IESPIESTĀ VĀRDA BRĪVĪBAS 200 GADI

Demokratiska sabiedrība un valsts iekārta teorētiski iedomājama arī bez tradicionālā parlamentārisma, polītisku partiju vadītas polītiskās rosmes. Turpretī tāda sabiedrība un iekārta nav iedomājama bez brīvas preses, bez tiesībām iespiest un izplatīt informāciju par notikumiem un dalīties domās un uzskatos ar citiem cilvēkiem. Jēdzieni domu brīvība un vārda brīvība kļūst tukši vārdi, ja nav brīvības vārdos ietērptās domas pavēstīt citiem.

Šajā sakarībā atzīmējami pasaules vecākā iespiestā vārda brīvības likuma divsimt gadi. Tas ir 1766. gada 2. decembŗa zviedru rīkojums par rakstu un iespiestā vārda brīvību (skriv- och tryckfriheten). Šis legālais akts pašsaprotamā kārtā ir tāds, par ko droši var teikt, ka tas ir viens no „mūsu polītiskās vēstures, mūsu tiesību un kultūras vēstures izcilākajiem dokumentiem” (Nils Alexanderson, Svensk tryckfrihet, Prisma, Stockholm 1966). Atskatā uz šo notikumu gan jāpiebilst, ka likums radies t.s. izdevīgas konjunktūras gadījumā, jo 1766. gadā abas toreizējās zviedru „partijas”, katra pati par savu nākotni domādama, atradušas par izdevīgu balsot par šādu likumu un tā radītām iespējām ietekmēt sabiedrisku domu. Kā kuriozs minams arī, ka šī dokumenta uzrakstītājs Anderšs Sidēnijs (Anders Chydenius) „piecas minūtes pirms pusnakts” kritis par upuri valdošajai iespiestā vārda nebrīvībai un viņam atņemtas mācītāja tiesības par brošūru, kuŗā Sidēnijs kritizējis kādu parlamenta (riksdag) lēmumu.

Jaunā likuma „pirmais mūžs” nav bijis gaŗš. Ap gadu simteņa maiņu nekas vairs nav atlicis no šajā likumā minētajām tiesībām, bet nav arī ilgi jāgaida uz tā renesansi pēc 1809. gada valsts apvērsuma, kas nekavējoties atjauno arī ar likumu nosacīto iespiestā vārda brīvību. Revidētais iespiestā vārda brīvības likums (Tryckfrihetsförordningen av 1812) pieņemts dažus gadus vēlāk, vēl vairāk pasvītrājot iespiestā vārda brīvības pamatprincipus un no likuma teksta izsvītrājot 1766. gada likumā atrodamās teoloģiskās cenzūras tiesības un noliegumu kritizēt valsts pamatlikumu. Šis 1812. gada likums bija spēkā Zviedrijā pusotru gadu simteni. Tikai 1949. gadā to aizstājis jaunais „1949 års tryckfrihetsförordning”.

Zviedru likums par iespiestā vārda brīvību ir ierakstīts vienā no Zviedrijas karalistes pamatlikumiem, t.s. Regeringsformen, un nosaka, ka katram Zviedrijas pilsonim (varje svensk man) ir tiesības izdot rakstus, kuŗus nekāda publiska vara iepriekš nevar aizkavēt, un to saturu pēc publicēšanas var uzskatīt par sodāmu vienīgi likumīga tiesa un tikai tad, ja saturs nepārprotami ir pretrunā likumam, kas izdots, lai saglabātu vispārēju kārtību, bet ne, lai aizkavētu publisku informāciju. Tālāk šajā likuma pantā (§86) teikts, ka visi publiskie, t.i. valsts un pašvaldības rīkojumi, dokumenti utt. bez nosacījumiem publicējami, atskaitot ar likumu paredzētos izņēmumus.

To pašu atrodam arī jau pieminētajā „Tryckfrihetsförordningen”, kuŗa pirmajā pantā lasāms, ka pēc attiecīgiem pamatlikumā nosacītajiem vispārējās iespiestā vārda brīvības un brīvas domu izmaiņas nodrošināšanas pamatprincipiem katram zviedru pilsonim ir tiesības iespiestā veidā brīvi paust savas domas un uzskatus, atklāt „publisku dokumentu” saturu un sniegt ziņas un paskaidrojumus par kuŗu katru tematu. „Izņēmumi”, kas pieminēti pamatlikuma 86. pantā, palaikam praksē attiecas vienīgi uz militāriem valsts noslēpumiem.

