NOTIKUMI IZTĒLES ROBEŽJOSLĀ
Andrejs Irbe, MARISANDRA KAZA, Vesterosā, Zviedrijā: Ziemeļblāzma, 1966. g. 160 lp., Ervīna Grīna apvāks.*
Ir divi stāsta veidi. Vienā stāstītāja balss, tās toņkārta, plūsma, intelligence, īpatnība (viss tas, kas ietelp franču jēdzienā le style) kā grezns un pievilcīgs audums dod lasītājam vismaz tikpat daudz baudas kā audumā ieaustais vēstījums. Varētu teikt, ka šais stāstos stils ir saturs, un "le style c'est l'homme mźme". Otrā autors it kā atkāpjas aiz vēstītiem notikumiem, mēs viņa balsi nedzirdam kā kaut ko specifisku un vienreizēju, un tādēļ notikumus pārdzīvojam tieši. Par stilu šeit īsti nevaram runāt, jo autors ir izstrādājis valodas audumu, kas ir caurspīdīgs, nemanāms vēstījuma līdzeklis un rada lasītājā illūziju, ka viņš stāstīto redzētu pats savām acīm. Autors šī veida stāstos nav interprets (jo viņa klātieni nevaram manīt); viņš izvēlas detaļas un sakopo tās kompozicijā, ko mēs uztveram gandrīz kā nejaušību, bet kas, sastāvot no nepārtrauktā melni baltā vārdu dzīpara, patiesībā mūsu pārdzīvojumu ievirza autora izvēlētajā gultnē.
Andreja Irbes stāsti krājumā Marisandra kaza ir tuvu pēdējam paveidam. Salīdzinot ar Mums nav svētvakaru, vēstījums ir daudz tveŗamāks, bez agrāko stāstu konsekventā subjektīvisma vai arī bez noslieces filozofisku pārdomu virzienā. Tikai divi stāsti ir pirmajā personā, kas samērā ierobežo rakstnieka tēlošanas brīvību. Pārējos notikumu plūsma tverta ar asu spalvu zīmētās gleznās, kas dažreiz kavējas mūsu acu priekšā, kamēr mēs uztveram visas sīkās detaļas, dažreiz pazib gaŗām, ar pāris izteiksmīgiem vilcieniem iezīmējot tikai visnepieciešamāko. Ja pieņemam, ka grāmatas nedzīvo kā putekļu krātuves plauktos, bet kā lasītāju apziņas sastāvdaļas, tad Marisandra kaza sasniegusi visas literātūras mērķi un laurus - iezīmēt lasītāju atmiņās pārdzīvojumus, kas paplašinātu viņu apziņu neparedzētos virzienos. Pārdzīvojumu jēga - tas reducējums, pēc kā mēs lasot nepacietīgi tiecamies, it kā pārējais būtu tikai nevērtīga, prom sviežama čaula - uzausīs pati no sevis, jo Irbem ir tiešām izdevies reālizēt savu nodomu "izgaismot daļu cilvēku pasauļu daudzveidību". Stipri vispārinot, šo stāstu jēga ir cilvēku nenovēršamā dažādība un viņu īpatnās, daudzreiz pretrunīgās dzīves izpratnes. Kā formas daudzveidībā, tā stāstījuma uzbūvē Marisandra kazā Andrejs Irbe sevi parāda kā īsstāsta meistaru. Blakus balādveidīgiem, baismīgiem stāstiem ("Kalna uguns", "Tāda nakts", "Meža zemenes") tur atrodam ironisko feļetonu ("Interesantā pasaule"), rotaļīgo, viegli erotisko anekdotu ("Ābola dēļ"), Beketam radniecisko, sirreālistisko tour de force ("Tikpat kā mājās"), kriminālīsstāstu, kas tuvojas filmas scēnārijam ar vairākiem iespējamiem atrisinājumiem ("Ne gluži kā scēnārijā"), kollāžas, kuŗās dažādu iztēles pasauļu fragmenti ("Marisandra kaza", "Galapagu", "Vienīgā vieta"). Stāstu sākums