Jaunā Gaita nr. 62, 1967

 

 

Astrīde Ivaska

 

 

 

 

KASKĀŽU KALNU RUDENS

 

 

I

Rauduves aizlaidās, un šogad agri

sāk staigāt vēji pa koku galotnēm,

šķirojot dzīvās lapas no mirušām.

Līkumainās taciņas pagriezienā pavērās ieleja,

ūdenskritums slacīja kalna vaibstus,

un pēkšņi es mācēju dzīvi no galvas.

Rauduves šogad aizlaidās agri, būs barga ziema,

un tu nekad vairs nebūsi tik viegls

un tik dzidrs kā tagad, kad es tevī raugos.

Varbūt tu atcerēsies ir rauduves, ir līci,

kur daino viļņu piesitiens, varbūt

tu to atcerēsies kā aizlaiku stāstu,

kad tu satumsīsi un ieleja

klusi krēslos tev pie kājām.

 

II

Pa seniem līkloču ceļiem tu nāc

no pašas kalna sirds, lēnām

kā kalnracis, kāpdams pret gaismu

tu nāc, nesot savu sīko līgano spuldzi,

no seniem un atstātiem slāņiem

pret mani tu nāc, un tavās acīs

plaiksnī mežarozes.

 

III

Tik viegli jau sen vairs ne

un tik vēsi, tik liegi vairs ne

un tik klusi, un tomēr tik tuvu,

tik dziļi un skaudri,

ka nav vairs kurp bēgt,

nav kurp bēgt.

 

IV

Un nevienam nav tiesību taujāt,

un nevienam nav tiesību sekot,

kad savu raktuvju dzīlēs

es nokāpju meklēt tevi.

Kad tumsā nokāpju viena,

tālāk un dziļāk ik nakti,

un nezinu, gaismai svīstot,

vai sasniegt to pietiks spēka.

 

V

Nē, ne vienmēr tik tuvu,

bet vienmēr tu esi man blakus,

dīvainais dievs, un manās izbiedētās acīs

spoguļojas tavi mierīgie vaibsti.

Nē, ne vienmēr tik stipri,

bet vienmēr tu mani velc

uz savu pusi, dīvainais dievs,

mani visu tu velc,

ar manām mājām, maniem kalniem,

maniem ūdeņiem. Kā kāds vilktu

galdautu ar visu, kas uz tā,

viss iekrīt tev klēpi,

iekrīt tavā klusajā klēpi,

dīvainais dievs.

 

VI

Rītos kā gribas dzīvot, šūpoties

zirga mugurā, saost sedlu smaržu un sajust

pavadas raustīšanos, kad zirgs sprauslo aiz prieka.

Vērties no piekalnes uz kviešu lauku,

kas krokojas pūsmā un saraujas drebuļos,

kad tam pārskrien lietus sīpa.

Aiziet pa kalna taku, nesot visu uz muguras

un klausoties, kā asins atbalso soļus.

Meklēt acīm debesu jumu, kad rudens to pacēlis,

kur to neskaŗ ne lietavas, ne salnas.

Kā gribas vēlreiz pārkuģot līci ar smagu

un smeldzošu prātu, zinot to, ko nezin neviens

un ko nevienam nevar pasacīt.

 

VII

Vienmēr pret vakaru tu atnāc,

noslauki pasauli no mana sliekšņa,

un paliec gaidot aiz loga.

Zinu, ka mūs šķiŗ tikai plānais stikls,

bet dzīvoju tālāk kā vienmēr,

neierādot nevienam, cik tuvu esmu

dzīvei, aizai un tev.

 

VIII

Kādreiz varbūt viss tas beigsies,

bet pirms tam vēl kalnu pļavās

noziedēs sniega līlijas,

slaikās kritalās zvaigznes

un pieticīgās purenes.

Pirms tam vēl egļu skujas mainīs krāsu,

un paegļi, novakarē priežu stumbri

iedegsies un dzisīs kā skali.

Pirms tam vēl vienreiz

aizvēršu acis un dzirdēšu

visu laiku un mūžību sirdspukstus.

 

IX

Kā medniekam mednis, tev jānošauj mirklis,

kad tas aizmirsies trīs visaugstākā zarā,

tev jānošauj mirklis, kad aizvērtām acīm

tam atdodas citi. Tad tev tas jānoliek,

cauršautu rīkli un asinīs mirkušiem spārniem,

tam pie kājām, kuŗa gaišajās acīs

lēnām iezogas pirmo vižņu stingums.

