|
Gundars Pļavkalns
VĒSTULE BEZ ADRESES
„...the Outsider’s fundamental attitude:non-acceptance of life, of human life lived by human beings in human society.” — Colin Wilson.
šī nav — Šī nevar būt — īstenība, Es reizēm sev saku, Nīgri jokodams. Kā gulētājs, kas ieslīdējis murgā Un nespēj atgriezties nomodā, Tā dzīvoju ar šausmām un pretīgumu, Maldos krēslainās ainavās. Daža seja šķiet pazīstama — Bet es sastopu svešiniekus. To īstenums Šad tad izģērbjas un rādās Nešpetns, kārs un kleins... Ja Tu arī šeit Esi gājusi pa ietvēm un kājceliņiem (Tumsa un rītausma, karstums un vasaras lietus, Koks vējā, saule viļņos, marmora locekļi dārzā), Man nav gadījies Tev pretī soļot... Neizbēgamais Moka visvairāk tad, Kad atceros dienvidus pasauli — Kā nevarīga gaisma Tā lūko iespiesties Šai putekļainā tumsā.
PIEZĪMES
„Hermesa vaibsti” attiecas uz Praksitela Hermesu, kam ir it iezīmīgā veidā izsmalcināti, ne vairs „dzīvnieciski” vaibsti. „Cildenāks kailums” attiecas uz daiļavām, kas pret savu ķermeni pa daļai izturas gandrīz kā pret statuju un kam nebūt nav bailes no seksa, bet galvā ir smadzenes, nevis salmi, tādēļ ir arīdzan stiprs garīgums („The Holy Spirit of Man” — kā dzejo Svinbērns — nozīmē, nevis reliģiskā aspektā). Dzejoļa viela ir nākotnes vīzija saskaņā ar to, kas lasīts par zinātnes iespējām. Izteiksme netieša, stipri „dramatizēta”, kādēļ dzejolis var likties daudz mazāk racionāls, nekā patiesībā tas ir.
PIEZĪMES
Sindroms ir t.s. „Cushing’s syndrome”, par ko lasīju Uko (Ucko) „Endocrine Diagnosis”. Simptomi: tuklums, sievietēm spalvas uz krūtīm, ap areolām un uz linea alba; plāna vārīga āda etc., etc. Arī „moon-face”. Degā cita starpā cītīgi zīmēja un gleznoja baletnieces. Antonio un Rosario bija spāņu dejotāju pāris. „Soledad Montoya” ir melancholiska čigāniete Lorkas dzejolī „Romance de la pena negra”. Čigānu Roze ir Lorkas dzejolī „Romance de la guardiacivil espańola”. Adelaidē ir Pelēkā resp. Pelēkā kunga iela (Gray Street), kas man deva ierosmi iztēloties apnicīgi pelēcīgas ielas tipu — Pelēko ielu. Krāsu simbolisms sakarā ar zilo namiņu, bet saglabāts arī reālisms. „Blāvi tuksnesīgs” — variācija par „Pelēko”, bet tagad (t.i. beigās) tas attiecas uz katru ielu. Manis apdzejotā „Sindroma sieviete” izdara pašnāvību — paskrej zem auto, zaudējusi sapņus un illūzijas, līdz ar to dzīvot gribu. Dzejoļa nobeigumā atspoguļojas gan „sindroma sievietes” īstais izskats, gan ari izskats nomoda sapņos līdz ar dažādām konsekvencēm, tieksmēm utt. Dzejolī esmu lūkojis attēlot individuālas iezīmes, kādas var slēpties aiz samērā bezpersoniskā termina „sindroms”.
FLIRTS
Ir viegli uzdzīvot un tenkām vielu dot, uz lielās skatuves ja spēlēt prot.
Uz visām dvēselēm tad durvis vaļā, slīd gaŗām saules lēkts un riets; bet ievu smarža paliek paša daļā un paša acis gods kā tērauds ciets.
