JG62 Laimonis Streips. Domas par Latvijas valsti

Dr. Laimonis Streips

Domas par Latvijas valsti

Spēku samēri un alianses pasaulē mainās loti strauji. Viens faktors paliek konstants: Latvijai (un Baltijas valstīm vispār) nebija draugu priekš divdesmit gadiem un tādu nav vēl tagad. Šis faktors dominē mūsu tautas un valsts polītiskā tagadnē un nākotnē.

Nav nekādu šaubu, ka Latvijas valsts būs brīva. Šis ir pamatpieņēmums visam rakstam, un minējumi attiecas tikai uz veidu, kā brīvība tiks iegūta, un par to, kas notiks pēc tam.

I LATVIEŠU SABIEDRĪBAS UZBŪVE

Darbs Latvijas brīvībai ir vienīgais nozīmīgais darbs mūsu sabiedrībā, un visi citi darbi tam pakārtojami. Par tik, cik vajadzīga zināma sabiedrības uzbūve, kas savukārt uztur sabiedrību dzīvu, ir attaisnojami un pat pilnīgi nepieciešami tie iestādījumi, kas gadu gaitā uzbūvēti atsevišķās vietās un kontinentu un valstu mērogos. Šai sakarā nepieciešama reliģiskā un kulturālā dzīve, tāpat tās nodarbības, ko nevar iespiest šais divos plašajos tematos. Faktiskais stāvoklis, protams, nav tik vienkāršs. Latviešu sabiedrība vispirms nezina, cik tā liela, un ir pamats pieņemt, ka to nezina mūsu likteņa brāļi — lietuvieši un igauņi. Nevar noliegt, ka latviešu sabiedrības izcelsme visā emigrācijā ir tikai no nedaudzām zemēm, praktiski—Vācijas un Zviedrijas. Visās citās zemēs latvieši ir nonākuši no šīm divām, turklāt kontrolētā veidā kā emigranti, kam ir zināmi pienākumi pret savas patvēruma zemes immigrācijas iestādēm vēl labu laiku pēc ieceļošanas. Nav tāpēc iemesla, kāpēc latviešu centrālās organizācijas, kas dibinātas ļoti drīz pēc izceļošanas viļņiem no Vācijas (un Eiropā pat pirms tam) un kas palaikam labi akreditētas pie attiecīgās zemes iestādēm, nebūtu varējušas uzturēt visai pilnīgas kartotēkas par visiem latviešiem katrā zemē, kas rādītu ne vien katra latvieša fizisko dzīves vietu, bet arī tā likteni, un dotu pilnīgu pārskatu par jauktajām laulībām, izglītību, bērnu skaitu, latviskuma ievirzi (vai tās trūkumu) utt. Mirstošai emigrantu saimei šāda informācija, protams, nav vajadzīga, bet latviešu sabiedrība, sevišķi pēdējos gados, neizrāda ne vien nekādas tieksmes mirt, bet pat nešķiet, ka tā ir pazudusi ar pagājušo paaudzi (kā latviešu sabiedriski darbinieki ar mūsu tautai piemītošu pesimismu nevietā pareģoja piecdesmito gadu sākumā), bet negatavojas pazust arī ar nākošo. Ka latviešu sabiedrība sarūk, tas ir dabisks process, kam neizbēgtu, piemēram, arī amerikāņi, nonākuši svešā vidē, bet sarukšana nav pamats bažām. No otras puses, pat tiem pasākumiem, kas