Jaunā Gaita nr. 63, 1967

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

DOKUMENTĒTA PATIESĪBA

Par indiešiem vēsturnieki saka, ka tā esot bezvēstures tauta tādēļ, ka viņi gadu tūkstošiem ilgos tautas likteņus neesot dokumentējuši. Gandrīz visa Indijas vēsture esot viena vienīga teika.

Tas pats, manuprāt, sakāms arī par latviešu tautas un jo sevišķi par neatkarīgās Latvijas vēsturi. To līdz šinī tulkojuši un aprakstījuši nevis kvalificēti vēsturnieki, bet gan avīžnieki bez atbilstošas izglītības, treniņa un zinātnieka atbildības sajūtas, nereti piešķirdami notikumiem un personām tādu nokrāsu un vērtējumu, kādu vēlējies redzēt un dzirdēt avīžnieka maizes tēvs vai pabalstītājs, vai arī vienkārši sekodami acumirklīgām noskaņām un polītiskām kombinācijām.

Jākonstatē, ka tikai tagad un tieši trimdā mums sāk rasties profesionāli vēsturnieki, kas pievērsušies neatkarīgās Latvijas problēmām un kuŗus neietekmē nevēlami spēki no ārpuses, šos jaunos zinātniekus interesē tikai vēsturiskā, pieejamo materiālu dokumentētā patiesība. Kaŗa un okupācijas apstākļos bojā gājušas daudzas vēstures liecības un kapos aizgājuši notikumu līdzgaitnieki ar nodomu neatstājot liecības par savu darbību. Pieejamo Latvijas vēstures avotu tomēr ir pietiekami daudz; ir arī vēsturnieka darbam nepieciešamie dažādu polītisku kombināciju neietekmēti, godīgi zinātnieki.

Kā pats pirmais to zinātnieku vidū, kas pievērsušies Latvijas neatkarības laika vēsturei, minams Čikāgas universitātes vēstures doktors un San Hozē valsts kolledžas vēstures profesors Edgars Andersons. Viņam jau divi plaši darbi, katrs trīs sējumos: viens veltīts Latvijas vēsturei no 1914.-1945. g., otrs — Baltijas vēsturei par to pašu laikmetu. Dr. E. Andersona Latvijas vēstures pirmo sējumu, kas aptvers laiku no 1914.-1920. g. un dos arī pamatīgu pārskatu par latviešu strēlnieku cīņām, tuvākā nākotnē izdos Daugavas apgāds Zviedrijā.

Šoreiz par četriem Dr. Edgara Andersona agrāk publicētiem pētījumiem angļu valodā:

1. „British Policy Toward the Baltic States 1918-1920”, Reprint from The Journal of Central European Affairs, XIX (October 1959);

2. „An Undeclared Naval War: The British-Soviet Naval Struggle in the Baltic 1918-1920”, Reprint from The Journal of Central European Affairs, XXII (April 1962);

3. „Toward the Baltic Entente: The Initial Phase”, Reprint from Pro Baltica: Mélanges dédiées à Kaarel Robert Pusta (Stockholm 1965);

4. „The USSR Trades With Latvia: The Treaty of 1927”, Reprint from The Slavic Review, XXI (June 1962).

Par Latvijas tapšanas laikmetu sarakstīts tik daudz pretrunīgu — un vienkārši ļaunprātīgi izdomātu — teiksmu, tāpēc katram mūsu patriotam, kas par šo jautājumu grib spriest, absolūti nepieciešams izlasīt, ko dažās rindās par fon der Golca, kā arī Baltijas muižniecības īstajiem nolūkiem raksta Dr. Andersons, balstoties uz pašu polītikas veidotāju liecībām. „British Policy...” atklāj īsti velnišķīgus, liela vēriena plānus, kas vērsti pret latviešiem un pārējām Baltijas tautām. Ar cieņu jāatzīmē, ka arī jaunie vēsturnieki Vācijā savās publikācijās nevis uzbrūk mūsu vēsturniekam par šiem atklājumiem, bet atzinīgi izsakās par viņa pētījumiem, kas objektīvi atklāj ne tikai vācu reakcionāru, bet arī citu tautu pārstāvju machinācijas.