 

X

Ar kādu spēku tu gribi apturēt manu

kritienu pāri ikdienas malai,

ar kādu spēku tu gribi sakļaut manus

plaši atplestos vaska spārnus,

ar kādu spēku tu gribi atsaukt mani

no neiznirstamām bezgaismas dzelmēm,

ar kādu spēku tu gribi sasildīt mani

bezsaules ledus laukos?

 

XI

Baltā zirnekļa soļos, apdomīgi, divi gaŗām

un četrām īsām kājām mērītos, baltā zirnekļa

pēkšņā sastingšanā un vērošanā

ir visas pasaules baismas un viss

pasaules maigums.

Mežu ugunsgrēki, pērkona pielūdzēju

svētais izbīlis, kaujas un nopostītās pilsētas,

akmens elku sastingušais smaids,

putnu un zvēru dejas pavasaŗa mijkrēslī,

ziedu vēršanās un vīšana,

visu mīlētāju maigums,

pagājīgais, ievainojamais,

neiznīcināmais,

pasaulei nevajadzīgais maigums.

 

XII

Tam, kas deg, ir jāizdeg

un tam, kas zied, ir jānozied,

bet kādēļ gaismai

bij jāsalūzt tavās acīs,

kādēļ tās novērsās

no ielejas, kur šogad agri

iesāka snigt — vēl pirms

sūrābeles bij nometušas

lapas un augļus, lai stātos,

kailas un kroplas,

ziemas tiesas priekšā.

 

XIII

Pirmā sārtā ziemas ausma pār kalnu galiem,

salnas slaidās svītras zālē,

salnas iztaisnotais stāvs

un vieglā aizmirstība.

Tuvāk un tvirtāk pretējā grēda,

un vientuļāk. Bet nedomā, ka tu pametīsi

rudeni aiz sevis, nedomā,

ka tu izbēgsi stīdzošajai smeldzei,

kas tevī pieaug ikvienu dienu.

 

XIV

Ielejā snieg. Tu veries caurspīdīgā grāmatā.

Tanī kustas krēslas un gaismas tēli.

Kalni ir radīti no krēslas un gaismas,

kalni ir caurspīdīgi, un tu ieej

kalnu dzidrajās dzīlēs.

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

 

Baiba Bičole

 

 

 

 

 

JĀTNIEKI

 

 

Nakti kapājām

zibošās druskās,

rīts cilā krēpes pār jumtiem,

rūts svīdusi dvašā,

apaļa mugura šūpojas dārzā —

 

neguliet! neguliet!

zviedziens palo aiz loga,

 

šodienai pieši pie kājām.

 

 

 

 

DECEMBRIS

 

 

I

Sasalst iela

stīva un spoža,

rīkste ledus svārkā

nedanco kājās

nešūpo vēju

 

pēda un elpa

pakaras gaisā

un neatgriežas.

 

II

Gurums gulstas uz spārna,

pēdējā sarkanā oga knābi

smaga kā lode —

zeme pievelk,

sniega lauki dimanta acīm

— Egles debesi plēš

asas? vai maigas?

 

      Vējš, muguru piekļāvis zemei,

vizuļos vārtās,

 

skujās gail sarkana oga,

 

ledū kalts putns

krustiski guļ.

 

 

 

 

PIRMS ZIEMAS

 

Čaukst norautas saplēstas drānas,

smalki kauli,

simtiem tūkstošiem

tvērienam izplestu pirkstu

birztošie kauli —

 

kuŗā zarā šķīlās

kuŗas saknes bērns?

 

— katrā kokā Salome

plīvurus raisa,

saules nocirstā galva

krīt kaulainā klēpī.

 

 

 

Ceļš tālumu duŗ,

katrā pēdā iepil

tāluma noasiņošana,

 

ielas dzīsla

pievelkas pilna

pulsējošas, skrejošas,

sarkanas straumes

 

un meklē sirdi.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Andrejs Eglītis

 

 

 

 

 

 

 

I

Sudrabojas strūklās fontāni. Mirdzoši baloži nabagojas

laukumos. Jauno mīlestība iespiežas akmeņos, kur

lauzīti kristīgo  k a u l i.

— Prāvests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi —

Kur kavējas debesu valstības sūtņi? Svētā Pētera laukumā Roma

nometusies ceļos skaita rožu kroni. Bēŗu nestuves

gaida apsegtas ar  s a u l i.