Tā bij. To nakti: Burzma apklusa un nebij vēja, rozes zieds bij mēļi iesarkans, alkoholā gaisma pazibēja, dzidri noskanēja zelta zvans.
Mirklis īsais tīrāks bij par baltu, sapnis, kuŗu abām rokām tvert, sniegos ugunskurs, lai nenosaltu, avots tuksnesi, ko lūpām dzert. Un tu jokā brīnumputnu sadzirdēji.
DRAUGIEM
Mūsu gājumam jānes lietaini pelēka debess; vai raudāt, kad smilšu graudi caur pirkstiem birst?
Balta, tik balta ir bērziem tāss tur, kur paaudzes nokautās dus.
Mūsu gājumam jāsargā saule ogle. Divdesmit, trīsdesmit gadus jāsargā ogle; jāsargā, jāsargā kvēloša ogle jāsargā saules ogle.
Līdz jaunas paaudzes izaug.
SVEŠINIEKS PRIEKŠPILSĒTĀ
Kāpēc gan lai neraudātu? Vai tad neredzat? Bet varbūt neredzat, jo acis — jā, varbūt jums ir smilšu acis, varbūt — —
Es redzu!
Šorīt pa vārtiem izgāja drukns vīrs, viņš bija tērpies pelēkā un rokās — nē, zem mēteļa paslēptu, viņš aiznesa cirvi...
Ap pusdienas laiku es viņu redzēju atkal, un arī cirvi — tas bija tīrs — nolaizīts...
Es redzēju!
Bet jūs neredzat nekā, jūs tikai pāršķirstāt lappuses. Jūs sēdējāt ar viņu kopā autobusā uz — Jums ir smilšu acis. Vai arī — nav ne to. Un jūs nezināt nekā, nekad neesat vēlējušies zināt.
Kad piebrauca ātrās palīdzības mašīna (neko jau vairs nevarēja palīdzēt!) sniegs kļuva dubļains (tikai īsu brīdi, jo drīz uzsniga jauns), un jūs nopriecājāties, ka pasaulē viens dzērājs mazāk. Ir jau tiesa — viņš briesmīgi dzēra un ālējās, viņš staigāja smagiem soliem, brīžiem kliedza un beigās iedomājās, ka ir Kristus, kam atļauts mīlēt savus ienaidniekus.
Varbūt bija arī? Kas zina, lai gan es tam neticu. Un beigu beigās — viens taču ir skaidrs:
Kam mums vajag otra Jēzus no Nācaretes!
Ja tāds atnāktu, mūsu miers noteikti būtu pagalam, jo varētu vēl izrādīties, ka
viņš nav spējis mirt par visiem, un pietiekami mīlēt —
un kaut kas no tā visa jādara arī mums.
Nu tās briesmas vismaz ir novērstas.
