Nikodēms E. Bojārs
SAMARIJAS NĀVE
Viņi dziedāja un dziedāja, bet daudzo klausītāju acīs bija asaras. No augstākā zigurata līmeņa gandrīz divi simti pēdu virs smilšainā laukuma, rakstveža Zichri jaunākais dēls Dāvids ar izbrīnu, pat ar neskaidrām bailēm vēroja raudošos ļaudis. Kas bija noticis? Kā tas varēja būt, ka pat droši kaŗotāji un Sinajas tuksneša lauvu medinieki aizsedza ar rokām sejas, un viņu pleci raustījās apslāpētās elsās? Vai tikai patriotiskas sajūsmas dēļ, kuŗu izraisīja viņu sirdīs Samarijas Brīvības dziesmas skaņas? Vai tam bija kāds cits, drūms un Dāvidam nezināms iemesls? Dāvidam bija tik nepilnu četrpadsmit vasaru, un to varētu viegli saprast, ja kāda asara būtu iezagusies viņa acu kaktiņā, kad viņa dzimtenes Samarijas mīlestības jūsma pārskrēja kā auksti šermuļi viņa mugurai, kad baltās drānās tērpies levīts atkal pacēla zizli, kad jau trešo reizi pāri laukumam ārpus Megido pilsētas mūŗiem aizšalca brīvības dziesmas vārdi. Dāvids nevarēja atcerēties, ka kādos svētkos viņi būtu šo svēto dziesmu dziedājuši trīs reizes pēc kārtas.
Dāvids bija lepns ar to, ka viņa balss bija jau mainījusies, ka viņš nu varēja dziedāt kopā ar vīriešiem un stāvēt augstu pāri sieviešu un mazo zēnu rindām. Dziedātāju pulki te bija sanākuši un sabraukuši no visām četrām mazās valstiņas Samarijas provincēm: no ziedošās ielejas Gublas, Samarijas maizes klēts; no jūrnieku novada Gvalas, dienvidos no Palestīnas, ko ēģiptieši sauca par Retenu; no kalnainās, vientuļās un pazemīgās Moabas austrumos; un no tuksnešainās Arunas dienvidos, robežu zemes ar Sinaju, kur varenajiem Ēģiptes faraoniem piederēja vara raktuves. Lai gan Samarija nebija liela, tomēr tā robežojās ar tik dažādām valstīm: slaveno jūŗas braucēju zemi Foiniķiju; noslēpumaino, sevī noslēgto Ābrahama bērnu valstiņu Retenu; zeltā, sudrabā un varā mirdzošo Ēģipti; ar kareivīgajiem hetiešiem ziemeļos un ar tuksneša klaidoņiem — beduīniem, Sema bērniem, austrumos, aiz kuŗu neviesmīlīgajiem smilšu pauguriem drīz sākās techniski visaugstāk attīstītās pasaules lielvalsts Babilonas iespaida sfaira.
Lai gan samārieši draudzīgi turējās kopā kā jau viena tauta, tomēr četru provinču vēsturiskie likteņi bija bijuši dažādi šo vareno kaimiņu valstu aizvējā vai pat kalpībā, un varbūt tāpēc arī trīs tūkstošu dziedātāju un vēl daudz vairāk klausītāju tērpi bija tik atšķirīgi. Zeltā caurausti purpura svārki, vienkāršas baltas vilnas togas līdz potītēm, gandrīz caurspīdīgi zaļgana zīda plīvuri, pelēki ganu kamzoļi, medinieku brūnas ādas tērpi, kaŗavīru sarkanzeltainas vara bruņas... Tā bija Dāvida tauta, viņa mīļā Samarija.
