Antons Vorkalis

 

„NEILIS IR LATVIEŠU KLĒ”

 

Kārlis Neilis

 „Neila glezniecībai... ir kamermūzikas noskaņa. Tā ir brīnumskaidra kompozīcijā un brīnumsmalka krāsās... Neilis ir latviešu Klē,” — Lutriņu pagastā 1906. gadā dzimušo mākslinieku Kārli Neili šādiem vārdiem raksturojis Jānis Krēsliņš, recenzēdams Dailoņa Štauvera krāsu filmu par latviešu gleznotājiem.

Kārlis Neilis dzīvo Austrijā. Atzīmējot viņa sešdesmito dzimumdienu, Stokholmā notikusi Neila darbu skate.

1932. gadā Kārlis Neilis beidza Latvijas mākslas akadēmijas figūrātīvo darbnīcu un paguva piedalīties visās ārzemēs rīkotās Latvijas reprezentācijas izstādēs. Pēc kaŗa viņa darbi izstādīti Ņujorkā, Hagerstovnā, Losandželesā, Parīzē, Vīnē, Zalcburgā, Helsinkos un citur, tie atrodas Latvijas muzejos un privātās kollekcijās Amerikā, Austrālijā, Venecuēlā un Zviedrijā. Studiju nolūkos viņš apmeklējis Šveici, Itāliju, Grieķiju un citas zemes. Pārrunājot ar mākslinieku darba skates sarīkošanu Stokholmā, pieskārāmies arī vairākiem ar mākslu un mākslinieka darbu saistītiem jautājumiem.

Man rokās „Demokratisches Volksblatt” eksemplārs, kuŗā sakarā ar Mākslinieku savienības galerijā Zalcburgā izstādīto par Neili teikts, ka šeit „wirklich eine echte Begabung am Werk ist”. Tālāk pastāstīts par mākslinieka attīstību no reālistiska ainavista par mākslinieku, kas it kā vienā gleznā sakopojis vairākas citas, kuŗa sirreālistiskais efekts ir tik virtuozs, ka nevar būt runa tikai par kāda „isma” renesansi, bet gan par kaut ko caurcaurēm jaunu, kam pieder nākotne.

No panākumiem saruna aizvirzījās uz citiem tematiem, veidojās dialogs:

 

— Ko jūs varētu teikt par mūsdienu glezniecības centieniem?

Viss, kas tagad parādās glezniecībā, ir bijis, gan citādā veidā, jau agrāk. Ari tagadējā t. s. Op-art un Pop-art ir pastāvējusi jau sen: impresionisti pagājušā gadu simtenī sevi dēvēja par „acu māksliniekiem” (op), bet Pop-art redzama senajās Bizantijas ikonās. Tomēr pie katras atkārtošanās nāk klāt kaut kas jauns. Op-art atbrīvojas no vīzionārā un paliek dekoratīvi abstrakta, bet Pop-art ievieto gleznā dažādus dzīvē lietojamus priekšmetus un audumus, kamēr senajās ikonās lietoja tikai metalla plāksnes un dārgakmeņus. Šajā mūžīgajā pārvērtību spēlē cilvēka smadzenes ir neizsmeļamas. Ka „smelšana” tomēr tik viegla nav, pierāda tas, ka daudzreiz vieglāk top jauns nosaukums nekā pats gleznošanas veids. Es gribētu teikt, ka tagadējais laikmets ir īpatnējs arī ar jaunu nosaukumu izgudrošanu, kam nereti ar pašu glezniecību maz kopēja. Tā, piem., pirms gadiem redzēju Zalcburgā plakātu ar nosaukumu „Die goldene integrale Kunst”. Pati izstāde slikta. Vienīgais nosaukuma attaisnojums — pie krāsas bagātīgi piejaukta bronza.