— Pavests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi —

 

Visam jāaiziet. Visam jāizgaist. Nāve jau skūpstījusi mirējam

pieri. Vai nav vēl tai drosmes aicināt

līdzi  v i ņ u?

— Pavests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi —

Svētā Pēteŗa bazilikas zvans dobji rej nāvi deviņas reizes un

deviņas reizes nāvi rejot tam atsaucas visi Romas

zvani. Un tad visi rej kopā nāvi —

—ar Dieva  z i ņ u?

— Pāvests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi —

 

Atpestītāju no paša dzemdētiem ienaidniekiem,

Atpestītāju no grēkiem un svētajiem maldiem —

Visa atpestītāju no visa.

 

 

 

 

II

Puķe Kristus asara

 

Asara pēc asaras

Krīt no Kristus asaras;

Kā tik ilgi raudāt var

Kristus puķe šovasar?

Ziedēdama izraudās,

Raudādama izziedās.

 

Dažreiz sapņos neizšķirt,

Kas man tādas as'ras nes —

Vai ar manām puķe raud,

Vai ar puķes raudu es?

Ziedēdama izraudās,

Raudādama izziedās.

 

Tā vien liekas — asaras,

Ne jau manas, puķes, tās;

Ciemos māte atnākusi

Kristus puķes asarās.

Ziedēdama izraudās,

Raudādama izziedās.

 

16. VIII 1966. Stokholmā.

 

 

 

 


 

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

 

PĒC REFERĀTA DISKUSIJAS

 

 

Es nemaz nekāpju katedrā,

es tepat no vietas:

Dāmas un kungi!

Biedri!

Jūs kaut ko runājāt par varonību,

un atkal jūs: ka mūsu paaudze nav

nostājusies uz ceļa. — Minēja vairākus,

bet pie tiem es tuvāk nepakavēšos.

 

Vispirms par varonību:

te vajag būt kādai loģikas kļūdai.

Varonība ir kaut kas,

par ko tiesības runāt tikai uzvarētājiem.

To pasu var sacīt arī par godu un slavu.

Ciešanas?

Fakts ir tāds, ka ciešanu

ir vairāk tā saucamajām

lielajām tautām

(tā ir vienkārša aritmētika:

1 + 1 + 1 + ...):

raķešu čaulas jau sen to ierakstījušas

starp zvaigznēm kaligrafiski skaisti.

Mēs netikām augstāk par ābeles galotni

joprojām gaišā vasaras naktī

kaimiņa dārzā

(mēs čiepām ābolus, tas bija tāds sports).

Un kas tad ir tie

— MĒS?

To nav daudz, es varu runāt tikai par

divdesmit trijiem:

skolas klasi —

trīspadsmit zēniem un desmit meitenēm.

Klases žurnāls izskatās šādi

(z nozīmē zēnu,

m — meiteni):

I.A., z., 12.11.1924.:     aizbēga no skolas, dzirdējām — it kā uz kuģiem. Viņa vecākus atkāpjoties nošāva krievi.

S.A., z., 8.12.1924.:      brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, ievainots, tagad lasa valodu lekcijas kādā Kanādas koledžā

O.B., m., 1. 2.1925.:      kopā ar vecākiem pārbēgusi uz Zviedriju, vakaros strādā par tīrītāju apdrošināšanas firmā Stokholmā, audzē trīs bērnus.

V.C., z., 28. 2.1925.:     brīvprātīgi iesaukts darba dienestā, vēlāk kādas vācu vienības būvrotā, miris gūstā pēc pārbēgšanas pie angļiem.

T.D., m., 10. 9.1924.:    aizsūtīta darbā uz Vāciju (Ostarbeiter), SS-vīru izvarota, pēc Vācijas atbrīvošanas viņu nošāvis kāds krievu majors.

A.E., z., 31.12.1924.:     brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, sodīts ar nošaušanu par nepaklausību latviešu izcelsmes SS-šturmbanfīreram.

E.E., m., 2. 1.1925.:      palikusi ielenkumā Kurzemē, izsūtīta, pēc atgriešanās strādā par slaucēju padomju saimniecībā Zemgalē.

Z.F., m., 13. 3.1925.:     precējusies Vācijā 1945. gada pavasarī, vīrs miris. Izceļojusi uz ASV, apprecējusies otrreiz — ar amerikāni, tikpat kā vairs nerunā latviski.

Z.G., z., 1.10.1924.:      izstājies no skolas, SD-vīrs, koncentrācijas nometnes sargs, izceļojis uz Arģentīnu, tālākais liktenis nezināms.