pēdējā laikā tiek virzīti ļoti konkrētā virzienā: polītiskajā cīņā par Latvijas brīvību, ir nepieciešama plašāka sabiedrības baze. Tas, ko latviešu centrālās organizācijas ir gluži vienpatīgi nokavējušas, nu ir jāatgūst, lai gan tam nu vajadzīgi ievērojami lielāki līdzekļi, nekā tie būtu bijuši nepieciešami, ja šis darbs būtu sistemātiski darīts pirms piecpadsmit gadiem. Bazes paplašināšanas produkti būtu vairāki: fizisks sabiedrības darba spēka un smadzeņu potenciāla pieaugums (kas pašlaik, šķiet, rezidē pavisam nelielā skaitā tautiešu), ievērojami plašāka financiāla baze mūsu operācijām, un, beidzot, dažādi atvasinājumi no šiem diviem faktoriem, kas savukārt krietni atdzīvinātu jau tā diezgan sparīgo kultūras dzīvi. Pamatojumi šai tezei ir vairāki. Latviešu sabiedrībā ir nezināms skaits cilvēku, kas cīņu par Latviju atbalstītu, bet kas nav apzināti un ievirzīti tiem vēlamā (un cīņai svarīgā) virzienā. Jāsagaida, ka šādi apzināti cilvēki bagātinātu arī vietējo sadzīvi. Galu galā, latviešu sabiedrībā šais piecpadsmit gados ir iesakņojies uzskats, ka neko nevar padarīt, tāpēc arī nav neko vērts darīt. Otrkārt, latviešu (un puslatviešu) sabiedrība ir ļoti turīga. Ja pieņem, ka latvieši savās krājaizdevu sabiedrībās nogulda tikai nelielu daļu savas naudas, un visai naudai pieskaita kustamus un nekustamus īpašumus, tad sabiedrība ir vērta vairākus biljonus dolāru. Tas, ka šī sabiedrība mūsu centieniem ziedo samērā maz naudas, ir norādījums, ka mūsu organizācijas 1) nezina, kam naudu prasīt, 2) nerada pietiekami lielu interesi savā darbā vai 3) rada iespaidu, ka darbs nav diezgan vērienīgs un neved vajadzīgā virzienā. Treškārt, latviešu sabiedrībai ir otrs nezināmais: cilvēki, kas no latviešu sabiedrības ir aizgājuši, (un vēl vienmēr aiziet). Daļa no šiem cilvēkiem apzināti, noteikti pateiktu, lai tos liek mierā, bet tādā ceļā mēs dabūtu vismaz zināt, cik tūkstošus neņemt vērā. Bet no otras puses, daļa tādu cilvēku (pat ja tie ir galīgi pāramerikanizējušies, pārzviedrojušies vai citādi atlatviskojušies) varētu būt ieinteresēti savas senču zemes brīvību kaut vai uz principiāliem pamatiem atbalstīt, kaut financiāli. Tādā ceļā mēs iegūtu ļoti nepieciešamu praksi, kas mums ļautu uzņemt un paturēt sakarus ar tiem latviešu bērniem, kas aug kā pilnīgi savas apkārtnes produkti, un to bērniem (un, ja vajadzīgs, bērnu bērniem). Šādā ceļā latviešu sabiedrība varētu sev nodrošināt gan cilvēku, gan financiālu bāzi savām turpmākajām vajadzībām Latvijas brīvībai. Un šādā ceļā būtu atrasta baze tiem diviem plašajiem laukiem, kuŗos