AKSAKĀL, KAS JUMS TUR ATUNKURĀ?
Latviešu valodas kultūras jautājumi. Rīgā: Liesma, 1965. 158 lp.Savā laikā cittautībnieku pārkrievināšanas ideologs Isajevs iedalīja visas valodas Padomju Savienībā trijās grupās: vienas, kas jau nodzīvojušas savu mūžu, beidzot pastāvēt; otras, kas vairs neattīstās, pamazām atdodot savas funkcijas krievu valodai; tikai trešās ļoti nelielas grupas valodām autors piešķiŗ "neierobežotas attīstības perspektīvas" (Ļiteratura i žizņ, 17.12.61.).
Pēdējos gados PSRS nekrievu republikās notiek sīvs cīniņš starp pēdējo divu viedokļu atbalstītājiem, t.i. starp pārkrievotājiem un tautas valodas, tautas dzīvības sargātājiem. Tā tas ir arī Latvijā. Asimilācijas skubinātāji vēršas pret latviešu valodu un kultūru kā nevēlamu šķērsli "tautu tuvināšanās ceļā". Pēc viņu domām krievu valodai agrāk vai vēlāk jākļūst par visu nekrievu tautu nacionālo valodu (skat. Cīņa, 23.6.64.). Tādi vīri kā Padomju Savienības Komūnistiskās Partijas Centrālās Komitejas Polītbiroja loceklis Arvīds Pelše, Latvijas Komūnistiskās Partijas (kur latvieši ir mazākumā) CK pirmais sekretārs Augusts Voss, Staļina prēmijas laureāts dzejnieks Jānis Sudrabkalns u.c. klanās Maskavas rusifikātoru priekšā. Nekad viņi nepalaiž gaŗām izdevību pacildināt krievu valodu kā latviešu "otro mātes valodu", kam bez liekām ierunām viņi būtu ar mieru atdot "latviešu valodas funkcijas". (šeit pavisam trāpīgs būtu jaunā epigrammista Laimoņa Kamaras noraksturojums: "Par trijiem grašiem pārdotu trīs dzimtenes ik dienas").
Vairums latviešu - sevišķi jaunā paaudze, kas augusi krievu varas laikā - tomēr izrāda pasīvu pretestību šiem rusifikātoriskajiem gājieniem. Jo spēcīgas nacionālas izpausmes vērojamas intelliģences, studējošās jaunatnes un akadēmiķu aprindās. Koloniālisma teorētiķi, protams, šādus ļaudis zākā par "nacionāli aprobežotiem egoistiem" (Ļiteratura i žizņ, 17.2.62.).
Vērtīgu un interesantu izziņas materiālu, kas ļauj ielūkoties nerimstošās cīņas gaitā, sniedz kabatas formāta grāmatiņa ar 5000 eksemplāru lielu metienu, Latviešu valodas kultūras jautājumi. šajā krājumā Zinātņu Akadēmijas Valodas un literātūras institūta valodnieki, augstskolu mācību spēki, kā arī literāti, žurnālisti un tulkotāji ar divdesmit sešiem apjomā pavisam nelieliem rakstiem centušies "kaut cik aizpildīt tik sāpīgi jūtamo robu mūsu valodas attīstības mērķtiecīgākā ievirzē".
Tiesa, latviešu valodniecības, literārās valodas un zinātniskās terminoloģijas izpētes jomās var minēt arī dažu labu sasniegumu. To starpā galvenie: Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika divos sējumos (Rīgā, 1. d. 1959., 2. d. 1962.), Latviešu valodas sinonimu vārdnīca (R. 1964.) un Jānim Endzelīnam veltītais Rakstu krājums (R. 1959.). Patlaban iespiežot Endzelīna Kopotus rakstus un Zinātņu Akadēmijas valodnieku kollektīvs esot pasācis Latviešu literārās valodas vēsturi. Tomēr jāatzīst, ka, zinātniskā darbība latviešu valodniecībā virzījusies uz priekšu gausi. Raksturīgi, ka vajadzējis divdesmit gadu pēc kara beigām, lai iegūtu atļauju tāda izdevuma publicēšanai, kuŗā "laiku pa laikam pārrunāt, apspriest un tādējādi veicināt pašreizējo literārās valodas normu īstenojumu''. Akadēmijas mēnešrakstā Vēstis (pareizāk sakot Izvestija Akademiji nauk Latviskoj SSR) šādām "pārrunām" acīm redzot nav vietas - pēdējos gados lielākā tiesa rakstu "Vēstīs" iespiesti krievu valodā.
