ATSPULGU PASAULE
Zenta Liepa, Vaŗa gredzens, dzejoļi, Alfrēda Kalnāja apgāds Čikagā, 1965. g.
Vaŗa gredzena dzejoļi sašķiŗoti pa vairākām nodaļām - Zied tālums, Vizošās kurpes, Vāravas dziesma, Klusuma klosterī, Zaigodama lapa krīt, Lāstekas, Liepziedu lasītāji -, bet šīm nodaļām maz atšķirību savā starpā. Liepas dzeja gandrīz vienmēr līdzinās kāda šī krājuma dzejolī raksturotai atspulgu pasaulei, kuŗā viss kļūst jaukāks (dažs teiktu - izskaistināts):
Mājām tur spožāki logi,
Spožas acis tam, kas tur ieiet,
Atspulgu
Durvis atveras mirdzot.
. . . . .
. . . . .Vējš slāpju tuksnesī kvēlojis
Atspulgu gobā maigs ielaižas,
Norimdams
Žūžo. (32. lp. )
Diemžēl, daudzi Liepas dzejoļi it kā liek salīdzināt ar skaistu, bet jau pārāk rēgulāru un līdz ar to drusku gaŗlaicīgu zilacainas filmu gaišmates seju - gribas kaut kā interesantāka, iezīmīgāka, asāka, raksturīgāka, kaut arī šaurākā nozīmē ne gluži tik daiļa. Tur, kur aistētizētajā skatījumā pavīd kaut kas dīvaināks, neparastāks, Liepas dzeja palaikam top ļoti dzīva un pievilcīga (kaut arī drusku „vecmodīga” ). Par piemēru citēšu dzejoli „Naktī” (tam tāda kā attāla radniecība ar Ficdžeralda atdzejoto Omaru Heijamu)
Naktī,
Kā tumšā rožu ziedā,
Mēs ieejam.Kvēla,
Valgi smaržodama,
Tā aizveŗas pār mums.
Mēness
Paliek gaidot maigs
Aiz hiacinšu kalna.Labais,
Mirdzošais draugs,
Pasargā nakti un mūs,
Nakti un mūs. (54. lp. )
Svaigs un iezīmīgs arī šāds pants no cita dzejoļa:
Pār smilšu palodu zemo,
Caur mūžības atvērto logu,
Ziedu sveci zaļš kastanis pasniegs
Uz zaļa un smaržīga zara. (99. lp. )
Tāpat:
Dodiet man dārzu,
Dārzu, kur ziema
Un puķes zem sniega,
Baltu jumtu
Un liesmu aiz loga. (100. lp.)
Dzejniekam, manuprāt, vajadzīga cieša saskare ar ārpasauli, bet viņa fantazijai, domai, izjūtām jāpārveido ārpasaulē vērotais, citādi rodas prozisks kopiespaids, pārmērīgā konkrētība neļauj rasties psīchiskai „gaisotnei”, lirika kļūst „nedzejiska”. Liepas pārdzīvojums bieži ir sākotnēji objektīvs, bet viņš mēdz to stipri vien pārveidot iztēlē, piem.:
Uz sienas atspulgu redzēju -
Gaišs koks tur viļņoja vējā,
Un atšalca dienu gājums man viss
Vēl uzziedēšanā spējā. (70. lp. )
Šī pārveidošana palaikam saistās ar iezīmīgu stilizēšanu. Spilgts piemērs šai ziņā ir dzejolis „Rudenī” (81. lp. ), tāpat „Pelēka diena” (31. lp. ) un - samērā labākais - „Lietū” (25. lp. ). Iespaids, ka Liepa sekmīgi izvairās no proziskām vārsmām, bet kļūst mazliet pārspīlēti „dzejiska”; nav īsta līdzsvara. Viņas dzeja liek domāt par vīzuālās uztveres sašaurināšanos viktoriāņu laikmeta vidusposmā, kad greznojumi istabās bijuši domāti drīzāk atmiņu vai cildenu domu rosināšanai nekā tiešai aplūkošanai - tātad objektīvais aspekts licies nesvarīgs. ( Džons Raskins britu viktoriāņiem atkal „atvēra acis”, bet arī viņam redzes sajūtas stipri piesātinātas ar morāliskiem un filozofiskiem piejaukumiem). Liepa gan jūtīgāka pret skaistumu nekā viktoriāņi, bet objektīvai uztverei arī viņas dzejā maz nozīmes - te nav nekā no franču parnasiešu, piem., Lekonta Delila (Leconte de Lisle) un Heredias (Jose-Maria de Heredia) samērā bezpersoniskiem ārpasaules tēlojumiem. Subjektīvais elements Liepas dzejā pa daļai nomāc citas vēlamās sastāvdaļas resp. rodas manāma vienpusība. Kāds dzejolis („Koku valoda”, 37.-38. lp.) it kā liecinātu par dzejnieces pašas ieskatījumu, ka viņas šauri stilizētā māksla nespēj pietiekamā mērā atklāt dažu dzīves aspektu. Citēšu zīmīgākās rindas:
Maigos pulkos
Tie pasauli apņem,
Dziedinot
Plaukdami aijā,
Bet visu mūžu.
Neatrodu
Vārdus to valodai
Liegai.
Gribētos piebilst, ka veidot aistētizētu, stilizētu, no ārpasaules stipri attālinātu liriku ir noteikti vieglāk nekā pārvērst par dzeju objektīvāku vielu: pirmajā gadījumā daudz mazāka vielas pretestība. Objektīvākai pieejai nepieciešama ļoti laba technika, bet šādai pieejai arī labākas izredzes svaiguma, dažādības, neatkārtošanās ziņā. Būtu jāvēlas, lai Liepai rastos drosme vai patika tiešākā un plašākā veidā pievērsties ārpasaulei.
Jāšaubās tomēr, vai viņa to jebkad darīs, jo viņas pamatievirze pārsvarā romantiska. Par to spilgti liecina kaut vai krāsu simbolisms un citas iezīmes dzejolī „Klusuma klosteŗi”. Šķiet, ka jau tā ierobežotā reālās dzīves pieņemšana Liepas psīchē reizēm pāriet tīri romantiskā sapņošanā un atšķirtībā no ikdienas:
Klusuma klosteŗi zilie
Uz gaismas pakalniem zaļiem –
Rūpes
Tur neiegriežas,
Skaļums aizšalko gaŗām. (62. lp.)
Ārējās formas ziņā Liepas dzeja diezgan vaļīga, lai gan dzejniece nav gluži atmetusi pantmēru un atskaņas; t.s. iekšējā forma stingrāka. Izteiksme laikam visai rūpīgi slīpēta, bet reizēm nepietiekami ekonomiska, drusku liekvārdīga.
Liepa visumā lūko rakstit īstu dzeju, nevis ievadrakstus pantos, poētizētus sprediķus u. tml. Doma, pārliecība ir tikai viens no dzejoļa elementiem, nevis galvenais. Līdz ar to viņas dzeja ir mākslinieciski pietiekami „tīra”. Nobeigumā jāatzīst, ka Liepa ir īsta dzejniece - viņas stilam ir īpatnēja, spontāna nokrāsa, tas ir dzīvs - un šai krājumā ir īsta dzeja (kaut arī mazliet sendienīga „minor poetry”) . Diez cik izcils Vaŗa gredzens gan nav, un tajā traucē zināma vienmulība. Dažu dzejoli, pantu vai rindu tomēr var lasīt ar patiku. Novēlēsim dzejniecei drosmi reizēm izkāpt no atspulgu pasaules un veidot objektīvākas vārsmas.
Gundars Pļavkalns