INTELLEKTUĀĻI UN KORRUPCIJA

 

Alberto Moravia, Attenzione, Milānā: Bompiani, 1985. g.

 

Pirms nedaudz gadiem grupa zviedru rakstnieku deklarēja, ka rakstnieka galvenais uzdevums ir aktīvi interesēties par aktuālām polītiskām un sabiedriskām problēmām, lai skartu iespējami lielu cilvēku kollektlvu ne vien Zviedrijas, bet arī visas pasaules mērogā. Iztirzājot šīs problēmas, rakstnieks varētu audzināt publiku vēlamo ideālu virzienā. Kollektīvisms un audzinošais pozitīvisms šajā deklarācijā radniecīgs sociālistiskā reālisma ideoloģijai. Varbūt pa daļai šīs deklarācijas rezultātā rakstniece Sāra Līdmane, kas bija ieguvusi vārdu ar romāniem, kuŗos attēloti iedzīvotāji izolētā ziemeļu ciemā, devās uz Dienvidāfriku. Tur radās grāmata, kuŗā rakstniece apraksta balto kolonizatoru psīcholoģiju. Grāmatu kritika novērtēja par Līdmanes vājāko. Un var jautāt, vai autentisks romāns par Norrlandes ciemu Zviedrijā nedod lasītājam vairāk nekā virspusīgs Dienvidāfrikas tēlojums arī dziļākai t.s. pasaules problēmu izpratnei.

Līdzīgs jautājums arī atrodams Alberto Morāvijas jaunākajā grāmatā Uzmanība.

Tā kā latviešu periodikā Morāvijas vārds reti minēts, īsos vārdos iepazīstināšu ar šo ievērojamo itāliešu modernistu. Morāvija dzimis 1907. gadā Romā un ieguvis ievērību 1929. gadā ar romānu Vienaldzīgie. Tālākos romānos Nicināšana, Romiete, Agostino un Gaŗlaicība Morāvija ar skaudru reālismu tēlo moderno cilvēku bez gribas un vērtības apziņas, padotu zemapziņas impulsiem, nemitīgi grēkojam pret labāko sevī pašā. Lai attēlotu, cik dziļa ir šī dekadence, Morāvija nevairās ne no atklātas dzimumdzīves, ne no nemorālu izdarību attēlošanas. Šī tendence taču nekad nav pašmērķis. Tai daudzos gadījumos ir tikai simboliska nozīme.

Ārēji jaunākais romāns Uzmanība ir reālpsīcholoģisks ar šādu fabulu. Rakstnieks Frančesko, komūnisma ideoloģijas ietekmēts, iemīlas strādnieka meitā šuvējā Kora un to apprec. Pēc neilga laika viņš atskārst, ka viņa laulība dibināta illūzijā, ka viss cilvēciski labais un vērtīgais slēpjas proletariātā un ka viņam nav nekā kopīga ar raupjo sievieti. Savās domās viņš sāk saukt viņu par šuvēju un viņas ārlaulības meitu par bastardi. Viņš vēl vienmēr dzīvo Koras dzīvoklī, bet viņi dzīvo šķirtu dzīvi. Frančesko, kas raksta romānu, atklāj, ka arī tas ir nepatiess. Viņš atstāj komūnistu laikrakstu, kuŗā līdz šim bijis līdztrādnieks, un kļūst konservatīva laikraksta ārzemju korespondents, pavadot laiku ceļojumos un rakstot virspusīgas reportāžas. Rakstīšana un ceļošana viņam ir kā narkotika, kas palīdz nedomāt par paša pagātni. Viņš necenšas lietas izprast, viņš tikai tās veikli apraksta. Viņa dvēseles stāvokli raksturo vārds neuzmanība, t.i. neapzināšanās, gara trulums. Uz īsu laiku atgriežoties savā dzīvoklī pēc vairākiem gadiem, Frančesko saņem anonimu vēstuli, kuŗā viņu informē, ka Kora bez šuvējas amata tur atklātu namu. Pēkšņi Frančesko sāk interesēties par sava nama korrupciju un iepazīstas tuvāk ar pameitu Gabriellu, sauktu Babu. Frančesko sāk viņu izjautāt par Koras dzīvi un uzzina, ka Kora uz savu atklāto namu vedusi arī meitu jau četrpadsmit gadu vecumā, iekams tā pati atbrīvojusies no šīs pazemojošās dzīves. Frančesko meklējumi Koras pagātnē kulminē, kad viņš atskārst, ka pirmais vīrietis, ko Baba satikusi atklātajā namā, ir viņš pats. Zemapziņā viņam uzvandās aina, kuŗā viņš, ienākdams pa durvīm, redz pameitu sēžam ar muguru pret durvīm un seju pret spoguli. Tikai tad, kad viņš šai spogulī spēj saskatīt arī savu seju, viņš izpratis sava nama korrupcijas iemeslus — tie ir viņā pašā. Būdams neapzinīgs un truls, viņš ir atstājis pameitu savam liktenim, dodamies ceļojumos meklēt problēmas un korrupciju citos, tāpat kā Oidips, kas savas zemes posta iemeslus meklē ārpus sevis.

