Novelete
Kuģa pasažieri jau bija atdevuši savas jūŗas slimības nodevas zemes
ziemeļu puslodē, un kuģis taisījās pāriet ekvatoru, lai ceļotāji to pasu
atkārtotu dienvidu puslodē. Tāpēc jau kopš Biskajas līča kuģim dzinās pakaļ
lieli zivju bari, kuŗu vidū šad tad parādījās kādas haizivs spura kā
Isabelas Katolietes kaŗa kalpa āva.
Debesjums virs okeāna izskatījās pēc veča galvaskausa: pauris pliks, gar
ausim sirmi mati — balti gubu mākoņi. Kā degoša cigāra gals saule Dāmokla
šķēpa pozīcijā karājās virs kuģa. Bija liels pieprasījums pēc ēnām, kuŗu
visiem nepietika, jo kuģis bija piebāzts ar immigrantiem. Laiks pavisam
kluss, it kā vēji būtu nolīduši diendusā.
Matroži cerēja reiz notīrīt kuģi, kas bija apklāts ar jūŗas slimības
mesliem, bet pasažieri gaidīja nakti, kas šos atpestītu no dienas karstuma.
Mēness uzlēca tūliņ pēc pulksten sešiem un norietēja atkal pēc sešiem, tā
ar zelta sukām ieskādams viļņu galvas cauru nakti. Masti viegli grima un
cēlās, zvaigznes šūpojās līdz, bet sietiņš kratījās kā tamburīns
katalonietei dejā. Kāds matrozis spēlēja ģitāru, kāds dungoja līdz . . .
Ai, kā Ievas meitas laistos pie Ādama dēliem šais naktīs, kad asinis
neatdziest no aukstuma! Bet — uz šī kuģa brauca menonīti, stingri ticīgi
ļaudis, kuŗu gani atdalīja tekuļus no avīm — vienu dzimumu pa nakts laiku uz
viena klāja, otru uz otra. Kur vien bija kāds caurums vai sprauga, kas ļautu
satiksmi starp abiem klājiem, tur nostādīja sardzi — piecdesmit un sešdesmit
gadīgas jaunavas, kuŗu miesai vēl nekad nebija pieskārusies silta, mazliet
nosvīdusi vīrieša roka un kuŗas tāpēc veica savu uzdevumu labāk par
vismožāko sētas suni. Tā šīs badadzeguzes bija gan te, gan tur, ik brīdi
gatavas palaist balsi, spiedzīgu kā sirēnas, un nabaga vīrs netika pie savas
likumīgās sievas, ne puisis pie meitas. Ak, tādu nelaimi! Un albatrosi vēl
skūpstījās ar viļņu vāravām, un delfīnu tēviņi kūvēja ap savām mātītēm —
hē!. . .
Kuģis nemanot iegāja dienvidu puslodē. Likās, viss bija tāpat, ja
neskaita gluži svešas zvaigznes, kas mirkšķināja kā nepazīstama sieviete
naktī uz ielas, aicinādama līdz. Tomēr — tā vis nebija kā likās. Tā kā
iepriekšējās nakts dzestrums bija nodzinis ļaudis guļamtelpās, kāda meiča,
piecēlusies agrāk un uz klāja bijusi svaigu gaisu iekampt, nu kāpa lejup.
Tur sievietes vēl tikai ģērbās, kārtoja matus vai lika rūžu uz lūpām un
vaigiem. Kāda ienācējai jautāja:
„Vai Dienvidamerika jau redzama?”
„Vēl ne.” Cita:
„Kāds šodien ārā laiks?”
„Vējš,” meiča atbildēja. „Pamatīgs. Brunčus ceļ gaisā.”
Kaut gan jau bija laiks doties brokastīs, sievietes metās pie somām, vēra
tās vaļā un vilka ārā zilas vai rozā, zaļas vai dzeltenas, gluži baltas vai
krēma krāsas biksītes, ar mežģīnēm vai bez tām, rāva vecās nost un līda
izvilktajās. Bet tās, kuŗām nebija slaidu kāju, meklēja šaurākus brunčus.
Kuģa puikas zvanīja nosirdījušies, iekām ēdējas sazvanīja pie galda. Pēc
brokastīm, kas šorīt lāga negaršoja, patukšā dūšā ēdējas izspurdza uz klāja
kā lidojošās zivis no viļņiem.
„Ai, cik svaigs!” teica viena, nostādamās vējā.