Kā jau Baaltim veltīts svēts templis, Megido zigurats bija būvēts pēc Bābeles torņa parauga kā četrstūrainas milzu kastes un kastītes, viena par otru mazākas no lejas uz augšu. Pamatus veidoja granīta bluķi un smilšakmens plāksnes. Samārieši bija piegādājuši akmeņus ar lielām grūtībām no Arunas klintīm. Augšējie stāvi bija taisīti no saulē žāvētiem māla ķieģeļiem, jo tiem nebija jāiztur tik liels smagums. Dziedātāju bija sanācis tik daudz, ka tiem tikko pietika vietas uz zigurata terasēm. Tempļa priesteri bija pat izteikuši bažas, ka priekšējās kolonnas varētu sākt līgoties un sabrukt kā filistīniešu tempļa centrālais balsts, kuru nogāza un līdz ar to visu templi sagrāva aklais Retenu stiprinieks Samsons. Šāda iespēja tomēr Dāvidu neuztrauca, un, pat sajūsminoties par Samarijas Brīvības dziesmas skaistumu, viņš neļāva asarām apmiglot acis. Dāvids jau jutās kā jauneklis, gandrīz kā kaŗavīrs. Viņš ar pārākuma sajūtu noskatījās uz mazajiem zēniem, kuŗu balstiņas turēja augstos dziesmas toņus dzidrāk par sieviešu balsīm. Meitenītes kaisīja zeltainus vasaras ziedus ceļā laužu vidū, pa kuŗu gāja augstais priesteris. Viņam nu nācās vadīt vasaras saulgriežu svētkus, jo, lai gan līdz pēdējam brīdim gaidīts, Samarijas valdnieks Rehoboams nebija ieradies no galvaspilsētas Kadešas. Lai gan karogi jautri plandījās vējā, izceļoties ar savām siltajām, Dāvidam jau no bērnības mīļajām krāsām pret dzeltenām smiltīm un tumšzaļām palmām aiz laukuma, lai gan sudrabotas dievības zīmes augstu stabu galos sveicināja neredzamo dievu pulku debesīs, kuŗi arī droši vien klausījās samāriešu dziesmās, tomēr kaŗavīri un virsnieki stāvēja drūmi un nekustīgi, un tauta apsveica dziesmas ar asarām, ne ar gavilēm. Vienu īsu brītiņu intuitīva dzīves izpratne apgaismoja Dāvida prātu; pēkšņi viņš zināja, ka šī diena, jā, pat šī stunda būs viņa zenīts, viņa dzīves kulminācijas punkts.
Līdz šim brīdim viņa saulainā bērnība bija ceļš augšup. Kā acumirkļa tēli laimīgi brīži paslīdēja gaŗām viņa priekšstatam: tur viņš, plati smaidot, sēdēja blakus savam tēvam mazā, atklātā karietē, kuŗu divi brūni zirgi jautri rāva uz priekšu pa putekļaino, līkumoto Arunas ceļu; tur viņš savu vecāku pārticīgajā mājā pētīja senlaiku rakstus, ēģiptiešu hieroglifus uz papirusa, Krētas līkumaino, lineāro rakstu, un lasīja tēvam priekšā vēstules modernajās valodās — Ēģiptes hieratisko rakstu zīmēs un Babilonas ķīļu rakstos uz apdedzinātiem māla ķieģelīšiem, bet viņa sešus gadus vecākais brālis Ahabs stāvēja viņam blakus un labsirdīgi izlaboja viņa kļūdas; tur viņa māte, sārtvaidze ar matu vilni kraukļa spalvas melnumā, sparīgi velēja drēbes strautiņā pie robotā pilsētas mūra. Jā, Dāvida līdzšinējā dzīve bija ar saules zeltu piebārstīta. Visbrīnišķīgākais pārdzīvojums notika šodien, šinī stundā, kad trīsreiz atkārtotos Brīvības dziesmas vārdos viņam atklājās žēlsirdīgā, laipnā samāriešu tautas dvēsele.
