ĪSTENĪBAS ATSPĪDUMI VAI VĪZIJAS?
Tālivaldis Ķiķauka, Tramvajs tuksnesī. Stāsti un noveles. Minneapolē: Tilts, 1965. 285 lp. Ilgvara Šteina illustrācijas.
Retai
grāmatai būs tik izdevies nosaukums kā Tālivalža Ķiķaukas debijas stāstu
krājumam - Tramvajs tuksnesī: vārdos uzburtā glezna vienā
laikā pauž autora abas galvenās noslieces. Ņemot vienu vai otru vārdu par
normātīvo, lasītājs gleznā var atklāt to nesaskaņu vai absurdu, kas raksturo
satiru. Turpretim, ja abus vārdus ņem kā nedalāmu jēdzienu, kur viena daļa
neizvērtē otru, glezna kļūst noslēpumaini mulsinoša, simbols, kas prasa
apslēptās nozīmes atklāšanu.
Latviešiem nav bijusi satiriķu pārpilnība. Jau tāpēc vien Ķiķaukas darbi apsveicami; turklāt satiriskajos stāstos autora talants atradis pieejamāko izpausmi. Satiras stils ir vienmēr sava veida pārspīlējums, pilns vairāk vai mazāk atklātas rotaļāšanās ar vārdiem. Tas ir līdzeklis, ar kuŗu autors publiku, pašai nemanot, nostāda uz piemērotās uztveres plāksnes, kur tā ar nepatīkamu pārsteigumu greizajā fantazijas spogulī var, vismaz daļēji, saskatīt pati sevi. Satiras uzdevums tātad ir pārvērst ienīstu vai nepieļautu īstenību pievilcīgi groteskā fantazijā un tādā veidā atbruņot cenzūru, kas sarga pašapziņu. Ne visiem satiriķiem izdodas stila izraisīto patvaļību tiktāl sagrožot, ka tā pakļautos visas kompozicijas mērķim un neizvērstos par pašmērķi. Ar maz izņēmumiem (piem. "Divatā ar sēņu viru"), Ķiķaukam tas izdevies; līdz ar to viņš turpina Ērika Ādamsona pēdās.
Šo abu rakstnieku stila radniecība ir tiešām tuva. Abi labprāt lieto teikumus ar sastāvdaļām, kas viena otru ironiski atsveŗ, vai uz viena teikuma pavediena uzveŗ nedabiski daudz gramatiski līdzīgu sastāvdaļu. Daudzie apzīmētāji, atsevišķi ar dažāda svara nozīmi, ierindoti viens otram blakus, it kā tie būtu vienlīdzīgi, noslīgst uz kopējā, zemākā līmeņa. Nedabiskais pārslogojums izraisa humoru: "Pēc tam, kad viņa bija piedalījusies neskaitāmos rakstnieku cēlienos, rītos, kokteiļos, dzejnieku vakaros, dziesmu svētkos, arī parastās sarunās viņa aizvien vairāk sāka pielietāt savu dzejisko skandēšanas stilu" (93. lp.). Dažreiz šis paņēmiens panāk tiešām varenu ironijas crescendo: "Viņa spējas ar cilvēkiem izrīkoties, kundzēm mazliet iekniebt, vecākus vīrus iedrošināt, meitenes pamācot, skautiem vēlīgi uzsaucot, sestdienas skolas skolēnus pasmīdinot un ar mācītāju sarokojoties-viss tas viņu cēla ļaužu acīs un daudzi šajā mazajā cilvēkā saskatīja nākamo ministru" (92. lp.) Bet ja Ādamsona satira, līdzīgi Gogoļa satirai, svārstās uz robežas starp sentimentālu karikatūru un grotesku, nevarot izšķirties, vai kariķētos tēlus apskaut vai atgrūst, Ķiķaukas asmens ir asāks un tā grieziens noteiktāks. Satiriķi, kas uz savu ieroci, t.i. rakstīto vārdu, raugās nopietni, par vienu no pirmajiem mērķiem izvēlas tos, kas rakstnieka vārdu nelietīgi velti valkā. Aleksandrs Poups