ir vienmēr spilgti precīzs - punkts kaut kur sola trajektorijā, pēc tam kad pēda atstājusi zemi un pirms tā tai atkal pieskārusies. Pirmajam punktam seko nākošais un nākošais, mēs redzam visu trajektoriju un drīz saprotam, ka atrodamies gājiena vidū, kuŗa sākuma vieta mums varbūt paliek neskaidra, bet par kuŗa mērķtiecīgo tuvošanos gala vietai mēs nevaram šaubīties. Stāstos kā "Kalna uguns" un "Tāda nakts" sīki un tveŗami aprakstītā vide un darbības norise lasītāju ievilina it kā slazdā - ceļodami uzticamajā tveŗamo lietu pasaulē, mēs pēkšņi manām, ka kaut kur aiz muguras esam pārkāpuši neredzamu robežu un atrodamies neuzticamā, svešā, nepieņemamā iztēles pasaulē; ceļa atpakaļ nav. Daudzu stāstu tematiskā uzbūve balstās uz lielo starpību starp neitrālo, objektīvo dabu un tās lomu cilvēku iztēlēs, kur tā iegūst vēlmes un mērķtiecību, kļūst pievilcīga vai draudīga. Maiks "Tādā naktī" iet pastaigāties līdz netālai upei, gribēdams nosist lieko stundu līdz autobusa atiešanai, bet viņš nemanot pārkāpj neredzamajai iztēles robežai un pēkšņi atrodas pasaulē, kur viņš tiek sagūstīts kā kāda atvara ļaunais gars. "Meža zemenēs" šo ogu ēšana aizliegtā vietā un sēdēšana ar diviem puišiem zem ozola, kuŗu saspēris zibens (kas meklējis vietu, "kur piemīt Ļaunais"), maskoto jātnieku uztverē bijusi pietiekams iemesls notiesāt naivu lauku meiteni uz nāvi. Marisandrs un pieklīdusī meitene ("Marisandra kazā"), un vecais ubags un Agne ("Galapagū") kādā dzīvniekā redz izaicinājumu, savas dzīves problēmas iemiesojumu, kamēr dzīvnieks, protams, ir pret cilvēkiem vienaldzīgs. šie cilvēki šķetina stipri atšķirīgus domu pavedienus, bet pieņem, ka tie ir identiski: nesaprašanās ir neizbēgama, jo viņi savā iztēlē piedēvē ne tikvien dabai, bet arī viens otram vēlmes, kas top viņos pašos.
Gandrīz visos Stāstos var manīt neuzbāzīgu simboliku. Dažreiz kāds atsevišķs objekts pieņem simboliskus apmērus (piem., klints smaile "Kalna ugunī"), citreiz simboliska ir pati situācija. Pēdējais attiecas uz spēcīgo stāstu "Katram savi debesu vārti", kur rakstnieks pieskaŗas jautājumam par mākslas būtību un radošiem apstākļiem. Kamēr vēl bija zirgi, kalējs bija kalējs; neviens nezināja, ka viņā snauda mākslinieks, ka viņš gadiem bija strādājis savam gandarījumam, ticēdams, ka visu darbu un darba rīkus varēs paņemt līdz aizsaulē. Kalējs dzīvoja un kala viens pats (tā visi domāja) uz zemes gabala, ko citi bija atstājuši, jo zeme varēja kuŗu katru acumirkli iebrukt. Kā jau klaidonim līdzīgais kalēja vientulības dalītājs saka, "Viņš bija jocīgs. Ķerts - ar vārdu sakot. Un tomēr viņam bija iemesls palikt šeit. Nu, mīlīt, nepietiek jau ar to vien, ka viņš bija iecerējis aizceļot paradīzē ar abiem graustiem. Viņš izkala pats sev debesu vārtus". Nodomus ceļam uz aizsauli izjauc labdaŗi un ar varu aizved kalēju uz slimnīcu, kur viņš nomirst tālu no ceļojumam izraudzītā sākuma