latviešu sabiedrībai jādarbojas. Un, proti. Pēc „Americans for Congressional Action to Free the Baltic States” un „Baltic Appeal to the United Nations” mērķtiecīgā darba tika sasaukta informācijas darbinieku sanāksme, kas lika pamatus polītiskā darba koordinēšanai un plānošanai. Plašs un labi financēts darbinieku tīkls var izveidot globālu un labi saskaņotu darbu šai laukā, kas, protams saskaņā ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem un jau eksistējošo Brīvās Pasaules Latviešu Apvienību un Komiteju Latvijas Brīvībai (un tā tālāk) varētu radīt vismaz tādas Latvijas eksīlvaldības funkcijas, kas vajadzīgas polītiskajam darbam. Uzsveŗot sadarbības nepieciešamību ar pastāvošajām organizācijām un to apvienībām, es reizē noraidu vajadzību dibināt lojālas vai citādas opozīcijas biedrības un frakcijas, jo darbs ir citā stadijā nekā daži (patīkamā kārtā — nedaudzi) tautieši iedomājas: latviešu sabiedrība ar savām pēdējā laika akcijām un polītiskas vienības tendencēm ir pieteikusi Padomju Savienībai nesaudzīgu kaŗu par Latvijas brīvību, un tādos apstākļos nekad un nekur nav bijusi vajadzīga opozicija. Otrs plašs lauks ir kulturālais, kam jādod polītiskajam tik daudz atbalsta, ka vismaz daļa polītisko darbinieku ir latvieši vārda tiešā nozīmē. Te ietelp mūsu dažādie pasākumi visās kultūras un kvazikultūras nozarēs un to pastiprināšana; tā tāpat bazēta uz visas latviešu sabiedrības apzināšanu, un tā tad ne vien patērētāju, bet arī ražotāju skaita un financiālās bazes paplašināšanu. Kultūras darba koordinācijai nepieciešams radīt Latviešu Kultūras un Zinātņu Akadēmiju, kas darbotos līdztekus tām polītiskajām funkcijām, ko esmu uzskicējis iepriekš un kas sevī ietvertu ne vien pastāvošās zinātnieku un kultūras darbinieku apvienības, bet radītu jaunu Latviešu demogrāfisko institūtu, kas veiktu mūsu sabiedrības apzināšanu un klasificēšanu, un Socioloģisko institūtu, kas veiktu šīs sabiedrības socioloģiskus pētījumus. Akadēmijas pamatā — bibliotēka, kur savākti un centralizēti visi tie materiāli vai to kopijas, ko pašlaik izmisuši meklē mūsu jaunie zinātnieki. Akadēmijai nepieciešama centralizēta vieta, un tādu jau labu laiku proponē grupa mūsu vadītāju personu; jāpabrīnās tikai par to, ka vismaz daļa no tiem bija gatavojušies būvēt mauzoleju mūsu kultūras sasniegumiem (kuŗiem?), kamēr Akadēmija, atkal ar financiālu pamatu no sabiedrības puses, varētu būt dzīvs iestādījums, kam būtu ārkārtīgi liela nozīme mūsu attieksmēs ar citām tautām, un vismaz tikpat liela nozīme latviešu sabiedrības tālākajā pastāvēšanā.

