Jaunā Gaita nr. 63, 1967

 

Velta Sniķere

 

 

 

 

SADALAITIES

 

 

Dalaities durvis

Saskaldaities

Griezieties

Dzelzs atslēgas!

 

Griezieties atslēgas

Virpuļojiet,

Satecēs soļi.

 

Vēlīni ceļi

Bez baismu un briesmu

Ciemiņi veļi

Salūdzas dziesmu

 

Dziesmai, ko sen jau zinās

Un atceras,

Dziedāties ļaušu.

 

Laidīšos tālu

Pēc atbalss,

Kas tevī

Tikko tu dzirdēsi

Modīsies manī.

 

Viss labi norit

Viss norit labi.

 

Ne gaisi gaišojas

Ne tricinās

Ne ausma ar rozēm

Ne magonēm vicinās,

 

Ne suņi rējuši,

Ne gaiļi iedziedājušies.

 

Nē. Vēl vienmēr

Tik smalki velk vilki

Labsirdīgie

Kas pusnakti sarga.

 

 

 

 

SPALVAS KĀTIEM

 

 

Tie zīmuļi un spalvas kāti,

Kas liek rakstīt,

Lai uzsit paši savas sulas,

Ko papīros šļakstīt;

 

Jo citādi vērtīšu

Uz izliktajām sacīšanas auklām

Sēdošos melnos vakts kraukļus

Staltos, baltos spēļprinčos sev.

 

 

 

 

SAULES ZAĶĪŠI

 

 

Te lec un lēkā,

Nāk un iet ar spulgu,

Zib, ir un aušojas,

Un pazūd neaizlecot.

 

Saule sūta savas maldugunis,

Lai var kādu gaismu saskatīt.

 

Bet gaisma ienirusi spogulī,

Sasitās, sakļāvās un slēdzās virsmas viļņi.

Kas redz?

Ik skats kā izriņķojis bumerangs

Skrien piederīgā acī atpakaļ,

Vien sevi sastapis šai skatījumā.

 

Saule sūta savas maldugunis,

Lai var kādu gaismu uzskaitīt.

 

Bet gaisma iebēgusi spogulī,

Sasitās, sakļāvās un slēdzās virsmas viļņi,

Un, kur tā virzās,

Pēdas neatstāj ne kāpnes,

Tik margojošas pamet

Projekciju plāksnes.

 

Un tomēr,

Nokabinot savus atspīdumus,

Jūs stikla kalnā uztiksit.

 

 

 

 

ATGRIEZIES

 

 

„Tavs prāts lai notiek

Kā debesīs

Tā arī virs zemes . . .”

Un ellē ...?

Vai mēs negribam

Lai elle mainītos?

 

Klīda māte ar meitu,

Demētra ar Persefoni.

 

Klīda māte ar dēlu —

Izīda ar Horu,

Marija ar Jēzu.

 

Pēdīgi tēvs ar dēlu.

Atgriezies Svētais gars:

 

Vēja māte,

Ūdens māte,

Uguns māte —

 

Atgriez mums

Mūsu debesis, pazemi

Un mūsu zemi!

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Aina Zemdega

 

 

 

 

OP. 30

 

 

ielūgums bij pareizs —

adrese: pļava 27. ielas galā

laiks: stunda pirms miglas

atbilde: nevajadzīga

 

jachta zvilnēja sasilušos zāles viļņos

pār apaļām rūtīm tecēja skudras

un pļavu īrisi glaudas pie tās sāna

bet enkura tauvā piesiets

jauns vilku suns

stājās man pretī

un ļaunām zvēra acīm

prasīja padošanos

 

es

noliku

savu padošanos

tā priekšā

un jaunu sākumu pacēlusi

uzkāpu klājā

 

tālāk viss bij kā parasts

 

viesi un viesu viesi

skaņu plates kompasi glābšanas jostas

caurspīdīgi vārdi caurspīdīgās dzērienu glāzēs

caurspīdīgi pirksti kas apģērbj un apģērbj un apģērbj

 

bet ar jaunu zināšanu

es jutu valgumu uz vaigu galiem

un miglas tuvošanos

 

 

 

 

KLAUSOTIES

 

 

Divpadsmit zili toņi,

divpadsmit olīvzaļi,

divpadsmit mēļi un brūni

lēkā pa maniem pirkstiem, taviem,

pa kvintām, pa septimām,

lecot saķeras ķekaros,

krīt divēju delnu riekšavā —

 

smaržo kā vīni,

kā meijas,

kā kaltētas zāļu nastas.

 

Dzirdīgāki par suņiem,

mēs klausāmies

virstoņu rondoletu.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

MIJKRĒSLIM LĪDZ . . .

 

 

Mijkrēslim līdz

Salija acīs man vērmeļu vīns,

No sirds

Lobās rūzganas rūsas plēnes.

Visas pasaules izmisums,

Kā kāda ārprāta armija akla

Soļoja,

Soļoja smagnējiem soļiem

Man pāri un cauri.

Mutē man dubļi,

Smadzenēs sals.

