ĢENERĀĻA DANKERA ATMIŅAS
Ģen. Oskars Dankers, LAI VĒSTURE SPRIEŽ TIESU, Toronto: Latvis, 1965. g. 193 lp., Jāņa Klīdzēja ievads, D. Dankeres grafiskais ietērps.
Tie, kas Latvju Enciklopēdijā meklē ziņas par Latviju pagājušā Pasaules kaŗā, ar pārsteigumu vēro, ka lielinieku pirmā okupācija sīki aplūkota un dokumentēta, bet vācu okupācijas laiks apskatīts konspektīvi un nedod nekādu sakarīgu pārskatu par to, kas šajos gados noticis. Kāpēc? Visas toreizējās latviešu vadītājas personas taču atrodas trimdā un ar savu pieredzi varēja apgaismot šos latviešu tautai tik liktenīgos gadus. Tādēļ ar vēl jo lielāku interesi paņemam rokās ģenerāļa Oskaŗa Dankera atmiņu grāmatu Lai vēsture spriež tiesu.
Bet jau iesākumā jāatzīmē, ka tie, kas no šīs grāmatas būs sagaidījuši kādas jaunas ziņas vai personiskus vērojumus par Lozes un Co. valdīšanu Latvijā, ātri vien pievilsies. Pēc vispārējas un sen zināma vācu un krievu līguma un to seku apskates autors ļoti konspektīvi pieskaŗas saviem ģenerāldirektora gadiem. No grāmatas mēs iegūstam visai detalizētu informāciju par Dankera dzīvi internēšanas nometnē pēc Vācijas kapitulācijas un nešaubāmies, ka viņš ir bijis labs laulātais draugs un priekšzīmīgs tēvs, bet tas, kāpēc šī grāmata tika rakstīta un publicēta - autora pieredze kā vācu okupācijas varas izraudzītai personai kontaktam ar latviešiem - tur ir maz un virspusīgi skarts.
Divdesmit vienu gadu pēc vācu okupācijas beigām Baltijā un divdesmit septiņus gadus pēc vācu un padomju vienošanās par Austrumeiropas sadalīšanu, radusies iespēja labāk un objektīvāk novērtēt šī laika notikumus, kā arī saskatīt to liktenīgo nelaimi, kas toreiz piemeklēja latviešu tautu. Kāds liktenis būtu mūsu tautai, ja nacionālsociālistiskā Vācija būtu uzvarējusi karu? Par to mums tagad ir skaidrība. Hitlers jau 1940. gada rudenī šaurākā sabiedrībā izteicās, ka pēc Padomju Savienības sakāves vācu polītikai Austrumeiropā būs tikai viens mērķis: atņemt austrumu tautām katru pašnoteikšanos un katra veida valstisku organizāciju un turēt viņas uz tik zema kultūrāla līmeņa cik iespējams. Vācu vadītājam principam jābūt, ka šo tautu eksistencei ir tikai viens attaisnojums: ekonomiski būt noderīgām Vācijai. Bez tam vācu vadībai ir jābūt skaidrībā par to, ka vācieši nekad vairs neatstās šos apgabalus un ka šī mērķa sasniegšanai viss iespējamais tiks darīts, ieskaitot izraidīšanu un fizisku iznīcināšanu. Hitlers un Rozenbergs bija vienis prātis par to, ka Baltija pēc kaŗa iekļaujama Vācijas valstī un kolonizējama ar vāciešiem. Par šo jautājumu vācu augstākā vadībā nebija nekādas domstarpības līdz pat kaŗa beigām, kaut arī bija dažādi uzskati par to, kā un cik ātri tas veicams. Sīkās piekāpšanās latviešu un igauņu priekšā bija tikai vai nu kaŗa apstākļu uzspiests taktisks manevrs, vai arī nevienprātības rezultāts pašu vāciešu starpā. "Reichskommissariat Ostland" galvenais mērķis bija šo zemi sagatavot iekļaušanai Lielvācijā. Rasiski piemērotākiem elementiem bija paredzēta ģermānizēšana, pārējiem izsūtīšana un iznīcināšana. Vāciešiem visumā draudzīgās, bet nacionāli noskaņotās latviešu inteliģences lielākā daļa nebija šo germānizējamo elementu starpā.
