UPJU NOZĪME SENLATVIEŠU SADZĪVĒ
Zinātniski pētījumi latviešu folklorā — XXI
Dr. Laimonis Streips
Reiņa Birzgaļa illustrācijas
Upes piederējušas pie senlatviešu derīgākajām dabas parādībām. Pa tām senlatvieši navigējuši (skat. Pētījumu 18. nodaļu), tur atdzesējuši alus muciņas, tur ķēruši vēžus, lai, alu vien dzeŗot, nenošķebinās dūša. Upju tuvumā archaiologi atraduši plašu ķimeņu lauku pēdas. Senlatvijas upes sadalījušās divi daļās: tajās, kam var pārbrist, un tajās, kam nevar pārbrist. Senlatvieši gan bijuši labi bridēji:
Purvu bridu, niedras lauzu.
Arī:
Bērīt’s manis kumeliņš,
Staigna purva bridējiņš.Visu šo svarīgo iemeslu dēļ saglabājies liels skaits tautasdziesmu par pādītes dīdīšanu; par upēm tautasdziesmu mazāk, bet te tipisks piemērs:
Sidrabiņa upi bridu,
Zelta kurpes kājiņā.
Tur es savus sārtus vaigus
Ik rītiņu nomazgāju.Šī tautasdziesma par upi, protams, nemaz nav tautasdziesma, bet precību sludinājums. Vēl neapprecēta — diemžēl — tautu meita, savām mājām iegātni meklēdama, izziņo, ka tai ir zelta kurpes, gar mājām tek sidraba upe; turklāt mājās ir piena govis, eksporta bekons un plašas druvas: tāpēc jau piezīme par sārtajiem vaigiem. Vai kāds atsaucies šim sludinājumam, tas nav teikts. Bet mēs — es un jūs — zinām, kas noticis citā reizē, kad tautu meita atbildējusi uz līdzīgu sludinājumu, ko izlaidis mātes palaists tautietis!
Tautiet’s manīm apsolīja
Visu savu bagātīb’,
Lielu muižu kalniņā,
Strauju upi lejiņā.Kad aizgāju, tad redzēju
Vis’ tautieša bagātīb’:
Skuju būda kalniņā,
Dubļu peļķe lejiņā ...
Senlatviešu līgavu un līgavaiņu meklēšanas gaitās tātad upēm bijusi liela nozīme. Cēlonis tam, droši vien, daudz senāks, jo ari Steņka Rāzins savu grafieni pa upi vadājis. Cita versija:
Līgodama upe nesa
Zaļu ziedu vainadziņu,
Līgodamas tautas veda
Vainadziņa vijējiņu.Te redzam, ka ļoti senos laikos, varbūt bronzas laikmetā, kad Latvijas dabā auga puķes ar zaļiem ziediem, notiek līgavas zagšana, sens un labs paradums visās zemēs bez policijas, cietumiem un piektā baušļa. Līgavas zadzēji ir savam pienākumam krietni iestiprinājušies, un dziesma beidzas, vainagam vientuļam un sērīgam peldot pa upi uz jūŗas pusi”. Jo jau nākošais dziesmas pantiņš runā par pavisam citu tematu:
Strauta malā ganīdama,
Strautā metu vainadziņu.Šai pantā jauna ganīte aizmet projām savu vakarējo puķu vainadziņu, jo tas novītis. Iespējams arī, ka pļavā pirmo reizi parādījušās — stārķu un bezdelīgu atnestas — puķes ar sarkaniem un ziliem ziediem. Interesanti novērot, ka puišu cilvēki, dziedot šo pantiņu, to mazliet pārmaina:
Strauta malā ganīdamis,
Strautā metu vainadziņu.Kur puisis vainagu ņēmis? Taču no agrāk pieminētās ganītes, kas līdz ar to kļuvusi par meitu ar pazaudētu vainagu.
Saprotams, ka katrai upei ir Aizupīte. Daugavai to sauc par Pārdaugavu, ja skatās no vienas, bet Iekšrīgu — ja no otras puses. Tikpat neloģiski klājas ungāriem: tur vienu aizupīti sauc par Būdu, otru par Peštu, un kopā iznāk kaut kas tāds kā Pārdaugavrīga.
Katrā ziņā aizupītes bijušas šaubīgas vietas. Tur brēkuši jēri, tur veci puiši gavilējuši (par ko?); aizupītē dzīvojis tas savādais brālis:
Sauc brālītis, met ar roku,
Nāc māsiņa atpakaļ.Citi brāli tai laikmetā bija priecīgi, ka māsa izprecēta, un vedējiem dzinās pakaļ tikai pro forma. Var jau būt, ka šim nebija laivas ... Taču tālāk uzzinām brāļa nelaimi:
Es neiešu, bāleliņi,
Barga tava līgaviņa.
Ā! Kamēr māsa bija sētā, līgaviņa bija reizēm barga uz to, reizēm uz brāli, reizēm uz suni. Bet suns, to uzgājis, pa dienām dzīvo pa mežu, un brālis, viens tai bargumā palicis, domā darīt to pašu. Tā Senlatvijas upes ne vien vieno, bet arī šķiŗ, un tāpēc sadalās arī tais upēs, kas vieno, un tajās, kas šķiŗ. Upes bez tam lietotas komerciāliem pasākumiem — puķu audzēšanai; dainās nav nekādu atzīmju par to, kas puķes pircis.
Pilna upe baltu ziedu,
Nedrīkstēju pāri iet.Tātad jauniem cilvēkiem stingri noteikts nebradāt pa ziediem. Upe gan nepieder pie tām, kam var pārbrist tā vai tā, un tāpēc:
Brālīt’s māsu žēlodams,
Laipai lika zobentiņu.Un nu nāk rets pantiņš. Tas rets tāpēc, ka latviešu dainām visumā nevar pārmest liekvārdību:
Ej, māsiņa, viegli pāri,
Nelauz brāļa zobentiņu.Kas ta’ tur ko runāt? Ja māsa viegla — ies viegli, ja smaga — ies smagi, salauzīs brāļa jaukto metallu zobenu, iekritīs upē un iznīcinās pusi puķu ražas.
Upes noderējušas arī preču pārsūtīšanai.
Upe nesa ozoliņu,
Ar visām bitītēm.Te dravinieks sūta vienu bišu koloniju savam tēvocim Pidriķim uz Carnikavu, jo Pidriķa bites pa ziemu izsalušas. Viņa jaunā sieva, būdama sieviete, un tāpēc jūtīga, uzvedas loģiski:
Dravinieka līgaviņa
Tek gar malu raudādam’.Jāpiezīmē, ka šī ir daudz jaunāka dziesma par Līgodama upe nesa, jo bites Senlatvijā ieceļoja tikai tad, kad tur bija krāsainas puķes. Bet līdzīgiem nolūkiem upes lietotas pat jaunākajos laikos:
Dažu skaistu ziedu
Gaujā kaisīju,
Lai tie manai mīļai
Nestu sveicienu.Nebūtu bijis gnīda un dažu ziedu vietā iesviedis Gaujā pāris klēpjus, būtu dabūjis atbildi. Tādā veidā upes ietekmējušas senlatvieši sadzīvi lielā mērā. Protams, pa tām reizēm arī iepeldēja nevēlami cilvēki no austrumiem bet ar tādām problēmiņām senlatvieši prāta tikt galā.