Gals nebaida vairs,

Kaut kur nāves vālodze

Mieram sauc mani.

Te pēkšņi

Tu aizdedzi sevi

Kā baltu lūgšanas sveci,

Un aizglāsta augums tavs

Kā pieneņu pūku palsu

Drūmo rūgtuma murgu manu.

Ar mūsu lūpām

Draiski sarunājas

Nedzimusi saules bērni;

Ap mūsu rokām

Vijas apīnāja skurbās stīgas:

Tavas sievišķības nemiera tumsā

Mani mierinot glāsta

Nerimīgs dzīvības miers.

Mijkrēslim līdz

Dēj acīs tavās

Krusta polku prieka kāvi,

Man no acīm

Baltas pīpenes plaukst.

 

 

 

 

NEPAZĪSTAMIEM DRAUGIEM REKVĪEMA VIETĀ

 

 

Likten, kur acīs manās svētā ārprāta guni!

Pārklāj manai miesai strutainu augoņu tīklu,

Lai izstumj un smej, un atstāj mani vienu!

Mierina mani bezdomu pusvārdi, pusdomu nevārdi,

Bet labums jūsu man zobos čirkst

Kā asa bezziedu smilts.

Man jūsu akluma tuksnesī slāpst.

Izmisums, dusmas un naids.

Būtu ja suns,

Pie jūsu vienaldzības lepnā nama

Paceltu kāju.

Būtu ja putns melns,

Tad lidojot augstu

Krītbaltas krāsotos labuma mašīnas spožās

Un asaru gaviles slavētu nāvi.

Izmisums, dusmas un naids.

Cilvēks es esmu,

Un aizķeŗas vaids man sakostos zobos.

Ievaidas sils,

Lūst vētrā zari,

Uz pilsētas ielas nosalis cīrulis guļ,

Maļ tērauda rati plaukumā ziedu.

Apklust gaismas dziesmas,

Tek gaišākās acīs mūžības darva,

Sirdis kļūst pelni,

Un ārprāta ziemā dzīvība salst.

Pār ielām spožajām

Kā mēris klusums aug,

Dzied rītam rekviēmu

Mēmu rēgu mutes,

Nes kropli eņģeļi

Man pusnakts murgu;

Kā milzīgs indes kauss

Tiek izslāpušiem pasniegts tumsas rīts.

Jūs, jūs, jūs!

Jūs akli nokaujat

Redzīgos dēlus.

 

 

 

n

 

 

Teic gudri vīri:

Cilvēkam jāuzveic daba.

Ar progresa bezžēlas brīnuma māku

Jāizrok,

Jāaizber,

Jānocērt,

Jānožņaudz,

Jāpārklāj viss

Ar glītu un cietu

Vienveida betona masu.

Bet mana naba

Ar zinīgu smīnu

Vēdera vidū spītīgi saka:

Arī tu, vareno vīr,

Esi daba.

Es noglāstu viņu

Un, putnu lizdas

Zem spurainās bārdas slēpis,

Eju caur kalna skujainām ēnām

Saplūst ar klinti un tāli.

 

Dzirnavu ielejā, 1966. gadā

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Pāvils Johansons

 

 

 

 

VIŅA UN MARIONETES

 

 

Palsie mati plīvoja ēnā

un viņa smējās

aizrautīgi

kad lelles tika nožņaugtas

bet zaļās samta acis iegrima asarās

un viņa smējās

aizrautīgi

kad zilie akmeņi sadauzīja spoguli

kuŗā dejoja marionetes

bet tās izslīdēja no salauztām daļām

un kamēr mākoņi raudāja nesāļas lāses

kristallizētas

ievedot putekļus kārdināšanā

lai pieliptu pie lāsēm

kas tālumā saules apvārsnī spīdēja

sadalīdamās spektra krāsās

uzlīmētās sejas marionetēm izplūda

un tika samīcītas kā papes gabali

bet spektra lāses klīda viņai ap samta acīm

kamēr marionetes bez sejām dzēra krāsas

lai kļūtu zilas vai sarkanas

krāsojot turpmākās dienas pēc patikas

zilas vai sarkanas ar lāsēm bez otām

bet krāsojot

un spektra lāses spīdēja viņai acīs

kā kronis uz samta troņa

un kad tā izteica dadžainus vārdus

no savas izlutinātās mutes

tie lēnām auga uz iekšu

kā dziedzeris muskulī

dzejniekiem pārrautām mēlēm

dziedātājiem izmazgātām balsīm

māksliniekiem ar aklām otām

izdziestot neslavas cietokšņos.

 

 

 

 

PĀREJA

 

 

Sestdienas prāts

slīdošos mirkļos

kļūst glums eļļainās krāsās,

un es jūtos kā vīnoga

olīvu zarā,

kas gausi kā sliņķis džungļu koka žuburā

līkst lejup pret zāli;

un tur

starp akmeņiem

rožu okeānā

viļņi smaržo pēc svētdienas

starp diviem baltiem miegainiem palagiem.

 

 

Jaunā Gaita