ASV SENĀTA REZOLŪCIJA BALTIJAS VALSTU JAUTĀJUMĀ
Whereas the subjection of peoples to alien subjugation, domination, and exploitation constitutes a denial of fundamental human rights, is contrary to the Charter of the United Nations, and is an impediment to the promotion of world peace and cooperation; and
Whereas all peoples have the right to self-determination; by virtue of that right they freely determine their political status and freely pursue their economic, social, cultural, and religious development; and
Whereas the Baltic peoples of Estonia, Latvia, and Lithuania have been forcibly deprived of these rights by the Government of the Soviet Union; and
Whereas the Government of the Soviet Union, through a program of deportations and resettlement of peoples, continues in its effort to change the ethnic character of the populations of the Baltic States; and
Whereas it has been the firm and consistent policy of the Government of the United States to support the aspirations of Baltic peoples for self-determination and national independence; and
Whereas there exist many historical, cultural, and family ties between the peoples of the Baltic States and the American people: Be it
Resolved by the House of Representatives (the Senate concurring), That the House of Representatives of the United States urge the President of the United States —
(a) to direct the attention of world opinion at the United Nations and at other appropriate international forums and by such means as he deems appropriate, to the denial of the rights of self-determination for the peoples of Estonia, Latvia, and Lithuania, and
(b) to bring the force of world opinion to bear on behalf of the restoration of these rights to the Baltic peoples.
Passed the House of Representatives June 21, 1965.
1966. g. 22. oktobrī ASV Senāts ar visām balsīm pieņēma Tautas vietnieku namā jau agrāk apstiprināto H. Con. Res. 416 (Rep. Monogana iesniegums), kas latviešu tulkojumā skan: „Tā kā tautu pakļaušana svešai kalpībai, virskundzībai un izmantošanai nozīmē cilvēcisko pamattiesību noliegšanu, ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju chartu un kavē pasaules miera un sadarbības veicināšanu; un
tā kā visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos, saskaņā ar šīm tiesībām tās brīvi noteic savu polītisko iekārtu un brīvi nododas savas saimnieciskās, sociālās, kultūras un reliģijas dzīves attīstībai; un
tā kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautām Padomju Savienības valdība varmācīgi atņēmusi šīs tiesības; un
tā kā Padomju Savienības valdība ar savu deportāciju un tautu pārvietošanas programmu turpina savus centienus pārveidot Baltijas valstu iedzīvotāju etnisko raksturu; un tā kā Savienoto Valstu valdības stingra un nelokāma polītika ir atbalstīt baltiešu centienus pēc pašnoteikšanās un nacionālas neatkarības; un
tā kā pastāv daudzas vēstures, kultūras un ģimenes saites starp baltiešiem un amerikāņu tautu: tad
Tautas vietnieku nams (saskaņā ar Senātu) nolēma, ka Savienoto Valstu Tautas vietnieku nams mudina Savienoto Valstu prezidentu —
a) veidā, kādā viņš to uzskata par piemērotu, vērst pasaules uzmanību Apvienotajās Nācijās un citos piemērotos pasaules forumos uz to, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautām liegtas pašnoteikšanās tiesības, un
b) gādāt par to, lai pasaules tautu ieskati nosveŗas par šo tiesību atjaunošanu Baltijas tautām.”
Diezgan ievērojams skaits iesniegto rezolūciju prasīja panākt arī to, kas formulēts senātora Evereta Dirksena (S. Com. Res. 6) iesniegtā rezolūcijā, lai
„Apvienotās Nācijas spriež tiesu par komūnisti pārkāpumiem, līdzīgi tam, kā tika notiesāti nacionālsociālistu kaŗa noziedznieki Nirnbergas tribunālā.”
Neatkarīgi no tā, ka pieņemtās rezolūcijas valodā, piemērojot to diplomātiskai formai un mīkstinot izteiksmi, liekas nevarīgāka, šī rezolūcija tomēr būtībā ietver sevī arī augšā minēto asākā formā izteikto rezolūciju prasības. Liekas, ka nebūs divu domu mūsu trimdas locekļu saimē, ka pieņemtā rezolūcija ir patiess sasniegums un viens no pašiem pirmajiem soļiem gaŗajā ceļā uz Baltijas valstu brīvības restaurēšanu.
Dažu atsevišķu mūsu trimdas institūciju un to vadītāju nostāja, visvairāk šīs cīņas sākuma posmā, bija tāda, kas norādīja, ka šīs rezolūcijas pieņemšana ir lieka un ka Savienoto Valstu ārlietu ministrija jau vairākkārt ir deklarējusi, ka neatzīst Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju. Šeit tiek tomēr aizmirsts fakts, ka neatzīt nodarītu netaisnību ir statisks atzinums, kamēr pieņemtā rezolūcija prasa šīs nelikumības novēršanu, tas ir, darbību brīvības atjaunošanai Baltijas valstīm. Starpība ir acīm redzama! Rezolūcijai nozīme arī tai ziņā, ka ārlietu ministrija zināmos apstākļos var izdarīt arī vienošanos ar Padomju Savienību uz Baltijas valstu rēķina. Pieņemtā Kongresa rezolūcija šādu mums bīstamu iespēju stipri mazina. Bez tam gribētos atzīmēt senatora Doda pag. g. augusta vēstulē izteikto domu, ka tas, vai mēs šodien ko darām vai nedarām, var smagi ietekmēt nākotni un pasaules brīvības un miera likteni. Jo ilgāk nodarītā nelikumība paliek bez aktīvas pretreakcijas, jo mazāk izredžu, ka to jebkad varēs izlabot.
Rezolūcijai un tās īstenošanai nav nolikts termiņš. Izejot no kongresa vienprātīgā lēmuma, to var iztulkot vienīgi tādi, ka Baltijas valstu brīvības atjaunošanas jautājums ir iedarbināms tik ilgi, līdz rezolūcijā izteiktais mērķis sasniegts.
Voldemārs Korsts