Nekāda traģēdija nebija vēl notikusi. Vidusjūras zemju saule joprojām spoži spīdēja zilās debesīs, bet tomēr Dāvidam šķita, ka kāda ēna pārlaidās šai viņa bērnības pasaulei. Viņa tēvs, kā jau Megido pilsētas galvenais rakstvedis, šo to bija uzzinājis par jaunākiem notikumiem valdnieku galmos. Faraona Tutmoža III vēstulē, ko ziņneši veda caur Megido uz Kadešu, izskanēja aizplīvuroti draudi mazajai samāriešu valstiņai. Rehoboamam bija jāizšķiras, vai sabiedroties ar mežonīgajiem, gaišādainajiem hetiešiem, vai padoties Tutmoža žēlastībai. Faraona nolūks (tā bija vismaz vēstulē teikts) jau nemaz nebija samāriešus verdzināt vai pārplūdināt viņu zemi ar ēģiptiešu ieceļotājiem. Nē, nē, to Tutmozis nekad nedarītu, to viņš svēti zvērēja pie dieva Amona jēra galvas — kuŗam viņš gan droši vien neticēja, jo impēriju iekaŗotāji atzīst un pazīst tikai to varu, kas ir redzama virs šīs zemes. Tutmozis apgalvoja, ka viņa vienīgais nolūks ir novietot garnizonus Kadešā un Megido, lai „nolādētā Heta” neuzdrošinātos iebrukt Samarijā; viņš apzīmēja sevi par glābēju, nevis apspiedēju, lai gan Rehoboams gluži labi zināja, ka hetiesi nemaz netaisās iet pāri Orontes robežupei. Turpretī ēģiptieši jau ne vienreiz vien bija mēģinājuši Samariju pakļaut un bija pārpildījuši Amona templi ar salaupītu bagātību no visas kulturālās Āzijas. Vienīgi krētieši, kurus ēģiptieši sauca par „Keftiu”, bija droši savā salā no tādiem „glābējiem”. Šoreiz varenais Tutmozis Menkeperre nebija mierā ar mesliem, ar tempļa vāzēm un zelta kausiem; viņš bija gatavs lauzt „uz mūžīgiem laikiem” noslēgto mierlīgumu un nosvinēt Samarijas bēres.
Vēstules beigās Tutmozis piekodināja Rehoboamam, lai tas nesagādājot savām pilsētām Jericho likteni, velti pretodamies, jo tad „akmens nepalikšot uz akmens”, un lai necerot uz izvirtušo babiloniešu palīdzību, jo, ticēdams Bābeles ķēniņa tukšajiem solījumiem, viņš „balstītos uz salauztas niedres”.
Šos faraona vārdus tāds jauns zēns kā Dāvids patiesībā nemaz nedrīkstēja zināt. Tēvs bija tos viņam uzticējis, ņemdams no viņa klusuciešanas solījumu. To Dāvids bija pildījis, bet tomēr tauta jau zināja par ēģiptiešu draudiem, jo kā gan citādi varēja izskaidrot ļaužu asaras šinīs jautrajos saulgriežu svētkos? Dāvids gan negribēja ticēt, ka Samarija padosies. Bet kāpēc Dāvidam šķita, ka no šī brīža viņa dzīve ies lejup uz uguns, asiņu un tumsas ieleju? Viņš centās aizdzīt šīs domas. Vai tad kāda tāla valdnieka vēstule uz trauslas māla plāksnītes varēja tā pārmainīt visu viņa dzīvi ?
Dāvids dziedāja labi, arī pārējām dziesmām skanēja cauri viņa tīrā balss, bet viņa prāts bija tālu prom. Svētki pagāja kā sapnis. Tiklīdz dziesmas bija beigušās, Dāvids izspraucās cauri drūzmai, nokāpa no zigurata un laidās teciņus uz pilsētas vārtu pusi, lai gan svētku prieki uz lielā laukuma tempļa priekšā tikai tagad īsti sākās. Atskanēja runas, un vara taures pūta gandrīz vai tik spalgi kā pie Jericho mūriem. Tomēr Dāvids nebija viens uz ceļa: vesels bars cilvēku ar drūmām sejām, cieši sakniebtām lūpām un nodurtām galvām gāja un brauca atpakaļ uz Megido.
