Divas eksistenciālas romances

Ojārs Krātiņš

 

It is the job of all genuine literary criticism to fall short, to make explicit by its own precisely honest lnadequacy, the genius of that it focuses on.

(George Steiner)

 

Vakareiropas literātūras vēsturē romāns ir samērā jauns stāstījuma veids, kuŗu neatrodam priekš 18. gs. un kuŗš uzplaukst pilnīgi tikai 19. gs. Romāns nebūt nav vienīgais veids, pēc kuŗa konvencijām mūsdienu rakstnieks var veidot savu stāstījumu, vai kuŗa konvencijās, rakstniekam neapzinoties, stāstījums var iekļauties.

No rakstnieka viedokļa literārie žanri varbūt ir nesvarīgi – robežas starp tiem jau sen nojauktas. Bet literātūras vēsturniekam un kritiķim žanru jēdzieni ir neaizstājami darba rīki, ar kuŗu palīdzību viņš var atsevišķus darbus aprakstīt, metodiski izpētīt un ierindot attiecīgajā tradīcijā, jo nekas vienreizējs, nekas, kas stāv absolūtā izolācijā, nav pilnīgi aptveŗams un izprotams. Vēsturnieks un kritiķis neraksta tikai sev. Viņa publika ir maza grupiņa viņa kollēgu un daudz lielāks skaits literātūras baudītāju, „vienkāršo” lasītāju. Šim kompleksam – kritiķim un viņa publikai – žanru jēdzieni pieder pie savstarpējas saprašanās līdzekļiem, un, lai saprašanās tiešām notiktu, līdzekļiem jābūt tik izsmalcinātiem, ka ar tiem varētu pateikt kaut ko nozīmīgu, kaut ko tādu, kas aprakstīto darbu tiešām raksturotu un izgaismotu.

Pašreizējos apstākļos, sevišķi latviešu literātūras vēsturē un kritikā, romāns ir šādam nolūkam nederīgs jēdziens, jo par romānu nosauc kuŗu katru darbu, kas nav dzeja vai intellektuāla argumentācija. Apzīmējums „romāns” parasti neko nepasaka, bet tam tā nav jābūt. Šai rakstā apskatīšu divus „romānus” no kāda cita žanra viedokļa, kas, man šķiet, atklāj šo darbu īpatnības daudz labāk nekā romāna viedoklis, un reizē sašaurināšu romāna nozīmi, lai ar to tiešām varētu kaut ko noteiktu apzīmēt. Sākumam noderēs daži atzinumi un definīcijas, kas maz redzētas latviešu kritiķu rakstos, bet jau pazīstamas angļu literātūrkritikas vēsturē un varbūt viskodolīgāk izteiktas Freija (Northrop Frye) grāmatā Anatomy of Criticism. [1]

Romāna galvenā tradīcija saistās ar reālisma konvencijām starp kuŗu meistarīgiem lietotājiem jāierindo tādi rakstnieki kā Turgeņevs, Tolstojs, Flobērs, Teodors Fontāne un latviešiem mazāk pazīstamie angļu rakstnieki Ostena (Jane Austen), Eljots (George Eliot) un Džeimss (Henry James). Kā romāna atšķirīgā īpašība izceļas personu un viņu darbības vides notēlošana. Te cilvēki notēloti kā objektīvi, fiziski nepārprotami, norobežoti priekšmeti, kuŗu dabas atklājas specifiskā sabiedriskā vidē, no kuŗas atkarīgi viņu individuālie likteņi. „Romāna autors rīkojas ar personībām, ar tēliem, kas valkā savas personae vai sabiedriskās maskas. Viņam ir nepieciešams kādas stabilas sabiedrības ietvars, un daudzi no mūsu labākajiem romānu rakstniekiem ir bijuši tik konvencionāli, ka pat sīkākie nieki tiem šķituši svarīgi”. [2]

Šo raksturojumu nevar attiecināt uz Jāņa Klīdzēja Sniegiem [3] un Ilzes Šķipsnas Aiz septītā tilta, [4] diviem no pēdējo gadu ievērojamākiem sniegumiem latviešu literātūrā, kas katrs savā veidā iekļaujas kāda cita žanra – romances [5] – tradīcijā, bet no romāna tradīcijas viedokļa var likties neizdevušies vai pat nemākulīgi.

Konvencionālā izglītība ir parasti vismaz pāris gadu desmitus aiz jaunākajām civilizācijas un kultūras parādībām. Tāpēc arī lasītājiem romāns vēl joprojām šķiet dominējošais stāstījuma paveids, kamēr faktiski tas dažādu iemeslu dēļ jau labu laiku atkāpies citu, vecāku paveidu priekšā. [6] Varbūt galvenais iemesls ir mūslaiku Vakareiropas kultūrā jau iesakņojusies pārliecība, ka dzīves pārdzīvojuma kodols ir neizbēgama un nenojaucama vientulība, ka cilvēka esmes apstākļi viņam neļauj savos dziļākajos un īstenākajos pārdzīvojumos dalīties ar citiem, pat vistuvākajiem cilvēkiem. Šī pārliecība pārsviež stāstījuma smagumpunktu uz tēlu iekšējo, ārēji nenojaušamo dzīvi. (Saprotams, ka daļēji šī pārliecība pati radusies sabiedriskās stabilitātes iziršanas dēļ). Un taisni iekšējais pārdzīvojums un viņa metafiziskie un reprezentatīvie apmēri, tā sauktā „gara dzīve”, raksturo romances žanru, kur mēs nesastopam „īstus” cilvēkus, bet drīzāk stilizētas, idealizētas, architipiskas figūras. Tāpēc arī romance tik bieži izstaro kāda subjektīva sprieguma atspīdumu, kuŗa romānam trūkst, un šad tad liek nojaust allegorijas tuvumu. Romance tātad ir brīvāka, revolucionārāka forma nekā romāns, jo tajā tiek atklāti cilvēka personības elementi un temati, kas romānam paliek nepieejami. [7]

