VIEGLA TRIMDAS SATIRA
Teodors Zeltiņš, ANTIŅŠ AMERIKĀ CĪNĀS AR SIEVU UN TRIMDU, Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1966. g.
Teodors Zeltiņš, visumā itin ražīgs rakstnieks, sniedz publikai nākamo epizodu no sava Antiņa Jēra cikla, fābulā veikli iepinot Ņujorkas literātus, māksliniekus, avīžniekus un sabiedriskus darbiniekus. Būdams labsirdīgs vīpsnātājs un savu "varoni" padarījis deminutīvi provinciālu, Zeltiņš Antiņu - anachronisko nevaroni no Limbažiem - noliek Ņujorkas Elles ķēķa rajonā, kur tas, iemīlējies modernajā Ragnā (vai autors te slepeni ir domājis Raganu?), ir to spiests apprecēt sagaidāmā ģimenes pieauguma dēļ. Antiņš Jērs ir necils tips, pilns aizspriedumu kā suns blusu: viņš ir šauri greizsirdīgs un pārspīlētā egoismā sarga Ragnu no tās Ņujorkas draugiem; dzeŗ viņš tikai pienu; izlasījis tikai dažas lappuses Henrija Millera grāmatā, viņš to iemet atkritumu turzā un "pēc tam pie izlietnes nomazgāja rokas" (74.lp.). Neveiksmes ar Ragnu turpinās, un ar visu to, ka viņš kā Odisejs iztīra savu namu no sievas pielūdzējiem, Ragna viņu beigās atstāj: tāpēc Vilim Hāzneram viņš ierosina dibināt sievu skolu, kur tās pienācīgi varētu apmācīt laulības uzdevumiem.
Antiņa pozitīvās noslieces ir vairākas; viņš apkaŗo alkohola lietošanu, iestājas par radiokuģi, preses balli mēģina pārvērst par polītisku demonstrāciju un cienī ieskatu, ka "pie labuma ir jāturas ar rokām un kājām" (215. lp.).
Fiziski vitāls un kustīgs, Antiņš Jērs ir mazliet rada angļu rakstnieka Fīldinga (Fielding) Tomam Džounsam, galvenokārt situācijās, kas prasa izturību, un kur pārējie ir jau krietni, grados. Tā, būdams Pestīšanas armijas un lauku gana krustojums, Antiņš Jērs, kas beigās izrādās par autora izdomas diezgan patstāvīgu radījumu ( "Tad nu es tev pateikšu īsi un skaidri: tu neesi dzīvē ielēcis no mātes klēpja, bet izkāpis no manas galvas" 256. lp.), ir spiests pamest Ņujorku un pacelties debesīs, t.i. viņa radītājs, kā kāds deus ex machina, komplikācijas atrisina, varoni pārceļot citā plāksnē.
Zeltiņa stiprā puse ir dialogs: ar savu lokano, dzīvi sprakstošo valodu viņš rīkojas visnotaļ brīvi, liekoties tai saslieties, izplaukt rētorikā, atmaigt siltumā, sašķiebties muļķībā, saspietot kūsājošos vārdu stropos. No Zeltiņa mutes, brīžiem pat divdomīgi un vīpsnājoši joviālā stāstnieka plaušām, saceļas pat vesels vārdu mākonis: tādu atrodam brīžos, kad slūžas atrauj Aukuperons - tam vienmēr galvā lielumlielie stāsti, piem.:
"Tas pats no vietas izsviestais čalītis man vēl stāstīja, kā teksasieši viņu nobaidījuši līdz nāvei, nevarējis ne pār lūpu vairs pārspļaut. Saproti, šis pie Tornas grāvjus nav racis, bijis ūkā vīriņš, un tādiem dūša saskrien biksēs, kad dzird šaujam" (168.lp.).