|
HARIJS MARTINSONS
STĪGS KARLSONS
SONJA OKESONE
TOMASS TRĀNSTRÖMERS
Atdzejojis Andrejs Irbe
ČETRI ZVIEDRI ir nepretenciozs mēģinājums dot ieskatu mūsdienu dzīvajā zviedru dzejā. Tās amplitūda ir ļoti plaša, tāpēc ārpus izlases atstāti, piemēram, faktiski netulkojamie grafiskās dzejas” (bilddikt) paraugi un konkrētistu darbi, kuŗos dzejoļu uzbūve balstās skaņu asociāciju plūsmā, kur pats vārds, ne tā jēdzieniskais saturs, ir galvenais elements. Izlasē latviešiem jau pazīstamais Harijs Martinsons (Ceļš uz Zvanu draudzi, romāns, Daugava, 1953. g.) ir vecākais autors un reprezentē cīnītāju paaudzi”, savā laikā sabiedrības pārvērtībās iesaistījušos divdesmito gadu debitantus. Viņa jaunības dzejā savienojusies detaļās izzīmēta dabas lirika ar tieksmi sirreālisma virzienā; turpmāk Martinsons arvien vairāk pievērsies aktuālajām parādībām, un viņa dzeja vietvietām ir asa polemika kā pret varas civilizāciju (Martinsona apzīmējums šā gadsimta diktatūrām), tā pret cilvēces attīstības vienpusību. Martinsona dzeja ir skanīga, muzikāla, gleznām bagāta. Grandioza ir viņa mūsdienu epopeja „Aniāra” — par starpplanētāro kuģi, kas ved bēgļus projām no radioaktivitātes saindētās Zemes, bet novirzās no ceļa un pazūd visumā, šī epopeja ir viens no mūsdienu mākslinieciski spēcīgākiem, pravietiskākiem brīdinājumiem apzināties, kamēr vēl nav par vēlu, ka vienīgi „dzīvībā dzen dzietus cilvēcība”, viss cits ir matemātiska likumība bez sirdsapziņas, mīlestības, jūtām. Mūsdienu problemātika iezīmējusi ari Stīga Karlsona dzeju, tajā jaucas rezignācija, ko izraisījušas cilvēces katastrofas, ar sarkastisku izrēķināšanos ar „labklājības upuriem”, šaurā materiālismā iestigušiem jaunbagātniekiem modernas Zviedrijas betonā celtajās priekšpilsētās, šo tematu līdz vēl sarkastiskākai puantei novedusi Sonja Okesone. Viņas valoda vietām brutāli atklāta, nesaudzīga — robustām līnijām viņa zīmē monotonitāti un plakanumu, kāds valda idejām nabagajā zviedru zemē, naža dūriena skaudrumā viņa parāda, ka cilvēka laimes jautājums nav atrisināms ar sociālu likumdošanu kā ūniversāllīdzekli.
Tomass Trānströmers ir pats jaunākais un viņa četrus samērā plānos dzejoļu krājumus kritika saņēmusi ar aplausiem. Viņa dzeja ir gleznaina, ārkārtīgi koncentrēta, un tajā mijas grieķu dzejas, baroka un sirreālisma iezīmes.
Visi šie četri jūtami parāda zviedru lirikas iesaistīšanos šāsdienas cilvēka kardinālajos jautājumos, tā ir dzeja, kas nav norobežojusies pašpieticīgā provinciālismā, drīzāk otrādi - graiza to nesaudzīgi un met pasaulei acīs vīzijas kuŗu uzdevums — modināt apzināšanos, ka no mums pašiem atkarīgs, vai pasaule ir vai nav brīvības zeme „visiem, kam darīts pāri un kas sāpināti, viņu bērniem un viņu pavardiem”.
Sirsnīgs paldies kollēgai Ainai Siksnai par atbalstu, izvēloties autorus, un par Okesones dzejoļa fragmentu un dažu Martinsona un Trānströmera dzejoļu atdzejojumu pirmuzmetumiem.
Atdzejotājs
|
HARIJS MARTINSONS (Harry Martinson, 1904)
PĻAVAS DZIESMA Ziedošu pļavu var tikai tās tauriņi aprakstīt, tikai bites spēj to izteikt dziesmās. Aptvert visu šo tūkstošspārnaino lidošanu un pareizi izprast bites dziesmu spēj tikai laumas, kas vingrinājušās mūžību ilgi.
ATVASARAS VAKARS Kāda zvaigzne spīd, pārvērtusies par pavedienu avotā. Kāds sienāzis pauž, ko zili zvani vēlas: karāties viegli starp smilgām, neiezvanīt ne pastardienu, ne pasaules galu. Un zvaigzne ļauj visam tā notikt un saritinās, iziruši. Sienāzis spēlē.