Vairākas kopējas īpašības raksturo Sniegus un Aiz septītā tilta kā romances. Iesākot ar materiāliem un pārejot uz saturu, abu grāmatu valoda izlaužas no romāna neuzkrītošā vēstījuma stila un pārsteidz lasītāju ar savu savdabīgumu un gleznu bagātību. Iezīmīgs arī sabiedriskās vides trūcīgais notēlojums. Kaut gan Sniegu darbība norisinās Latgalē, trīsdesmito gadu otrā pusē, trīs galvenās personas, (Eduks, Tāsīte un Ruduks) ir pārlaicīgi tēli, kuŗu individuālie un savstarpēji saistītie likteņi ir neatkarīgi no vēsturiskajiem apstākļiem Šo cilvēku problēmas varētu risināt tiklab uz 16. vai 18., kā uz 20. gs. fona. [8] Daļa darbības grāmatā Aiz septītā tilta norisinās kādā Ziemeļkarolainas plantācijā, bet šai ģeogrāfiskajai videi un vietējai sabiedrībai maz nozīmes pašai par sevi. Pat uz šī daudzplākšņainā stāstījuma tradicionāli reālistiskās plāksnes sabiedrība un vide neizkāpj no stereotipu robežām, jo svarīgākais šai grāmatā ir nevis romānam nepieciešamie objektīvi pārliecinoši apstākļi, bet kaleidoskopiski mainīgas apziņas, kas reaģē tiklab uz apkārtnē izraisītiem, kā uz iekšpusē radītiem dzenuļiem. Sabiedrisko konvenciju, ko romāns pieņem par tikpat nopietnu, dabisku donnee kā zemes pievilkšanas spēku, šais abos darbos gandrīz nav. Nevis orientēšanās pēc dotiem likumiem un sevis atrašana, samierinoties ar kaut kādu īstenību, par kuŗu visi cilvēki varētu būt vienis pratis, bet gan meklējumi iekšup, neizpētītu apziņas slāņu atradumi, tiekšanās pēc kāda universāla bet apslēpta un tikai individuāli atrodama principa, kas kā atslēga atvērtu durvis uz dzīves jēgu (Šķipsna šo vēlmi bieži izteic ar metaforu par „atlobīšanos”) – šādos virzienos izpaužas cilvēka esme šais darbos. Sakarus ar cilvēkiem, sabiedriskās saites, lielā mērā aizstāj mistiskas attieksmes ar antrōpomorfizētu dabu.

Līdzšinējais konstatējums, ka Sniegi un Aiz septītā tilta labāk būtu apzīmējami par romancēm, lasītājam gan izsaka tikai to, ka no šiem darbiem nevaram sagaidīt tāda veida tēlojumu, kas saistās ar romāna jēdzienu. Atrasta tātad ir tikai pareizāka pieeja, pēc kuŗas mēģināsim pateikt kaut ko par šo darbu īpatnībām, jo, lai gan pastāv kopējas īpašības, Sniegi un Aiz septītā tilta krasi atšķiŗas viens no otra un der kā illustrācijas romances žanra robežās iespējamai dažādībai.

Klīdzēja Sniegi visumā atbilst romances tradicionālajai formai. Trešās personas stāstījums ļauj autoram pārsviesties no vienas personas apziņas uz otru, kā arī tēlot notikumus no bezpersoniska viedokļa, bet tanī pašā laikā rada manāmu atstarpi starp lasītāju un tēlojumu. Šīs romances galvenie tēli ir vienkārši lauku cilvēki bez augstākas izglītības, bet Klīdzējs viņiem devis neparasti izsmalcinātu apziņu. Kaut gan konsekventi vienkāršā teikumu uzbūve nav autoram ļāvusi formulēt loģiski komplicētas domas – un tādējādi vēstījums paliek varbūtības robežās – tā atļāvusi lietot spilgtas līdzības un simbolisku metaforiku, kas tiešā un no abstrakcijām attīrītā valodā vēstī par tēlu iekšējās dzīves idealizēto norisi. Un šai dzīvei Klīdzējs pievērš lielāko uzmanību. Saņēmis diagnozi, ka slimo ar tuberkulozi, Eduks grib ārstam skaidri noprasīt, vai jau būtu „atmērīts nebūšanai”, jo eņģeļi un velni jau plēšot viņa dvēseli pušu, „katrs raudams uz savu pusi kā to dvieli, kuŗā slaucījusies skaistā Benalīna pēc peldēšanās ezerā sestdienas vakarā”. Tomēr viņš jautājumu skaļi nepasaka, un domu tālākais risinājums mums liek Eduku reizē iemīļot un apbrīnot: „Ne šis dakteris zina ko no Benalīnas, ne no manas dvēseles. Ne arī viņam gribētos maisīties tādās lietās, kur eņģeļi un velni kaujas. No tādām būšanām, kur baltinko spārni un melninko astes iet pa gaisu, var saprast tikai tāds, kas pats bijis Pēteŗmiķelavā. Ja ne citādi, tad ar iedomāšanos Pēteŗmiķelavā iekšā.” (6. lp.). Izcila metaforika parādās, piemēram, Ruduka atzinumā par dzīves jēgu ko atrodam netālu aiz vietas, kur lasītājs iepazīstas ar Ruduku (Man māju nav. Nav arī došanās ne uz kādu pusi. Man nav arī cepures. Es tāds cilvēks, kam nekā nav. Tā teikt, tā pasacīt – es dzīvoju pa pasauli. Tā – šur un tur. Visur kur. Es tāds cilvēks...” /91. lp./). Atzinums pieder pie tiem „vārdiem”, „ko /Ruduks/ iedzina cita domās kā naglu, un tā tad tur arī palika”:

„Tu vari sākt saprast tikai tad, kad ej pa skumjām. Tad tu apgulsties pļavā un apsedzies ar tām pašām skumjām... Un tad tu domā. Un no tavas pieres sāk augt smilgas. Aug un aug uz augšu. Aug tik ilgi, ka jau cīrulis, dziedādams tur augšā, var apmesties uz tavām smilgām, jo viņam ir palicis tevis žēl. Tad tu sāc saprast. Sāc saprast, ka šinī dzīvē zem debesīm tu esi tikai viens ar sevi, un tavas smilgas. Dari visu, vai nedari nekā. Tas pats vien.” (98. lp.)

Neparastajā izteiksmē ietērptā smalkjūtība vienkāršos lauciniekus padara par cilvēka iekšējās dzīves spoguļiem vispār; katrs no viņiem ir sava veida everyman, ar kuŗa palīdzību Klīdzējs var pieskarties dzīves vissarežģītākajiem jautājumiem.