Arī britu admiralitātes vēsturnieks Benets savā darbā atzīst, ka mūsu vēsturnieks ir bijis objektīvs un pareizi izvērtējis faktus. Par Dr. Andersona darbā ielikto materiālu bagātību liecina 62 plašas vēres.

Darbā „An Undeclared Naval War” autors pamato un apskata daudzus sarežģījumus un sīkāk apraksta Anglijas cīņu pret lieliniekiem un vācu tieksmēm uzkundzēties Baltijas telpā. Ļoti interesants ir fakts, ka padomju bruņoto spēku virspavēlnieks latviešu plkv. J. Vācietis gribējis Krievijas lielos kaŗakuģus imobilizēt, pārvēršot tos par peldošām Kronštates cietokšņa baterijām. Savu faktisko krievu flotes iznīcināšanas plānu viņš aizbildina ar nedisciplinētām apkalpēm, degvielu un lādiņu trūkumu. Tikai Staļina un vēlāk arī Ļeņina pretestība šī plāna īstenošanu izjaukusi. Ko Vācietis ar to gribējis panākt, līdz šim vēl nav noskaidrots. Tā kā angļi iznīcināja pilnīgi visu Vācijas floti un pa daļai arī Krievijas floti tiešos uzbrukumos Kronštatei un citur, Baltijas valstīm vēlāk ilgus gadus nebija daudz jārūpējas par savas gaŗās jūras piekrastes nosargāšanu. Tekstu papildina 110 plašas vēres. Darbā „Toward the Baltic Entente” uzmanība veltīta iemesliem, kādēļ Baltijas valstis laikus neradīja saistošu un efektīvu savienību, lai tādā ceļā sekmīgi varētu aizstāvēt savu neatkarību ne tikai pret Padomju Krievijas un Vācijas uzmākšanos, bet arī pret Polijas avantūristisko un Baltijas valstīm ļoti kaitīgo polītiku un intrigām. Var tikai pabrīnīties par šo triju Baltijas valstu kādreizējo polītiku un naīvo polītiķu domāšanu, kas, diemžēl, nav uzlabojusies un mūsu ienaidniekiem par prieku turpinās bieži tādā pašā virzienā vēl šodien. Ceturtais darbs, „The USSR Trades With Latvia” dod pamatīgu ieskatu kādā ārēji sīkā, bet nozīmīgā problēmā — tirdzniecības līguma nolīgšanā starp Latviju un Padomju Savienību 1927. gadā. Latviešu tauta vēlējās godīgi sadarboties ar visiem kaimiņiem, bet cik gan intrigu un savtīgu aplēsumu nedominēja rietumu valstu, krievu, vācu un mūsu pašu polītiķu domāšanā un darbībā? Kaut arī darbs pirmā acumirklī šķiet veltīts neinteresantai saimnieciskai problēmai, kļūst skaidrs, ka šo problēmu apēnojušas visplašākā vēriena polītiskas kombinācijas, kam sakars ar „lielās pasaules” polītiku. Darbu bagātina 69 vēres. Mūsu „vēstures literātūras” lasītājs ir audzināts nekritiskās tradīcijās un būs pārsteigts par milzīgo darbu, kas ielikts avotu pētīšanā un visa teiktā „legalizēšanā” vērēs šķietami nelielu problēmu apskatē. Jācer, ka Dr. Andersona darbs „izlutinās” mūsu lasītājus un padarīs tos kritiskākus. Melu stāstīšana un tautas maldināšana, ko veic mūsu „vēstures taisītāji”, reiz jāizbeidz.

Pēteris Dardzāns

 

 

 

NE VAIRS VIENKĀRŠA VIRTUOZITĀTE 

Diriģents Arvīds Jansons Halles orķestŗa mēģinājumā Bradfordā (St. Georgs Hall) 1967. gada ziemā Foto: Telegraph and Argus, Bradford, U.K.