Vai Zviedrijā, kuŗai pieder goda pilnā vieta par pirmo preses brīvības likumu pasaulē, šāda brīvība ir mūsdienu praksē? Atbilde būs — noteikts jā. Iebildumiem, ka nekur pasaulē neesot „pilnīgi brīvas preses” nav pamata, jo nevienas valsts likums nevar nosacīt — nekļūdams no brīvības likuma par nebrīvības likumu — ka jebkuŗa periodiska vai vienreizēja izdevuma izdevējam jāpublicē viss, ko viņa izdevumā kāds vēlas publicēt — arī, ja tas būtu pret šī izdevēja uzskatiem. Runa ir vienīgi par tiesībām publicēt, t.i. izdot iespiestā veidā izdevumus, kas pauž izdevēja uzskatus.

Cik brīva ir Zviedrijas prese — kā veselums — praksē? Misūri universitātes Brīvās preses informācijas institūts nesen publicējis īpatnēju pētījumu par preses brīvību dažādās pasaules neatkarīgās valstīs. Preses un radiostaciju spējas un iespējas kritizēt valsts iestādes — un citi ar preses brīvību saistīti faktori — novērtēti pēc skalas no +4 (pilnīga brīvība) līdz -4 (absolūta kontrole). Šajā novērtējumā Zviedrija ir piektā vietā ar +2,77. Pirmajā vietā ir Holande (+3,25), otrā — Šveice (+3,14), trešajā Somija (+3,05) un ceturtajā — Norvēģija ar +2,98. Otrā pusē „nullei” Spānija ar -1,56, Ungārija (-1,72), Polija (-2,63), Austrumvācija (-3,05), Padomju Savienība (-3,08) un Albānija (-3,51).

Gunars Irbe

 

 

 

 

 

PĀRŠĀVUŠAS PĀR STRĪPU

Latviešu dzeja — tā sauc divsimt trīsdesmit četras lappuses biezu rokasgrāmatu, ko 1966. gadā Rīgā izdevis apgāds Zinātne „saskaņā ar Latvijas PSR ZA Redakciju un izdevumu padomes 1965. g. 22. maija lēmumu”. Grāmatu sarakstījušas M. Dombrovska un S. Sirsone, un tajā aplūkoti valodas, ritmikas, kompozicijas, žanru u.c. jautājumi latviešu lirikā. Tiem, kas vēlas iepazīties ar latviskās dzejas teorētisko aspektu, grāmatu var tikai ieteikt, piebilstot, ka būs jāsamierinās ar to, ka teorija eksemplificēta vai vienīgi ar latviešu padomju dzejas paraugiem. „Pašsaprotamā” kārtā trūkst arī tās modernās un jaunās latviešu dzejas analizēs, kas uzrakstīta rietumos, uzmanīgi meklējot impulsus pasaules dzejas attīstībā.

Vietām, cenšoties kaut kā tikt galā ar „partijas līniju”, autorēm gadījies pāršaut pāri strīpai. Uz šīm vietām ne bez ironijas norādījis dzejnieks Bruno Saulītis (Karogs, 1:1967, 150.-152. lp.). Grāmatas 26.-27. lp. Sirsone rakstījusi, ka svarīgi ir motīvi, kāpēc dzejnieki ieviesuši latviešu literārajā valodā archaismus: „Rainis ar tiem bagātināja mūsu tolaik vēl ne pārāk kuplo daiļliteratūras valodu... Turpretī J. Medeņa dzejā arhaismi īpaši meklēti un ieviesti nacionālistisku tendenču rezultātā”. — Saulītis: „Izteiktā doma (ka svarīgi ievērot motīvus, ref.) visumā pareiza, bet piemērs par Medeņa arhaismu rašanos nepareizs. Dzejnieks nemeklēja un neieviesa arhaismus, lai pastāstītu, cik latviešu senči bijuši skaisti, gudri un izveicīgi ļaudis. Apvidus vārdi un arhaismi aizvien bija bagātīgi sastopami pat dzejnieka ikdienas leksikā, tā bija viņa būtība, bez kuŗas Medeni nemaz nevar iedomāties... Un galu galā, ja kaut kas jau ir pašā cilvēkā, ja tas mantots no dzimtās puses, kur cilvēki runā krāšņā, bagātā, bet ne sevišķi modernā valodā, tad šī īpatnība vairs nevar būt ‘īpaši jāmeklē un jāievieš’, pakļaujoties kādām tur tendencēm”.