Bet zīmīgi ir arī, ka Latviešu valodas kultūras jautājumos apmēram puse no rakstiem vēršas pret latviešu valodas piesārņošanu ar rusismiem. Andrejs Upīts kādreiz prata skarbi un bargi pazoboties par kārklu vāciešu "papagailisko runu". Izrādās, ka kārklu krievi tāpat lauza latviešu valodu, bet par to tagadējais Tautas rakstnieks diezin vai uzdrošināsies "uzšriptēt" jautru feļetonu. Ikdienas valodā, presē (kur savairojušies tulkojumi no krievu valodas) un runās, sevišķi radioraidījumos, šī lauzīšana notiekot tādā mērā, ka "daudz kas nesasniedz mērķi". Gandrīz vai visu rakstu autori pasvītrā, ka šādas "visnegantākās nezāles" nekavējoties izskaužamas. Nosauksim dažas no tām.
V. Strazdiņa min veselu rindu "neprecizitāšu" vārdu lietošanā un teikumu veidošanā. Piemēram, "klausīties pa programmu" ir nepareizs krievu po programme tulkojums (jāsaka pēc programmas vai saskaņā ar programmu). Arī divdabis radošs nebūtu lietojams par apzīmētāju tik plaši kā krievu valodā lieto vārdu tvorčeskij. Laika pareģojumos, norādot vēja kustības virzienu, Latvijas radiofonā, televīzijā un presē bieži lietājot tādas vārdkopas, kā ziemeļu virziena vējš, ar ko gribot izteikt, ka vējš pūš no ziemeļiem, kaut gan šī vārdkopa pēc nozīmes pilnīgi pretēja tai nozīmei, kas jau valodā stabila, proti, nozīmei "vējš, kas pūš uz ziemeļiem" jeb - visparastāk - "dienvidu vējš" (latviešu valodā vārds 'virziens' arvien nosauc vietu vai objektu, uz kuru (vai kuŗu pusi ) virzās darbība). Kādēļ tad šāda aplama vārdu lietošana? Filoloģe A. Blinkena pasaka gaiši un skaidri: "vecākā brāļa" valodā esot pavisam parasts teikt vetjer severnogo napravļeņija. Tamlīdzīgu "pārcelšanas metožu" kļūmīgās sekas vērojamas arī interpunkcijā. Tas, ka krievu valodā raksta inžeņertechnolog un gorod-krasavec nebūt nenozīmē, ka arī tulkojumos būtu jāraksta inženieris-tehnologs un pilsēta-skaistule, jo latviešu valodā šajos gadījumos defisi nelieto. Latviešu presē parādoties arī tādi stila ziedi, kā skola-internāts (no škola-internat un loceklis-korespondētājs (no čļen-korrespondent) internātskolas un korespondētājlocekļa vietā. Jurists K. Karulis ironizēdams raksta, ka latviešu kalpība un krievu služba nav identiski jēdzieni. Kāda ziņojuma titullapā viņš lasījis vārdus "Mērtehniku - tehniskā progresa kalpībā!" šī kropliskā konstrukcija esot noteikti jāaizstāj ar daudz vienkāršāko latvisko formulējumu "Mērtehniku - tehnikas progresam!" Latviešu valodu "neveiklu un smagu" padarot arī pārmērīgā krievisko apzīmētāju lietošana. Ar ko jāsastopas, uzskatāmi demonstrē A. Jankevics ar raksturīgiem preses piemēriem: "Kādi tur radušies internacionāli pēc sastāva un internacionāli garā celtnieku kolektīvi!" gara pacilāšanai izsaucies kāds avīžnieks (vajadzējis teikt "Kādi pēc sastāva internacionāli un garā internacionāli celtnieku kolektīvi tur radušies!"). Vietā un nevietā "pārceļ" arī krievu salīdzinājuma saikli kak budto piemēram: "Prata mācīt, aizraut, negaidīti pārsteigt ar kādu it kā jaunatklājumu" (it kā vietā jālieto šķietamu).