BĒGLIS Kopš viņš bija izsprucis no žokļiem, viņam šķita, ka dzīvot ir it kā būt starp spokiem, ka vienmēr ir viena karote par daudz uz galda. Viņš ielūkojās savā atspīdumā viras šķīvī, nebūdams drošs, vai tikai... pēc tam viņš izstrēba to tukšu līdz pat uzgleznotajai Josija Spodes Jaunākā Medību ainai. Laukā pūta taures, bija rudens — un pasaulē joprojām bija kāds, kuŗu lenca.
TEV JĀSAMIERINĀS”. Beigās tev ir jāsamierinās ar kailo faktu, ka ledu kļūst arvien vairāk. Ka uguņošana virs tiem ir tikai gadījums, ka sirdi sildītājs karstvīns ar krustnagliņām nepalīdz vairs šai Arktikā, kas aug arvien lielāka. Tev ir jāpriecājas par šo smago atziņu, ko gūsti starp ledus kalniem. Priecājies visubeidzot, ka neesi akls.
NO „ANIĀRAS” Dziesma par Karēliju
Laiks un gadi aizritēja aukstā, skarbā universā.
Bērni auga, spēlēdamies cieto grīdu slēgtās tundrās,
Klusumā nu pats es domās aizstaigāju Karēlijā,
Laikiem aizmirstais nāk prātā. Visumā nekam nav šķēršļu
Skaistāk visa skaistā starpā atspīd tomēr Karēlija,
102. dziedājums
Es cerēju tos novest paradīzē, bet izpostītu pametām kopš to, kas bijis, vien telpas nakts nu kļuvusi mums mājas, un dievi nedzird mūs — tik dziļi klusums rijis.
Kā zvaigzņu pārlaicības noslēpums, tā telpas mechanikas varenība ir likums nelokāms, ne priecas mācība. — Vien dzīvībā dzen dzietus cilvēcība.
Tā kritām mēs uz Likumības asmens un iztukšoti mirām Mīmas zālēs. To dievu, kas mums bija cerība, mēs raudam pametām tur lejā, Doristālēs.
STIGS KARLSONS (Stig Carlson, 1920)
ROBEŽAINAS 1. kad mākonis noskūpstīja klusumu saules pulksteņa vientuļajā stundu skaitījumā, atlobījās neizturamā zilā krāsa no zemes paletes,
un pelēkā kalna mestās ēnas rietumos,
no savas puses mēs redzējām kalna masīvu sabiezam un pārlaužam sala veidotās plaisas ar meliem augšpus tām, kamēr suņa rējiens šķēla gaisu un meta harpūnas tauvu fjorda sašķaidītajā ūdenī
2.
cilvēka kliedziena attālumā no heroiskā laika bankrotu
zilst tagad nebeidzama robežpasaule mierīgā ritmā aiz kaiju slinkajām krīta švīkām, un kur papēžu dzelzs nule iespieda cietajā klintī barbariskus rūnu rakstus, gatavojas briežu streņģes atgūt savu zemi
3.
kad fjords atvērās uz bezgalīgu okeānu, un migla tecēja veldamās, tad mūsu aiŗi dziedāja nobijušies ilgās pēc zemes
krasta skanas aizsniedza mūs, bet kad mēs turpat vai saklausījām krastmalas akmeņu skrāpēšanos pret laivas dibenu, kontūras izgaisa un vilināja mūs no jauna airēt pa loka līniju, līdz pēkšņi mēs sajutām bērzu sulu smaržu iesitamies sejā
Norvēģijā 1945. gadā
ES MEKLĒJU
Es meklēju eksaktos vārdus pasaules situācijai, aizliegtajām kombinācijām, vaļā palaistajām orģijām, naidam, kas sarēto kontinentus un piepilda pasaules acis ar granti.
Es meklēju atbildi uz jautājumu, kāpēc mākoņiem jāpiepildās ar nāvi nesēju radioaktivitāti, kāpēc rokām jādreb bailēs, kad tās aizkaŗ robežas, kāpēc tuksnešainām nevienam nepiederošām zemēm jāizplešas starp mums un viņiem.