savā Muļķiādē (The Dunciad) iemūžināja savus literāros pretiniekus un arī vienkārši arrogantus skribentus ar pretenzijām uz literātūru fantastiski groteskās pozēs kā tukšgalvjus, līdējus, uzpūtīgus ģeķus un nemākulīgus atdarinātājus. Arī Ķiķauka neapietas saudzīgi ar rakstniekiem, kas pārtiek no illūzijām un pretenzijām. Viens no viņiem ir Džons Rožlapa, alias Vilis Vērnieks ("Divi vienā"), kas, barodams savas alkas pēc ievērības, ar dažādiem alliterējošiem segvārdiem publicējas latviešu presē visās pasaules malās un tā viens pats radis jaunu dzejas virzienu - "komiski episko": "Kuŗš gan no mūsu dzejniekiem ir reizē publicējies 37 valstīs?" sprieda Vilis un momentā jutās kā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs. Šāds postenis bija augstāks par pārējiem - pat firmas prezidents pēkšņi likās sīks, nejēdzīgi aprobežots, organisks vecītis. Juzdamies svarīgs un iedomādamies, ka ir pasaules centrā, viņš sāka rakstīt tālāk:
Vijole mana
Tev nebija gana -
Savādās stīgas, sīkais
stāds bij laidis saknes
iekšpusē un pārtika no
Stradivārija līmes".
"Jubilejā" mēs sastopam jubilāru proziķi Ādolfu Stērsti, kura "stils bija tikpat neizteiksmīgs kā aparts un nolīdzināts tīrums, kur visi kukuržņi bija sakapāti putekļos, izretināti bez jebkāda sabiezinājuma, bez patosa, bez trauksmainās romantikas, bez spītnieka mērķtiecības, bez eksistenciālista nervozā egoisma, bez dzejnieka iztēles, bez reālista plānveidības" (86. lp.). Kādai dzejniecei, kas piedalās jubilejas svinēšanā, Stērstes darbi "atgādināja mīklu [sic!], sakrautu vienmērīgos steros, un tā vien likās, ka, ja šiem steriem galos atņemtu stutes, vārdi momentā sakristu chaotiskā čupā" (93. lp.). Spriežot pēc jubilāra prozas parauga, ko paši novelē varam lasīt, dzejniecei kā lasītājai pilnīga taisnība, bet kā dzejniece viņa fabricē ne mazāk nebaudāmus darbus, kaut citu iemeslu dēļ. Lilija Treimane pārstāv tos rakstniekus, kas pārtiek no pagātnes romantisma atblāzmas un padodas izplūdušiem jūtu viļņiem: "Viņa runāja ar sirdi un rakstīja ar jūtām un visu savu sievišķību viņa ielika savos sonetos, Petrarcha likumus ievērojot. Viņas vārdi skanēja kā zvans dzidrā aiterī un par melniem mākoņiem viņa pat sapnī neiedomājās. Viņas dzeja bija liriski notonēta, impresionistiski izgaismota, kur bez kontūrām, domas pastaigājās jūtu dārzos un te mājoja viņas lielie gari. Te viņa tikās ar Aspaziju, te bija viņas Annele..." (63. lp.). Seko arī šīs dzejnieces gara mantu paraugs, kas ar savu neapvaldīto orātoriskumu un pārspīlēto patosu noliek citēto raksturojumu ironiskā gaismā un atņem tam šķietamo pievilcīgumu. Viņas vārdi var gan skanēt "kā zvans dzidrā aiterī", bet tiem nav arī vairāk jēgas kā zvana skaņām. It vienmēr dažādu rakstnieku, kritiķu, redaktoru tipu satirizējumos Ķiķauka ļauj mums saskatīt īstenību cauri egoisma rožainam plīvurim, dodot mums nobaudīt šo cilvēku ražojumus.