Bet kas notiek, ja latviešu sabiedrība sevi neatrod un pat nopietnam un mērķtiecīgam darbam neatrodas vajadzīgais atbalsts? Tad Latvijas brīvību izkaŗos nedaudzi tūkstoši, vai nedaudzi simti, vai pat nedaudzi desmiti, jo pasaules vēsturē ir diezgan precedentu šim apgalvojumam. Taču jādomā, ka latviešu sabiedrībā ir diezgan cilvēku, kas pratīs domāt ar ļoti plašu vērienu un pratīs iedzīvināt tos ieteikumus, kas varētu padarīt mūsu trimdu par vienreizīgu iestādījumu pasaules trimdu vēsturē. Jo arī cīņa prasa plašu vērienu — mēs gribam atbrīvot veselu valsti un izglābt veselu tautu no iznīcības.

II POLĪTISKĀ CĪŅA UN LATVIJAS ATBRĪVOŠANA.

Ja es sākumā piezīmēju, ka Latvijai nav draugu, tad šim apgalvojumam faktiski nevajag kvalifikācijas: nav pašlaik tautas, kuŗas pārstāvji uzstātos par Latvijas brīvību. Lai arī pasaules visai neefektīvajā forumā — Apvienotajās Nācijās reizēm atskan balsis par Baltijas valstīm, tās ir retas un palaikam tās izraisa Padomju Savienības arrogance vai tradicionālo melu piesātinātā propaganda. Pat Amerikas Savienotās Valstis, kas ar lielu sajūsmu atbalsta dažādu Apvienotajām Nācijām nepatīkamu režīmu boikotēšanu, nesaskata, ka, runājot par Baltijas valstīm, Padomju Savienībai piedēvējami daudz lielāki pārkāpumi pret cilvēcību un tautu suverenitāti. Lai panāktu stāvokli, kad nevis viena vien, bet desmitiem valstu ir bez rezervācijām mūsu pusē, nepieciešams liels darbs. Virzienu, kuŗā var strādāt tautieši tais zemēs, kur samērā liels skaits baltiešu, jau ir parādījis iestādījums „Americans for Congressional Action to Free the Baltic States” Amerikas Savienotajās Valstīs; pabailīgi un bez īsta atbalsta solīšanas šai virzienā izteikusies arī Latviešu Nacionālā Apvienība Kanadā. Baltieši visur var panākt stāvokli, ka vismaz likumdošanas iestādes ir mūsu prasību pusē. Bet ko darīt ar valstīm, kur baltiešu nav, un tādu nu ir pāri par simtu? Tur nepieciešama divēja polītiska pieeja. Vienkārt tā, ko visai sekmīgi sākusi BATUN organizācija, t.i. šo valstu Apvienoto Nāciju sūtniecību apgādāšana ar materiāliem; bet otrkārt, plaša materiālu izplatīšana visās iespējamās zemēs, un ar tādiem līdzekļiem, kas atbilst attiecīgās zemes praksei un iedzīvotāju polītiskās attīstības līmenim sākot no televīzijas līdz komiķiem. Šai sakarā jāuzsveŗ darbs jauniešu un skolnieku aprindās. Šādu propagandas materiālu sagatavošana ir ārkārtīgi svarīgs darbs, kam mūsu centrālais polītiskais iestādījums angažētu spējīgus darbiniekus visās zemēs. Jāpiezīmē, ka tiem pienākas (ar attiecīgās zemes tautiešu palīdzību) mūsu tautas reprezentācija tādos pasākumos kā, piemēram, EXPO 67 Montreālā, kur centralizēta organizācija varētu gūt iespaidīgākus panākumus, īpaši ja tai ir zināmas eksilvaldības, kas savukārt vismaz daļēji un noteikti labvēlīgi akreditētas pie attiecīgajām valdībām, funkcijas. Šāda pieeja tālāk pastiprināma ar personisku kontaktu, ko varētu veikt manis uzskicētā polītiskā iestādījuma pārstāvji, vai ja tā tos patīk saukt, sūtņi. Nav neiespējams, ka vēl ilgi pirms tam, kad vairums valstu būtu ar mieru ierosināt mūsu jautājumu Apvienotajās Nācijās, atrastos diezgan daudz tādu delegāciju, kas būtu ar mieru šai forumā pielaist kāda apvienota un spēcīga trimdas latviešu polītiska iestādījuma novērotājus! No otras puses, aktīvs un spēcīgs zinātniski kulturāls iestādījums kā manis jau pasen proponētā Akadēmija (vide infra), kam, pazīstot kaut vai daļu darba, kuŗu mūsu zinātnieki veic latviešu kultūras laukā, vajadzētu iegūt citu zemju attiecīgo iestādījumu ievērību un labvēlību (čechiem ir šāda akadēmija!), varētu polītisko darbu atbalstīt, ierosināt mūsu problēmu pavisam citās aprindās, kā to spētu polītiska propaganda. Nav iemesla, kāpēc mūsu problēmām un mums pašiem jābūt anonimiem. Kurp vestu šāds darbs? Uz Latvijas brīvību evolūcijas ceļā. Padomju Savienībai jau sen vairs nav savu revolucionāru iedīgļu; tā ir veca valsts ar vecas valsts dabiskajām nelaimēm: milzīgu birokrātiju, komūnisma mācībai nepiemērotu aristokrātiju, kas savukārt ved uz šai zemei tik bīstamo vidus šķiru. Viss tas norāda, ka Padomju Savienība, ko turklāt apdraud jauna, revolucionāri spējīga zeme — sarkanā Ķīna, nonāks arvien vairāk līdz tādai pakāpei, ka tai būs jāpiekāpjas pasaules domas priekšā. Ka ar mūsu darbu jātiek līdz šādai pakāpei ļoti drīz, pirms lielkrievu imperiālisms fiziski iznīcina mūsu tautu, tas no visa šī raksta konteksta ir skaidrs.

