Dr. Ilgvars Spilners
DOMAS PAR LATVIJAS VALSTI
Apceres autors Dr. Ilgvars Spilners dzimis 1925. gadā Drabežos, Latvijā. Vidējo izglītību ieguvis 1. Rīgas pilsētas vidusskolā. Studijas uzsācis Erlangenas universitātē Vācijā. B. A. grādu ieguvis Bostonas universitātē, bet Ph. D. grādu Pitsburgas universitātē, kur studējis ķīmiju, specializējoties organiskā ķīmijā. Strādājis zinātnisku darbu savā nozarē Melona institūtā Pitsburgā. Pašreiz strādā zinātnisku pētniecības darbu „Gulf Oil” laboratorijās. Autors ir ilggadīgs sabiedrisks vadītājs un darbinieks Pitsburgas latviešu organizācijās. Otrā 2x2 nometnē darbojās par sabiedriski polītiskā pudura vadītāju.
Bioloģiski līdzekļi cilvēka gribas iznīcināšanai būs attīstīti 1975. gadā. Tiem sekos spēcīgi tēmējamās enerģijas ieroči un brīnumaini medicīniski līdzekļi rakstura maiņai, intelliģences līmeņa paaugstināšanai un novecošanās procesa palēnināšanai. Visu pilsoņu automatizēta balsošana par atsevišķiem likumdošanas priekšlikumiem tiks lietota sākot ar 2000. gadu. Fizisku darbu 2050. gadā veiks sapratīgi un tai pašā laikā paklausīgi dzīvnieki, kas būs speciālas audzēšanas produkti, šādus un citus līdzīgus piemērus pareģo zinātnieku grupas, kas, cik zināms, nenodarbojas ar populāro zinātnisko fikciju rakstīšanu. Zinātniski atradumi un techniskā attīstība nešaubīgi ies arī citos vēl neparedzētos virzienos. Kopsummā tie likvidēs dažas vecas un radīs daudzas jaunas problēmas cilvēku, pilsoņu, valsts un valstu attieksmēs. Polītiskā domāšana parasti saistīta ar aktuāliem jautājumiem un tāpēc nodarbojas ar ikdienas lietām, kā nodokļiem, skolām, ceļiem, pensijām, putekļiem un starptautiskām attieksmēm. Tā kā Latvijas valsts atjaunošana pašreiz vēl nav sākusies, varētu likties, ka polītiskā domāšana par nākošo Latvijas valsti ir pārāk agra. Sevišķi tas varētu tā likties tiem, kas dzīvo lielās bumbas stindzinošā baiļu ēnā. Tāpat tas pāragri varētu likties tiem, kuŗiem polītiskā domāšana nesniedzas tālāk par noteiktiem vai pat taustāmiem un populāriem materiāliem solījumiem un ieguvumiem.
Tikai pārdrošais analfabēts vai sensāciju meklētājs šodien pareģos, ka zinātnes un technikas attīstība vai tās temps vairāk un nekur neaugs un cilvēku dzīves veids nemainīsies.
Tāpat tikai pārdrošais polītiskais analfabēts vai demagogs pareģos, ka cilvēku sabiedrības attiecību pamatproblēmas izzudīs. Visur, kur cilvēki arī nākotnē dzīvos kopā grupās, radīsies jautājumi par brīvību, sevišķi individuālo brīvību, un autoritāti, šo jautājumu ietvarā arī nākotnē cilvēki diskutēs ideoloģijas, filozofiskas sistēmas un praktiskus darbības veidus. Varbūt vispārējam izglītības līmenim un brīvam laikam pieaugot, cilvēki nedarbīgas baiļošanās vietā nodarbosies vairāk ar faktu un informācijas izvērtēšanu un piedalīsies aktīvi sabiedrības un valsts dzīvē, lai lielākā mērā kļūtu paši savas dzīves noteicēji.