Rakstīšana, kaut rakstniekam galvenais, protams, nav vienīgais izteiksmes veids, kas, nemākulīgi apejoties ar valodu, var notrulināt mūsu uztveres spējas. Paliek vēl mums visiem kopējā runāšana, tāpēc arī Ķiķaukas satira noliek nesaudzīgā gaismas kūlī dažādus runas vīru architipus un atklāj viņu vārdu straumes pirmavotu to neizmērojamā patmīlībā un prāta tukšumā. Pašieceltais sabiedrības pārstāvis un kārtībnieks, cenzors un ultrapatriots Lielmanis stāstā "Jubileja", savas mūzijas apgarots, pie intima viesību galda ar raksturīgu patosu jubilāru uzrunā it kā visas latviešu kolonijas klātienē; viņa faktiskā publika ir tikai astoņi cilvēki, bet runas īstā auditorija ir runātāja paša auss: "Mūsu mīļais rakstnieka kungs! Mans mīļais Stērzes kungs! (Lielmanis bieži uzvārdus izrunāja nepareizi.) Jūs esat mūsu latvietības celms. Visu klātesošo un visu pārējo latviešu vārdā, pārstāvot visas organizācijas, korporācijas un konkordijas ieskaitot, es nesu jums īstus un neviltotus latviskus sveicienus, un mūsu tautas brālim uzsaucu trīsreiz: lai dzīvo sveiks! Un tā meitiņ', ko viņš mīlē, lai dzīvo sveiks!" (92. lp.). Stāsta beigās Ķiķauka novietojis ironisku sarežģījumu ar fatālu iznākumu: sevī noslēdzies komūnists un fantasts Leja nošauj šovinistisko balamuti un pats krīt no vāzes belziena pa pakausi.
Kā sabiedrības kritiķis - satiriķis - Ķiķauka spēj izveidot par tveŗamiem tēliem un likt darboties tipiskās situācijās tai banālitātes un ģeķības tīrajai esencei, kuŗu mēs daudz atšķaidītākā (un tāpēc nebaudāmākā) veidā sastopam gandrīz visās publiskās sanāksmēs (un starp latviešiem, šķiet, arī privātajā dzīvē). Tā stāstā "Rēnā gaisma" kāda literāra žurnāla aizkulisēs par galveno dzinējspēku parādīta dažāda veida patmīlība, kas bieži iznīcina spējas saredzēt lietas reāli un saskaņot visas rīcības uz kādu racionālu mērķi, un to vietā izraisa alkas uzspiest savu zīmogu visai apkārtnei, to pārveidot savā izskatā. Viens šāds raksturīgs apzīmogošanas veids ir neskaitāmu bezfunkcijas rituālu izstrādāšana:
"Dibenistabā Aivars Rieksts ar Kalnu pārrunāja, sēdes kārtību un, cik redzams, gatavojās sākt. Rieksts no portfeļa izņēma svečturi, diezgan nemākulīgu amatnieku ražojumu un trīs baltas sveces, kuŗas viņš iesprauda lēnām, kā rituālu darot. Pats atkāpās un apmierināts piemiedza, acis. Paskatījās, kur var nogriezt istabā spuldžu gaismu, sakārtoja papīrus un atvēra protokolu grāmatu.
Aivaram Riekstam patika sēdes: tās viņam aizstāja sprediķus baznīcā un viņš uz tām gatavojās jau laikus, vienmēr ieradās tīrs, iesmaržojies, gludi sasukātiem matiem, precīzi sasietu prievīti, baltu kreklu, pieskaņotām zeķēm un lietussargu. Viņam tīri labi būtu paticis valkāt getras un acī monokli, taču pašreizējā mode neatļāva šādu pušķošanos. Nagus viņš apkopa līdz pēdējam sīkumam, rokas iezieda ar mīkstu krēmu, balsi pieskaņoja izskatam, un tāds ieradās sēdēs" (273. lp.).
Caur Riekstu mūs atkal uzrunā tik tīri destillēta patmīlības esence, ka vismaz daļa no viņa vārdiem jācitē:
- "Paldies. Paldies par jauko klusuma brīdi", pārtrauca Rieksts un iesāka: "Mīļie draugi, kollēgas un darba biedri: Pēc tam, kad Rēnā gaisma ir no jauna ieplūdusi mūsu ķermeņos, mūsu sirdīs un tā mūs no jauna spēcinājusi, es, Rēnās gaismas apgāda vadītājs, jūtos prieka pārņemts, jo es redzu, ka mūsu pūliņi nav veltīgi. Žurnāls, kuŗu mēs visi rūpīgi apkopjam, laistām, ravējam, nu beidzot nes augļus. Paldies par to jums visiem no visas manas sirds" (274. lp.).