III LATVIJAS VALSTS UZBŪVE.

Latvijas valsts forma būs atkarīga gandrīz pilnīgi no tiem latviešiem, kas dzīvo Latvijā. Ir ļoti iespējams, lai gan pieņemu, ka mani cienījamie kollēgas šai simpozijā varētu nepievienoties, ka polītiski pilnīgi neizglītotā tauta varētu izvēlēties kādu autokratisku valdības sistēmu, kas tikai evolūcijas ceļā izveidotos uz zināmu demokrātiju. No otras puses ir pierādījies, ka tas demokrātijas paveids, ko Latvija saņēma ar 1922. gada satversmi, ir nepraktisks, un jāparedz vismaz likumi par partiju skaita ierobežošanu un prezidenta varas stiprināšanu. Visi šie argumenti, protams, ir derīgi tikai tam gadījumam, ja Latvijas iedzīvotāji lielā nacionālas sajūsmas (un mazliet šovinisma) iespaidā sev izvēlas pilnīgi neatkarīgu valsti un nevis jau sākotnēju kvazifederāciju ar savām kaimiņtautām vai pat pilnīgu integrāciju kādā tad paredzamajā Eiropas kopvalstī. Pret pilnīgu suverenitāti runā vairāki apstākļi. Ir maz ticams, ka pašlaik saskatāmā Eiropas saimnieciskā un vismaz daļēji polītiskā federācija tad nebūs vēl atrisinājusies un neatkarīgu valstu laikmets Eiropā būs pagājis; un tas ir apsveicams fainomens. Otrkārt, Latvija ar ekonomiju, ko mūsu koloniālie kungi ir integrējuši Padomju Savienībā, nekad nevarētu pastāvēt bez ciešas saimnieciskas federācijas vismaz ar kaimiņvalstīm. Treškārt, Latvijas tauta, kuŗas sastāvā jau neatkarības laikos bija tikko vairāk nekā trīs ceturtdaļas etnisku latviešu, tagad diez vai tādu ir piecdesmit procentu apmērā. Latvijas civīlpārvaldei būs arī jāizšķir ārkārtīgi smagais jautājums par to, kas ir latvietis un kas ne, un uz kurieni sūtīt (un kas ņems pretī) tos, kuŗus par latviešiem neatzīs. Kam pieder īpašumi, kas atsavināti trimdiniekiem, un kam nav saimnieku pēc Latvijas likuma, ir otrs neticami sarežģīts jautājums. Bet — vienalga, kā šo jautājumu atrisinātu, Latvija stāv grūtu saimniecisku problēmu priekšā, un, paturot Latviju kaut cik etniski tīru, arī darba spēka trūkuma nepatīkamajā pakāpē. Tas viss diktē pret neatkarīgu, suverēnu Latvijas republiku, un nekad, jāpasvītro, nekad neatgriezīsies 1939. gads un vēl mazāk 1934. gads. Bet ļoti iespējama toties ir Latvijas valsts Eiropas (vai kāda reģiona) valstu federācijā, kas atļautu latviešiem kopt savu valodu, kultūru un visas tās īpatnības, ko tā vēlas kopt. Un ar šo mērķi manam Latvijas atbrīvošanas konceptam pilnīgi pietiek.

IV TRIMDINIEKU PIENĀKUMS PRET LATVIJAS VALSTI.