Arvīds Jansons laikam būs līdz šim vienīgais latviešu diriģents, kas plaši atzīts starptautiskā mērogā, šī gada februāŗa beigās un marta sākumā viņš kā viesdiriģents beidza Halles orķestŗa pavasara koncertu sezonu ar koncertiem Hudersfīldā, Hullā, Līdsā, Bradfordā, Šefīldā un Mančestrā, šī ir jau trešā reize, kad Jansons diriģē Anglijā.

Dzimis 1914. gadā Kurzemē, Jansons jau agrā bērnībā uzrādījis muzikālas dāvanas. Formālo māksliniecisko izglītību viņš ieguvis Latvijas konservatorijā, ko beidzis kā vijolnieks. Pēc tam diriģējis Liepājas operā, vēlāk Nacionālajā operā (vācu okupācijas gados), arī Rīgas filharmonijas orķestri. 1952. gadā Jansonu aicināja par Ļeņingradas filharmonijas galveno diriģentu. Sekojuši panākumiem bagāti koncerti ārzemēs, piemēram, Tokio Japānā. Kā viesdiriģents vai arī ar Ļeņingradas filharmonijas orķestri Jansons koncertējis Austrumvācijā, Čechoslovakijā, Ungārijā, Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Somijā, Norvēģijā, Itālijā un Grieķijā (Atēnu festivālā). Šogad viņam vēl paredzēti koncerti Parīzē un Madridē. Reti kādam prasīgie angļu mūzikas kritiķi veltījuši tik cildinošas atsauksmes kā Jansonam. Tās, intervijas ieskaitot, pēc katra koncerta bija lasāmas lielajos dienas laikrakstos. No recenzentu atziņu un vērtējumu summējuma izriet, ka Jansons ierindojams starp mūsdienu visspējīgākajiem un dinamiskākajiem diriģentiem. Ar sevišķi labu techniku bruņotam, viņam piemītot apskaužama izjūta ‘izprast komponista nodomus’. Tāpēc Jansons, saka kritiķi, var atļauties iztikt bez pārspīlējumiem un liekas novirzīšanās no ‘teksta’; skaidrām līnijām un ar dziļuma perspektīvu viņš spēj efektīvi parādīt darba muzikālo ideju. Jansonu uzskata arī par modernista Šostakoviča mūzikas labāko ‘tulkotāju’. Tāpēc Halles pavasara koncerta sēriju programmā redzama vieta bija ierādīta relatīvi maz pazīstamai Šostakoviča Piektajai simfonijai. Larners (The Guardian) raksta, ka Jansons sevišķi izcēlies ar Šostakoviča Piektās simfonijas brīvo, bet neparasti dinamisko interpretāciju; un Horsfols (Telegraph And Argus) atzīmē, ka populārā, bet allaž pasaldi atskaņotā Čaikovska Ceturtā simfonija, Jansona zižļa vadīta, stipri pārsniegusi vienkāršas atskaņojuma virtuozitātes robežas, tā dodams šim darbam reibinošas dimensijas. Arī Bradburijs (The Yorkshire Post) konstatē, ka Jansons ar Čaikovska Ceturtās simfonijas atskaņojumu nepārprotami parādījis sevi par ģeniālu diriģentu ...

Diriģents Jansons ielūgts 1968. gadā diriģēt Londonas „Festival Hall”.

Laimonis Mieriņš
 

 

 

TREŠĀ ALTERNATĪVA

Mūsu rokās nonācis pirmais Latvijas tautsaimnieku pētījums par darba spēka plānošanas un izvietošanas problēmām, šī ļoti ierobežotā metiena (800 eks.) grāmata [Trudovye resursy Latvijskoi SSR (Latvijas PSR darba resursi). Rīgā: LPSR ZA izdevniecība, 1964], adresēta šaurām speciālistu aprindām. Nomināli grāmatā izvērtēti darba spēka racionālās izmantošanas aspekti, bet faktiski autoru uzmanības centrā ir svarīgais darba resursu „importa” jautājums.