Sirsone apgalvojusi arī, ka dzejas vēsturē novērojama zīmīga parādība, ka „tieši tie autori, kas pauž reakcionāras idejas, palaikam raksta smagnējā un grūti saprotamā izteiksmē ...” Saulītis iebilst, ka dzejas vēsturē vajagot gan atskatīties, bet tur tad atradīšot arī piemērus, „kas apliecina pretējo: arī progresīvas domas nereti paustas smagā, grūti saprotamā izteiksmē”. — Jaunajā Gaitā jau agrāk norādīts, ka latviešu padomju dailproza, autoriem meklējot „saprotamo” un „perfekto”, kļuvusi smagnēja, gausa, neeleganta: Vai tad šī proza būtu reakcionāra? Reakcionāra tā tiešām ir, tiktāl Sirsones apgalvojums ir vietā, kaut viņa domājusi ko citu. Latviešu padomju daiļproza un, daļēji, arī dzeja cieš tieši no briesmīga reakcionārisma, no radikālu dzejas un prozas eksperimentu trūkuma kā formas, tā satura jautājumā.

Saulītis savā kritikā vēl norāda: Dombrovska apgalvojot, ka vairākkārt izteiktas domas, ka latviešu dzejai nav piemēroti tie pantmēri, kas prasa vārsmu sākt ar neuzsvērtu zilbi, un tas neesot pareizi. „Ka tas nav pareizi, skaidrāks par skaidru, tikai, nudien, šādi ‘izteiktas domas’ nekur un nekad nav gadījies sastapt,” kommentē Bruno Saulītis.

Gunārs Grava

 

 

 

 

MODERNISMS PADOMJU MĀKSLĀ

Padomju oficiālās mākslas izstādes diezgan regulāri viesojas rietumos. Nebūdamas aktuālas, tās tomēr nespēj saistīt šejienes mākslas interesentus. Kritiķu atsauksmes mēdz būt negatīvas, kam pamatā padomju mākslas sausais, tradicionālais reālisms ar polītiskās propagandas šabloniskajām piedevām.

Daudz retāk uz rietumiem izkļūst izstādes, kas īsti neietilptu „oficiālās mākslas” logatos. Tās norāda, ka kompartijas protežētajai mākslai ir sava ‘otra puse’. Par to liecināja arī 1962. gadā Maskavā turienes avangarda mākslinieku grupas rīkotā izstāde, kas pēc paša Chruščova apmeklējuma un bargā rājiena tika slēgta. Minētais gadījums ieguva neparasti plašu ievērību pasaules presē. Drīz pēc tam Latvijā milicijai pavēlēts noņemt — it kā ‘modernisma’ dēļ — kāda jauna mākslinieka darbu skati.

Padomju mākslas divsejības iemesli meklējami turienes apstākļos un īpatnībās. Nav šaubu, koeksistences vārdā ieplūstošās rietumu filmas, dažāda rakstura izstādes, abpusēji apmeklējumi u.c. kontakti rosinājuši padomju mākslinieku fantāziju. Taču gruzdošās neapmierinātības iemesli pret oficiālo mākslu ir daudz dziļāki.

Visu mākslas dzīvi Padomju Savienībā nosaka Mākslinieku Apvienība. To vada personas, kas loti piemērotas līdzšinējā stāvokļa uzturēšanai. Mākslinieku Apvienība kontrolē arī valsts pasūtinājumu sadali, mākslas akadēmijas mācības spēku sastāvu, godalgu piešķiršanu u.t.t. Ja kompartija ir atbildīga par šīs ‘vadības izlasi’, tad tikai daļēji tai var pārmest zināmo mākslas sastingumu. Līdzīgas lietas vērojamas kā mūsu starpā, tā arī citur, jo te runa par cilvēku raksturu. Ir pamats domāt, ka oficiālās mākslas bankrotu resp. nepiemērotību padomju dzīves vajadzībām atzīst daudz intellektuāļu, kā arī daļa izcilu kompartijas funkcionāru.

Neapmierināto mākslinieku kodolu sastāda tās paaudzes ļaudis, kas veidojusies pēc kaŗa. Sava dumpīguma pēc viņi atrodas ārpus Mākslinieku Apvienības un tāpēc nevar saņemt valsts pasūtinājumus un nevar strādāt par jauno mākslinieku audzinātājiem. Pa retam tie pārdod savus darbus, galvenokārt privātām personām, bet iztiku nopelna, veidodami dažādu žurnālu grafiskās apdares, to žurnālu, kas nav Mākslinieku Apvienības kontrolēti.