Es meklēju krastu ar ostām visu jūŗu kuģiem, kur to ķīli var atpūsties plecu pie pleca un čukstēt viens otram noslēpumus par okeānu naidīgajām mugurām.
Es meklēju brīvības zemi visiem, kam darīts pāri un kas sāpināti, viņu bērniem un viņu pavardiem, tiem, kas kļuvuši akli, redzēdami kaunu vāļājamies kā ķirzaku savandītu dubļu putrā.
Es meklēju to, kas ir kopīgs visiem — tiem, kas dodas pasaulē kādam mērķim pretī, tiem, kam jāpaliek mājās, tiem, kas apsauc vētras, un tiem, kas tām ļauj trakot.
Es meklēju eksaktos vārdus pasaules situācijai.
ZVIEDRIJA, ZVIEDRIJA, TĒVUZEME
Kad zviedru kultūras novados atzirgošana bija turpinājusies labu laiciņu un neviens vienīgs zirga purns vairs nesnaikstījās pēc auzām - atskaitot urbanizētos hipodromu trofeju skrējējus, kuŗu acīs mirdz hazardista ārprāts — pieņēmās atcilvēkošana un brīvās dabas piemēslošana. Krūmu armijas iem,aršēja tīrumos, un usnas atguva savas vecās piearas.
Tagad snauž maigi pilsētnieka ģimene pie pārnēsājamā televizora bijušā būdinieka kambari gaŗus vasaras vakarus, un ledus skapis lievenī ir uzpūties no burku barības. Brēdengā un Bolmorā sēž būdinieku pēcteči blokēku augšējos stāvos un nolūkojas lejup uz mauriņiem aiz palodžu skārda, sapņo par Piteo asins ķiļķeniem, Vermlandes desu vai kartupeļu grūdeni no Viklebijas,
Tur, dzimtajā pagastā, turpinās plānveidīga apmežošana,
un pēc septiņdesmit pieciem gadiem Mežu Virsvalde tur varēs gāzt
baļķus
BALTIJAS JŪŖAS NEDĒĻA
Kamēr Valters Ulbrichts, stāvēdams uz rātsnama kāpnēm, divi stundas ilgi lamāja Federatīvo Republiku, mēs sēdējām Pie Kogges un sūcām vēsu, labu alu. Un mēs pavisam nopietni tērzējām par miera lietu. Rostokā bija 35 grādi pēc Celzija, un zaļajiem tautas policistiem tas bija sviedrains miers. THÄLMANNPLATZ ir liels laukums — kā radīts masu mītiņiem. Valters Ulbrichts runāja patiešām loti skaļi un asi, teikto vajadzētu dzirdēt tālu rietumos. Daži paģība. Ne jau nu runas dēļ — to visu viņi bija dzirdējuši agrāk — bet gan tāpēc, ka bija nelabi karsts. Aivars pasūtināja vēlreiz alu.
Pēc tam mēs staigājām iekšā un ārā pa pilsētas vārtiem,
tā vismaz stāvēja rakstīts uz plakātiem visās malās. Mājup braukdami, apbrīnojām Rīgenas baltās krīta klintis. Torpēdlaivas MIERA JŪŖĀ bija ļoti žiglas. Diez, vai Valters Ulbrichts vēl joprojām runā?
TAUTA ATTĒLOS
Ir jautājums par formas atrašanu...
Uz priekšu, tēvuzemes bērni, bet vispirms attīriet ideālu no visiem vecajiem lūžņiem, ko esat vilkuši līdz kopš līdumnieku dienām kā balastu, paraujiet Marksu aiz bārdas un neaizmirstiet Eksporta Savienību. Mūsu ienākumi per capita ir virs 1900 — ievērojiet labi: dolāros. Bet daži saka, ka ir par šauru. Ir par šauru vareno plašumu Zviedrijā, kur partijas programma iet turpinājumos nedēļas žurnālos, jaunšveiciešu kommentēta.