Grāmatās, laikrakstos, vēl jo biežāk oficiālos iestāžu izdevumos, manāmi neskaitāmi latviešu valodas kropļojumi. Krievu valodā par apzīmētāju lietota divdabja konstrukcijas parasti novieto aiz apzīmējamā vārda. Pret šādas konstrukcijas novietojuma ieviešanu latviešu valodas teikumos nopietni un ar pārmetumiem iebilst I. Freidenfelds (pareizās konstrukcijas "pieredzes apmaiņai veltīts vakars" vietā sakot un rakstot "vakars, veltīts pieredzes apmaiņai"). Neesot arī pareizi lietot latviešu valodā divus saikļus blakus (ka, ja; ka, lai; ka, jo u.t.t.), norāda N. Lauce. Piemēram: "Asiņu grupas ir tik dažādas, ka, ja tās sajauc, iestājas nāve". Pareizi būtu teikt: "... ka, tām sajaucoties..." R. Grīsle, izlasījusi paziņojumu "šodien veikalos ir dažādi apavi," šaubās par notikuma laiku - vai tas ir tieši šai dienā vai tagad vispār. Negātīvas svešas ietekmes rezultātā, raksta A. Vanags, nosaukumus bieži pārblīvējot "ar liekiem un pat dezorientējošiem vārdiem". Tādi nevēlami savirknējumi kā "Rēzeknes Piena konservu kombināts Rēzeknē" un "kartupeļu pirē no kartupeļiem" tikai "noplicina valodu, nepamatoti rada šaubas par iespēju izteikties latviešu valodā - īsi un skaidri."
Viens no uzjautrinošākajiem rakstiem ir par nosaukumu saīsinājumiem, kas plaši ieviesušies ne tikai kancelejas valodā, bet arī publicistikā. "Kāda sazināšanās līdzekļu nozīme var būt nesaprotamam skaņu resp. burtu, zilbju un morfēmu sakopojumam ?" pukojas J. Rozenbergs un A. Isajeva. Protams, visi šie mākslīgi sakonstruētie skaņu sakopojumi pārņemti tieši no krievu valodas, kā, piemēram: Latvmestsnabsbit, Sojuzglavenergo, Sojuzteplostroj, Lattorgmontažreklāma, Giprostroimateriāli. Kroni visam uzliek sekojošais tresta nosaukums: KPFSR BM "Glavspecpromstroj" trests "Sojuzvzrivprom".
Citos rakstos skartas dažādas interesantas latviešu valodas attīstības problēmas kam nav tieša sakara ar rusismu nezālēm. Pēc A. Ahero domām, ja saliktenim un vārdkopai ir nozīmes atšķirība, tad saliktenis nepieciešams un tam ir tiesības uz patstāvīgu eksistenci. Nevajagot arī izvairīties no tāda tipa salikteņiem, kā sniegbalts, dzintardzeltens, kristāldzidrs, baudpilns u.t.t., jo tie "papildinājuši latviešu valodas izteiksmes līdzekļu krājumu" un nebūt nav izskauduši latviskās cilmes konstrukcijas. Valodisko izteiksmes līdzekļu krājumu kuplinot arī priedēkļa skaņu verbu lietošana virzības nozīmē (I. Freimane ), piemēram : zābaki aizčīkstēja prom pa ceļu; putnu bērni izvīteroja no ligzdas. Tā pati autore citā rakstā pierāda, ka vienpersonas verbi un to trīspersoniskais lietojums nav pretrunā viens otram. Divos rakstos sniegtas pārdomas un statistiski dati par verbu tagadnes parallēlformām. Valodas un literātūras institūta direktora vietnieks Hermanis Bendiks, kas ir arī šī krājuma atbildīgais redaktors, norāda, ka valodas attīstība gājusi un iet pāri pašreizējās rakstības celtajiem -ām un -āt šķēršļiem. "Kāpēc