SAULES DZEJA UN IKDIENAS NEDZEJA

 

 

Kārlis Ābele, Saule viena. Vesterosā, Zviedrijā: Ziemeļblāzma, 1966. 112 lp.

Ojārs Vācietis, Elpa, Dzejoļi 1960-1964. Rīgā: Liesma, 1966. 274 lp.

 

Vismazākais, ko katrs lasītājs var sagaidīt no jauna dzejnieka, — ka viņa valoda paceļas pāri ikdienas prozai; vislielākais, ko drīkstam cerēt, ka viņa dzejā ir vērtības, kas pilda un pārveido mūsu dzīves ziņas un neziņas visdziļākos apcirkņus. Pirmā minimālā prasība ir formāla jeb valodnieciski strukturāla; otra maksimālā ir eksistenciāla jeb mākslinieciski pirmatnēja. Un abas šīs prasības noder vēl tagad (subjektīvisma plūdos) kā objektīvas mērauklas katra no aizspriedumiem brīva lasītāja rokās: ikviens varam salīdzināt labas dzejas pārkārtoto valodu ar ikdienas pierasto runu; ikvienam ir iespējams eksperimentēt pašam ar sevi (ja ne vienmēr ar plašāku publiku) — lasīt un novērot, kādu iespaidu lasītais izraisa. Pēc šīm mērauklām spriežot, nevar būt šaubu, ka Austrālijas trimdas Kārlis Ābele un padomju Latvijas Ojārs Vācietis ir īsti dzejnieki, kas cīnās ar valodu un mēģina dot pat mesiāniskas vērtības, lai gan abiem, liekas, ir zināmas grūtības pārvarēt savas dzejas tēvus vai krusttēvus — Ābelem Raini un Vācietim Chruščovu. Ābele parādās savā pirmajā grāmatā kā Raiņa „saules sūtnis” vai kā augšāmcēlies Jāzeps, kuŗa pēdējie vārdi bija: „Un tad es atnākšu jums atdot sauli.” Vācietis sprediķo kā kādreiz Chruščovs strādniekiem, ceļot Maskavas pazemes dzelzceļu: nost ar gļēvajiem un remdenajiem, pasaule piederēs sarkanajiem „svētiem” — tiem, kas sevi ziedo „lielajai revolūcijai”. Abu dzejnieku labākās vērtības slēpjas atsevišķās vietās kā formas, tā satura ziņā, bet lai pie šīm vietām nonāktu, ir jāpacieš daža laba rindiņa nedzejas, vairāk Vācietī nekā Ābelē. Galvenā forma, kas veido Vācieša krājuma pirmo pantiņu, ir dzejiski nenozīmīgs sadalījums četrās rindiņās, kuŗu ļoti aptuvenās atskaņas („dos mums” ar „drosmi” un „tāpat” ar „-tais gad”) neko nepieliek teiktajam saturam. Arī aptuveni daktiliskais pantmērs tikai atspoguļo dažu vārdu un frāžu retorisko atkārtojumu („mūsu gļēvumu, mūsu drosmi”). Visa pantiņa nedzejiski nepaceltā valoda ir tik praktiski retoriska, ka pat nelīdzinās labas orātorijas dzejiskajai prozai:

Ne jau par algu, ko nākotne dos mums,
Nē, es domāju, tikai tāpat —
Par mūsu gļēvumu, mūsu drosmi,
Ko tu sacīsi, astoņdesmitais gad? (9)

Citi piemēri Vācieša nedzejai būtu: „Dažs rausta plecus” (37), „Un tad vismaz būs, lai parauj vilks, / Staigāt pa ielu drošāk” (47), „Tur nu nekā nevar darīt” (129), „velns parāvis” (156), „Un pats visdraņķīgākais, / Ka atskaldīt nevar neko” (170), „Un lai mans vēders ietu / Gāzt iekārtu” (273), „Paldies” (273).