Klīdzeja rokās šie spoguļi parāda gandrīz vienīgi ētiski labo, līdzjūtīgo, nesavtīgo; tie ir rasti, lai izteiktu un ļautu lasītājam izjust, kādi cilvēki varētu būt, kādiem tiem vajadzētu būt. Arī šai punktā Sniegi saskaras ar romances tradicionālo izpausmi, kuŗai vienmēr bijis visai didaktisks vilciens. Tūlīt gribu piebilst, ka šis apstāklis darbu nepadara mazāk pievilcīgu. Sniegu varoņi pieskaitāmi pie tā veida tēliem, kas dominē romances žanrā vismaz kopš 18. gs. vidus. Aklā Tāsīte, uz nāvi slimais Eduks un ārlaulības bērns, klaidonis un muzikants Ruduks ir ārpusnieki, kuŗu dzīves izraisa problēmas, kas nav atrisināmas ar sabiedrisko normu palīdzību, bet drīzāk nonāk ar tām sadursmē. Divi no šiem tēliem, Ruduks un Tāsīte, kuŗu nevēlamie apstākļi nav labojami un tamdēļ tos uz visiem laikiem atšķiŗ no citiem cilvēkiem, iet bojā, bet Eduks ar viņu daļēji neapzināto palīdzību pārdzīvo savu eksistences krizi un grāmatas beigās stāv jaunas dzīves sakumā. Sagatavojies miršanai un mēģinot atgūt līdz šim nokavēto, viņš apjēdz, ka dzīves jēga un vērtības, kas nosaka dzīves virzienu, nav vienkāršs veikalā pērkams gatavs uzvalks, bet kaut kas daudz nenoteiktāks, brīvāks, kuŗā jābūt vietai pārsteigumam, jauniem atklājumiem par sevi un citiem, pārmaiņām. Zīmīgi, ka pat Basais, kas atradis sev piemērotu, bet pilnīgi nekonvencionālu dzīves veidu, nevar Edukam tieši palīdzēt:

„Kā tev vajadzētu dzīvot? To nu gan es nezinu. Tā nezina neviens. Tikai tu pats to vari atrast un tikai tad sākt un zināt. Cits nevar iestāstīt. Vienu varu teikt – neturies pret dzīvi sabozies kā ezis, it kā dzīve būtu tavs ienaidnieks. Ja starp tevi un dzīves pasauli ir cieta čaula, dzīve to ielauž, ievaino, un tu sāc sāpēt. Un tu sāc spārdīties. Kas tad ir tas, kam tu vari iespert? Tava kāja apskrien pa gaisu, un spēriens atsitas pašam vēderā zem sirds”. (209. lp.)

Bet iekams var sākt meklēt, „no galvas jānomauc zābaks”, jāatbrīvojas no absolūtajām atbildēm uz dzīves jautājumiem, kas neļautu rasties šaubām, ka tās varētu arī būt nepietiekamas vai pat nepareizas. Ievērojot tēlojuma eksistenciālo noslieci, Sniegus varam nosaukt par modernu tradicionālo romanci.

Ja Sniegi lasītājam dod galvenokārt emocionālu pārdzīvojumu, Šķipsnas jaunākā grāmata nosveŗas uz intellektuālā pārdzīvojuma pusi un no lasītāja prasa vismožāko līdzdalību, lai tas spētu izsekot stāstījuma daudzplākšņainai norisei. Emocionālo pārdzīvojumu spēcīgi aizēno satraucošs jautājums par notikušā un izlasītā jēgu. Plākšņu jēdziena lietošana šīs romances iztirzājumā nav tikai literātūrkritikas modes lieta, bet nepieciešamība, jo rakstniece darbā lietojusi pašas raksturoto uzbūves metodi: „Mūsu dienās plāksnes tiek apzinīgi lietotas kā īpaša rakstīšanas technika; tās nav tik sistemātiskas kā allegorijas un ir plašākas par simboliem un, mainoties un krustojoties, var atklāt sakarības, kas citādi nav ieraugāmas”. [9] Objektīvā notikumu plāksne, kas Sniegos dominē, Šķipsnas darbā izraisa aizdomas, ka tās varbūt nemaz nav. Par varoņiem, idealizētiem vai neidealizētiem, šeit nevar būt runas; ir tikai divas apziņas, divi subjektīvi pasaules skatījumi, kas ir reizē viedokļi stāstījuma risināšanai un sižets. Uz vienas plāksnes šīs apziņas iemiesotas divās atsevišķās personās, Edītē un Solvītā, kuŗas gan pēc auguma un izskata viena otrai līdzīgas, bet kam pilnīgi pretēja veida dzīves: Solvīta ir iekštelpu izdaiļotāja, piedzīvojumu meklētāja, ar daudz paziņām un draugiem, šķirtu vīru, Džeraldu, kas kā eremīts dzīvo Teksasas tuksnesī, dēlu Tomu un amerikāņu radiem dienvidos; Edīte ir ierēdne apdrošināšanas firmā, vientule, kuŗai nav citu radu kā mātes un citu draugu kā Solvītas un kuŗa vēlas savā vienmuļajā istabā dzīvot kā no pasaules attīrīta apziņa slēgtā kapsulā. Stāstījuma notikumi saved šīs personas kopā; viņas darbojas tai pašā vidē, bet savu darbību izprot un notikumus iztulko no ļoti dažādiem viedokļiem. Ja līdz pat pēdējai nodaļai lasītājs var būt domās, ka lasa īpatu romānu par divām bērnības draudzenēm, kuŗu attieksmes gan šad tad izliekas mīklainas, tad pēdējā nodaļā šīm domām nav vairs nekāda pamata – vairākas neminētas personas sarunājas par kādu mirušu un apbedītu sievieti ar diviem priekšvārdiem, kas skaistā kalumā lasāmi uz viņas kapakmens: „Še dus Edīte Solvīta Melvija”. Pēdējā nodaļa tātad lasītājam pēkšņi liek pavisam citādi justies pret notikušo. Vai te bijusi patoloģiski sašķelta personība? Aizdomas šai virzienā rodas jau divās priekšpēdējās nodaļās, kur, līdzīgi filmai L’Année dernière a Marienbad, Edīte un Solvīta, katra atsevišķi rīkojas identiski. Abas agrā rītā atstāj Melviju namu, iesēžas mašīnā un dodas ceļā. Nodaļu beidzamie teikumi ir gandrīz vienādi: Edīte pēkšņi atzīst, ka pie stūres sēž Solvīta („Pa nepareizo ceļa pusi, Dieva dēļ, Solvīt, tu brauc pa nepareizo ceļa pusi!”), un Solvīta, ka mašīnu vada Edīte („Pa nepareizo ceļa pusi, Dieva dēļ, Edīt, tu brauc pa nepareizo ceļa pusi!”). Aiz septītā tilta tomēr nepadodas konsekventai tulkošanai, ievērojot sašķeltas personības principu. Nevar būt šaubu, ka autore šādu tulkošanu apzināti padarījusi neiespējamu, vai, pareizāk sakot, nav vēlējusies veicināt. Ja ne saruna kafejnīcā, kur Edīte uz mirkli redz kāda sava žesta atspulgu Solvītas kustībās (14. lp.), un vēlāk saruna mežā, tad to neļauj šķiršanās pie Edītes mājdurvīm („Pagaidi,” es iesaucos, bet rokturis izšļuka no maniem pirkstiem, Solvītai aizcērtot un aizslēdzot mašīnas durvis no iekšpuses. „Es tev vēl piezvanīšu,” es saucu, bet man atbildēja tikai mašīnas motora rūkšana... Pa miglaino ielas durvju stiklu noskatījos, kā Solvīta pagrieza mašīnu un aizbrauca – aizslīdēja pa ielu kā ēnas kamols...” 20.-21. lp.) un vēl vairāk uzturēšanās laiks Melviju namā, kur viesi un nama iemītnieki pret Edīti un Solvītu reaģē kā pret divām fiziski neatkarīgām personām. Un tomēr, grāmatu pārlasot, nevaram atvairīt sajūtu, ka Šķipsna šīs bērnības draudzenes jau no pirmajām lappusēm sasaistījusi ar kaut kādām mistiskām saitēm, tā ka vietām viņas tiešām šķiet saplūstam kopā, kļūstam par vienu veselumu.

