PA BALTU PĒDĀM
Arnolds Spekke, Balts and Slavs: Their Early Relations. Alpha Printing Co., 1965 (ofseta technikā), 113 lp.
Sākoties tautiskajai atmodai, radās lielāka interese par mūsu un mums radniecisko tautu senvēsturi. Senajos "brīvestības laikos" apspiestās tautas modinātāji centās rast dažādas rekvizītes nacionālās apziņas veidošanai un stiprināšanai. Arī tad, kad mūsu vēstures pētīšana ievirzījās zinātniskās sliedēs, koncentrēšanās uz mūsu senlaiku un agro viduslaiku vēsturi bija raksturīga latviešu historiografijai, kas izveidojās sīvās polemiskās cīņās ar sveštautiešu (galvenokārt baltvācu) vēsturniekiem. Likās dabiski, ka svešinieku sagrozītā, noniecinātā vai noklusētā latviešu (baltu) vēsture jāsāk celt no pašiem pamatiem - no senākajiem laikiem. Nav tāpēc brīnums, ka 20. gadsimta Latvijas vēsturi (mūsu polītiskā nacionālisma, revolūcionārā sociālisma un valsts tapšanas vēsturi) Latvijas universitātē nemācīja, kaut gan labā daļā vēstures studentu interese tieši par šiem jautājumiem bija liela. Latviešu vēsturnieku jauno maiņu smagi skāra kaŗš un dažādas okupācijas varas, bet tie nedaudzie, kas nokļuva rietumos, ievadīja jaunu virzienu latviešu historiografijā, noteikti pievēršoties jaunāko laiku vēsturei.
Profesors A. Spekke, nebūdams pēc izglītības vēsturnieks, ir ilgus gadus nodarbojies ar vēsturi un šai laukā turpina agrākās tradicijas, t.i. ar lielu mīlestību nododas baltu seno laiku un agro viduslaiku vēsturei. Nav šaubu, ka tur vēl daudz kas darāms. Šiem jautājumiem tad arī pievēršas viņa publikācija Balts and Slavs: Their Early Relations, kas aptveŗ piecus dažādus apcerējumus, bibliografiju un pielikumu, kuŗā apskatīti jaunākie pētījumi šajā nozarē. Atsevišķos priekšvārdos latviešu lasītājiem autors norāda, ka seno baltu vēsture ir maz ievērota vispārīgajā historiografijā un tas, kas par to zināms, galvenokārt nācis no baltu ienaidnieku vai viņu kaimiņu (šie jēdzieni bieži vien ir identiski) darbiem. A. Spekke paskaidro: "Esmu vienmēr sajutis apvainojumu savai tautai kā tīri personīgu apvainojumu." -
šī aizvainotība visnotaļ jūtama viņa apcerēs, kas pieskaŗas vairākiem interesantiem jautājumiem - baltu cilšu senajām, daudz plašākajām robežām, ūdens ceļiem un valkām (portages), vaŗagiem, slavu (un vēlāk ģermāņu) ekspansijai, zudušajām ciltīm - jātvingiem, sudaviem, senprūšiem, leišu konsolidācijai un ekspansijai un latviešu cilšu likteņiem.
A. Spekke ir rūpīgi vācis seno autoru un chronistu liecības, centies izsekot archaiologu un valodnieku pētījumu rezultātiem un izskatījis labu daļu vēstures literātūras. Visumā tās ir baltu vēsturniekiem zināmas lietas, taču sveštautiešiem un plašākai publikai joprojām pasvešas. Viņš norāda, ka vācu un krievu lielvalstis ir izveidojušās baltu apdzīvotās telpas periferijā, bet pašus baltus tām tomēr ar visu lielo cenšanos nav joprojām izdevies samalt (II apcer., 18. lp.). Autors uzsveŗ valku kā seno robežlīniju nozīmi (II, 16) un tādā pašā sakarā aprāda mežu lielo nozīmi (V, 14 ff ) . Viņš izseko leišu labvēlīgākajam liktenim un to eksplozīvajam spēkam, radot lielvalsti no Baltijas līdz Melnajai jūŗai - tie atradās baltu apdzīvotās territorijas centrā un saņēma pastiprinājumus no radu ciltīm periferijā, kas pašas visvairāk cieta no slavu un ģermāņu "koaliciju" triecieniem (V, 3 ff ). Pareizi aprādīts, ka 13. gadsimts ir baltu izkaušanas laikmets (IV, 4), kad poļi izdara savu lielāko vēsturisko kļūdu, pieaicinot pret senprūšiem palīgā Vācu ordeni (IV, 14). Trāpīts ir viņa formulējums, (IV, 20-21), ka baltus vispirms cenšas iznīcināt ar zobenu, bet pēc tam - ar spalvu, tāpat kā baltu un ķeltu likteņu salīdzinājums (IV, 17). Vārdu sakot autors izraisa lasītāja apziņā dažādas asociācijas un interesantas pārdomas. Viņš sniedz arī labu tiesu vērtīga materiāla, pamudina uz turpmākiem meklējumiem šajā nozarē. Tas nav maz.
Taču A. Spekkes darbā ir vairāki trūkumi, kas šeit jāaprāda. Publikācijas techniskā apdare ir visai vāja un saturā daudz sīku paviršības kļūdu. Nepatīkami, piem., ka Nestora chronikas citātā (I, 4 ), izlaists teksts, kāpēc šī vieta kļuvusi nesaprotama u.tml. Savādi, ka autors pārsteigts par to, ka padomju zinātne tagad atzīst baltu cilšu agrāko tālo izplatību uz austrumiem no viņu tagadējām robežām (pielik., 13-14 lp.). Tas taču tikai apstiprina, cik "likumsakarīga" ir tautu tuvināšanās un saplūšana, kas "perspektīvi ieplānota" jaunajā partijas programmā. Tagadējiem baltiem tikai atliek sekot savu seno radinieku piemēram un nespārdīties pretī "sabiedriskās attīstības likumiem". Nevajadzīgi gaŗi un plaši autors citē dažādus vēsturniekus, lai gan pietiktu ar īsākiem kopsavilkumiem par viņu atziņām, kuŗas būtu vajadzīgs kritiski izvērtēt.
A. Spekke vispār mīl dažādus tekstus un it kā apreibinās ar tiem, bet lasītāju tas lielā mērā gaŗlaiko un mulsina. Viņš ir centīgs avotu un literātūras kollekcionārs, bet ne analize (tekstu kritika), ne sinteze nav viņa stiprā puse. Spekkes darbā reizumis parādās daža laba jauka doma, trāpīgs secinājums un salīdzinājums, bet retāk metodiska avotu izvērtēšana. Viņš bieži aizbildinās, ka plašākiem kommentāriem tam "nav telpas", bet tai pašā laikā nevajadzīgi atkārtojas un izplūst puķainās vārdu straumēs.
A. Spekkes nelaime jau no agrākiem laikiem ir viņa darbu nedisciplinētā izteiksme, daudzie nevajadzīgie iespraudumi un izsaucieni ( "mēs nabaga balti", "Alīses brīnumzeme", "ein Erlebnis" u.t.t.), juceklīgā dispozicija un līdz ar to skaidrības un pārskatamības trūkums. Nav viegli mainīt savu ierasto stilu un darba veidu. Bet mūsu cienījamam senioram tas būtu jāmēģina - lasītāju un lietas labā.
Uldis Ģērmanis