Darba spēka pieprasījumu Latvijā nosaka ilgtermiņa plāni (piecgades vai septiņgades), kas nosaka territorijas saimnieciskās attīstības galvenos virzienus. Un ne tikai tos vien. Regulējot dažādas darba resursu maiņas, ilgtermiņa plāni regulē Latvijas iedzīvotāju mechanisko pieaugumu, un līdz ar to arī iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Varam runāt par trim iespējamiem plāna variantiem:

1. Rūpniecības struktūru un attīstības tempus kontrolē lokāli, pielāgojoties centra vēlmēm tikai tur, kur pēdējās nav pretrunā ar vietējām vajadzībām, šādā gadījumā iespējams iztikt ar vietējo darba spēku un strādnieku „importa” vajadzība lieka. Šis bija nacionālkomūnistu izvēlētais septiņgades plāna (1959.-1965.) variants.

2. Otra alternatīva: rūpniecības struktūru un attīstības tempus kontrolē centrs, ignorējot vietējos apstākļus un vajadzības, šinī gadījumā darba spēka „imports” ir obligāts. Par tā apjomiem varam spriest no grāmatas autoru norādījuma, ka Latvijas iedzīvotāju mechaniskais pieaugums sastāda gandrīz pusi (45% 1959.-1963.) no vispārējā iedzīvotāju pieauguma. Strādniekus darbam Latvijā acīm redzot
vervē īpašos Krievijas rajonos, jo uzskaitē minēti Maskavas, Ļeņingradas, Pleskavas, Kaļiņingradas un Minskas apvidi.

3. Trešā alternatīva ir pirmās un otras kompromiss: Rūpniecības struktūru un attīstības tempus kontrolē centrs, bet jauno fabriku dislokāciju kontrolē Rīga. šinī gadījumā iespējams bremzēt (bet ne pilnīgi novērst) darbaspēka „importu”, izvietojot jaunos uzņēmumus tur, kur vēl atlikušas vietējas darba spēka rezerves. Latvijā tādas atrodamas vairākās vidēja lieluma pilsētās un atsevišķos lauku apvidos Latgalē, Zemgalē un Ziemelvidzemē.

Grāmatas autori visiem spēkiem aizstāv trešo alternatīvu. Viņu argumentācija ir techniski nevainojama. Katrs apgalvojums pamatots ar rūpīgām statistiskām aplēsēm (šinī ziņā grāmata patīkami atšķiŗas no parastajiem padomju ražojumiem), pierādot, ka trešās alternatīvas izvēle atļautu darba resursu racionālāku izmantošanu, kāpinātu darba ražīgumu un dotu valstij ievērojamus ietaupījumus u.t.t.

Šo latviešu tautsaimnieku proponēto alternatīvu varam uzskatīt par jaunā piecgades plāna (1966.-70.) „lokālo” versiju. Vēlāk izstrādātais un oficiāli apstiprinātais plāna projekts visumā atspoguļoja autoru uzskatus. Taču, kā ziņo padomju prese (skat. Ekonomičeskaja gazeta, 1966. g. sept.) šo projektu faktiski nerealizē.
Saimniecības ministrijas Maskavā ceļ fabrikas turpat, kur agrāk — Rīgas apkaimē. Tur koncentrētie uzņēmumi ražo apmēram 2/3 no visas Latvijas rūpniecības produkcijas. Nekādu darba spēka rezervju Rīgas apkaimē nav. Tas nozīmē, ka autoru pareģojums, ka „nākotnē lielāks iedzīvotāju mechaniskais pieaugums nav gaidāms”, nepiepildīsies. Protams, ka centra izvēlētā plāna versija ir saimnieciski neracionāla. Taču plānus ne katrreiz nosaka saimnieciski apsvērumi.      

A.T.

 

 

 

ARCHITEKTU RAKSTI

Stokholmā 1950. g. iznāca žurnāla Architekts (red. R. Legzdiņš, P. Kundziņš) pirmais numurs. „Lai mājās atgriežoties mums būtu skaidri architektūras principi, svaigas idejas, derīgi dati un materiāli” — tā jaunā žurnāla mērķus skicēja R. Legzdiņš, adresējot šos vārdus latviešu architektiem visā pasaulē. „Ja latviešu architekts lielu problēmu risināšanā un architektūras tālākā virzīšanā vēl arvien ir statists, tad dzīvojot lielā pārkārtošanas laikmetā un strādājot tagad visos kontinentos, vismaz palīdzēsim standartizēti mechanisko patvaļu, ko pasaulei dod Amerikas industrializācija, noturēt civilizācijas un Eiropas kultūras ietvaros.” Tas ir lietišķs toreizējo apstākļu un latviešu architektu spēju novērtējums. Ja Legzdiņš pēdējā teikumā atgādina Viljamu Morisu (William Morris), tad tikko pārdzīvoto pārmaiņu rezultātā tas sentimenta mazums, ko viņš atļāvies, ir visai saprotams un, salīdzinot ar tā laika latviešu populārās preses tendencēm, visa šī izdevuma tonis ir apbrīnojami rezervēts un drīzāk akadēmisks.