Mīksti plūzdama, veļas šurp labklājība pār brūklenāju mežiem un liek visiem spokiem ņemt kājas pār pleciem. Sen jau ir tie laiki, kad dzīvoja zviedru tīģeris, tagad tas ir tankā. Kāpēc būtu jāieteic nekontrolējama mutes kustēšanās, atskaitot gadījumus, kad ir darīšana ar ārzemniekiem? Lai viņi paliek tur, kur ir viņu vieta, ne šeit!
Ārzemes ir radītas mūsu atpūtai, un tās izbeidzas, kur esam novilkuši robežas.
Ļaujiet mums mīļā miera labad uzskaitīt mūsu favorītus un mūsu labi iesaiņoto uzskatu pašapkalpošanās veikalus, tie ir garantēti higiēniski, kaut arī ir atļauts apšaubīt to svaigumu — tas nāk no ziemeļiem un ir retums, tāpat kā zemestrīces šajos platuma grādos.
Paši sevi mēs redzam plakans standartsmaids, kas plēš pušu visus logatus un iealbumizē mūs četrstūros, kuŗus ir viegli pazīt — mellene kā mellene, iekams tā pārkaisīta ar cukuru un pārvērsta ievārījumā.
Kuŗš gan saskatīs kādu vērtību dažādībā, ja ir runa par notaksētiem veselumiem? Kuŗš ies aiz sētas un izvems standartfrazes un vakara laikrakstus, neīstumu aizmetamos iesaiņojumos, šņukstošo sentimentālitāti un Radiopalidzības iemaksas zīmes polio upuriem? Tauta attēlos — retušēta līdz nepazīšanai! Esi bezrūpīgs, esi gudrs, esi bezrūpīgs gudrībā, ka esi neaizkaŗami nepieejams, gliemezis tautu jūŗā — gļota, kas dreb.
Ne jau formulējumu mums trūkst, bet seguma — muguras! Dažs labs to sauc par nostāju, stilu, citi samierinās ar patērēšanu, kamēr kāds runā par attīstību ar nullēm acīs.
Apbruņojiet mūs ar stikla šķiedrām, tās ir izturīgas, iekārtojiet mums mājvietu, kas mūs pārpelno ar izraidljumu ērtību bezrūpībā. Pēc mums kaut vai ūdensplūdi — un kas par to, ja tikai Rivjēra ir vaļā līdz oktobŗa beigām!
Nenovirzieties no šīs līnijas, tā ir naglas taisnuma kā motorcelš, un pa to var braukt, kam ir kaut kāda sajēga kā ieeļļojams personības motors ar veselo saprātu. Esi zviedrisks! To no mums visiem prasa šī zeme. Tik, cik vien jaudājam.
PAUZE
Murrājošs mēness, dusoša saule, iedegta spuldze virs mana galda. Vienkārši un turpat vai banāli. Bet, ak Dievs, cik nomierinoši un gandrīz vai pavisam pareizi.
KĀ KĀDS, KUŖŠ REDZĒJIS SEPTEMBRI
Šī ir reibinoša sekunde, kad pasaules sirds stāv balansēdama klusa un tikai vēju dzird tālos, mierīgos mežos. Šī ir nakts, kad vieglām kājām sitas viļņi pret krastu, kad drudzis atlaižas un kaut kas līdzīgs aizmiršanai piezogas tam, kuŗš grib klausīties.
Šī ir nakts, kad dzeja dzimst — un uzdrošinās sastapt ritu vaļējām, skaidrām acīm.
Šī ir nakts, ko pārvarējusi klusēšana, miers, krišana perifērijā, dzīvība nāvē — Šī ir nakts visam dzīvē, kas spēj aizklausīties līdz nojautai. Kā kāds, kuŗš redzējis septembri.