punkta. Tikai nejaušība saglābj pasaulei liecību par kalēja spējām - vārtu smaguma dēj kalēja draugs nespēj tos iegāzt ugunsgrēka liesmās un sadedzināt līdz ar visu citu. Vārtu izskats atgādina kāda doma portālu: "Dīvainā murskulī tur bija savijušies dzelzs ornamenti, kopā veidodami it kā sārtu, kuŗā liesmas rauj uz augšu visu dzīvo radību. Stilizētas tur savās dzelzs kontūrās dzīvoja stirnas, cilvēki, putni, mežu galotnes, sniega pārslas - un visus it kā cēla augšup viesuļainas liesmu vērpetes". Kas tad ir māksla? Vai tā ir cilvēka alku iemiesojums, kas savam radītājam jau šai saulē atveŗ vārtus uz debesu valstību? Stāsta divi pēdējie teikumi raksturo Irbes simbolikas smalkjūtību: "Izkalto vārtu smaile bija iedūrusies saulē un to šūpoja. Bet varbūt tā tikai likās".
Situāciju simboliskie izmēri rodas gandrīz neizbēgami no apstākļa, ka vairumā stāstu Irbe parāda cilvēku vienatnē dabas vidū; sabiedrību šeit aizstāj atsevišķu cilvēku nejaušas sadursmes. Šādas situācijas dod tēlu darbībai un pārdzīvojumiem zināmu reprezentātīvu izskatu un visu norisi tuvina simbolikai vai allegorijai. Ja nevarētu līdzīgu parādību konstatēt jaunākajā literātūrā vispār, gribētos Irbes vientuļo cilvēku iztulkot kā trimdas pārdzīvojuma izpausmi; taču, jāpadomā, ka nav nekādas lielas starpības starp faktisku trimdu un atsvešināšanos no savas vides.
Trimdas tematika īsteni parādās tikai divi stāstos, un arī tur tā ir tālu no tā dziļā basa, kas citu rakstnieku darbos draud noslīcināt visas citas skaņas. "Viesulī" situācija mazliet atgādina Gunša Zariņa Dvēseļu bojā eju, un varbūt tikai tāpēc tā šķiet specifiski latviska. Atkal ievērojami iespaidīgi Irbe izstrādājis simboliskās attiecības starp iekšējo un ārējo pasauli. Vēji, kuŗus aizvainotais laikraksta redaktors Kāvs jūt plosāmies aiz viņa dzīvokļa logiem, nav laika ziņu pareģoti; citiem neredzami, tie draud atklāt, cik fraziski un tukši ir Kāva skanīgie vārdi: "Tikai spēlējot uz mūsu pašu zemē sakņotām dvēseles stīgām, mēs izraisīsim dziesmu, kas atskanēs pasaulē ar neviltotu, daiļskanīgu skaņu viļņojumu un rādīs tai, cik augstu saules kalnā, esam uzkāpuši un cik dziļi mūs grib nogrūst". Saltā, kailā ziemas ainava aiz Kāva logiem (kur iekšā katra skaņa šķiet griezīgi skaļa un tikai sveces dod apgaismojumu - valda svinīgs kapličas miers) atspoguļo Kāvs iekšējo ziemu, gara nabadzību, ko viņš ilgi mēģinājis sev un citiem noslēpt aiz skaistiem vārdiem, kamēr ārā, īstajā ziemā, aug ziemciešu jaunaudze - latviešu jaunieši.
Otrreiz, neparastākā veidā, Irbe trimdas problēmai pievēršas stāstā "Vienīgā vieta", kas viss uztveŗams kā atbilde uz jautājumu - "Kā tas ir, kad atgriežas?" Senākā pasaules literātūrā ir vairāki diženi pārnācēji:
Happy, who like Ulysses or that lord
Who raped the fleece, returning full and sage,
With usage and the world's wide reason stored,
With his own kin can wait the end of age.