Maskavas modernistu grupas ideologs ir ietiepīgais tēlnieks Ernsts Neizvestnijs, kam joprojām nav savas studijas un tāpēc strādā kāda veca veikala telpās, kas līdz griestiem piekrautas oficiāli neatzītām skulptūrām (viena gan pasniegta somu prezidentam Kekonenam). Neizvestnijs 1965. gadā bija Dienvidslāvijas viesis, tur arī godalgots — par ko krievu prese nebilda ne vārdiņa. Pārējie redzamākie grupas pārstāvji ir Mihails Grobmans, Vladimirs Jankiļevskis, Iļja Kabakovs, Juris Soboļevs, Ullo Susters, Vladimirs Jakovlevs, Anatols Brusilovskis u.c. Visi viņi piedalījās slavenajā ‘Chruščova izstādē’.

Šo modernistu darbi bieži risina problēmas, kas izriet no cilvēka figūras; to ārējā formu valoda ļoti līdzīga tai, kāda sastopama rietumos. Viņu darbos var saskatīt vai visas rietumu pēckaŗa mākslas ieviržu pēdas, gan ar to starpību, ka te radīšana notiek pavisam citā vidē. Tam ir sava nozīme.

Sarunā ar rietumu žurnālistiem, kam izdevies intervēt pāris Maskavas modernistu, tie pasvītrojuši, ka viņi, lai gan tiekot vajāti, tomēr esot pārliecināti komūnisti. No teorētiskā viedokļa par to nebūtu jābrīnās, jo ‘kreisums’ mākslās nereti saistīts ar ‘kreisumu’ kā polītiskos, tā arī citos sadzīves jautājumos.

Pavisam citāds stāvoklis tā saucamajai kinētiskās mākslas grupai, kas, pretēji saviem domu biedriem gleznotājiem un tēlniekiem, oficiāli atzīta. Šo interesanto parādību izskaidro ar to, ka kinētiķi, galvenokārt darbodamies architektūras un technikas novados, neatrodas varenās Mākslinieku Apvienības tiešā paspārnē.

Kinētiķu vadonis ir Ļevs Nusbergs. Citi pazīstamāki mākslinieki šajā grupa ir Akuļinins un Galkins. Viņu pirmā izstāde Maskavā 1964. gadā guva plašu ievērību, kuŗas rezultātā radās tiešie valsts pasūtinājumi — ‘Komsomoļskaja Pravda’ galvenās ēkas ieejas dekorējumi un konstrukcijas kādā kafejnīcā Gorkija ielā. Patlaban viņi uzstāda kinētiskas konstrukcijas Leņingradas atpūtas namā. Pagājušā gadā kinētiķu grupas darbu izlase bija pirmo reizi skatāma ārzemēs — Prāgā.

Modernisti, kas oponē pret pastāvošo mākslas polītiku, nedzīvo tikai Maskavā vien — tādi ir visā Padomju Savienībā, Latviju ieskaitot. Nav šaubu, ir sākušās tādas dziļākas pārmaiņas padomju mākslas dzīvē, kādas bija jau labu laiku vērojamas vairāku satelitvalstu mākslā. Tāpēc jaunās situācijas labākas izpratnes labad der atcerēties, ka pēc oktobŗa revolūcijas modernās mākslas organiska attīstība neizsīka pati no sevis, bet to varmācīgā kārtā pārtrauca Staļina un Ždanova „dvēseļu inženieŗu” doktrīna.

Laimonis Mieriņš

 

 

 

 

 

UNGĀRIJAS VILNIS LIRIKĀ

„Nepiederu pie tiem, kas vēlētos redzēt ungāru tautu no jauna tveŗam ieročus rokās — lai tiktu samīdīta visas pasaules acu priekšā, kas neskopojas ar aplausiem un brīdim piemērotām asarām, lai pēc tam atgrieztos pie savām istabas tupelēm, kā futbola entuziasti mēdz darīt, kad noskatījušies svētdienas maču”. Bet — „es nepieskaitu sevi arī pie tiem, kas nodomājuši samierināties ar varmācīgo režīmu, kam tikpat lielas tiesības saukties par sociālistisku, cik inkvizīcijas bendēm par kristiešiem. Es vēlu ungāriem pretestības garu, kāds vajadzīgs, lai izturētu līdz tai stundai, kad visas austrumu pasaules pretrevolūcionārie spēki paši sabruks no savas melu un iekšējo pretrunu nastas,” lasāms Ungārijas revolūcijas desmitai gadadienai veltītas antoloģijas priekšvārdos Gloria Victis, (red. Tibor Tollas, Nemzetör, München, 1966). Šo vārdu autors ir Albērs Kamī (Camus).