„Cik patīkami!” izsaucās otra, vējā vēl vēdinādamās ar vēdeklīti,
Kanariju salās pirktu.
Dažai pasāts jau cēla lindrakus, un aiz kauna tā lika sejai līdz acīm
tūdaļ vēdeklīti priekšā. Bet vēja neskartās skaudīgi pavadīja jūrnieku
skatienus, kas stūrēja uz laimīgo.
„Skaties tur!” kāda sieva teica savam vīram un stūma tā galvu uz otru
pusi. Nabaga vīram, gluži vienkāršam vecim, skatiens pārlūza, un tas sirdīgi
nošņaucās caur degunu, lielu kā armēnim. Sieva to norāva no klāja, bet vecis
ar armēņa degunu izrāvās no laulenes rokām. „Man nelabi. Saproti: jūras
slimība,” un klāt bija pie reliņiem. Sieva nopakaļ. „Tu man tik nemānies. Ja
tev ir slikti, tad vem,” šī pavēlēja.
„Kā nu tā uzreiz . . .” vecis atbildēja. „Vēl tik griežas vēderā,” un
slaidi nospļāvās okeānā.
Viņš sagura uz sola, sieva brīdi pamīņājās šā priekšā, tad kāpa lejā.
Tikko otras puses galva nogrima lūkā, vīrs tūdaļ sāka skatīties vēja darbos.
Gaŗām nāca pāris večiņas. Pasāts kā gaidījis uz šām.
„Vai!” vecis iesaucās, un lielais deguns sviedās pret sola atzveltni.
„Patiesi kļuva nelabi.”
Kad armēņa deguns atkal bija redzams no priekšas, pie reliņiem stāvēja
kāda sprigana meiča, kuŗai pasāts kleitu bija izplētis kā lietussargu.
Baložkrāsas veļa jauki harmonēja ar debesu zilgmi, balto kuģi, tumšzilo
okeānu un kaijām gaisā.
„Kļūst labāk,” vecais nopriecājās.
Draiskule meiča kratīja pirkstu pret austrumiem, pret pasāta virzienu.
„Tu, niekkalbi,” šī teica, „ko ņemies, ja nekā nevari.”
„Ja es būtu vēja vietā!” domāja vecis ar armēņa degunu. „Es . . .” vīram
piepeši viss sagriezās. Kā vilciņš tas nolēca no sola, metās pie borta un
liecās pāri tam. Klusi, it kā darīdams ko aizliegtu, vecis laida pār lūpu un
slaucīja lielas asaras.
Uz klāja iznāca kāda veca vāciete veļu izkārt. Kamēr vecā lika kreklus uz
auklas, pasāts piezagās tai un sāka šķirstīt sievas daudzos svārkus kā
grāmatas lapas. Atsedzās divdaļīgs kankars, arī kāds plikums, pie kuŗa
pasāts nošļakstināja sāļas putas kā nospļaudamies, bet vāciete vēra
virssvārkus ciet kā smagus grāmatas vākus. Jūrniekiem bija ko smieties,
citiem tāpat, bet vecis ar armēņu degunu brēca kā āzis: „Vai dieniņ, cik
nelabi! Vai, eh... vai eh...” Un zivju pulki sekoja, un kādas haizivs āva
starp tiem. Bet gaisos smējās kaijas nezin par ko.
Tālivaldis Dangavs Dienvidamerikas
plašumos karikatūrista Ed. Keiša skatījumā |
DAŽI VĀRDI PAR
RAKSTNIEKU TĀLIVALDI DANGAVU (1907 —1965) 1965. gadā pēkšņi
mirušā rakstnieka Tālivalža Dangava pirmajā stāstu un noveļu grāmatā
„Strandējošo sala”, kas drīz iznāks Daugavas Vanagu apgādā Kanadā,
atspoguļojas Dienvidamerikas daudzveidība, dēkainība un ļaužu
primitīvais instinkts. Pārzinādams virkni svešvalodu, Dangavs
studēja filozofiju La Platas universitātē, daudz ceļoja pa
Dienvidameriku un, ilgāku laiku pavadot Paragvajā, viņš pamatīgi
iepazinās ar Dienvidamerikas skarbumu, ko iemūžinājis savos
literāros darbos. Dangava darbi visvairāk publicēti laikrakstā
Latvija Amerikā, arī vairākos žurnālos, to starpā Ceļa Zīmēs,
un latviešu prozas kopojumā Prozas profili.
|
