JG redakcijai:
Ojārs Krātiņš, rakstīdams JG 60. nrā par Zentas Mauriņas grāmatu Die Aufgabe des Dichters in unserer Zeit, norāda, ka jaunlaiku literātūra ir pilna ar cilvēkiem, kas atspoguļo mūslaiku sabiedriskās slimības, bez kuŗām nevarētu pastāvēt totalitārās polītiskās iekārtas. Ir taisnība, ka totalitārās iekārtas rada un uztur garīgi slimi un nenormāli cilvēki, kādi vienmēr ir bijuši cilvēku vidū, tikai nekad agrāk tiem ne literātūra, ne sabiedrība nav pievērsusi tik daudz uzmanības kā tagad. Šo cilvēku raksturīgākās īpašības ir augstprātība un iedomība, nejūtīgums, vēsa vienaldzība pret pārējiem, tātad — cilvēku mīlestības trūkums. Tie ir bezdvēseles cilvēki — roboti, kas tiecas pēc varas un mantas un, to darot, bez žēlastības nostumj otru cilvēku pie malas, uzskata to par lietu, par kuŗu var ne tikai valdīt un to izmantot, bet pat viņu iznīcināt. Tie ir vienaldzīgi pret visām ētiskajām vērtībām, vispār atzītās patiesības tie uzskata par neeksistējošām. Neko tie tā necieš kā skaidrību un atklātību, tāpēc viņu valoda ir neskaidra un nesaprotama.
Rodas jautājums, kāpēc tik ļoti vajadzētu interesēties par šiem nenormālajiem cilvēkiem, kā to dara jaunlaiku literātūra un sabiedrība? Vai nebūtu labāk pievērsties normālajiem cilvēkiem — ētisko vērtību atzinējiem un patiesības mīļotājiem?
J. Martinsons, Sidnejā
JG redakcijai:
Katrs izskaidrojums, kāpēc jaunākā literātūra interesējas par „nenormālību” cilvēkā, var būt tikai nepilnīgs minējums, bet vairāki iemesli šķiet nenoliedzami. Vispirms, psīcholoģijas un psīchiatrijas attīstība ir parādījusi, ka normālitāte ir stipri relatīvs, statistisks jēdziens, un ka gandrīz visi cilvēki pārdzīvo „nenormālus” brīžus. Tāpēc vilinoši dziļākais ieskats cilvēka psīchē atveŗas, analizējot nenormālus apstākļus. Masu psīchoze mūsu laikos ir vēsturiska parādība un ir ārkārtīgi svarīgi saprast tās cēloņus un procesu. Bez tam pēdējos divdesmit gados un jau agrāk, sabiedrība Vakareiropā piedzīvojusi revolucionāras pārmaiņas, kas ir negrozāmas (industrializācija un urbanizācija) un padara daudzas agrākās ētiskās vērtības par apšaubāmām (piemēram: darba svētumu) vai pat šķietami nederīgām. Katrā ziņā, ētika šodien ir problēma, nevis pārbaudītu atzinumu mantojums. Un literātūras, kā arī vispār mākslas, iekšējā dialektika prasa virzīšanos uz kaut ko jaunu, vēl neizmantotu, nepazīstamu, jo pazīstamais vairs netiek izjusts kā vienotājs dzīves elements (kā tas ir rituālās kultūrās, kas latviešiem nav tik tālā pagātnē kā citām Eiropas tautām). Vienreizīgais, absolūti personiskais, „nenormālais” elements šķiet mums visiem kopējs.
Ojārs Krātiņš, Berkelejā
JG redakcijai:
Dogmatiķi, kas ar visu krūti stāv par kādu dogmu, nekad nav bijuši literātūras izpratēji, ne vērtētāji. Te divi raksturīgi piemēri: „Viņa grāmata (Dudinceva — Ne no maizes vien), kuŗu reakcionārie spēki ārzemēs mēģina vērst pret mums, ir pilna ar aizspriedumiem, kā arī ar negatīviem un tendencioziem faktiem, rādot tos nepatīkamā veidā. Pašos pamatos tā ir aplama. Autors rāda mūsu neveiksmes ļaunā priekā, biezinot krāsas un berzējot rokas. Turpmāk mēs necietīsim šāda veida grāmatas.” (No 1957. g. Chruščova runas rakstniekiem.)
„Nav nekāds noslēpums, ka daļa no jauniem latviešiem uz nacionālismu raugās ar tādām pat brillēm, kādas bija uzlikuši brāļi Kaudzītes, kas savā romānā ‘Mērnieku laiki’ pilnīgi nepamatoti un bez atbildības izmaņas ir kariķējuši kādu lielu un skaistu laikmetu latviešu tautas vēsturē. Ja man būtu iespējams to darīt, es šo grāmatu nedotu lasīt skolniekiem un nepieminētu latviešu literātūras vēsturē.” — (Arnolds Lūsis, Latvija Amerikā, 1962. gada 9. jūnijā.)
Vai te nav vietā skaistā līdzība par skabargu, baļķi un aci?
Vilis Motmillers, Austrālijā
JG redakcijai:
Latviešu ev. lut. draudžu apvienības Amerikā (LELDAA) svētdienas skolu referentu konferences dalībnieki atzinuši, ka svētdienas skolām jāpastāv pie visām draudzēm un visu draudzes locekļu bērniem no 6 gadu līdz iesvētīšanas vecumam tās obligāti jāapmeklē. Brīnos, ka pēc 700 gadiem un latviešu dvēseles sakropļošanas Romas, Maskavas un Vitenbergas vadībā nevienam trimdas intellektuālim nav ko sacīt. Laikam nav saglabājusies ne kripatiņa no latviskā tikuma — prāta, lai pret šo lēmumu protestētu.
P. Šmits, ASV
JG redakcijai:
Kļūstiet stipri un neatkarīgi, neapkraujieties ar garīgām nodevām līdz vienai vai otrai galējībai. Galējības un tukša balamutēšana nav mūsu tautas iedabā, bet gan gudra lēnprātība un dzīves izpratne. Celiet godā to, un jums sekotāju un atbalsta būs gana! Nesasirgstiet ar parasto kaiti, ka tikai mana un neviena cita „brīnumzāle” dziedēs tautas miesas un gara vātis!
Edg. Alberings, Toronto