Dāvida tēva Zichri māja bija diezgan prāva, pakavveidīga. Vidū bija ar akmens plāksnēm izklāts laukums, kuŗu saule spoži apspīdēja, bet ēnā pie māla ķieģeļu sienām auga dažas papeles un efejas. Visapkārt otram stāvam pagalma pusē bija gaŗš balkons. Māja bija neparasti klusa. Dāvids skriešus uzskrēja pa trepēm augšā, pa divām kāpnēm reizē. Viņš iesteidzās brāļa istabā; tur Ahabs gulēja uz dīvāna un monotoni dauzīja ar dūri sienu, ne no visa spēka, bet vienmuļi un nepārtraukti. „Ahab, kas tev kaiš?!” zēns iesaucās un palika stāvam istabas vidū. Atbildes nebija. Dāvidam bija gluži melni mati un veselīgi brūngani sārta seja un rokas kā māmiņai, bet Ahabs izskatījās vairāk pēc tēva: kalsnējs, ļoti gara auguma jauneklis ar brūniem matiem un savādu zaļganu acu krāsu, bālu seju un diezgan pagaŗu degunu, kas bija reiz drusku lauzts kritienā no divriču ratiem, kad Ahabs bija velti centies savaldīt trakojošu ērzeli. Ahaba seja bija tāda kā ziemeļnieciska, kā slavenajiem Hetas kaŗavadoņiem. Ne par velti veci ļaudis zināja stāstīt, ka Zichri senči esot cēlušies no gaišādainajiem hetiešiem un hurriešiem.
Dāvids noņēma savu apaļo cepurīti un meta to uz sienas pusi, tā ka tā griezās gaisā kā dzirnaviņas. Tiešām, cepure sasniedza mērķi un pati uzkārās uz koka tapas sienā. Zēns ātri nomazgāja putekļainās rokas bronzas bļodā un skatījās apkārt pēc kā ēdama. Viņš pacēla uz galda nomesto tēva gaŗo apmetni — un zem tā ieraudzīja trīs plānas māla plāksnītes ar babiloniešu rakstu zīmēm.
„Kas tas par rakstu?” Dāvids jautāja. „Runā taču, Ahab, nepaliec par sāls stabu kā Lota sieva pie Sodomas!”
„Lasi pats,” Ahabs izgrūda caur zobiem. Viņš joprojām gulēja uz muguras, un viņa parasti smaidošās lūpas bija bālas, šauras, sakniebtas. Viņa acis bija vērstas pret griestiem, bet skats nebija koncentrēts uz tiem; tā šķita, ka Ahabs vēro kādu pārcilvēcisku notikumu dievu debesīs, tālu virs mājas jumta.
„Nu pastāsti, Ahab, mīļais brālīt,” Dāvids labinājās. „Tu jau zini, ka man lēni veicas ķīļu rakstu lasīšana. Neesi taču dusmīgs uz mani! Es jau neesmu Ēģiptes faraons Tutmozis.”
Faraona vārds tā kā uzmodināja Ahabu. Viņš piecēlās pussēdus, paskatījās uz Dāvidu un norūca:
„Ak tad tu zini gan, ap ko lieta grozās. Nu jā, šīs vēstules sūta Babilonas ķēniņš Urnammu mūsu valdniekam Rehoboamam par atbildi uz mūsu lūgumu pēc palīdzības. Tēvs man šīs plāksnītes iedeva uzglabāt, jo ceļš uz Kadešu ir jau nedrošs, un Megido pilskungs tēti izsauca uz steidzīgu apspriedi.”
„Nu, un ko tad varenais babilonietis raksta?” Dāvids ziņkārīgi jautāja. „Protams, saki tikai tad, ja tētis to nav aizliedzis, ja tas nav valsts noslēpums.”
