malārijas purviem. Tagad tur ir apelsīnu dārzi. Tagad ierodaties jūs, un jums šķiet, ka šeit nav tā kā tur, kur jūs jutāties kā vācieši, franči, amerikāņi. Bet jums jāzina - šeit nav Vācija, Francija vai ASV. Šeit ir Izraēla. Mēs zinām - mums daudz kā trūkst, bet jums ir jāzina, ka tad, kad mēs un mūsu vecāki šeit ieradāmies - šeit nebija nekā. Un tas, kā trūkst, reiz būs. Bet tāpēc jums ir jāstrādā tāpat kā mums. Vispirms ir jākļūst par izraēlieti, lai būtu pilntiesīgs šajā zemē. Jo tā ir mūsu zeme. Mēs neesam žīdi, mēs esam izraēlieši, savas zemes pilsoņi. Mēs aicinām katru, visiem šeit ir vieta, bet neprasiet, lai mēs pārveidotu Izraēlu pēc jūsu vāciskajām, franciskajām vai amerikāniskajām vēlmēm!
Izraēlā runā ebrējiski. Tas bija Bens Jehuda, kas radīja moderno ebrēju valodu, atmodināja 2000 gadus veco bībeles valodu, pārvērta par modernu sarunu un rakstu valodu. Un ieceļotājam, kas pieradis šo svēto rakstu redzēt tikai svinīgos gadījumos, šķiet dīvaini to atrast uz odekolona pudelītēm un ielu stūros, jā - arī uz ateju sienām, jauno, ebrējisko žargonu. Valoda kļuvusi jau tik dzīva, ka izveidojušies arī žargona vārdi.
Visiem, kas ierodas Izraēlā, jāmācās valoda. Jo tā ir Izraēlas valsts valoda. Citas neder!
Arabu problēma? Katsas attēlojumā tā ir vēl viena no rietumu civilizācijas problēmām, kas kļuvusi par Izraēlas jautājumu. Arabu jautājumā Izraēlā valda spēcīgs šovinisms. Arabiem, kas akceptējuši Izraēlu, neklājas slikti, bet diendienā apkārtne tiem atgādina, ka viņi nav "mēs". Vārds "arabs" Izraēlā skan tāpat kā vārds "žīds" ārpus Izraēlas. No otras puses - nav tiesa, ka Izraēla negribētu sadzīvot mierā un draudzībā ar apkārtējām arabu zemēm. Ir bijuši mēģinājumi. Piemēram - Alžīrijas brīvības cīņu laikā Izraēlā pastāvējusi "kustība" alžīriešu atbalstīšanai - lai tā iegūtu vismaz vienas arabu zemes draudzību. Nav izdevies. Nasera neiecietīgais arabu šovinisms otrā pusē.
Divi šovinismi viens pret otru. Eiropas problēma Izraēlas ūdens lāsē.
Un tā joprojām. Milzīgs entuziasms, lietišķīgums, vēlēšanās izveidot un uzcelt savu valsti pretī šovinismam, neiecietībai, "aci-pret-aci" principam. Mārtiņš Būbers iestājās par Adolfa Eichmaņa apžēlošanu. Sabra "Tu taču pats saproti, ka tā ir pilnīgi neiespējama ideja!" Būbers: "Lai pierādītu, ka Izraēla ir pieaugusi. Ka Izraēla beidzot kļuvusi Izraēla, bībeliskā Izraēla!" Sabra: "Vai tu nesaproti, ka mēs nevaram masu slepkavam ļaut iet savu ceļu!" Būbers: "Taisnība šā vai tā ir mūsu pusē. Pasaules simpatijas pieder mums. Rādīsim piemēru, rādīsim - jums, mūsu jaunatnei..." Sabra: "Tu nesaproti moderno Izraēlu. Tu esi par vecu, Mārtiņ Būber!"
Šolaiku Izraēla ir kausētava, kur top jauna nācija. Tās pirmie īstie locekļi ir tādi, par kādiem tie audzināti - bet sveši tiem, kas mācījuši. Valsts, kuŗā vairs nav "žīdu jautājuma", bet kuŗā ir visas pasaules problēmas, Madelēnas Katsas grāmata ir līdz malām pilna materiāla, kas liek ikvienam padomāt. Tajā kā spogulī salijušas pasaules ēnas, kas vairs nav vienas tautības vai reliģijas iekšējās problēmas, jo tajās saskatāmi arī mūsu pašu vaibsti - pašreiz. Un nākotnē.
Gunars Irbe