Hitlers bija paredzējis latviešu tautu iznīcināt 10 līdz 20 gados, bet Himmlera "Rasse und Siedlung Hauptamt" izstrādāja plānu, pēc kuŗa kolonizāciju paredzēja nobeigt 30 gados. Zinot, ka jau Pirmā pasaules kaŗa laikā vāciešiem bija visai plaši plāni Latvijas kolonizēšanā un ka vācieši pēdējā kaŗā sabrukuma priekšvakarā vēl sekoja šai savai polītikai, mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka Hitlera un Himlera vadītās kolonizācijas un iznīcināšanas rezultātā latviešu tauta jau šodien būtu beigusi eksistēt. Pēc Latvijas okupēšanas, vāciešu plāni Baltijā bija necaurredzami un neviena oficiāla persona tos arī neatklāja, jo, kā 1941. g. 16. jūlija Hitlera, Gēringa, Keitela un Lammera apspriežu protokolā teikts: "Wir wollen uns aber nicht irgend welche Leute vorzeitig und unnötig zu Feinden machen."
Vācijā tieši Rozenberga ministrijas paspārnē, kaut arī ne ar tiešu Rozenberga svētību, P. Kleista ierosmē 1941. gada jūnijā nodibināja arī latviešiem "Nationaler Vertrauensrat" ar ģenerāli Dankeru priekšgalā. Būtu ļoti interesanti uzzināt kaut ko par šī iestādījuma darbību, bet Dankera grāmatā par to nav ne vārda. Lasītājam paliek iespaids, ka Dankers atgriezies Latvijā kā privātpersona. Lasītājus droši interesētu arī vēlākā vienošanās šīs "padomnieku grupas" un Latvijā izveidojušās pašpārvaldes starpā, tāpat par Berlīnē pastāvošo "Latviešu kaŗavīru nacionālo savienību" un tās attiecībām ar Dankera vadīto grupu, bet arī par to velti meklēt kādu vārdu viņa grāmatā.
Izmantojot vācu armijas relātīvi labvēlīgo nostāju, latviešiem izdevās izveidot vienotu fronti un paturēt savas zemes pārvaldi savās rokās. Tas nebūt nebija paredzēts vācu okupācijas varas plānos, bet vācieši tika nostādīti notikuša fakta priekšā, un šīs pirmās Latvijas "pašpārvaldes" polītika arī bija vienīgā iespējami pareizā: piesardzīgi nogaidoša, sargājot mūsu nacionālās intereses, ar pasīvu pretestību visos jautājumos, kas varētu kaitēt šīm interesēm. Vācijas kaŗš nebija latviešu tautas kaŗš, un mūsu interesēs tas varēja būt tikai tik tālu, cik tālu tas varēja novērst mūsu primārā ienaidnieka, krieviskā komūnisma draudus. Ir arī skaidrs, ka vismaz šajā periodā šīm vadītājām personām vācu polītikas mērķi Austrumeiropā nevarēja būt zināmi.
Bet jau ātri vien radās šaubas par šo mērķu savienošanas iespējām ar latviešu tautas nacionālajām interesēm. Jau 1941. gada 17. augustā Loze paziņo, ka visi lielinieku ekonomiskie rīkojumi paliek spēkā, tātad arī nacionālizācija. Iemeslus šim dekrētam nav grūti uzminēt: bija radāma "legāla" baze zemes kolonizēšanai un īpašumu atsavināšanai, lai tos sadalītu vācu kolonistiem.