Saistošākā persona romānā ir Baba. Morāvija, kas ar neparastu veiksmi tēlojis sievietes psīcholoģiju savos romānos, te pirmo reizi radījis sievieti, kas pirmā kārtā ir cilvēks. Viņas tēlu gribētos uztvert kā jaunā, garīgā, apzinīgā cilvēka ideālu. Baba ir cilvēks bez saknēm un tradīcijām. Viņas tēvs ir viņai nezināms vācu kaŗavīrs; un māte Babai nav spējusi dot nekā cita kā vienīgi pazemojusi to, padarīdama par objektu savā tirgū. Patēvam, kas nācis no pilsoniskām aprindām, nav nekādas atbildības sajūtas pret pameitu. Taču Baba nepārmet mātei, ka tā degradējusi viņu par tirgus preci. Kad Frančesko viņai jautā, kāpēc viņa māti nenīst, Baba atbild: „Viņa ir mana māte. — Es nezinu, kamdēļ to mīlu, tiešām nezinu, bet jūtu, ka to mīlu ar katru dienu vairāk.” Viņa saprot, ka Kora negrēko aiz ļaunuma, bet gan tādēļ, ka pilnīgi nespēj saprast augstākas vērtības. „Es domāju, ka Kora dzīvo savā pasaulē, kas viņai liekas vienīgā iespējamā un labākā. Dažreiz viņa saskaŗas ar citu pasauli un tad uz brīdi viņa atskārst, ka bez viņas pasaules ir arī citas. Viņa to ieskata, taču ar sakostiem zobiem”.

Babas jūtas pret patēvu ir sarežģītas. Kaut viņa nepārtraukti atkārto, ka vēlas būt Frančesko meita, viņa jūt to pievilcīgu arī kā vīrieti, kas ienes viņu attiecībās iekšēju spriegumu. Kad Frančesko nāk pie atziņas, ka arī viņš piedalījies Babas pazemošanā un ka vēl joprojām, brīžiem tāpat kā Kora, viņš to uzskata par bastardi, nevērtīgu indivīdu un rotaļājas ar domu izmantot to saviem mērķiem, viņš vēlas zināt, ko Baba jūt pret viņu. Baba atbild: „Grūti pateikt. Jūtu to pašu, ko pret Koru. Pateicību. Pateicību, kas nāca vēlāk. Papriekšu nomira vecā Baba, naīva un trula. Baba, ko redzēji spogulī, ir mirusi. Baba, kas tagad jūt atzinību pret tevi un Koru, ir jaunā Baba, kas, kā tu jau teici, grib, lai Kora būtu viņas māte, tu viņas tēvs un viņa jūsu meita”.

Ciniskais un ar atklātiem dzimumdzīves tēlojumiem pazīstamais Morāvija radījis tēlu, kas pēc tīri kristīga parauga ir sapratis, ciešanās pārtapis, piedevis un prasa no savas apkārtnes aktīvu mīlestību.

Kaut romāns ļoti pārliecina reālpsīcholoģiskā plāksnē, gribētos ar diezgan lielu ticamību apgalvot, ka tas galvenokārt ir simbolisks, ka Frančesko problemātika reprezentē modernā Eiropas intellektuāļa dilemmu: saskatīt cilvēku pazemošanu savā apkārtnē. Kaut Frančesko atkrišana no komūnisma grāmatas sākumā pirmā kārtā liek domāt par komūnisma korrupciju, taču simboliku var tikpat labi attiecināt uz kolōniālismu un kapitālismu. Frančesko novēršas no šīs korrupcijas un vēlas tās galu, neapzinādamies pats savu atbildību šajā cilvēka degradācijā. Tikai kad uzmanība ir sakāpināta un zemapziņas spogulī saskatīti arī paša korrupcijas līdzdalībnieka vaibsti, komūnisms var mirt, kā romāna beigās mirst Kora.