O.J., z., 24.12.1924.:     brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, pretestības kustības ziņotājs Kurzemē, dzīvo Austrālijā, skolotājs.

V.H., m., 24.10.1924.:    studējusi Vācijā, apprecējusies un izceļojusi uz ASV, laimīga laulības dzīve, divi bērni, interesējas par suņu rasēm un izstādēs ieguvusi vairākas godalgas. Latviešu biedrības Dāmu komitejas ilggadēja priekšsēde.

B.K., m., 15. 2.1925.:     vācu okupācijas laikā slepeni piegādājusi pārtiku krievu gūstekņiem, šī iemesla dēļ pēc kara uzskatīta par neuzticamu, deportēta uz Sibīriju, sašauta, nosalusi sniegā.

R.L., z., 1. 3.1925.:       kad vācu iestādes atklāja, ka viņa vectēvs ir žīds, viņu ievietoja geto. Tālākais liktenis nav zināms.

M.M., z., 19.11.1924.:    slikti mācījās, spekulants, izstājās no skolas un strādāja uz dzelzceļa, tagad smagā auto šoferis kādā kolchozā.

F.P., z., 29.10.1924.:     brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, dezertējis, tagad priekšstrādnieks mechaniskā darbnīcā Anglijā, precējies ar anglieti, kādas biedrības kasieris, nodevies alkoholam.

A.R., m., 19. 1.1925.:     palikusi Latvijā pēc vecāku aizvešanas uz Vāciju, tagad skolotāja un komjaunatnes jauno naturālistu sekcijas vadītāja.

1.R., z., 15.12.1924.:     māte poliete, dzīvo ar svešu vārdu Polijā, kāda saimnieciska uzņēmuma vadītāja palīgs, partijas biedrs.

A.Š., m., 8. 4.1925.:      apprecējusies Vācijā, tagad dzīvo Filadelfijā, nēģeru restorāna Sun Club īpašnieka sieva, pieci bērni. Latviski neprot.

Z.Š., z., 23. 8.1924.:     vācu laikā saslimis ar tuberkulozi un ievietots sanatorijā, vecāki aizbēguši uz Zviedriju. Par neapdomīgu izrunāšanos dzērumā izsūtīts uz Sibīriju, miris.

H.T., z., 23. 3.1925.:     brīvprātīgi iesaukts darba dienestā, kritis uzlidojumā.

E.U., m., 16. 3.1925.:     kopā ar māti atgriezusies Latvijā, no Vācijas, pie tēva, padomju ierēdņa. Kolchoza rakstvede Vidzemē, partijas kandidāte.

J.U., z., 1. 8.1924.:       slimīgs, izceļojis uz Vāciju kopā ar vecākiem, radi — baltvācieši. Tagad spedicijas firmas rīkotājs direktors.

A.Z., m., 10. 9.1924.:    izsūtīta no Rīgas ierakumu darbos uz Zemgali. Pazudusi bez vēsts.

Tā nu tas izskatās

šodien.

Sauciet,

ja gribat,

par varoņiem —

jo neko jau tas vairs nenozīmē.

Un ir pagājis daudz gadu, kopš mēs vispār bijām

kāds

M Ē S.

Es atceros vienu pavasari. — Pēdējo?

Varbūt. . . Nē,

tas bija kāds pirms tam.

Mēs visi toreiz stāvējām kādas izejvielu trūkuma dēļ

apklusušas apavu fabrikas pagalmā

Rīgā

pēc slepenas balles

(mums tur bija tāds lokāliņš, klasei,

uz cementa grīdas baigi plīsa kurpes,

zēni drusku iedzēra arī)

un skatījāmies debesīs,

kur viena pēc otras dzisa zvaigznes

un mēness izira

rīta gaismā,

mēs visi bijām iemīlējušies —

trīspadsmit zēni un desmit meitenes

(dažas meitenes sapņoja par zēniem

vecākajās klasēs —

mēs to zinājām, tikai nesapratām — kāpēc).

 

Toreiz mēs bijām

M Ē S —

starta vietā.

Ausa. Ceriņos vīterēja putni.

 

Un nu es gribu vaicāt:

 

Ko lai mēs,

tie daži,

stāstām saviem bērniem:

 

— patiesību?

— melus?

 

Un ja patiesību, tad kādu patiesību?

Un ja melus, tad kādus melus?

 

Par mums,

mums pašiem —

ne jau par ko citu.

 

 

Jaunā Gaita