Vēlākai, vācu civīlpārvaldes un Rozenberga ministrijas atzītai "Latvijas pašpārvaldei" nebija nekādas varas, un tās faktiskās funkcijas aprobežojās ar vācu pārvaldes rīkojumu īstenošanu. Vācu noteikumi šī iestādījuma darbībai bija pazemojoši. "Ģenerāldirektorus iecēla amatā un atlaida ģenerālkomisārs, kuŗš arī aizrādīja, ka par vienīgo latv. pārstāvi un sakarnieku atzīst O. Dankeru, bet pārējos resoru vadītājus nemaz neuzskata par lemt spējīgu kollēģiālu organu... Bez tam nodevības dēļ pašpārvaldes lēmumi parasti drīz vien kļuva zināmi SD, kas jau laikus varēja spert vajadzīgos pretsoļus." (Latvju Enciklopēdija)
Kas bija Dankers un kādā ceļā viņš bija iemantojis vāciešu uzticību? Uz to viņa grāmata nekādu atbildi nedod. Viss, kas tur rakstīts, varētu būt jebkuŗā latviešu patriota dzīves stāstā. Varētu tikai norādīt, ka Dankers kā bijušais Latvijas armijas ģenerālis baudīja zināmu uzticību latviešu tautā. Vai šī uzticība tika pareizi izlietota, par to var būt dažādās domās. Skatoties no pašreizējās perspektīvas, liekas, ka Dankera pasīvitāte un agrāka vai vēlāka pakļaušanās vācu prasībām vienā jautājumā pilnīgi nav attaisnojama: Latviešu leģiona jautājumā. Viņš savā grāmatā visai plaši apraksta pretestību vācu plāniem iesaukt mazgadīgos gaisa izpalīgu vienībās, bet tā bija tikai relātīvi maza blakus problēma, salīdzinot ar to postu, ko latviešu tautas dzīvajam spēkam nodarījis leģions. Pārspriežot šo jautājumu, arvien dzirdams apgalvojums, ka, ja Dankers šo amatu nebūtu uzņēmies, tad to veiktu kāds cits. Un vai nebija labāk, ka kāda nacionāli domājoša persona mēģināja mazināt vāciešu okupācijas bardzību. Šajā sakarībā varētu aizrādīt, ka vāciešiem nemaz nebūtu bijis tik viegli atrast cilvēku, kas baudītu zināmu uzticību latviešu starpā un tik labi īstenotu vācu okupācijas varas rīkojumus. Bez tam - nekas sliktāks jau latviešu tautai vairs nevarēja notikt par to, ko piedzīvojām pēc leģiona nodibināšanas, vācu kaŗaspēka atkāpšanās, lietojot "nodedzinātās zemes" taktiku, svarīgas latviešu tautas daļas izklīdināšanas svešumā un otrreizējās asiņainās krievu okupācijas. Vai latviešu tauta maz kādreiz no šiem zaudējumiem atkopsies, tas vēl ir atklāts jautājums.
1943. gada 15. februārī Dankers ar padomdevējiem tika aicināti pie Drekslera (Drechsler), kas viņus informēja, ka, par spīti ģenerāldirektoru pretestībai, pasākta 1919. līdz 1923. gados dzimušo iesaukšana. Kāpēc ģenerāldirektori ar Dankeru priekšgalā neatkāpās un necentās informēt latviešu tautu par vācu noziedzīgajiem un latviešu tautas interesēm tik bīstamajiem plāniem? Gluži otrādi, varēja novērot samierināšanos un pat zināmu atbalstu vācu noziedzīgajai izrīcībai. 1943. gadā ģenerāldirektoriem taču vajadzēja būt skaidrībā gan par stāvokli frontē, gan par vācu pēckaŗa plāniem Latvijā un attiecībā pret latviešu tautu!
Grāmatas beigās Dankers citējis kāda Artura L. Petersena (War Crimes Attorney) ziņojumu, kuŗā teikts, ka "... before the Russians and later the Nazis invaded Latvia subject (Dankers) held the same position of esteem in Latvia as Marshal Mannerheim did in Finland." Mazāk izdevušos salīdzinājumu būs grūti atrast, jo taisni maršals Mannerheims bija tas, kas 1944. gadā, cīnīdamies pret komūnistiem jau trešo reizi, tomēr spēja saskatīt lietu pareizās proporcijas un, ziņojot Hitleram, ka Somija uzsākusi pamiera sarunas ar Padomju Savienību, pasvītroja, ka "Vācija, arī, ja liktenis nebūs lēmis panākumus viņas ieročiem, tomēr dzīvos tālāk. Ko līdzīgu neviens nevar apgalvot par Somiju. Ja šī nepilnus četrus miljonus lielā tauta tiks militāri uzvarēta, nav nekādu šaubu, ka tā tiks padzīta vai iznīcināta. Un šo likteni es savai tautai gribu novērst". (Brīvs tulkojums pēc Mannerheima memuāru saīsinātās zviedriskās versijas, Minnen).
Agnis Balodis