Šī sajūta rodas no sīkām, izkaisītām detaļām, kas pirmajā lasījumā neliekas sevišķi iezīmīgas, bet pamazām liek apšaubīt konkrēto īstenību. Viens šāds moments jau grāmatas sākumā, kad Edītei, mēģinot ielas drūzmā panākt Solvītu, uzmācas pārsteidzoša sajūta: „... un vēl pēdējā brīdī, kad jau sniedzos pēc viņas pleca, mani gandrīz sastindzināja šausmas, ka es viņai nevarēšu pieskarties, ka atduršos pret silti miklo, caurredzamo sienu un viņa nekā nejūtot pazudīs otrā pusē” (8. lp.). Kad Edīte Solvītu panākusi un abas draudzenes nerunādamas sāk iet vienā virzienā, Edītei šķiet, ka „šī soļošana blakus mierīgā un ierastā gaitā bija kā ieiešana kādā zinātā, nemainīgā un labā laika alejā, kur mēs abas nejauši ik pa pāris gadiem uz brīdi iegriezāmies, neatkarīgi no vietas – pilsētas vai kontinenta – kuŗā atradāmies” (8.-9. lp.). Tāpat, retrospektīvi, zīmīgas Edītes pēkšņās bailes, vadot Solvītas automašīnu caur Ņujorkas priekšpilsētām: „Manas rokas pēkšņi sāka nevaldāmi drebēt. Jutu, ka bez Solvītas – bez Solvītas klātbūtnes es nespētu nobraukt ne pus jūdzes pa vistaisnāko ceļu!” (40. lp.). Vārdi šķiet pareģojam grāmatas beigas, bet šeit bailes varētu izskaidrot arī dabiski – Edītei nav braukšanas atļaujas un māka ierūsējusi – tikai pāris teikumus tālāk vienīgi Solvītas iejaukšanās, stūres saņemšana savās rokās draudzenes izglābj no katastrofas:

„Mašīna palēcās gaisā kā laiva pa viļņu virsu un gandrīz nodrāzās no ceļa, bet mums cieši gaŗām aizjoņoja spīdošs milzīgs limuzīns, vēl pāris mirkļus vizēdams lielceļā un tad pilnīgi nozuzdams skatam.

Kā zārks, kā nāve, kā liktenis, es domāju, bet Solvīta neteica ne vārda, viņa jau atkal snauda savā stūrī, it kā nekas nebūtu noticis...

Solvīta joprojām neteica nekā, un pēc brīža es arī vairs negaidīju ne pārmetumu, ne aizrādījumu, ne pamācību, kaut gan zināju, ka viņas dabā nebija klusēt, vismaz jau brīdi, kad nāve mums bija aizdrāzusies gaŗām par mata tiesu... Par mata tiesu... un Solvīta neteica ne vārda?

Protams, man nebija nekāda pamata domāt, ka man blakus nesēdēja Solvīta, jautājums bija pavisam cits – ko gan es zināju par viņu?” (41. lp.)

Jau pirms Solvīta Edīti kafejnīcā uzaicina pavadīt atvaļinājumu pie viņas radiem, Edīte noģied šajā sarunā kaut ko liktenīgu:

„Kā pēkšņa gaišredzība manī uzzibsnīja nojauta, ka biju aculieciniece kādas fantastiskas spēles iesākumam, ka mirkļa šausmas, ar kuŗām biju drāzusies Solvītai pakaļ pēc koncerta, sakņojās kādā prātam vēl nepieejamā un neaptveŗamā patiesībā, ka mūsu satikšanās nebija nejaušība, bet kādas iznīcības rotaļas iesākums, kuŗu es varēju apstādināt un aizkavēt, ja gribēju. Bet kā?” (16. lp.)

Melviju namā, viesību vakarā, šī sajūta atgriežas:

„Solvītas acis mirdzēja, un es pēkšņi atcerējos kafejnīcas brīdi, vārdus par apreibināšanos, domu par iznīcināšanos. Jutu sīkas baiļu drumstalas saduŗamies savos plecos, apjautu, ka nemanot neievērojot mēs bijām piekļuvušas tuvāk neparedzamajiem notikumiem, kas man bija jāaizkavē.” (68. lp.)