„Kāda vairs tagad noslēpumiem nozīme!” Ahabs atmeta ar roku. „Viss ir pazaudēts, mūsu neitralitātes sapnis ir izsapņots. Tagad starp valstīm paliks tikai vilki un lauvas, ne vairs avis. Urnammu raksta, ka pa viņa valsti klīstot liela kaŗa baumas; ka Akadā, Sumerā, Urā, un pat pašā Bābelē nemierīgi ļaudis pulcējoties uz ielām milzīgos baros, rūcot un kurnot, negribot neko dzirdēt par kaŗu ar Ēģiptes plēsoņu. Viņiem dzīve esot tik laba, zelts tik trīsreiz dārgāks par sudrabu, sudrabs divreiz par varu, bet kviešu un eļļas vesela jūŗa, no viena grauda trīssimt graudu, ka viņi pat apgādājot nabaga kaimiņus ar pārtiku. Ja Samarija prasītu maizi, tad Babilona to dotu; bet ja nu tā lūdz kaŗavīrus, tad Urnammu nevarot nekā darīt. Vai tad viņam likt nemierīgos cilvēkus ar bultām uz ielām apšaut? Viņš jau neesot tāds zvērs kā ēģiptietis ar tumšo seju, iepriekšējā faraona un verdzenes nelikumīgais dēls, kurš nu Samariju apdraud.”
„Nu jā, babilonieši ir jau noslīkuši paši savu bagātību apcirkņos,” Dāvids nicīgi teica. „Gan to viņi reiz rūgti nožēlos... Kad Divju Zemju faraons izplētis savu valsti līdz Melnajai jūrai, kad viņš kļūs par visas Āzijas un Āfrikas valdnieku, tad babiloniešiem būs par vēlu par kaŗu domāt. Tagad vēl viņi būtu uzvarējuši ar mūsu un hetiešu un asīriešu palīdzību. Bet pēc desmit gadiem? Tad Ēģiptes zvērs ies Bābelei pie rīkles, un visas viņu bagātības vairs nepalīdzēs. Viņi ir gļēvuļi, jā, nožēlojami gļēvuļi!...”
„Nē, Dāvid, vajag būt taisnīgam!” Ahabs kaislīgi iesaucās, uzlēca kājās, izslējās visā savā staltajā gaŗumā un kā apsūdzēdams pacēla labo roku. „Babilonieši ir tuvredzīgi, tam es pievienojos, bet ja viņiem uzbruktu, tad viņi varbūt tomēr cīnītos. Ja viņi ir gļēvuļi, tad mēs esam vēl lielāki zaķapastalas. Kas ir labāk: vai dzīvot kā zaķapastalai un mirt kā varonim — vai otrādi?”
„Es domāju, ka pirmā iespēja ir labāka, Ahab.”
„Nu protams, Dāvid. Mums vēl ir iespēja savu gļēvulības traipu nomazgāt.”
„Ko tu īsti gribēji ar to teikt, brālīt?”
„Gan jau redzēsi, Dāvid. Gan jau notikumi rādīs... Bet saki, vai mēs nebijām gļēvuļi? Lūk, faraons uzbruka mūsu draugiem, kaimiņu zemei Foiniķijai, un foiniķieši visu ziemu varonīgi cīnījās, līdz viņiem pietrūka ieroču un pārtikas krājumu aplenktajos cietokšņos, un beidzot Biblos krita faraona rokās. Padomā tikai — visu ziemu pret tādu pārspēku! Un ko mūsu valdnieks darīja, ko es pats? Man jau bija astoņpadsmit vasaras, es jau būtu varējis iet par brīvprātīgo foiniķiešiem palīgā ziemas kaŗā. Bet vai es gāju? Un mūsu ķēniņš nepakustināja ne pirkstiņu. Mēs tik nopūlamies un taisījām skābus ģīmjus un priecājāmies, ka mūsu pašu āda vēl droša.”
„Bet Ahab, tas taču būtu bijis ārprāts!” Dāvids dedzīgi sauca, izplētis rokas, pacēlis tās pāri galvai, neapzinīgi imitēdams brāļa straujās kustības runājot. „Ja mēs foiniķiešu dēļ būtu faraonam uzbrukuši, ēģiptieši būtu mūsu zemi iekaŗojuši nedaudzu dienu laikā! Vai tad tev būtu bijis jāiet par svešu zemi savu galvu nolikt?”
„Un tagad?” Ahabs asi prasīja. „Tad tu arī nevari sagaidīt, ka babilonieši mūsu dēļ kaŗotu. Ja viņi būtu tālredzīgi, viņi kaŗotu paši savas nākotnes drošības dēļ, bet mūsu pēc — nekad.”