Pēc gada šim pirmajam sekoja Architekta otrs numurs. Saturā P. Kundziņa raksts, Funkcionālisms un architektūras mākslā, kā arī vairāku autoru novērtējumi par zviedru architektūru. Par pēdējo V. Bokalders raksta, ka ‘cilvēkam ... nepietiek, ka viņš ir nevainojami novietots un apgādāts ... 18 kv. m. lielā dzīvojamā istabā (uz) 9 m platas ielas’. No šiem rakstiem noprotams, ka jau 1951. gadā latviešu architekti jaunajā vidē nav vairs pieticīgi un ar lietišķīgu skepsi sākuši uzņemties daļu no tās atbildības, ko architektam uzliek viņa profesija un sabiedrība.

Architekta 3. numurā pirmo reizi, dodot ziņas ‘tieši no pirmavotiem, bez kommentāriem (un bez propagandas)’, mēģināts novērtēt architektūru Latvijā pēc 1940. g. Seko vairāki numuri, kas veltīti Latviešu Architektu Biedrības (LAB) iekšlietām; uzzinām, ka apzināti 280 latviešu architekti un daudzi no tiem, neraugoties uz konkurenci, ieguvuši atzinību, stipendijas un balvas, nacionālās un internacionālās sacensībās. Neliels skaits gan atsevišķi, gan kā partneri vada savas firmas, divi vai trīs kļuvuši par mācības spēkiem augstskolās. Ar 1959. g. izdoto 9. numuru žurnāls iznāk palielā formātā uz laba papīra, gaumīgā iekārtojumā un to grezno lieliskas illustrācijas, kas papildina tradicionāli pārdomātos rakstus. Šis numurs veltīts Zviedrijas, nākošais (nr. 10), Kanadas latviešu architektu darbiem. Architekta 11./12. n-rā P. Kundziņa raksts ‘Brāļu draudzes saiešanas nami Latvijā’. Tajā autors raksturo „mūsu vienīgās sakrālās celtnes, ko tauta pati, un tikai sev, ir cēlusi...”, to plānošanu, celšanas paņēmienus, tuvāk pakavējoties pie t.s. bumbuļstabiem, to izcelsmes, ietekmes un nozīmes kā Ziemeļeiropas patstāvīgās kultūras dokumentētājiem. R. Legzdiņš tālāk raksta par Brāļu draudžu sākumu un sociālpolītisko ietekmi un sekām. A. Damroze apcerējumā ‘Technika un veidotāja māksla’ paredz iespēju aplēst mākslas izteiksmes vērtības tā, lai mazinātu robežu starp technikas un aistētiskajām vērtībām.

Šis periodiskais izdevums, ar savu pieeju ir savā veidā turpinājums kā latviešu vispārējās, tā Ziemeļamerikas architektūras preses nostājai, kas ir ar mieru pieņemt visu, ko vērts nodot publiskam patēriņam, bez sevišķas kritikas. Atzīstot, ka Architekts ir savā ziņā ezoteriskas dabas publikācija, tomēr jāsecina, ka tajā aplūkotie jautājumi ir ar plašāku nozīmi, kālab būtu vēlams, ka autori dotu arī populārākus pārskatus, lai žurnāls būtu ne tikai speciālistiem domāta informācija, bet arī populārās gaumes veidotājs.

Architekta dubultnumurs ASV maksā $ 3.50
un ir pasūtināms, rakstot J. Daģim, Langholsgatan 20-11, Stockholm, Sweden. 

O.B.