Beidzot, kādā no pēdējām nodaļām, kur Edīte un Solvīta nejauši satiekas mežā Melviju apkaimē, sajūta par notikumu liktenīgumu un Solvītas un Edītes mistisko identitāti pārspēj visus citus prātam aptveŗamos un ikdienišķos izskaidrojumus.

Edīte un Solvīta ir reizē atsevišķas personas un viena būte. Romances pēdējā nodaļa nenāk vis kā atmošanās no sapņa īstajā pasaulē, bet kā norādījums, ka jāsapņo vēl dziļāks sapnis, ka notikušais jāuztver uz pārnestām plāksnēm, tiešamības plāksni nenojaucot. Liekot stāstījuma pamatā paradoksu par Edītes un Solvītas neatkarību un identitāti, Šķipsna rod stāstījumam virsmu, kas vietām šķiet caurspīdīga un ļauj lasītājam „atklāt sakarības, kas citādi nav ieraugāmas”. Dažādajām plāksnēm nav nepārtrauktas kontinuitātes; tās krustojas, un brīžam viena, brīžam otra kļūst par lasītajam pieejamāko virsmu, šo darbu varētu salīdzināt ar abstraktu gleznu, kuŗā priekšmetu kontūras saplūst ar apkārtni un kuŗā krāsu plāksnes „staigā” uz priekšu un atpakaļ un pārsteidz skatītāju ar konkrētās virsmas iekšējo nestabilitāti.

Jaunās sakarības ir grūti tveŗamas un noturamas, jo to esence ir šķietamība, bet mēģināsim tās aptuveni iezīmēt. Rakstniece nav mūs atstājusi gluži bez ceļa zīmēm: Edītē un Solvītā iemiesotie pretstati apvienoti pēdējā nodaļā uz kapakmens, nāvē, kur apbedītās personas vārda kalumā lietotie lielie burti sastāda vārdu ESME. Vairāki recenzenti jau norādījuši uz stāstījumā notēloto „dvēseles duālismu”, [10] bet šo duālismu nevar gluži izteikt ar jēdzieniem „dabas spēks” (Solvīta) un „gars” jeb „dvēseles dzīves daļa, kas stāv pāri fizioloģiskajai dabai un ko apziņā cilvēks aptveŗ kā domāšanu, saprātu un izjūtas” (Edīte). [11]

Jau pašā sākumā Šķipsna rāda Edīti un Solvītu kā personību pretstatus. Par cik Solvīta alkst dzīves līdz pat pašapreibināšanai (18. lp.), par tik Edīte vēlas no dzīves atraisīties, „izvairīties no nejaušībām”, dzīvi pārvaldīt „kā šacha kauliņus uz klaja dēļa, (kur) viss bija pārskatāms, viss saprotams” (27. lp.), bet kur atsevišķiem gājieniem nav iemeslu un pašai spēlei nav jēgas. Solvīta mūžību saprot kā pastāvīgi mainīgu laika tecējumu, kurpretim Edīte mūžību iedomājas kā pārmaiņu izzušanu un laika apstāšanos. Kā personība Edīte nespēj dzīvot (resp. pūlēties), jo tai vairs nav ne iemeslu, ne mērķa; abi ir atstāti pagātnē un saistās ar viņas vienīgo un nemirstīgo mīlestību – Persiju, kas, pratis atraisīties no dzīves, un „iekrita savās debesīs kā akmens, jo zeme bija zaudējusi viņas pievilkšanas spēku, pasaule viņu vairs nesaistīja un neturēja”, (147. lp.). Solvītai dzīvošanai nevajag cita iemesla kā pašas gribas; tās mērķis ir pastāvīga traukšanās uz priekšu, pastāvīga projicēšanās no mirkļa uz mirkli, jo dzīve sastāv nākotnes pārvēršanā pagātnē. „Tu atceries, es aizmirsīšu – tad mēs nepazudīsim un nepazaudēsim nekā”, tā Solvīta redz sevi un Edīti kā dzīves atsvarus (79., 174. lp.).

Divi simboli, „akmens” un „pilsēta”, vairākkārt atgriežas un ietveŗ sevī Edītes un Solvītas sarežģīto nozīmi. Edītei dzīves jēga šķiet paslēpusies akmens cilnī, kam viņas roka nejauši pieskaŗas, atstājot koncerta zāli (7. lp.) un kas vairākkārt uzpeld viņas apziņā, vienmēr saistīts ar mūžības jēdzienu (26., 29., 146. lp. u.c.), Divreiz viņa nonāk tuvu savam meklēšanas mērķim, pat to jau saskata (29.-30.lp.), un abas reizes Solvīta viņu attur no galīgā soļa. Pirmoreiz tas ir liktenīgajā brīdi, kad Edīte Solvītu ierauga koncerta apmeklētāju pūlī:

„...Solvīta bija atgriezusies, it kā lai teiktu – vari nebūt, vari arī būt no jauna. Brīdī, kad es beidzot biju mūžībai piegājusi tik tuvu klāt, ka gandrīz varēju to aizsniegt un sataustīt, mirkli, kuŗā es par akmeni gandrīz biju pārvērtusies pati, uz bezjēdzības kā sliekšņa uzkāpusi es beidzot ieraudzīju, ka nāve un mūžība nav viens un tas pats, izvēlēties būt jeb nebūt varēju tikai būdama, mūžībai pieskarties es varēju tikai dzīvodama. Pasaulē.” (146.-147. lp.)

Otrreiz Solvīta Edīti atgriež atpakaļ uz meža stigas, kas šķiet vedam tieši debesīs:

„Priekšā bija visu debesu tukšums, bet man šai augstumā nereiba galva un nebija baiļu. Drusku es šo vietu pazinu – un nu es vēlreiz, vēl skaidrāk redzēju, ka zemes lode kā puteklis šūpojās mūžības vidū un viss, kas tur lejā notika, bija laika kavēkļi un aizbildinājumi un neļāva redzēt neredzamo tāpat kā krāšņā pasaule, ko acīm rādīja gaisma, aizstājās priekšā un neļāva redzēt gaismu pašu.