„Bet kāpēc tu teici, ka ceļš uz Kadešu ir jau nedrošs, Ahab? Vai kāda liela laupītāju banda —”
„Laupītāju banda!” Ahabs iekliedzās un nospļāvās. „Tu joprojām nesaproti, par ko es runāju. Es jau teicu: paliks tikai lauvas, vilki, bet ne avis — un mēs esam avs, ko Ēģiptes vilks saplosīs bez pretestības, kamēr netiešu lācis ir aizmaldījies mūža mežos aiz Taurus kalniem, bet Bābeles lauva ir pārēdies un aizmidzis. Ēģiptes zvērs ir jau ceļā! Ja ne šo brīdi, tad pēc nedaudzām stundām faraona bruņotās kolonnas plūdīs gaŗām un cauri mūsu pilsētai uz Kadešu. Faraona jātnieki — izlūki ir jau manīti tālu ziemeļos, tāpēc celi ir nedroši.”
„Tad viss jau ir pazaudēts... Un ko tad mūsu ķēniņš ... ?”
„ Viņam pietrūka nāves nicināšanas,” Ahabs teica mierīgākā balsī. Viņš atkal atgūlās uz dīvāna un sakrustoja rokas uz krūtīm. „Vecuma dienās Rehoboams ir pazaudējis prātu. Viņš ir padevies Tutmoža draudiem, bailēs par savu pilsētu likteni, varbūt pat noticējis ēģiptiešu lētajiem solījumiem tikai novietot te kaŗaspēku un neaizkārt ne viņu pašu, ne Samariju. Vai tad Rehoboams vairs neatmin ēģiptiešu krautās galvaskausu piramidas pie Biblos vārtiem? Vai tad mūsu dzīslās rit svētākas asinis nekā foiniķiešiem? Nu saki taču, Dāvid, vai vēl pasaulē var būt lielāka muļķība?!”
„Tad jau ēģiptieši var būt klāt kuru katru brīdi?”
„Nu kā tad — ja viņi steidzas šurp cik ātri varēdami. Un es esmu pārliecināts, ka viņi to dara, jo, ja viņi vilcinātos, hetieši vēl varētu atnākt no Sirijas, un Tutmozis būtu sprukās starp mūsu cietokšņiem un balto ziemeļnieku armiju. Zini ko, Dāvid? Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka ziņas par Bābeles mazdūšību nokļūst Ēģiptes vilku rokās.”
Ahabs atkal pietrūkās kājās, lēniem soliem, kā vilcinādamies, piegāja pie galda, paņēma rokā māla plāksnītes ar Urnammu vēstuli un trieca pēkšņi tās pret sienu ar tādu mežonīgu spēku, ka sakaltušā māla drumslas izšķīda kā lietus pa visu istabu. „Vai, brāli, ko tu izdarīji,” Dāvids ievaidējās. „Tie taču ir valsts dokumenti, un par to iznīcināšanu bez pavēles draud bargs sods! Bet pagaidi, es teikšu tētim, ka man, ņemot apmetni no galda, plāksnes nokrita zemē un nejauši saplīsa. Gan jau viņš atradīs kādu izeju —”
„Nelauzi par to galvu, Dāvid,” Ahabs maigi teica. „Drīz jau te būs kakla kungi, un tie par vēstuli nekā nezina. Lai tad faraons, kaujoties turpmākos gados ar hetiešiem, pavada dažu labu nakti bezmiegā, baidīdamies no Urnammu uzbrukuma no aizmugures. Ej paskaties, kas tur par troksni uz ielas.”
