DOKUMENTĀCIJA, KAS VARĒJA BŪT RŪPĪGĀKA
Jānis Sudrabiņš, TOREIZ AIZ DZELOŅŽOGA. Bibliografisks apcerējums par latviešu kaŗavīru gūsta periodiku, teātri un rakstniekiem. Linkolnā, Nebr.: Vaidava, 1966. g.
Jāņa Sudrabiņa apceres 26. lappusē lasāms par "laikrakstu" Svešos vējos, kas iznācis reizi nedēļā, rokrakstā, vienā eksemplārā un bijis pieejams tikai Cedelghemas gūstekņu nometnes II nodalījuma lasītavā. Bet vai tādā gadījumā par laikrakstu nebūtu saucama, piemēram, arī vēstule, kas kādreiz iet no rokas rokā? Līdzīgi jautājumi uzmācas sakarā ar dažu citu izdevumu, ko apraksta Sudrabiņš, saukdams to gan par laikrakstu, gan žurnālu. Liekas, mūsu teātŗa vēsture nekļūs bagātāka, apstādamās pie izrādēm, ko rīkojuši gūstekņi un par ko Sudrabiņa grāmatā savas atmiņas pastāsta Egils Kalme. Literātūrvēsturnieks paliks samērā vienaldzīgs, iepazīdamies ar gūstekņu prozu un dzejoļiem, kas pievienoti grāmatas beigās (pārākā Fr. Skodas novelete, E. Kalmes skicē saprotamais sentiments palicis bez literāri atzīstamas formas, jau atzinīgāk vērtējamas N. Lečmaņa miniatūras, V. Pelēcis toreiz ir rakstījis apmēram tāpat kā tagad, A. Apse ir atradies svešu ietekmju varā, J. Sudrabiņa pantos vērojams iesācējs, A. Jaunzema dzejolis varēja palikt necitēts). Tātad jāšaubās, vai ar Sudrabiņa apceri un pielikumiem radies kāds pakalpojums mūsu preses, teātra, grāmatniecības un literātūras vēsturei, jo visādi niecīgi sīkumi, kaut sava laika apstākļos bijuši ar nenoliedzamu nozīmi, var to nevajadzīgi pārslogot. Bet Sudrabiņa grāmatai nenoliedzami ir cita nozīme: tā cenšas dokumentēt aizkustinošo, pašaizliedzīgo rosmi, ko smagajos gūsta apstākļos parādījusi vismaz daļa latviešu kaŗavīru, lai aizpildītu garīgo tukšumu un būtu nomodā par morālo stāju gan sev pašiem, gan likteņbiedriem. Tie, kas kādreiz rakstīs kaut cik plašāku darbu par mūsu kaŗavīru traģiskajiem likteņiem pēc Vācijas kapitulācijas, nevarēs paiet gaŗām Sudrabiņa veikumam. Jānožēlo, ka dokumentācija tomēr nav bez vainas. Tajā dalās apceres autors un apgāds, jo kā vienu, tā otru skāris paviršums un steiga. šai dokumentācijai trūkst arī vajadzīgās lietišķības, ko bieži aizstāj nemotīvēti apgalvojumi. Ir darīts kaut kas un kaut kā. Dažādu piezīmju un piebilžu sarodas tik daudz, ka te jāierobežojas ar nelielu skaitu.
Kur gūtas ziņas, it kā Vācijā pēc kapitulācijas būtu bijuši 300.000 latviešu bēgļu (13)? 1945. g. vēl nevarēja runāt par Holšteinas "pavalsti" (16). Par sienas avīzi Vēstnesis teikts, ka tā bijusi "Ranneslatt nometnē" (39), un tālāku paskaidrojumu trūkst. Bija nepieciešams pateikt, ka šī nometne atradās Zviedrijā un tajā bija internēti vēlāk Padomju Savienībai izdotie leģionāri. Otrkārt, Sudrabiņš viegli varēja pārliecināties, ka nometne atradās Renesletē (zviedru rakstījumā - Ränneslätt). Laikam taču tādi izdevumi kā Pasaule, Saule un Great Britain -Latvia bijuši Cedelghemā, bet teikts tas nav. Kas tie par Dzejoļiem, ko sakārtojis K. Poruks (41). Gūstekņu sacerējumi? Nepatīkami ir nekritiski apgalvojumi un pārspīlējumi. Piemēram, par Nameja Gredzenu teikts, ka tas vēlējies turpināt "agrākā laika nopietno žurnālu labākās tradicijas" (13), bet Atskabarga savā saturā neko daudz neesot atšķīrusies "no mūsu labākajiem humora žurnāliem Latvijā, piemēram, Svariem" (27). Gaužām pārsteidz negludā valoda, kur nereti teikuma beigas nav loģiskā sakarā ar sākumu, piemēram: "Vispāri, ja par apgāda un redakcijas darbu, tāpat par viņu izdevumiem varēja konstatēt lielu interesi (sic!), tad pašu pūliņiem atbalstītāju tomēr bija maz (?)" (26). Par žurnālu Saucējs lasāms, ka tas vēlējies "mazāk raudzīties pagātnē un nākotnē, bet būt par saucēju un aicinātāju ticēt jaunajai Latvijai" (27). Sava dialekta ietekmē Sudrabiņš jauc apstākļa vārdu "kad" ar saikli "ka" un tālab raksta, piemēram: "Zinot, kad kamēr kaŗavīri atradās Putlosā... " (14). Ļoti kļūdaina arī interpunkcija. Teksta iekārtojums grāmatā nevienāds. Informācija par Egilu Kalmi ielauzta nevietā. Grāmata diezgan bagātīgi illustrēta, un daži attēli tiešām interesanti. Bet, ja šis ir izdevums, kas vēlas liecināt par gūstā nokļuvušo kaŗavīru garīgo rosmi, tad attiecīgu pastāstījumu būtu pelnījuši arī grafiķi, kaut vai Mūrnieks, kuŗa teicamais linoleja griezums iespiests grāmatas sākumā.
Jānis Rudzītis