Valoda, bagātināta ar sulīgiem, dažkārt jau aizmirstiem epitetiem un metaforām, saista un tāpēc grāmata viegli lasāma. Autors ir dūšīgs smējējs un, vietumis raugoties no greizās puses, resp. no tārpa perspektīvas, notikumus nostāda ar kājām gaisā, taču vienmēr bijis jāuzmanās, jo visur grāmatā ir minētas aktuālas personas no Ņujorkas latviešu saimes. Tās kārtīgāk apstrādāt nozīmētu iesūdzēšanu tiesā, kālab Zeltiņš var atļauties joku tikai līdz robežai, jo citādi viņu pašu kā Antiņu sabiedrība aizsūtītu uz debesīm. Nav tāpēc brīnums, ka izdomāto tipu galerija ir krāsaināka par aktuālajiem, kaut gan pazīstot dažu labu romānā notēloto personu, ir jāsaka, ka tāpat kā karikatūrists Ed. Keišs, kas četrās sekundēs pabeidz šaržu, arī Zeltiņš prot pāris vilcienos iegravēt zīmīgas līnijas:
"Par Raistera asprātību smējās visi, kam nebija kumoss mutē, bet Karola Dāle viena pati visskaļāk". (110. lp.)
Kā viduslaiku gleznās, Zeltiņš vietumis situācijā ieskicē pats sevi, liek sev nolasīt kādu dzejoli un pavīpsnā pats par sevi:
"Vai tad jūs nezinājāt, ka no Zeltiņa ir jāpiesargās?" brīnījās izdevējs. "Viņš apraksta tikai pats sevi un savus draugus". (158. lp.) Tā grāmatā mijas jautras balles, sanāksmes, sesijas Elles ķēķī, iedzeršanas, rakstnieku cēlieni, runas, dejas - visas mūsu "kultūrālās gaisotnes izdarības" - pret kuŗām vislabākais līdzeklis ir uzdzert un novēlēt laimes:
"Tad Ragna pacēla savu glāzi un uzsauca: "Uzdzersim grūtajai trimdai! Es jau arī būšu - tikpat grūta kā trimda". (178. lp.)
Te satiriķa asmens griež dziļāk - taisni trimdas kaišu biezoknī - un Zeltiņš, nostādamies Jēra pusē, prasa patiesību un kritizē sabiedrības slāņus, situācijas padarīdams piparoti smieklīgas. Grāmata ir trimdas izdarību pavārgrāmata no serijas "trimda dimd", bet starp rindām var manīt skepsi un pagurumu. šur tur pavīd arī "pēdējā mohikāņa" filozofija, jo pēc mums sekos plūdi. Arī Antiņam izbēgšana no grūtās trimdas ir vienīgais atrisinājums - un viņš pazūd mākoņos. Tādā atmosfairā labi iederas "karātavu humors", ko Zeltiņš saredz gandrīz ikkatrā situācijā, un pat amerikāņu tipi, kādu grāmatā nav daudz, ir komiski skicēti. Zeltiņa satira nav tik griezīga un literārām allūzijām bagāta kā Dzintaram Sodumam (piem., "Lāčplēsis trimdā"), nav tik brīva un lakoniska kā Turbada "Ķēves dēlam Kurbadam", nav pietuvināta modernai cittautu literātūrai, kā to varēja lasīt Gundara Pļavkalna satirā "Dzejnieka Kornēlija laime un gals". Sacīdams, ka "nav taču citas iespējas atklāt otram cilvēkam savas dvēseles vissmalkākās stīgas kā tikai ar vārdiem mīļajā mātes valodā", Zeltiņš labi izsaka savas rakstniecības credo: viņš vārdus kā putns "izdzied laukā" (61. lp.). Reiņa Birzgaļa, kā ar nolauztu zīmuli darinātās illustrācijas, būdamas apaļīgas, vienkāršas un ar humoru, arī pārējās attēlotās personas rāda diezgan līdzīgas Antiņam Jēram - tas grāmatai piešķiŗ sava veida stila vienību.
Tālivaldis Ķiķauka