Brīnīšķība pār mani nolaidās ar spāres spārnu vieglumu, šoreiz tuvāk.

Gribu debesīs...

Bet debesīs nekā nebija...

Brīnišķiba bija spāres caurspīdīgo spārnu drebēšanā...

Es pastiepu roku –

Gandrīz –” (186.-187. lp.)

Edīti iztraucē trokšņaini soļi, un drīz parādās Solvīta zirga mugurā. „Toreiz es steidzos Solvītai pakaļ, tagad, varbūt neparedzēdama, viņa bija panākusi mani,” Edīte nodomā. Bet Solvītas nejaušā ierašanās atbilst viņas apzinātam nodomam Edīti izvest no viņas zaļās istabas, no viņas apziņas kapsulas, un iesaistīt dzīvē (129.lp.). Nodoms gandrīz piepildās ar Melviju jaunākā dēla Marka palīdzību; Edītes nojauta, ka viņas būtes „prasība pēc dzīvošanas (viņai) neļaus apziņas gaismā noturēties vienmēr un patstāvīgi” (31. lp.), Melviju namā izaug par palīgā saucienu, jo viņa jūt, ka pasaules „maldugunis” viņu atkal reiz pievelk: „jēgas kā spēka dzēriena slāpdama, es pieliešos ar reibinošiem mērķiem kā ar vīnu, lai sajustu, ka nozīmība riņķo manās asinis” (142. lp.). Tikai Marks varētu pārvarēt mūžības (jeb Persija) spēku, kas uz meža stigas Edīti vareni velk debesīs: „Soļi bija aiz muguras. Ne Marks, es lūdzos, man būtu te jāpaliek, ja tas būtu Marks” (187. lp.). Bet ierodas tikai Solvīta, un turpmākā sarunā viņa izteic savu negrozāmo lēmumu Edīti atstāt un doties pakaļ jauniem apreibinātājiem mērķiem. Dalītas Edīte un Solvīta iet bojā; īstenojas Edītes vārdi Persijam uz simboliskās meža takas, „... es nākšu vēlreiz, trešoreiz, pa citu ceļu” (187. lp.), kā arī viņas draudi Solvītai aizejot: „Es tevi panākšu, gan es tevi panākšu, es tev vilkšos līdz, sekošu kā ragana, kā dusmīgs pūķis, kā spoks un kā gars... !” (195. lp.). Braukšana „pa nepareizo ceļa pusi”, nāve, kapakmens izbeidz un atrisina šo neatrisināmo duālismu, kuŗa sastāvdaļas ar neatvairāmu spēku traucas pretējos virzienos – Solvīta uz dzīvi („... ja es nevaru saliet vienā dziļumā visas jūŗas un ōkeanus, ja es visas pilsētas nevaru sanest kopā vienā pilsētā,... tad man tām visām ir jāiziet cauri un jāsakrāj un jāsakopo visa uguņošana un viļņošana sevī pašā... Es rīt no rīta braukšu līdz Larijam meklēt trīstūkstoš brīnumsalu ōkeana vidū” 205. lp.), Edīte uz nāvi („... ar domām kā rokām es satvēru drebošo gaismu, kas bija slepenais nomods un īstākā dzīvība. To varēja aizmirst un aprakt, pamest upes krastā, pazaudēt mežā vai ieslēgt akmenī; to varēja arī atstāt nekad neaizskartās stigās, bet iznicināt to nevarēja. Tā bija visur, pa visu pasauli izkliedēta, un Persijs bija mani sūtījis to meklēt... Viņa nāve bija mana ceļa zīme. Un bēres tikai aizbildinājums” – 213.-214. lp.). Solvīta, eros, „saulesdzīve” –Edīte, thanatos, „uzvara kaujā” (angļu sakšu: ead – laime, gyth – kauja): šie sarežģītie pretstati, šeit varbūt vairāk tverti no Solvītas viedokļa, vēlreiz pārvērtējas, ja tos apskatām no Edītes mistiski transcendentālā viedokļa. [12] Izsekojot Edītes augšā citēto vārdu visattālākajai nozīmei, mēs Persija ceļu varam redzēt kā kādas mistiskas, pārcilvēciskas dzīves apstiprinājumu, kamēr Solvītas ceļš ved caur neiespējamību uz vienmuļību, apnicību un galapunktu – iznīcību: „Pat jūsu brīnīšķīgā pilsēta, Solvīt, varētu turpināties tikai atkārtodamās un beidzot izrādītos par visas pasaules skatu kartīšu albumu un adrešu grāmatu, kuŗā pagātnē – jūsu un pasaules – nemitīgi atkārtodamās, noslīktu bezcerīgā vienmuļībā...” (83. lp.).

Atliek vēl jautājums par šāda duālisma iemesliem, kas nostādījuši Edīti un Solvītu neizbēgamā konfliktā, sašķēluši divās daļās – būtē un apziņā, gribā un pretgribā. Arī uz šo jautājumu grāmatā iezīmēta atbilde. Jānis Rudzītis savā recenzijā norādījis, ka kapakmens attēla kontūras pēdējā lappusē atgādina Latvijas ģeogrāfiskās kontūras un ka vienā ziņā duālismu „uzspiedusi trimda vai, pareizāk sakot, vēlēšanās dzīvot trimdā dubultu dzīvi, lai mēģinātu iekļauties svešajāvidē un tai pašā reizē paliktu pie savas tautas”. Norādījums ļoti vērtīgs, bet duālisma iztulkojums vēsturiskā plāksnē ir tverts no pārāk šaura, trimdas nacionālisma viedokļa.