Ja pašreizējais trimdinieku pienākums ir atbrīvot Latviju no krievu komūnistu jūga, un šis pienākums attiecas uz visiem 100-150.000 latviešiem neatkarīgi no tā, pie kādas tautas tie tagad sevi pieskaita, tad visi trimdinieku pienākumi pret Latviju automātiski atkrīt tai brīdī, kad Latvijas tauta var brīvi noteikt savu nākotni. No tā brīža katrs latvietis var būt zviedrs, meksikānis, dienvidāfrikānis vai kas cits. Bet var rasties vēlamības un pieņemt, ka vismaz daļa tautiešu šīm vēlamībām sekos; cik ļoti, to varētu izpētīt Akadēmijas Socioloģiskais institūts. Vienkārt, atraduši iespēju dzīvot zemē, kur visa sadzīve notiek latviešu valodā un pēc latviešu un latviskuma normām, zināma daļa trimdinieku noteikti šādu iespēju izmantos, pat ja tas nozīmētu dzīvot — vismaz vienu laiku — ekonomiskos apstākļos, kas ne tuvu neatbilstu tiem, pie kā tie sevi būs pieradinājuši. Otrkārt, zināma cita daļa trimdinieku varētu gribēt jauno valsti atbalstīt financiāli, vai nu ar ziedojumiem tā, kā ASV un citi žīdi, sirdsapziņu mierinot, atbalsta Izraēlu, vai ar ieguldījumiem jaunās valsts rūpniecībā. Treškārt, zināma daļa trimdinieku varētu gribēt tur „aizbraukt, apskatīties”, tā uzturot kaut vai tik vārgas saites ar savu dzimto zemi. Bet visumā var pieņemt, ka labai daļai pašreizējo trimdinieku būs zināmas attieksmes ar Latviju.

V NOBEIGUMS.

Kas atliek? Gandrīz viss tas darbs, kas bija mūsu priekšā 1945. gadā. Pašlaik gan mēs esam visādā ziņā nesalīdzināmi labākā stāvoklī nekā toreiz. Ir jāsaņem spēki un jārada aparatūra mūsu zemes atbrīvošanai no tik nežēlīga jūga, zem kāda tā nekad savā vēsturē vēl nav bijusi: nekad vēl nav — vismaz mums zināmajos laikos — apdraudēta latviešu tautas eksistence. Iestādījumiem, ko esmu proponējis, var būt cita uzbūve un citi nosaukumi, bet tādi vai līdzīgi iestādījumi mums ir līdz šīs dekadas beigām jāuzbūvē. Un tas mūsu sabiedrībai nav mazāk neiespējams nekā tas, ka līdz šīs dekadas beigām cilvēks pirmo reizi spers kāju uz mēness.

Apceres autors Dr. Laimonis Streips dzimis 1931. gadā Rīgā. Ieguvis B.A. grādu ķīmijā un matemātikā Valparaiso universitātē ASV, bet Ph.D. grādu analītiskajā ķīmijā Northwestern universitātē ASV. Blakus zinātniskajam darbam Streips aktīvi darbojies latviešu sabiedriskajā dzīvē: bijis Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības vice-priekšsēdis (1956.-67.), priekšsēdis (1958.), kopā ar līgavu Līgu Korstu (tagad Streipu) sācis 1959. gada jūnijā rediģēt bērnu žurnālu MAZPUTNIŅŠ, ko abi dara vēl tagad, 1962. gadā bijis II Latviešu Jaunatnes Svētku rīcības komitejas priekšsēdis, 1963. gadā iecelts par americans for congressionAL ACTION TO FREE THE BALTIC STATES prezidenta speciālasistentu, 1964. gadā bijis republikāņu partijas latviešu nodaļas vadītājs, bet kopš 1965. gada — Amerikas Latviešu Apvienības padomnieks. Streips strādā par analītiskās ķīmijas nodalās vadītāju farmaceitiskā firmā „Baxter Laboratories”, ir korporācijas Tālavija filistrs.