Runājot par polītisku problēmu, mums ir iespēja to izvērtēt, lietojot divas dažādas mērauklas. Ar vienu mēs izvērtējam problēmu, balstoties uz ideāliem un idejiskiem pamatprincipiem. Tā kā šie pamatprincipi šķietami nenoveco, to ietvarā mēs varam pilnīgi neierobežoti runāt arī par nākotnes problēmām, ieskaitot nākošo Latvijas valsti. Otru mērauklu lietojam, lai izvērtētu problēmu no praktiskā un iespējamā viedokļa. Tādā gadījumā mēs darbojamies ar mainīgiem darbības veidiem. To ietvarā mēs nevaram saskatīt noteiktu un tikai vienu atrisinājumu kādai nākotnes problēmai. Runājot par nākošo Latvijas valsti, mēs varam paredzēt dažas problēmas, kas radīsies. Taču debatējot par šīm problēmām, mēs nevaram paredzēt, kādi mums pazīstami darbības veidi būs vislietderīgākie vai kādi jauni pašreiz nepazīstami praktiski darbības veidi būs radušies. Tātad par nākošās Latvijas valsts pamatprincipiem mēs varam diskutēt un arī tos tagad nospraust. Praktiskus darbības veidus un līdzekļus nākotnes Latvijas problēmu atrisināšanai mēs pašreiz nevaram atrast. Par tiem varētu runāt tikai, lai noskaidrotu, vai tie saskan ar mūsu Latvijas valsts idejas pamatprincipiem.
Kāpēc ir vajadzīga neatkarīga Latvijas valsts? Vai tikai tāpēc, ka Latvija kādreiz bija neatkarīga un ka tā legāli vēl tagad ir suverēna valsts? Vai latviešu prasība pēc savas valsts ir primitīva dabas izpausme savas territorijas instinktīvai aizstāvēšanai pret naidīgiem kaimiņiem? Aristotelis domāja, ka valsts vispirms tika izveidota, lai dzīve būtu iespējama un ka tās eksistence ir vajadzīga, lai dotu labu dzīvi. Vēsture rāda, ka tiešām ļoti daudziem latviešiem dzīve bez valsts aizsardzības nebija iespējama — viņi tika nogalināti. Bez savas valsts aizsardzības latviešu tauta fiziski un kulturāli tiks iznīcināta. Valsts aizsardzība ir vajadzīga arī, lai latvieši, paliekot latvieši Latvijā, varētu iegūt labu dzīvi. Tagad kā padotas tautas pārstāvim latvietim, kas ar varu ir iekļauts naidīga un liela kaimiņa impērijā, nav atļauts brīvi meklēt un savu spēju robežās sasniegt augstāko gara un materiālo labklājību.
Aiziesim uz Latviju, kur kāju nemin sarkanarmietis, kur sveši ielu nosaukumi nav svešā valodā un kur cilvēkam nav jābaidās domāt un izteikties tā, kā citi un valdība nedomā. Paņemsim līdz zināšanas, ko domātāji gadu tūkstošos ir atstājuši. Atcerēsimies savu pieredzi un piemērus no latviešu un citu tautu pagātnes, sadzīves un konstitūcijas. Ar tiem veidosim savu ideālo Latvijas valsti.
Nākošā Latvijas valstī nelīdzēs nekādi likumi, ja pilsoņi, un sevišķi tie, kas likumus pārraudzīs, nebūs patiesi iedvesmoti dzīvot likumu garā. Dažas valsts iekārtas ir nešaubīgi pierādījušās pārākas, lai iedvesmotu brīvus pilsoņus likumu pilnīgākā un precīzākā izpildīšanā. Tās pašas valsts iekārtas ir arī palīdzējušas pilsoņiem sasniegt augstāku gara un materiālo labklājību. Visas tās ir balstījušās savā dzīvē uz zināmiem pamatprincipiem, kam vajadzētu būt arī nākošās Latvijas valsts pamatā.
Ir valsts iekārtas, kas atļauj saviem pilsoņiem vislielāko rīcības brīvību. Pilsoņi galu galā paši ir savu interešu labākie aizstāvji. Tāpēc jāpieņem, ka tikko kāds redzēs savas darbības kaitīgumu, viņš šo sev kaitīgo darbību pārtrauks. Tur likums neiejaucas pilsoņu darbībā, ja darbība nekaitē citiem pilsoņiem. Valsts iekārtas, kuŗu vadība lielā mērā atspoguļo pilsoņus, nav vienmēr visveiklākās un gudrākās. Bet tās atļauj pēc iespējas plašu pilsoņu piedalīšanos valdības procesos un tā rada enerģiju un potenciālu spēku, kas citādi valstī nevarētu augt un attīstīties. Tādu valsti ienaidnieks var gan iekaŗot, bet pār to viņš nevar ilgi valdīt, jo tai ir neizsīkstošs pretestības spēks. Tikai tāds spēks, un ne ieroči vai sabiedrotie varēs pasargāt Latviju no ienaidnieka.