Antoloģija Gloria Victis ir savdabīga grāmata — un savdabīgs literatūras dokuments. Sējuma 422 lappusēs oriģinālvalodā un ungāriski ievietoti četrdesmit četru tautu simt trīsdesmit astoņu dzejnieku dzejoļi, kuŗu kopējais temats ir revolūcija Ungārijā 1956. gada rudenī. Tā ir vienreizēja dokumentācija, kas liecina, cik plats bijis šis sacelšanās vilnis pasaules lirikā un kā tas aptvēris visu pasauli. Varbūt tas nemaz tā nepārsteidz, ja atceramies, ka ungāru rakstnieki vārda tiešā nozīmē gāja revolūcijas priekšgalā: Gloria Victis tātad ir lieciniece solidaritātei, kādu demonstrējuši šo cīnītāju kollēgas. Tā ir iespaidīga demonstrācija, un iespaidīgs ir arī darbs, ko veikuši antoloģijas sakārtotāji, apzinādami šo „revolūcijas folkloru”. Ne visu bijis iespējams savākt. Izdevēji tāpēc norāda, ka grāmatā nav, piemēram, Somālijas karavānu dzinēju dziesmu, ko tie dziedājuši par Ungāriju tuksnesī pie nometnes ugunskura, pat lāga nezinādami, kur tāda Ungārija atrodas ... Par tādām 1962. gadā rakstījis pazīstamais somāliešu dzejnieks Ismails Galā (Galaal).

Krājuma lirikas klāstu ievada ievērojamā norvēģu pretestības kustības dzejnieka Arnulfa Everlanda (Øverland) dzejoļa vārdi: Ja aizmirsīsim Ungāriju, kā gan drīkstēsim prasīt sev tiesības dzīvot, un kuŗš tad vairs uzskatīs par pašsaprotamu lietu — cīnīties par mums. Dzejoļa pēdējais pants skan kā brīdinātāja zvans:

Klīstoši mākoņi

    nakšņainās debesis aizsedz.

Kuŗš tulko zvaigžņu rakstu?

Kuŗam būs nākamam kārta?

Divdesmit divu citu skandināvu dzejnieku vidū zviedru dzejnieks Stīgs Karlsons (Carlson) ar šiem iejūtīgiem vārdiem:

Iededzini laikmeta plūstošajā dvēselē šo:
nekad vēl nav mijkrēslis vērties tumšākā naktī,
nekad vēl nav sapņi tik mokpilnā nāvē miruši...

Antoloģijas oriģināldzejoļu lappusēs dažādu valodu rakstu zīmes — latīņu alfabēta, krievu alfabēta, arābu un ķīniešu alfabēta — un rinda ievērojamu vārdu pasaules rakstniecībā: Albert Camus. Jean Cocteau, Jules Superville, Günter Eich, Gertrud von le Fort, E.E. Cummings, John Ciardi, Claes Gill, Zbigniew Herbert, Czeslaw Milosz, Salvador de Madariaga. Vairākus dzejoļus rakstījuši dumpīgie dzejnieki Maskavā, citādi Padomju Savienības un tās ieteksmes joslas tautu liriku galvenokārt pārstāvējuši trimdas rakstnieki. Iezīmīgs izņēmums ir Polija, kuŗas antoloģijā uzņemto dzejnieku vairums joprojām dzīvo un strādā paši savā zemē.

Latviešu balsi šajā pasauli aptvērējā liriskajā dokumentācijā reprezentē Olafs Stumbrs. Gloria Victis 334. lappusē ievietots Jaunās Gaitas 7. numurā publicētais Stumbra dzejolis „Ungārijas dumpiniekiem”, kas ungāriski skan šādi dzejnieka Vinces Šujoka (Vince Sulyok) atdzejojumā:

A keserü kin, mely térképen határokat zúz;
mely ezrek életét kivánja es zabálja!
A keserü kin! Aldottak lobogóitok!

Fülēm a fōldre nvomva hallgatódzom.
Hallom, ahogy a ver a fold arcára csurran.
Örizkedjen az örök zsarnok ettöl a hangtól.
Megszentelödsz, föld, e napokban.
A vér sokáig ragyog az idök ējjelēn āt.

Ki vagyok én?
Ki vagyok én, hogy öket dicsérni merem ma?
Egy csöpp vér is ezerszer dragābb szép szavaknál.

Ezért lépek hozzātok a Vēgsö Napon, Igazak:
„Testvéreim, bocsássátok meg büneim!”

Antoloģija nesen iznākusi otrā izdevumā un maksā 6 dolarus (Nemzetör-Verlag, Box 70, 8 München 34, West Germany). Grāmatu mīļotājiem tā noteikti nebūs zemē nomesta nauda — Gloria Victis ir viena no īpatnējākām grāmatām mūsdienu grāmatniecībā — laikmeta dokuments, kuŗā atspoguļots jūtu bangojums, kas gājis pāri zemju un valodu robežām.

Gunars Irbe