Uz vienas plāksnes, kas tuvojas allegorijai, bet nav tik sistemātiska, Šķipsna Edītes un Solvītas konfliktu sakņo latviešu tautas Otra pasaules kaŗa izraisītajā traģēdijā. Abām bērnības draudzenēm, latvietei Edītei Solvītai, skaistais akmens kļuvis „no ceļa rādītāja par kapa akmeni” (223. lp.). Akmeņi ir patiesi „dīvaini noslēpumi”, kas stāstījumā retrospektīvi atklājas. Kādreiz pagātnē Edīte un Solvīta bija viena otrai tuvākas, atšķirības nebija izvērtušās nepārlaipojamā šķēlumā. Viņas abas vēl tagad cieši saista atmiņas par bērnības kopējām rotaļām, bet atmiņā glabājas arī kāds nepiepildīts dzīves solījums un sašķēluma cēlonis:

„Mēs toreiz vienmēr rotaļājāmies – arī vēlāk, kad gluži bērni vairs nebijām. Mēs skalojāmies ap pilsētu un katru gadu pieplūdām drusku tuvāk tās kodolam, zinādamas, ka tā bija mūsu dzīve, ka ar laiku mums atklāsies visi noslēpumi; ka reiz mēs ieskatīsimies bendes namiņa vistumšākajā kaktā nebaidīdamās un aptaustīsim augsto torņu zelta gaiļus pašas savām rokām; ka reiz mums pašām piederēs universitātes lēzenās kāpnes un noslēpumainās klausītavas, ka mēs zināsim, par ko sarunājas gudri profesori, ko domā nopietni valstsvīri un kādus sapņus sapņo pieaugušie; ka mūsu apjūsmotie aktieŗi – jeb citi – mūs uzmanīgi sveicinās un ka mēs sveicināsim celtniekus un dārzniekus, kas mūsu acis izlasīs pilsētas jaunos veidus; ka mēs redzēsim gleznotājus visdedzīgākās iedvesmes brīdī, ka dzejnieki mūs sagaidīs uzpostos namos, ka tēlnieki mūs paredzēs un ka mēs saviļņosim komponistus, un tad dejosim visspožākajās ballēs un mirdzēsim un klausīsimies aplausos, kas varbūt būs, varbūt nebūs mums domāti, bet kas mums tomēr pieskarsies, jo, apskalojušas un aplūkojušas visu no ārpuses, mēs beidzot ieiesim pilsētā kā savā mājoklī, mēs būsim pilsēta pati, un cits nekas mums nebūs jādara.” (57.-58. lp.)

Daudzām bērnībām visās pasaules malās piemīt šādas romantiskas cerības, bet Solvītas un Edītes atmiņā minētā pilsēta ir viena un neaizstājama – Rīga. Spožo cerību vietā nāca rūgta vilšanās: „Cietu bezcerību un pieticību, un gaŗlaicības un vienmuļības slodzību, kas slēpās aptumšotajās pilsētās un visos nometņu kaktos... Labāk būtu bijušas briesmas! Cietu vecas drānas un novalkātus zābakus kājās, kam gribējās diet – pa šalkojošo mežu galiem... cietu neredzamo nākotni, kuŗā ne doma, ne sapnis nespēja ievilkt sekojamas zīmes...” (62.lp.). Solvītas dzīves prieks un alkas ir vēl tagad tās pašas, tikai dzīves nežēlīgajā skolā kļuvušas norūdītākas, cietākas, tās neatzīst solījumus un atbildību, bet tikai savtīgumu, ar mazliet rūgtenu izmisuma piegaršu: „Kas reiz izgājis pa pilsētas vārtiem, velti cer kaut kur apmesties uz paliekamu dzīvi un palikt dzīvs. Ir vienalga, vai gājiens iesācies labprātīgi, jeb nē...” (138. lp.). Solvīta nav izvērtusies par to, kas viņa ir, mēģinot iekļauties svešajā vidē; un es nekur neredzu iemesla, pat tikai vēsturiski allegoriskajā plāksnē, Edītei piedēvēt vēlēšanos „palikt pie savas tautas”. Jēdzieni „tauta” vai „tautība” parastā nozīmē Edītei nepastāv; tos arī būtu grūti apvienot ar viņas eksistenciālo sevis raksturojumu: „Es iemācījos iet, sēdēt, smaidīt un lasīt laikrakstus, es pratu sasveicināties un atsveicināties uz mūžu, bet patiesībā es biju mežonis – tāds, kas uzaudzis savā vaļā, ieradumu un tradīciju nepārmākts un neapmulsināts, tic tam, ko redz, domā tā, kā prot, un ņem to, ko grib, ja neviens nestājas ceļā. Un nejūtas vainīgs. Lai dzīvo mežoņi!” (27. lp.). [13]

Edīte un Solvīta ne mazāk kā latvietis Persijs un amerikāņi Džeralds un Marks ir sava laika bērni, eksistenciālas iespējamības vraki, pildīti ar pretrunām, kuŗu avārijas cēloņi ir kaŗš un mūsdienu nestabilitāte – varētu teikt, dzīve pati. Pagātnes nepiepildītais solījums vēl vienmēr sāpīgi gruzd pat Solvītas atmiņā, kuŗas pašreizējais moto skan „tu atceries, es aizmirsīšu”:

„Es atceros,” teica Solvīta, „es atceros, ka kādreiz katra diena bija iepriekšējās dienas turpinājums, ka tās iegūlās viena otrā secīgi un tieši kā pakāpieni, kā kāpnes, kas veda arvien augstāk uz aizvien plašāku skatu. Un kādreiz man liekas, ka es atdotu veselu kontinentu tikai par zināšanu, kas mēs tagad būtu un ko mēs šodien redzētu, ja nebūtu atstājušas mājas un bērnību reizē.”

„Vismaz,” es teicu. „Jo tad mūsu rokas būtu tikpat gaŗas cik toreiz, un mēs varētu izmērīt pasauli pašas ar sevi.”

„Tad mēs zinātu, vai tas, ko redzam, ir liels vai mazs.”

„Un saprastu, vai tas, ko paceļam, ir smags vai viegls kā spalva.” (193. lp.)

Bet pagātne ir aizgājusi uz visiem laikiem, un tiklīdz Solvītas un Edītes saruna mežā tuvojas tagadnei, rodas domstarpības, šaubas, nesaprašanās:

„Tev sajūk,” teica Solvīta. „Man arī.”

„Ja mēs varētu atcerēties, kas bija istabās, ko mēs nepaguvām redzēt –”

„Bet mēs nevaram. Tur mēs vairs varam tikai apmaldīties. Un varbūt, ka nekā nebija –”

Dābolainais zirgs pēkšņi pacēla galvu un zviedza no visa spēka.

Solvīta uzlēca zirgam mugurā. „Es jau domāju, ka tu mani tikai nokavēsi,” viņa teica. (194.-195. lp.)