SONJA OKESONE (Sonja Ĺkesson, 1926)
AUTOBIOGRAFIJA (atbilde Ferlingeti)
Fragmenti
Es dzīvoju mierīgu dzīvi Karalienes ielā 83 a. Izšņaucinu sīkos un spodrinu grīdu un vaŗa podus, un vāru biezeni un treknu biezputru.
Es dzīvoju mierīgu dzīvi pazemju tuvumā. Esmu zviedriete. Esmu augusi, kā zviedri aug. Es lasīju Mājas Ārstu zem segas gultā un biju dalībniece baptistu jauniešu grupā. Es sapņoju par dziedāšanu korī un dziedāšanu ģitāras pavadījumā starp svecēm. Es sapņoju, ka varēšu dziedāt pie ģitāras Lūcijas dienā. Es biju tipiska knīpa. Es raku tuneļus sniega kupenās. Es sēdēju zem apsnigušas ābeles un gaidīju Pastardienu. Reiz mani uzgāja puišu istabā ievilktu pa ceļam no jauniešu biedrības. Es mācījos neklātienē stenografiju un nozīmēju meitenes no žurnālu vākiem savā piezīmnīcā. Es esmu sēdējusi ieputinatā automašīnā ar gāzes ģeneratoru, kas savāca baltiešu bēgļus — vīrus iepuvušām plaušām, kas kunkstēdami prasīja ūdeni, sievieti, kam acābols karājās kā asiņaina ola uz vaiga. _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Sievietēm nevajag pētīt un domāt. Viņām ir jāpaliek savā vietā. Mana mamma allaž ir atgādinājusi, cik ļoti man jābūt pateicīgai par to, kas man ir. _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Es esmu bezmiegā svaidījusies mazā pilsētelē, kur koki aiz loga nopūtās un atkal nopūtās. Es esmu dzirdējusi nemierīgākus kokus maujam kā bojas naktī. Es esmu riņķu riņķiem vazāta apkārt pa visādiem ellišķīgiem žēlastības namiem. Man ir bijis jādzīvo vietās, kur sirds reducējusies par sūkņu mašīnu. Kāds klusums, kāda tikšķēšana, kāda uz pirkstgaliem staigāšana. Un kādas sieviešu bālās rokas, iepinušās dziju šķeterēs. _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Katru dienu es ieskatos ievadrakstos un nopietni cenšos izsekot debatēm skolu jautājumos. Es redzu, ka Zviedru Akadēmijai jānorij kā pelavmaizes kumoss pašai savas Nobeļa prēmijas. Es lasu par bērniem, kas aizlaisti viņsaulē ar nervus nomierinošu tablešu palīdzību. Es redzu, ka jauns kaŗš ir ceļā un steidzos pārkrustīdamās gaŗām šīm lappusēm. Es lasu sēru sludinājumus un jūtos atvieglināta — viņi to visu nepiedzīvos. _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Es redzu, ka es līdzinos kartupelim. Es esmu jutusi, ka pūšana sākusies serdē, kad rudenī līst.
Es esmu dzirdējusi precētus pāŗus uz speciāli pasūtinātām putu gumijas vāļām sūkstoties par nepārdzīvoto baudu.
Es saprotu viņu ciešanas. Es zinu, ka glāsti var pielipt kā kožļājamā gumija. Es iesnaužos pie sava plunčplunčdīķīša. Es gaidu kopā ar visa apnikušām mātēm. Es redzu viņu vīrus pārrodamies savos Tautas vāģos pa vecām, iebrauktām sliedēm. Viņiem ir spīdīgi nailona krekli un mazi ādas spilveni zem dibena. Viņiem ir precīzi laikrāži un skati kā mirusi miesa, un es tos jūtu uz savas pašas skrubinātājas sejas. _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
Vai man kādreiz bijuši spārni? Es jūtu sūrstam dzijušu deguma brūci. Es noglāstu savu ļauno kupri. Es meklēju savu mazo ģelzīti, ko sen jau sagrauzusi rūsa un kas guļ samīdīts pērnā kūlā.