Ahabs atkal atgūlās uz dīvāna un sāka vienmuļi sist ar dūri pa sienu. Dāvids paraustīja plecus, pagriezās un aizgāja uz tēva rakstāmo istabu, kuŗa atradās mājas otrā galā. No loga varēja labi pārredzēt galveno ielu. Te troksnis bija daudz lielāks; šķietami bezgalīga kaŗa ratu kolonna traucās cauri pilsētai. Dāvids pastāvēja brītiņu un pabrīnījās, kur te gadījies tik daudz smagi apbruņota kaŗaspēka. Viņš bija dzirdējis, ka Rehoboams bija savilcis gandrīz visu Samarijas armiju ap galvaspilsētu Kadešu, jo viņš ilgi svārstījās, kamēr beidzot, nesagaidījis no kaimiņiem palīdzību, nolēma faraonam padoties. Vai viņš tomēr būtu mainījis savu lēmumu? Vai Samarijas kaŗaspēks bija jau te atgriezies, lai ar godu stātos ceļā Ēģiptes vilkam nāves cīņā? Pēkšņs traka prieka un lepnuma vilnis sagrāba zēnu. Viņš nosarka, brūnās acis dzirkstīja sajūsmā. Viņš jau taisījās steigties pie brāļa ar lielisko ziņu, un tad — viņš pamanīja Ēģiptes simbolu uz smagajiem kaujas ratiem: sakrustotu līku zizli un pātagu.
Ar pātagu viņi mūs sitīs, ar zizli viņi mūs žņaugs, zēnam atmiņā nāca kāda sirmgalvja — gana praviešojums par Samarijas nāvi. Kādreiz viņš bija pasmaidījis par cilvēku māņticību; bet tagad?
Tā saka Viņš, kura vārds ir svēts un nav izrunājams, tiem, kas Viņu klausa: ar dzelzs rīksti es sitīšu laužu netaisnības, un neapžēlošos. Ne roka nepacelsies, kad Ēģiptes vilks brauks caur Megido, un kad Samārijas brīvība nogrims zemē uz gadu tūkstošiem, lai pēdējo reizi celtos tad, kad zemes pamati būs satricināti, kad zvaigzņu debesis satīsies kā nodzeltējusi drēbe, un kad ļaužu ciltij nāks uguns tiesas diena pie Megido, pie senā Armageddonas kalna.
Beidzot Dāvids atjēdzās no apstulbuma. Tētis joprojām bija Megido pilī, arī māte kaut kur izgājusi. Zēns skrēja atpakaļ uz brāļa istabu, bet Ahaba tur vairs nebija. Tēva tumši zilais, dārgais apmetnis bija nozudis no galda, un — vēl kaut kā trūka. Dāvids mēmi skatījās uz sienu: tur taču vienmēr karājās Ahaba loks un bultu maisiņš! Dāvids nesakarīgi iekliedzās un skrēja uz ielu, atstādams durvis vaļā. Alejas galā pie lielās ielas stāvēja Ahabs, izslējies visā savā jauneklīgajā gaŗumā. Citādi iela bija tukša; tikai šur un tur māju logos varēja redzēt nobālušas sejas, kuŗas stīvi un mēmi vēroja ēģiptiešu ratu kolonnas, kas ar šausmīgu riteņu rīboņu un pakavu troksni trauca garām. Pa trīs, pa trīs... Bez gala. Deviņās dienās bez gaŗākas atpūtas pārgājis Sinajas tuksnesi un Gāzās pussalu pa seno militāro ceļu, dienvidos gar Karmelas kalnu, kur jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem bija alās mitinājusies cilvēku cilts, tad caur zaļo Jezreelas ieleju, tagad jau Ēģiptes vilks bija sasniedzis Megido — un cietokšņa vārti bija plaši atvērti.
„Ahab!” Dāvids kliedza. ..Atjēdzies, pagaidi! Nāc atpakaļ!.. „ Viņš sāka skriet uz brāļa pusi.
„Jūs, vilki, tomēr neieņemsit Samariju bez šāviena!” Ahabs sauca. Viņš pēkšņi pameta sānis garo apmetni, zem kura viņa rokas bija uzvilkušas stopu. Pašlaik gaŗām brauca augsts Ēģiptes virsnieks ar zeltu un elektru — sudraba un zelta kausējumu — izrotātos kaŗa ratos, kuŗus rāva uz priekšu melni kaujas rumaki. Varbūt tas bija pats lielais vizīrs Rehmire? No pleciem viņam plīvoja purpura mētelis, un sarkanzeltaina metalla čūska glūnēja no bruņucepures.