Bez šīs problemātikas romānā svarīga ir diskusija par rakstniecību. Pēc virspusīgās žurnālistikas, ko Frančesko producējis ceļojuma laikā, viņš beidzot grib rakstīt autentisku un patiesu romānu. Morāvijas domas par tagadnes rakstniecību ironiski izteiktas Frančesko sarunā ar redaktoru Konzolo: „Tu man jautā, kas ir rakstīšanas modernā formula? Es tev atbildēšu ar līdzību: zini, slīdošās kāpnes preču namos, pa kuŗām ļaudis kāpj un slīd, arvien tomēr paliekot uz tās pašas kāpnes. Kādam nolūkam izgudrotas slīdkāpnes vai citas mašīnas? Lai aiztaupītu laiku un piepūli. Un tavi raksti, proti, aiztaupa laiku un piepūli lasītājiem. Tie, kas, tā sakot, uzkāps ar kājām uz pirmās rindas, tie, skaties kur ne, bez mazākās piepūles, nemanot kā pēc burvja mājiena, atradīsies pie beidzamās. Viņi nav kustējušies, raksts ir kustējies, šodien vajag rakstus kā tavējos. Tu esi lieliski izpratis, ka lasītājs šodien ne tikdaudz grib lasīt kā domāt, ka ir lasījis. Un tavi raksti to viņam dod. Literatūra, neņem ļaunā, ir pagājusi. Mēs dzīvojam industrializācijas laikā un tavi raksti, paldies Dievam, ir labi, lieliski industrijas ražojumi”.

Arī kompozīcijas ziņā romāns interesants. Tas rakstīts kā dienasgrāmata, no kuŗas beigās Frančesko grib izstrādāt romānu. Frančesko vēlas, lai viss viņa romānā būtu autentisks un patiess, ne izdomāts. Taču pat dienasgrāmatā viņš atklāj vēlēšanos pārveidot īstenību pēc saviem mērķiem. Daži epizodi tiek pēc tam demontēti kā nepatiesi un izdomāti. Dienasgrāmatā atreferēti arī viņa sapņi, kas romāna beigās liek Morāvijam jautāt, vai konsekvents reālisms mākslā ir iespējams. Pieprasot sapņiem vietu gan dzīvē, gan mākslā, Morāvija netieši vēršas pret sociālistisko reālismu.

„Lasītājs varētu jautāt: Ja šai dienasgrāmatā daudzas lietas, kā tu pats saki, ir izdomātas, tātad tikai sapņi, kas mums garantē, ka arī lietas, ko tu dēvē par reālām, nav sapņi un ka visubeidzot visa dienasgrāmata nav viens vienīgs izdomājums, tātad sapnis.

Iebildums ir pamatots, bet vienīgā atbilde ir, ka ne vien mana dienasgrāmata ir sapnis, bet arī, kā saka slavens spāņu drāmatikis, visa dzīve. Starpība starp reālām lietām un sapņotām, proti, ir maza. Citiem vārdiem, ja ir taisnība, ka mans romāns gribot negribot jāsauc par reālistisku, tad mana dienasgrāmata rāda, ka reālismam ir robežas, ka neko nevar izslēgt no realitātes, ne sapņus, ne melus, ne vitālo illūziju, kas savā laikā man lika kaunēties, ka esmu dzīvojis. Ja ne citādi, tad vienīgā mācība, ko esmu guvis, lasot savu dienasgrāmatu, ir, ka man varbūt vajadzētu, ja es to spētu, nesapņot zināmus sapņus.”

Ar šiem piemēriem esmu mazliet norādījusi uz problemātiku Morāvijas darbā. Lasot to uzmanīgi, tāpat kā Dievišķā, komēdijā simboliem var atrast vairākus iztulkojumus, šo interesanto nodarbību novēlu katram, kas nevēlas pēc romāna izlasīšanas atrasties uz tās pašas slīdtrepju kāpnes.

 

Aina Siksna