TOMASS TRĀNSTRÖMERS (Tomas Tranströmer, 1931)
VĒTRA
Pēkšņi šeit sastop ceļinieks veco milzu ozolu, līdzīgu akmeni pārvērstam alnim ar jūdzēm platiem ragiem septembŗa jūŗas melni- zaļā cietokšņa priekšā.
Vētra no ziemeļiem. Tas ir ap to laiku, kad sērmūkšļu ķekari gatavojas. Neaizmigušais dzird tumsā zvaigznājus mīdāmies savos steliņģos augstu virs koka.
KOKS UN LIETUS GĀZES
Kāds koks staigā apkārt pa lietu, steidzas mums gaŗām pelēkās gāzēs. Tā tam ir jādara. Tas smeļ dzīvību no lietus kā melnais strazds no ābeļu dārza.
Kad lietus pārstāj, apstājas koks. Tas ēnojas taisns, kluss skaidrajās naktīs tāpat kā mēs, gaidīdams acumirkli, kad debesīs izplauks sniega pārslas.
SKAŅA
Un strazds pūta mirušo kaulos savu dziesmu. Mēs stāvējām zem koka un jutām, ka laiks tikai grimst un grimst. Kapsēta un skolas pagalms sastapās un ieplūda viens otrā kā divi straumes jūŗā.
Dievnamu zvanu skaņa pacēlās gaisos, buŗu lidmašīnas maigo celtņu nesta. Aiz sevis tie atstāja vēl lielāku klusumu virs zemes, un koka mierīgos soļus, koka mierīgos soļus.
NOSLĒPUMI CEĻĀ Dienas gaisma trāpīja sejā kādam, kuŗš gulēja. Viņa sapnis kļuva mundrāks, bet viņš nepamodās.
Tumsa trāpīja sejā kādam, kuŗš gāja starp citiem saules spēcīgajos, nepacietīgajos staros.
Pēkšņi satumsa, it kā lietus gāzēm uznākot. Es stāvēju telpā, kur glabājās visi acumirkļi — tauriņu muzejā.
Un tomēr saule tikpat spoža kā agrāk. Tās nepacietīgās otas gleznoja pasauli.
|
 Aiz sevis tie atstāja vēl lielāku klusumu virs zemes. |
|
KUĢA KAPTEIŅA STĀSTS
Ir tādas kailsala dienas, kad jūra ir rados ar kalniem, tup tērpusies pelēkās spalvās, uz brītiņu zila, stundām ilgi maļ viļņus kā bālus lūšus, laiski meklēdama sev vietu krastmalas oļos.
Tādās dienās vraki izbrien no jūŗas un meklē savus rēdeŗus, klauvējot pilsētas troksnī; un slīkušās apkalpes dzen vējš uz malu plānākas par pīpes dūmiem.
(Ziemeļos klaiņo īstie lūši asi notrītiem nagiem, un sapņainām acīm. Ziemeļos gaisma dzīvo raktuvju šachtās dienu un nakti.
Tur vienīgais dzīvs palikušais drīkst sēdēt pie ziemeļblāzmas krāsns un klausīties nosalušo dziesmās).
|
S K E P P A R H I S T O R l A
Det finns barvinterdagar dĺ havet är släkt med bergstrakter, hukande i grĺ fjäderskrud, en kort minut blĺtt, langa timmar med vĺgor som bleka lodjur, fĺfängt sökande fäste i strandgruset.
En sĺdan dag gĺr väl vraken ur havet och söker sina redare, bänkande i stadens larm, och drunknade besättningar blĺser mot land, tunnare än piprök.
(I norr gĺr de riktiga lodjuren, med vässta klor och drömmande ögon. I norr där dagen bor i en gruva bĺde dag och natt.
Där den ende överlevande fĺr sitta vid norrskenets ugn och lyssna till de ihjälfrusnas musik.)
|