Latvijā būs vajadzīga valsts iekārta, kas, atļaujot pilsoņiem piedalīties valdības procesos, audzinās tos un idejiski pacels pāri ikdienas līmenim. Tur augstākā atbildība valstī būs kvalificētam pilsonim – vēlētājam, kas apzinās savu vēlētāja nozīmi.
Labākās valsts iekārtas ir tādas, kur iespējams būt radītājam garā un produktīvam darbā. Visradošākiem un produktīvākiem pilsoņiem tur arī pienākas vislielākais atalgojums. Attīstītās valstīs lielākās rūpes ir par jaunā radīšanu un produktivitāti. Lielas rūpes par mantu sadalīšanu valda tikai primitīvās un atpalikušās zemēs. Tikai produktīvā zemē slimie, vecie un nespējīgie pilsoņi var iegūt lielāku un labāku sabiedrības atbalstu savai iztikai. Bet tiem cilvēkiem, kas spēj, bet negrib strādāt un mācīties un kas savai ikdienas iztikai grib saņemt apgādi no sabiedrības, būtu jāzaudē vēlēšanu tiesības nākošā Latvijā. Nākotnē fiziskā darba rokas būs vajadzīgas daudz mazāk, un cilvēki pavadīs lielāko dalu sava mūža mācoties un pensijā. Rezultātā aktīvie strādātāji un nodokļu maksātāji būs mazākumā. Darba griba un produktivitāte varētu mazināties un brīvība strādāt tiktu iznīcināta ar nebrīvību savas pelņas izlietošanā. Lai tas nenotiktu, produktīvi strādājošiem nodokļu maksātājiem vajadzēs dot kopīgas veto tiesības valsts naudas izlietošanas jautājumos. Brīvība ir tikai tukšs vārds, ja pilsonim nav tiesības savu pelņu vai tās lielāko daļu izlietot pēc savas patikas. Personiska brīvība var pastāvēt tikai personiskās ekonomiskās brīvības klātienē. Tauta nav brīva, ja viņas atsevišķie locekļi nav brīvi savā rīcībā un ja viņiem nav iespējas iegūt līdzekļus brīvai rīcībai.
1922. gada 15. februārī Latvijas Satversmes Sapulce pieņēma satversmi, kas noteica, ka Latvijā pilsoņi izrauga parlamentam savus labākos pārstāvjus, šie pārstāvji sapulcējas, lai dotu likumus. Pārstāvjiem kopā vajadzēja pilnīgi atspulgot tautas gribu, domāšanu un darbošanos. Latvija bija neatkarīga demokratiska republika.
Latvijas satversme, kas ietverta septiņās nodalās, nosaka valsts formu, valdības sastādīšanas un Saeimas ievēlēšanas kārtību, darbību un atbildību. Tāpat tā nosaka likumdošanas, tiesas un valsts kontroles procesus. To darot, satversme izsaka brīvības garu, kādam valstī jāvalda. Ja eksperti un pieredzējuši likumdevēji var saskatīt Latvijas satversmē praktiskas darbības vājumus, tad tie ir novēršami likumīgā un paredzētā veidā. Tāpēc nepareizi būtu debatēt par satversmes maiņas nepieciešamību satversmes trūkumu dēļ. Maiņa varētu būt nepieciešama gan pilsoņu un likumdevēju trūkumu dēļ. Nākošā Latvijas valstī dzīve un pilsoņu sadzīve būs tālu no ideālā mērķa. To visu vajadzēs vienmēr uzlabot, bet tikai paredzētā veidā. Dzīve mainīsies un likumiem būs jāmainās līdz ar to. Tāpēc svarīgākam valsts likumam būtu jānosaka regulāra un apsvērta likumu maiņas iespēja vispārējo vērtību un atziņu ietvarā.
Pašreiz ir nepieciešamas debates, kas paceļ latviešu garu un rada tautā pamatprincipus, pēc kuŗiem jādzīvo. Tāpēc, nodarbojoties ar polītiku, nodarbosimies ar polītiskām idejām. Nekļūsim sekotāji populārām frāzēm tāpēc, ka mēs tās daudz esam dzirdējuši. Veidosim pamatprincipus, balstoties uz savu pieredzi un racionālu notikumu un vērtību analizi.