Mākslotais svinīgums, no reālitātes atbrīvojusies neapvaldītā metaforika, spēle ar cēlām, bet, pastāvīgā pieprasījuma dēļ, notrulinātām jūtām - viss tas raksturo neskaitāmas īstas runas, kas runātas tikai paša runātāja ausij. Ķiķaukas acs redz ar proverbiālo vanaga asumu. Atmaskojis patmīlību tās dažādajās maskās, viņš prot to arī nostādīt mūsu priekšā prožektoru gaismā, lai mēs ieraudzītu, cik nožēlojama tā ir.
Jaunā rakstnieka simboliskie un sirreālistiskie stāsti apskata stipri dažādus jautājumus. Daži no šiem stāstiem ir tik tālu no jebkādas īstenības, ka trūkst uzticamas pieejas to jēgai. Saprotams, pastāv iespēja, ka vienīgā jēga ir lasītāja pārdzīvojums, uztverot gaŗām slīdošo vārdu virkni, kas vietām kā televīzora elektronu strūkla uzbur svešu ainavu. Pie šīm mulsinošām mīklām pieder "Ar putniem zaļā dārzā.", "Aiz septītās ielas", un "Mākonim slāpst". Citos stāstos reizēm pavīd kā īstenības rēgs, kas šķietami piesolās būt par ceļvedi labirintā, bet pēc pāris soļiem atkal pazūd. Tā, piem., "Tramvajā tuksnesī" varam gandrīz saskatīt allegoriju par trimdinieku un Padomju "dzimtenes" emisāru sakariem, kas beidzas ar plānveidīgu nodevību. Tomēr ļoti daudz šai stāstā nepadodas allegoriskam iztulkojumam, un jēgas iespējas paliek stipri dažādas.
Ja stāstījums nav saprotams ar pastāvošo mentālo katēgoriju palīdzību (tādas būtu vēsturiskais laika tecējums, ģeografiskā vide, sabiedriskās normas, iespējamība zināmo dabas likumu robežās), tad tas var pārliecināt ar savu tiešamību, savu neapgāžamo lietišķību, savu uzskatāmību. Šeit slēpjas Kafkas darbu gandrīz hipnotiskais iespaids, piem. stāstā "Die Strafkolonie". Arī Ķiķauka šo uzskatāmību, kas ir sirreālistiskās iztēles mugurkauls, vismaz titulstāstā sasniedzis. Citur viņš nereti koncentrējas iezīmēt kādu detaļu un izlaiž no acīm tās sakarus ar apkārtni, t.i. vispārējo uzskatāmību. Tāpēc kopiespaids dažkārt paliek nesakarīgs, it kā autors nebūtu varējis visu savu plašo fantazijas ainavu pietiekami sīki izdomāt (piem. "Ar putniem zaļā dārzā"). Bet jautājums par šo stāstu intellektuālo jēgu arī ar asāk tvertu uzskatāmību nebūtu atbildēts. Var jau būt, ka aiz šīm krāšņajām norisēm slēpjas sistēmatiska simbolika. Tad, tāpat kā Bleika (Blake) un Jeitsa (Yeats) vīziju tulkojumos, būs jāiziet no vīzionāra paša norādījumiem, kādu mums vēl nav.
Ķiķaukas talanta slieksmes, šķiet, daudz sola abos virzienos - satirā un simbolikā. Lieki minēt, kuŗa dominēs, bet ceru, ka tā nebūs simbolika. Pēdējā patlaban tik izplatīts literātūras paveids un tās technika tik pazīstama, ka apmierinošu, pat teicamu simbolistisku kompoziciju nav vairs grūti uzmest. Laba satira toties ir daudz komplicētāka un prasa daudz pilnīgāku valodas izteiksmes spēju pārvaldīšanu - tāpēc tā tik reta.
Ojārs Krātiņš
