JG redakcijai:
Lasot JG 59. burtnīcu, radās kāda patīkama sajūta, par kuŗu gribas teikt žurnāla redakcijai pateicību. Likās tā, ka nu mūsu simt gadus gaŗajā kultūras posmā pirmo reizi radies kāds izdevums ar vadītājām rosmēm. Negribu jau nemaz teikt, ka žurnāls būtu nonācis pie kādas jaunas ideoloģijas, bet gan, ka tas it kā apzinīgāk un drošāk pietuvojies atziņai, ka katrai dienai ir tiesības būt, kas tā ir. Nezinu, kā tas ar citiem, bet man šī žurnāla gaisotne radījusi patīkamu nojaudu, ka mirušās madonnas gan jau bijušas visai cēlas, bet nu tās der tikai aprakstīšanai, bet ne vairs dievināšanai, jo bērnus jau viņas vairs nespēj dzemdēt. Tātad nākotnei jādzimst no madonnām, kas radušās un izaugušas šodien.
Varbūt, ka tā domādams esmu maldījies, jo esmu jau ļoti vecs un arī sakāmvārds saka: errare humanum est... Tomēr taisni nupat teikto domu vadītam man gribas sveicināt JG redakciju un vēlēt vislabāko jaunajā gadā.
Jānis Sarma, Austrālijā
JG redakcijai:
Recenzijā par Ainas Kraujietes dzejoļkrājumu (Vācijas „Latvijā”) Jānis Rudzītis izsakās: „Īstajā nozīmē asonances prasa vokālisma vienādumu arī zilbēs, kas seko pēc rindu pēdējā uzsvara. Tālab latviešu dzejā īstu asonanču technika daudz grūtāka par atskaņu techniku.”
Tā kā atskaņas jau stipri apdilušas, tad par asonancēm ieteicams rūpīgi padomāt. — K. Dziļleja savā Poētikā asonances definē šādi: „Asonances ir nepilnīgas atskaņas, kuŗās saskan tikai uzsvērtās zilbes patskaņi, bet tās līdzskaņos un sekojošās neuzsvērtās zilbēs nav saskaņas.” Citēšu arī pāris anglosakšu definīcijas. „Assonance is a form of rhyme in which only the vowel sounds agree, as, for example, ‘time’ and ‘nine’, ‘date’ and ‘make’.” — „Assonance. A device which consists in repeating the same vowel sounds (as distinct from rhyme in which the same vowel sounds are followed by the same consonant sounds): ‘seen’ and ‘deep’ āre in assonance, while ‘seen’ and ‘been’ rhyme.” šeit arī vācu definīcija: „Assonanz (v. lat. assonare — anklingen), vokalischer Halbreim von Klangmagischer Wirkung: Gleichklang nur der Vokale vom letzten Akzent der Verszeile an, bei Verschiedenheit der Konsonanten (z. b. Unterpfand — wunderbar). Mittel d. Verbindung in den vokalreichen roman. sprachen; entstanden in Spanien, verbreitet in provencal., altfranz., altportugies. und selbst neuerer span. Dichtung (G.A. Becquer). In dt. Dichtung zuerst bei Ottfried... Versuche, den Reim ganz durch A. zu verdrängen, scheitern an den Klanglosen germ. Endsilben, ähnlich in Frankreich (Ch. Guerin: Sang de Crepuscules, 1895).” J. Rudzītis Dziļlejas definīciju apzīmē par nepilnīgu un nepareizu. Par īstām asonancēm viņš atzīst „naža - skalas, laimīgs - vainīgs, sultāns - burkāns.” Taču — gluži „bezgrēcīgas” asonances piemērs ir tikai „naža - skaļas”, jo abos pārējos ir vienādi līdzskaņi neuzsvērtajās zilbēs. Latviešu dzejā tomēr par asonancēm uzskata arī šādus saskaņas paveidus. Tāpat netrūkst precedentu asonancēm, kuŗās patskaņi vai divskaņi ir identiski tikai uzsvērtajās zilbēs; tādus viegli sameklēt K. Ābeles sen. balādēs (gaisi - raisās, bāli - zāle, sargiem - barga, raisīt - maisā, dzīrot - vīru,
bailēs - gailot, ritot - bites u.t.t.). Kas tad nu īsti ir asonances latviešu dzejā? Divi no J. Rudzīša piemēriem ir kaut kur starp tīru asonanci un pareizu atskaņu. Piemēri no Ābeles balādēm pa daļai attālinās no „ortodoksās” asonances (vokāļu ziņā), pa daļai tuvojos atskaņām, jo ir arī vienādi līdzskaņi. Derētu ievērot to, ka asonances, kas J. Rudzīša izpratnē ir pareizas, dažkārt pārāk atgādina nepareizas, defektīvas atskaņas: „laimīgs - vainīgs” vai „Meka - tekas” daudz vis neatšķiŗas no „mīļā - ķīlā”, ko Dziļleja minējis kā nepareizas atskaņas piemēru. (Es tādēļ mēdzu lietot vienīgi tādas asonances, kas pavisam nepārprotami ir pusatskaņas un nelīdzinās klibām īstajām atskaņām; „bailēs - gailot” vai „gaisi - raisās” man būtu pilnīgi akceptējamas pusatskaņas, turpretī es nekad neizvēlētos „laimīgs - vainīgs” vai „Meka - tekas”, jo tās kaut kā neliekas pietiekami „tīras”. Skaidrs arī tas, ka, piem., „asonanču sonetā” nedrīkst būt nevienas atskaņas!).
Citi pusatskaņu paveidi ir konsonance un t.s. „pararhyme”. Konsonancē līdzskaņi ir vienādi, bet patskaņi vai divskaņi atšķirīgi, piem., „trouble - noble”, „vāc - liec”. T.s. „pararhyme” ir daļēja atskaņa, kur vokāļi uzsvērtajās zilbēs ir atšķirīgi, bet līdzskaņi gan pirms, gan pēc vokāļiem ir vienādi, piem., „falling - feeling”, „escaped - scooped”, „zieds - zods”, „vara - vira”, etc.
Gribētos pievienoties J. Rudzīša uzskatam, ka „asonējošiem vokāļiem abu rindu beigās obligāti jāsākas uzsvērtās zilbēs” un ka tādas asonances kā, piem., „gāzies - sienāzis”, „tramdīsi - bīsies” pārāk vaļīgas.
Gundars Plavkalns
JG redakcijai:
Ļoti, ļoti nepatīk JG 59. numurā rakstiņš „6x1 un 2x2”. Žēl tā latviešu jaunekļa, kas varēja uzrakstīt, ka zināšanas par senču reliģiju sašaurina apvārsni. Ļoti žēl un kauns, ka arī tādi latviešu jaunieši ir trimdā!
Es ziedoju gleznu Jaunajai Gaitai, lai tā palīdzētu to uzturēt, un nu man ir ļoti, ļoti liels kauns par to.
Gleznotājs Jānis Kalmīte
JG redakcijai:
Priecājos, ka beidzot jaunie kritizē arī jaunos. Man vecākās paaudzes pārstāvim sāpīgi redzēt, ka laikā, kad ASV kongress vienprātīgi pieņem rezolūciju Baltijas valstu neatkarības lietā, mūsu bērni seko sikspārņu vecīšiem televīzijā, un jaunieši miklām acīm skatās Dr. Zivago vai arī nodarbojas ar senču paražu piekopšanu. Ar kokļu ansambļiem mēs pie brīvas Latvijas netiksim.
V.K., ASV