Ne tikai glezniecības novirzieniem, bet arī atsevišķām gleznām dod skanīgus nosaukumus. Esmu redzējis izstādi, kur gleznas nosauktas „Der Metzger Geld zählend” vai „Intelligentes Mädchen Brief lesend”. Tā ir virzīšanās citos reģionos, kam ar glezniecību maz kopēja. Jauno laiku glezniecības centieni tomēr ir bezgala interesanti.

 

 

— Kritiķi ir loti daudz rakstījuši par gleznotājiem un to darbiem. Ko jūs kā gleznotājs varētu teikt par kritiku un kritiķiem?

Tas ir provokatīvs un bīstams jautājums, būtu labāk to neaizkārt, bet uz godīgu jautājumu mēģināšu arī godīgi atbildēt. Vārda „kritiķis” vietā būtu gan labāk likt „ļaudis, kas raksta kritikas”. Tos es varētu sadalīt 3 grupās: Pirmā — ļaudis, kam ar glezniecību nav bijis daudz sakaru, bet kam kaut kā liktenis „iespēlējis”, ka tiem jāraksta kritikas. Šie ļaudis to dara pēc labākās sirdsapziņas, un dažreiz to secinājumi ir itin pareizi. Otrā grupā ir tā sauktie profesionāļi, kam par glezniecību nobriedis pašu uzskats, ko viņi visiem līdzekļiem aizstāvēs. Savos rakstos tie vienmēr cīnīsies par kaut ko vai pret kaut ko, bet apskatāmais autors vai glezna būs tikai pamats izteikties un savu uzskatu aizstāvēt. Tādiem būtu ieteicamāk pašiem gleznot. Tad tie nevarēs nodarīt postu, jo iespiestam vārdam ļaudis vēl vienmēr piešķir lielu nozīmi. Trešā grupā — tie, kam ir brīnišķīga īpašība iedziļināties visādos glezniecības veidos, analizēt tos un skatāmo gleznu vai gleznošanas veidu ietērpt vārdos un skaidrā domā. Šo kritiķu raksti būs vērtīgi arī pēc gadu desmitiem.

 

 

— Savā ilgajā darbības posmā jums būs piedzīvojumi ar ļaudīm, kas gleznas pērk. Vai varat arī par tiem kaut ko teikt?

Arī šinī ziņā šis tas ir pieredzēts. Interesanta parādība ir, ka skaita ziņā vismaz 80% gleznu pircēju ir ārsti. Pārējie 20% — ļaudis, kas nepieder pie akadēmiskajām profesijām. Nevarētu teikt, ka citi studētie būtu sliktākā materiālā stāvoklī, bet man nav izdevies novērot, ka tie daudz par glezniecību interesētos. Tā tas bija Latvijā, tā tas ir šeit. Gleznu pircēju saimē pirmā, skaitā lielākā, grupa ir gadījuma rakstura pircēji. Tie ņem gleznu sava dzīvokļa izdekorēšanai, un bilžu skaits nepārsniedz dzīvokļa sienu skaitu. Jau krietni mazākā skaitā ir kollekcionāri. Tiem gleznu vairāk nekā dzīvoklī spēj novietot. Trešā grupa ir ļaudis, kas ar gleznām tirgojas. Šī ir sevišķa izlase, un tādu mums loti maz. Šīs grupas bāze ir jau minētā otra grupa.

 

 

— Vienmēr vēl dzirdamas domas par „latvisko glezniecību”. Vai tāda vispār ir?

Par šo jautājumu jau esmu senāk izteicies, bet draugus ar to ieguvis neesmu. Latviešu glezniecība — jā „,latviskā” — nē. Vārdam „latvisks” nav pagātnes, nav tagadnes un nav arī nākotnes. Turpretim jēdziens „latviešu glezniecība” ir dzīvs. Tai ir bijusi pagātne, ir tagadne un būs arī nākotne. Tāpat arī valoda, priekš 500 vai 1000 gadiem tā bijusi citāda nekā tagad un nākotnē veidosies atkal citādi, nemaz nerunājot par dialektiem, kas arī vienā laikā ir dažādi.