neveicināt šo dabisko attīstību arī ar rakstību?" viņš jautā. Tātad lasām, lasāt vietā būtu pieļaujamas formas lasam lasat. Par partikulu vien un tās vietu teikumā raksta filoloģijas zinātņu kandidāte M. Lepika, bet par vārda fabrika lietošanu - I. Ēdelmane. No Andreja Upīša daiļdarbu valodas pētnieces M.Saules-Sleines mēs uzzinām, ka latviešu valodas runas un rakstu praksē sācis dominēt adjektīvs personisks (formas personīgs vietā). Kārlis Egle norāda, ka viņa dzimtajā novadā Druvienā, un arī Līzumā un Tirzā ("ko rakstnieki Poruku Jānis, Apsīšu Jēkabs u.c. darījuši pazīstamus visā Latvijā"), sagrozīti vietu vārdi. Uriekstes vietā jāsakot Ureikste, bet Pērļa krogam, silam un dzirnavām neesot nekāda sakara ar pērlēm (nepareizi : Pērles krogs u.t.t. ) . Tāpat neesot vis Saltupe, bet gan pusmuiža Saltups. Savās piezīmēs sirmais literātūrvēsturnieks vēl piemetina, ka neesot pareizi, ja vārdu Poruks izrunā ar divskani "uo" (=o) pirmajā zilbē.
No kurienes radušies tādi latviešu vārdi kā žeberklis, ķepuroties, paģiras, karalis, kareivis, žilbt, ķirmis, snuķis, sādža, veikals? Visi minētie un vēl daudzi citi, kā to saistoši paskaidro M. Brence, ir lituānismi. Kontakti ar brāļu tautas valodu bijuši visai svētīgi - mūsu valoda bagātinājusies ar labskanīgiem vārdiem.
Ne tā tas ar dažu Vidusāzijas un Kaukaza tautu valodu vārdiem. "Pārcentīgi" tulkotāji pēdējos gados nopūloties izrotāt savus tulkojumus ar dažnedažādiem šo valodu vārdiem, it kā austrumu kolorīta uzburšanai. Nederot, piemēram, teikums "Aksakāl, kas jums tur atunkurā?" Kāpēc nevarot pārtulkot visu teikumu no ķirģizu valodas, jautā tulkotāja M. Šūmane. Latviski tas būtu tā: "Sirmgalvi, kas jums tur pagrabā ?"
Vienā no gaŗākajiem rakstiem H. Bendiks aicina normēt zilbju intonāciju. Rīgas teātŗu aktieŗi un radiodiktori vēlamās nestieptās intonācijas aizstājot ar stieptām, tādējādi padarot vārdu izrunu "nedabisku, netīkami mākslotu, tīši manierīgu" un radot dažkārt "pārpratumus runas satura uztverē" (Dīgstošu ) zālīti viņi pārvēršot par (balles ) zālīti, augstumu jauc ar aukstumu u. tml. Skatuves un mikrofona runas meistariem viņš ieteic biežāk ieskatīties K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcā un J. Endzelīna Latviešu valodas gramatikā. Bez tam viņš vēlas pēc iespējas ātri pieredzēt tādas vārdnīcas izdošanu, kas "reizē ar vārdu pareizo rakstījumu dotu arī tā pareizo izrunu, šā rakstījuma literāri pareizo lasījumu".
Redakcijas kollēģijas ievadvārdos izteiktā cerība pieredzēt šāda veida krājuma parādīšanos nākotnē daļēji piepildījusies. (Šā gada sākumā izdots Latviešu valodas kultūras jautājumu otrs laidiens, galvenokārt par atsevišķu vārdu lietojuma problēmām. Tas ir panākums, lai arī ne visai iespaidīgs, grūtajā cīņā pret Maskavas lielkrievu šovinistu tendenci iznīcināt un izdzēst nacionālās īpatnības nacionālās formas "vistautu katlā". Novēlēsim sekmes arī turpmāk.
Rolfs Ekmanis