Nedzejas atliekas Ābelē ir drusku smalkākas: „kā paģiru rītā, / kaut neesmu dzēris” (9), „trulas top jūtas” (11), „gribas mesties četrrāpus” (25), „maz skārts šis līdzenums” (27), „Gaŗāka jau pastiepusies meitenīte” (41), „skūpstīju Tevi” (44), „Noslēdzis neesmu ar sevi / vēl rēķinus senus” (46), „Tā nebija mīlestība. Nav svarīgi” (57), „Kas gan šai ielā nav pērkams un pārdots” (58), „viņdien biju pie zīlētājas” (59), „Nevaru līdzi just Heinem” (61), un īpaši gaŗākais trimdas „praviešu un mācītāju” atreferējums (86). Bet arī Ābele parāda savas dzejas nepilnības jau pašā pirmajā pantiņā:

Vaibstus vaska maskā sastingušus
skalo dūmiem duļķots, netīrs gaismas lietus.
Bez izteiksmes sejas panti.
Acu plakstu apsegts, tikko jaušams, slēpjas spīts. (9)

Iekārtojums četrās rindiņās šeit gan nav retorisks, jo katra rindiņa dod jaunu dzejas tēlu vai vārdtēlu čemuru, tikai grūti ir saskatīt kādu māksliniecisku principu, kas būtu šī virknējuma pamatā. Vai varētu ticēt, ka dzejnieks mēģinājis panākt kaut ko pretēju kāpinājumam, ka viņš apzināti tēlojis virsrakstā pasvītroto „Spīti” ar ceturtās rindiņas klusajiem vārdtēliem, kuŗi stāv gandrīz pretstatā pirmo divu rindiņu neparasti spēcīgajai izteiksmei? Bet arī tad, ja visa pantiņa nolūks būtu bijis radīt zināmu noslīgumu, tad pārejā no pirmās uz otru rindiņu tomēr ir savs kāpinājums, tāpat kā arī pārejā no trešās uz ceturto. Visne-dzejiskākā no visām četrām rindiņām ir, bez šaubām, trešā: pirmkārt, tā ne ar ko neatšķiras no pazīstamas ikdienas frāzes; otrkārt, tā neiederas pārējo rindiņu viengabalainajā trochajā (šeit nevar būt runa par nozīmīgu ritma variāciju, bet gan par izolētu metrisku kļūdu vārdos „Bez izteiksmes”); treškārt, šī rindiņa pilnīgi nojauc stilu, kuŗu dzejnieks ir panācis abās pirmajās rindiņās, īpaši vārdtēlu koncentrācijā un skaņu atkārtojumā (Va-s-us vaska -askā sas-ušus / s- dū- du-s -s -s -tus).

Alliterācija katrā ziņā nav sveša arī Vācietim, un viņš to veikli lieto savā varbūt vislabākajā dzejolī „Rītausma”, piemēram:

Mana mostošā zeme, es, šodienai piedzimdams,
modos tai brīdī, kad pamodies tu.
Mana zaļganā zeme, tu netici dievam, bet
rītausmu tavu es dzirdu kā pusbalsī lūgšanu. (29)

Vecvecais latvieša zemes tuvums šeit, liekas, pavēris ceļu uz dzeju, kas ir neizmērojami dziļāka un skaistāka nekā Vācieša parastā lamāšanās par ASV „fašistiem”. Skaists ir arī trešais pantiņš, kuŗā dzejnieka elpa — „dzīvības zīme” — sajaucas ar ezera miglu. Lietojis klasisko cilvēka un zemes salīdzinājumu ar bērnu un māti, viņš to risina tālāk ar oriģinālu gaisa un ūdens tuvuma tēlu. Viņš savai zemei nekad nemirs, kaut arī kļūtu par velēnu. Lai arī viņš lidotu kā astronauts citās galaktikās, viņa zeme viņam nebūs tikai tāla provincīte: „jo nevar būt province — sirds”. Viņš ir viens ar savu zemi, un visiem zeme ir viena: „viss viens / vienus atomus jūt.”. Pat sarkanais vulkāns nespēj apklusināt vecās labās zaļās zemes zīlīti, kuŗa priecājas sensenās saulītes lēktā:

Mana zaļganā zeme, mans sarkanais vulkāns, uz krātera malas kam priecīga zīlīte sēd. Vai būtu pārdroši minēt, ka mazā zīlīte ir padomju Latvijas dzejnieks pats, kuŗš pat ārdoša vulkāna malā vēl var atrast radošās zemes mātes krūti?