Nevar apgalvot, ka Alksnis, Matvejs, Rozentāls un Purvītis būtu „latviskā” glezniecība — tie ir sava laika latviešu gleznotāji ar savu personisko uztveri.

 

 

— Vai latvieši glezniecību cieni?

To var atbildēt tikai salīdzinot ar citām tautām, un te nu jāsaka, ka latvieši šinī ziņā būs pirmā vietā Eiropā. Protams, daudzi šo vajadzību pēc glezniecības sajauc ar sentimentu par dzimteni, tie grib redzēt gleznu, kas izraisītu atmiņas un izjūtas par to. Bet vai tur nesākas īstas glezniecības izjušana un saprašana?

 

 

— Ko vēlaties savos darbos panākt?

Mani neinteresē kaut ko attēlot vai atstāstīt no dabas vai no dzīves, mani neinteresē gleznā demonstrēt savas izjūtas vai pārdzīvojumus vai sludināt taisnību, vai nosodīt netaisnību, kā dažkārt dara lielmeistars Pikaso. Mani interesē vienīgi ar krāsām un veidiem radīt sev un skatītājiem priecīgu, negaidītu, krāsainu, uztraucošu pārsteigumu.

 

 

— Kādā veidā jūs to mēģināt panākt? Kas būtu jūsu gleznās īpatnējais un ar ko tās atšķirtos no citu gleznotāju darbiem?

Mana glezna nav pilnīga abstrakcija, bet tanī redzamās formas ir vienkāršotas. Šīs formas un veidi bieži krustojas un kārtojas viens virs otra, dažreiz tie ir fragmentāri, aprauti, un tomēr tā ir arī dabā, mums visapkārt. Tā ir mūsu modernā cilvēka parastā apkārtne, kur arvien lielāku nozīmi iegūst sintētiskie materiāli un stikls. Ielās skatu logi, dzīvokļos veselas sienas no stikla, kur redzamā pasaule vairākkārt atspīd, kur attēli pa daļai sedz, pārtrauc un krusto viens otru. Mūsu apkārtne ir tik suģestīva un pievilcīga, ka nevaru savu gleznu pavisam bez tās iedomāties. Brīnišķīgas „izstādes” redzamas uz ielu stūriem, ēku sienām, kur plakāti un reklāmas lipinātas kārtām viena virs otras, noplēstas, no-skrāpētas. Šeit krāsas, formas un veidi pāršķeļas, krustojas — manām acīm tās ir veselas krāsu un veidu orģijas. To pašu varu redzēt pelējumu pārklātajās Pompeju un „apcepušajās” Knosas freskās, arī Markus baznīcas vecajās apdrupušajās mozaīkās Venēcijā. Visur ir šī mana pasaule — un ne tikai redzamā, ari dzirdamā, kur trokšņi jaucas cits caur citu. Ari tos var organizēt, un tad sakām — tā ir mūzika... šos šķietami chaotiskos krāsu veidus un formas es cenšos organizēt gleznā.

 

 

— Vai jums ir kāda sevišķi iemīļota tematikā?

Kaut kādu noteiktu tematu man nav, bet mani loti saista vecās, atraktās senkultūras. Nekad neaizmirsīšu drudžaini saspriegto sajūtu, ejot cauri no zariem un lapām veidotajam „tunelim”, nonākot Knosās pilī.

 

 

— Kad sākāt savu gleznošanas veidu attīstīt?

Kādus sešus gadus pirms atstāju Latviju. Sākums mani nospieda un bija nemiera pilns.

 

 

— Kādi jūsu nodomi nākotnē?

Liekas, ka esmu vienīgais latviešu gleznotājs ar tik īpatnējiem dzīves apstākļiem, kas ierobežo katru nākotnes nodomu, bet pats galvenais tomēr man paliek — iespēja strādāt.