Aiz septītā tilta daudzplākšņainā uzbūve rakstniecei tiešām ļauj atklāt sakarības, kas citādi nebūtu redzamas. Atšķirt varam vismaz trīs šādas plāksnes – „šķietami reālo”, uz kuŗas Edīte un Solvīta ir divas personas, kādreiz nejauši sastapušās uz viena skolas sola, dzīvo Ņujorkā un viesojas Karolainā; „vēsturiski allegorisko”, kur Edītes un Solvītas dabās un apziņās atspoguļota latviešu tautas, kā arī šo divu indivīdu, traģēdija; un „vispārcilvēciski simbolisko” plāksni, kur Edītes un Solvītas pretrunīgajos atzinumos parādās eksistenciālas problēmas. Sākumā šķietami reālā plāksne, kā tikai vietumis caurspīdīga cieta virsma, dominē pār pārējām plāksnēm, bet stāstījuma beigās pārnestās nozīmes kļūst suverēnas. Ar kapakmeni pēdējā lappusē, visu konfliktu un problēmu mezglu pārcērtot ar nāves zobenu, šī romance līdzinās meistarīgi noslīpētam dārgakmenim, kas aplūkojams no dažādiem viedokļiem un šķeļ pastāvīgi jaunas dzirkstis, bet nesadedzina ne mazāko puteklīti.

Ar šo salīdzinājumu nedomāju Šķipsnas grāmatu novērtēt zemāk par tām, kas iekvēlina lasītāju sirdis, bet uzbūves ziņā līdzinās neapstrādātam laukakmenim. Mākslas izteiksmes iespējas ir neaprobežotas, un māksliniekam nevar būt citi pienākumi un uzdevumi kā tie, kuŗus viņš pats atzīst un pats sev izvēlas. Kā lasītājiem mums jāizkopj mūsu uztveres spējas tiktāl, ka varam ne tikai atšķirt vērtīgo no nevērtīgā (un manuprāt Sniegi un Aiz septītā tilta pieder pie vērtīgākajiem latviešu literātūras darbiem), bet arī izbaudīt katru atsevišķo darbu, reizē redzot viņa vienreizību un ievietojot to attiecīgo tradīciju un konvenciju ietvaros. Pēdējie nevis darbu vājina, bet to izceļ un ierindo blakus citiem vērtīgiem, katram par sevi vienreizīgiem pārdzīvojumiem.

Ilze Šķipsna kā ūdensslēpētāja

 

Norādes

---

[1] Princtonā, Ņūdžerzijā, 1957. g.

[2] Anatomy of Criticism, 305. lp.

[3] Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1963. g.

[4] Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1965. g.

[5] Vārds romance šai rakstā saprotams kā stāstījums (prozā vai dzejā), kuŗa mērķis nav ticams dzīves attēlojums ar visām tās nejaušībām, bet kompozīcija, kuŗā redzam darbojamies morālus vai citādus abstraktus likumus tik tiešā un nenovēršamā veidā, kādi dzīvē tie nekad nav sastopami.

[6] Bez romances pieminēsim vēl autobiografiju, aktuālu vai izdomātu, kuŗas raksturīgākā īpašība – liela nozīme, kas stāstījumā piešķirta teorētiskiem jautājumiem par polītiku, reliģiju vai mākslu un satiru, kas nenodarbojas tik daudz ar cilvēkiem, kā ar personificētiem mentāliem viedokļiem, kuŗus lasītājs uztveŗ kā karikatūras. „Pedants, bigots, cranks, parvenus, virtuosi, enthusiasts, rapacious and incompetent professional men of all kinds, are handled in terms of their occupational approach to life as distinct from their social behaviour” (Anatomy of Criticism, 309.lp.).

[7] Ibid., 304.-305. lp.

[8] Saprotams, ka neviens atsevišķs darbs neatbilst kaut kādam „tīram” formas jeb žanra jēdzienam. Tas nav jāsaprot kā normatīva mēraukla, ar kuŗu var noteikt darba „pareizību” vai „nepareizību”, bet gan kā aprakstīšanas līdzeklis. Sniegos Klīdzējs mēģina iet divus ceļus reizē: risināt pārlaicīgās dzīves problēmas (romances tematika) un ar zināmu kritiku notēlot vēsturiskos, sabiedriskos un polītiskos apstākļus Latgalē Ulmaņa laikos (romāna tematika). Šie ceļi Sniegos ir gandrīz parallēli, un tāpēc, ka stāstījuma stils, kas izstrādāts pirmajam nolūkam, tiek lietots arī otram, vēsturiskie apstākļi ir stipri vienkāršoti, un personas, kuŗas nekad neizkāpj no šī fona (bagātais lauksaimnieks Vagulāns, speciālās izmeklēšanas ierēdnis Šēnfelds u.c.), kļūst par karikatūrām, salīdzinot ar galvenajām personām.

[9] 9) „Saruna par literātūru”, Jaunā Gaita, IX (1964), 45./46. numurs, 56. lp.

[10] Jānis Rudzītis, „Straujš pagrieziens latviešu romāna vēsturē”, Laiks (1965.g. 22, maijā), 3. lp. ; Kārlis Upatnieks, „Pa nepareizo ceļa pusi”, Latvija Amerikā (1965. g. 24.jūl.), 3. lp.

[11] Upatnieks, op. cit.

[12] Grāmatas sākumā Edīte apzinās, ka tikai fiziski dzīvodama spēs paturēt savu apziņu un to asināt. Viņas vēlēšanos atkārtot Persija ceļu varam saprast tikai kā fizisku nāvi, ne kā varmācīgu pašnāvību (kaut arī Persija noslīkšana pēdā ūdens var tāda izlikties), bet pilnīgu atsvešināšanos no iemesliem, kas liek dzīvot, kā sava veida pašapreibināšanos ar dzīves bezjēdzību.

[13] Nevar norādīt uz Beatrisi Melviju kā kādu svešās vides pārstāvi, jo, kaut gan viņa Edītei dod padomu „iemācieties mūsu paražas un tikumus, aizmirstiet savējos, ja jums tādi ir” (88. lp.), viņas dēls Marks saceļas pret šīm ieražām un tikumiem, ienīst savu māti, bet ar Edīti saprotas uz plāksnes, kas ir vispārcilvēciska, nevis nacionāla vai vietēja.