Ahaba loks pacēlās un bulta spindza gaisā, mērķēta Ēģiptes augstajam virsniekam. Bet zirgi skrēja tik ātri, ka jau nākošā mirklī rati bija aiz mājas; Dāvids neredzēja, vai Ahaba bulta sasniedza mērķi vai ne. Tad no kolonnas nākošiem deviņiem kaŗa ratiem izspurdza gaisā vesels bultu mākonis, aptvēra Ahabu, caururba viņa rokas, kaklu, krūtis... Ahabs it kā pasvieda loku uz priekšu, tad saļima uz muguras. Mazas valsts godam viņš bija izšāvis vienu mazu bultu ...
Ēģiptiešu kolonna neapstājās un nemainīja ātrumu. Viņi pat nelaupīja, jo faraons bija nolēmis ātrāk sasniegt Kadešu. „Tiem, kas apstāsies, draud nāves sods,” tā bija teicis verdzenes dēls ar tumšo dienvidnieka seju.
Sarkanu asiņu peļķe krāsoja tumšzilo apmetni un pelēkos akmeņus. Ahaba savādi zaļganās, joprojām vaļējās acis nekustīgi raudzījās debesu dzelmē kā pirmīt uz dīvāna, un joprojām likās, ka viņš vēro kaut kādu neizprotamu, nežēlīgu likteņa dievību spēli tālu, tālu no cilvēku pasaules. Dažas bultas nošņāca puikam gar ausīm. Vai ēģiptieši gribēja viņu nošaut, vai tik aizbiedēt prom? Viņš palēcās kā iztrūcies no miega un ieskrēja tuvākās mājas vārtos. Viņš nebija varonis, viņš gribēja dzīvot; tāpēc viņš slēpās un neskrēja apkampt savu mīļo brāli, aiztaisīt viņa acis. Dāvids saguma uz ceļiem, gandrīz saritinājās kamolā, atspiedies pret mūri un ar rokām aizklājis acis. No viņa lūpām izlauzās žēls kliedziens, kā vilcēna kauciens, kuŗš ticis dzelzs lamatās. Nākotnes vīzija, kuŗu viņš bija redzējis svētku laikā, atgriezās ar lielāku skaidrību: viņa dzīves ceļš nu patiesi gāja uz asiņu, uguns un — tumsas ieleju ...
Dāvida priekšā izplētās gaŗš, nezināms ceļš. Viņš nebija īsts varonis, viņš negāja mirt par Samariju, bet viņš ari negāja kalpot un lišķēt Ēģiptes vilkiem. Viņš atstās tēvu un māti, atstās savu dzimto zemi, slēpsies un bēgs caur tuksnešiem, caur dzeloņainiem ērkšķu krūmiem ... Vīzija pārmainījās, un viņš redzēja degošu ērkšķu krūmu tumša kalna galā, un aiz tā zaļu ieleju, krāšņi rotātu ciedru koka krēslu, un tanī pats sevi ar mirdzošu kroni galvā.
„Nē, nē, tas nevar būt,” Dāvids šņukstēja, un asaras plūda pāri viņa nobālušajiem vaigiem. „Tas ar mani nevar notikt, jo valdnieki ir tik pārēdušies lauvas vai nežēlīgi vilki — Ahabs to teica.” Bet varbūt tomēr bēgļa ceļa galā būs zaļa ieleja, apsolītā zeme ar mierīgu, brīvu dzīvi? Tas Dāvidam likās iespējams — ja vispār vēl kāda brīva valsts pasaulē paliks. Bet lai cik viņš kļūtu laimīgs, Dāvids zināja, ka viņš tomēr sevi nicinās tāpēc, ka viņš par daudz mīlēja dzīvi, ka viņš negāja dalīties sava brāļa liktenī. Tas būs nevienam nezināms dzeloņu krekls, kas Dāvidam būs visu mūžu jānēsā. Viņš negāja aizspiest gaiši zaļās acis, kuras vēroja tālus notikumus dievu debesīs aiz šīs nolādētās cilvēku zemes, kur varai ir taisnība.