**
Vai tāda atgriešanās nav lemta tikai iztēles lolotiem mītu tēliem? Roberts Svante nav nekāds Odisejs vai Jāsons. Kad viņš pēc divdesmit gadiem atgriežas mājās ("Gudroju, vai nebūtu jāpaliek šeit. Kaut kas jāiesāk(...)dzimtā pusē"), ārēji viņš atrod visu gandrīz bez pārmaiņām, bet īstās pārmaiņas ir bezdibenīgi dziļas un neredzamas. Meitene, kas pati ciemā svešiniece, viņam liekas tuvāka nekā agrākie skolas biedri, kas viņu neatceras un viņā raugās ar dziļu neuzticību: "Ko viņš gribēja?... Ienāca - kaut ko runāt. Traks! Mēs esot kopā skolā gājuši. Esot ... Vai par to man jācieš? Ak Kungs... tā sabiedēja. Nodedzinās vēl māju. Nodedzinās. Kas tur liels - pieliek uguni. Brīnums, ka veikals nenodega. Tagad visi dedzina". Starp to, kas aizgājis, un tiem, kas palikuši, kā nepārkāpjams slieksnis stāv laika plūsma; pārnācējs un palicēji pašiem nemanot ir pārvērtušies, nav tādi paši, kādi bija šķiŗoties. Svante varēja atgriezties, bet viņš dzimteni atkal atstāj, meklēto piederības sajūtu neatradis. Kontrasts Svantem ir Ints, kuŗš neatgriežas, bet, viņa apziņā ieskatoties, redzam, kas Svanti atvedis atpakaļ - atmiņās iekalti pārdzīvotu brīžu dārgakmeņi, kuŗos pārakmeņotas vietas un cilvēki, kam laiks nevar pieskarties - jo to vairs nav. Ar Marisandra kazu Andrejs Irbe ir pilnīgi nostiprinājis savu vietu mūsu stāstniecības priekšpozicijās, kur viņš pēkšņi izvirzījās ar Mums nav svētvakaru. Bet Irbe nav latviešu rakstnieks kaut kādā nacionālā nozīmē. Tas, ar ko Irbe atšķiŗas no visiem konkurentiem, ir fakts, ka viņa tautība nekādā veidā neaprobežo viņa vielas vai formas izvēli. Irbe ir latviešu rakstnieks, jo raksta latviešu valodā un, kā no jaunā krājuma var spriest, augsti vērtē šīs valodas izteiksmes spējas. Viņa situācijas un tēli toties ir tiktāl attīrīti no tautības un vides piešķirtām krāsām, ka varam tos uzskatīt par architipiskiem. Varbūt vienīgais starp mūsu rakstniekiem Irbe varētu parādīties citās valodās, neko nezaudējot; latviešu literātūrā viņa nozīme ir nepārspīlējami liela, jo viņa piemērs ir atvēris logu uz pasauli.
Ojārs Krātiņš
* Sevišķa atzinība par grāmatas priekšzīmīgi glīto apdari jāizsaka māksliniekam Ervīnam Grīnam un Ziemeļblāzmas apgādam. Izskata ziņā tai būs maz konkurentu.
** Citāts ir no Čestertona Dibellei (du Bellay) soneta tulkojuma, kas manuprāt pārspēj oriģinālu:
Heureux qui, comme Ulysse, a fait un beau voyage,
Ou comme cestui-lą qui conquit la toison,
Et puis est retourné, plein d'usage et raison,
Vivre entre ses parents le reste de son āge!
(Tas laimīgs, kurš kā Odisejs vai kā tas otrais, kas nolaupīja vilnu, pēc laimīga brauciena, pilns pieredzes un gudrības, atgriežas pavadīt pārpalikušo dzīvi starp savējiem.)