Ābeles visgatavākais dzejolis ir „Meitene mandeļu acīm” (33), jo šeit viņš ir panācis sava koncentrētā, skaņu pīnēm bagātā stila pilnīgu viengabalainību. Virknēdams vārdtēlu čemurus ik pa rindiņai, viņš radījis kāpinātu pārdzīvojumu Austrumāzijas ostmalas krogū, loti intensīvu dzejiska skata orģiju, kas beidzas dziļi nopietnajā patiesības atzīšanā, ka meitenes mandeļu acīs slēpjas „austrumu dīvainas teikas, zem pagodu slaidi liektajiem jumtiem lolotas zintis”, kuŗas ir „aizliegtas gaŗajiem, baltajiem vīriem no tālām rietumu zemēm”. Eksistenciāli nozīmīgāks, bet formāli vājāks ir Ābeles galvenais dzejolis „Saule viena”, kas devis nosaukumu visai grāmatiņai. Problēma, kuŗu dzejnieks risina, ir daudz komplicētāka par vienkāršo, trīs reizes atkārtoto tautasdziesmas motīvu: „Vai būs jāt, vai nejāt, / Vai palikt sētiņā?” šo rindiņu stils krasi atšķiŗas no Ābeles paša stila, kas zīmīgi parādās īpaši dzejoļa sākumā:

Nespodrā vakarā, valgas miglas vītā,
jautāja noslīdzis zars, nejauši deniņus skaŗot:
Kur tev mājas? (103)

Bet kad viņš pieskaŗas visas trimdas problēmas sāpīgākajiem jautājumiem, viņa stils zaudē savu tēlotāja mākslu un noslīgst dialektiskā argumentācijā. Jautājumi un atbildes neseko loģiskā vai organiskā kārtībā, bet gan neapskaidrotas zemapziņas pa daļai agresīvos, pa daļai paštaisnos izvirdumos. Visa dzejoļa un tā satura spēks slēpjas kodīgos imperatīvos, kam seko sāpīgi indikatīvi:

Domas svešas nevairies, nenāvēs tās latvju dvēsli. (106)

. . .

Neiestiedz, negrimsti,
pasaules klaidoni,
svešzemju ikdienas seklajā laimē.
Svešas zemes tavai sirdij daudz var dot,
ja vēlies slēpto meklēt, svešo ņemt. (107)

Ābeles lielā atbilde trimdas dvēseles draudiem ir:

saule viena,
saule mūsu visu. (106, 107)

Bet kas ir šī saule? Vācieša zaļganā zeme ir viņa dzimtene, bet kas ir Ābeles saule? Tā līdzinās Raiņa Jāzepa saulei, bet katrā ziņā ne seno ēģiptiešu dievišķajam spīdeklim, kuŗa gaismā pasaulē nāca pirmo reiz monoteisms. Ābeles saule šķiet arī tālu no tautasdziesmas saulītes, lai gan viņa dzejoļa pēdējā rindiņa mēģina atgūt kaut ko no tās garīgās vērtības:

seno dainu skaidrie saules vārdi skan. (108)

Šī saule nav arī astronomiskais objekts, kuŗa bioloģisko spēku Ābele ir brīnišķīgi tēlojis īsākajā dzejolī „Saule” (66). Bet tā var būt arī ārdoša, un tās radošais spēks var tikt apšaubīts, kā piemēram, dzejolī „Miranda”:

Saule saēd līķu autus,
saule miglas skrandas rij;
saules stari sapņu stundas
vienā virknē nesavij. (91)

Cerēsim, ka Ābele reiz pārnesīs savu brīnišķo vārdtēlu virknējumu no meitenes ar mandeļu acīm uz mūsu dvēseļu dzīvības koku. Saule ir viņš pats.

 

Paulis Birznieks