Jaunā Gaita nr. 63, 1967

 

GUNDARS PĻAVKALNS

Īstums un vienkāršība mūsu jaunākajā dzejā

 

Arnolds Apse „Vēstulē no Klosterkalna”, [Latvija 30.4.1966.] saka: „ ... man jādomā par kādu jau pirms 25 gadiem deportētu latviešu dzejnieku ... Taigas gūsts gan viņam ir noslēdzis apvāršņus un liedz plašāku skatījumu, bet viņš nebūt nav apstājies uz tā pakāpiena, kur bija pirms 25 gadiem. Un cik dzīvas un spēcīgas viņā tās saknes, no kuŗām — un vienīgi no tām — izaug dzeja: īstums un vienkāršība! Mums šeit ir tik daudz brīvības ..., ka tā vairs nav brīvība, bet chaoss. Tādēļ mēs esam zaudējuši īstumu un vienkāršību. Un kam šīs dzejas dzīvības saknes vēl ir, tie cenšas tās vai nu nocirst, vai vismaz kautrīgi apslēpt, lai kļūtu ‘moderni’, lai ‘kaut kam derētu’.”

Kāds recenzents vēstulē prāto: “Apskaužu mūsu jaunos dzejniekus, kas ir ļoti izglītoti un var atsaukties uz dažādām teorijām, arī uz dažādiem paraugiem cittautu dzejā. Arī Jums ir šīs apskaužamās īpašības, un nedomājiet, lūdzu, ka ironizēju. Bet man ir arī drusku bail par mūsu jaunajiem: Vai, noņemdamies gar dažādām teorijām un skriedami pakaļ cittautu paraugiem, viņi nevar pazaudēt taku uz īsto, nemāksloto, sava dabiskā talanta diktēto dzeju pašu par sevi? Mums pa šiem gadiem sakrājies milzum daudz vissvaigāko, visinteresantāko poētisko eksperimentu. Radušies apbrīnojami meklējumi. Bet — cik pa šiem gadiem sakrājies īstas, paliekamas dzejas? ... man tomēr arvien vairāk liekas, ka dzejas vērtēšana kļūst lieka, jo nevar atrast nekādas mērauklas. Vismaz man zūd pamati zem kājām ...”

Kāds dzejnieks atklātnē raksta: “Paldies par ‘Divām pilsētām’. Tā ir gudra dzeja. Varbūt par daudz gudrības. ‘Kvintetā’ bijāt vienkāršāks... Taču, savu ceļu esat atradis. Tas svarīgākais.” Visos trīs citātos paužas lielāka vai mazāka neapmierinātība ar mūsu modernās lirikas veikumiem. Apse šai sakarā runā par īstumu un vienkāršību; recenzents — par īstumu; dzejnieks — par vienkāršību.

Pirmā uztvere ir dogmatiska un drusku aprobežoti “vienkārša”. Otra — skeptiskāka un subtīlāka. Trešā — mazliet pavirša. Viens nosoda gan vienkāršības, gan īstuma trūkumu. Otrs rūpējas tikai par īstumu, turpretī poētiskie eksperimenti, kas palaikam mēdz būt diezgan sarežģīti, viņam liekas zināmā aspektā interesanti, pat apbrīnojami, tātad vienkāršības trūkums pats par sevi tā kā nebūtu defekts. Trešais gribētu kaut ko vienkāršāku, bet atzīst, ka “gudrā dzeja” var saistīties ar “sava ceļa atrašanu”, tātad vienkāršības trūkums ne vienmēr implicē neīstumu.

— Vispirms, kas ir īstums dzejā? — Manuprāt, tam ir divi galvenie aspekti. Dzejā paustās izjūtas ir īstas, ja dzejniekam izdevies iejusties attiecīgā dzejoļa tematā resp. izmantotajā vielā. Tas nenozīmē, ka liriķim, kas grib būt īsts, vienmēr jātēlo paša pārdzīvojumi, ka dzejā jāatspoguļojas autora biogrāfijai; dzejnieks var iejusties, piemēram, senajā grieķī vai romietī, viduslaiku mūkā, renesanses gleznotājā, pretējā dzimuma individā, citāda vecuma vai ļoti atšķirīga izskata ļaudīs u.t.t. Kāds franču dzejnieks it sekmīgi iejuties pat jaguārā, t.i., zemākas dzīvnieku sugas pārstāvī. Ja iejušanās izdevusies, tad jūtīgs lasītājs atzīs, ka dzejolī samanāmie skatījuma elementi ir šā vai tā īsti resp. pārliecinoši, ka tie saskan ar dzejnieka izjūtām, interesēm, gaumes ievirzēm, lai gan reprezentē varbūt tikai mērenu daļu viņa personības un gandrīz nemaz neatbilst viņa dzīves notikumiem; īsi sakot — dzejolī ir kaut kas manāmi īsts. Bez tam — domāju, ka īstumā ietilpināms arī tas, ko vācu dzejas teorētiķis Feifers (Johannes Pfeifjer) apzīmē par “Ursprünglichkeit”. Šis aspekts nozīmē spilgtu individualitāti, kas ir pretstatā skatījuma un izteiksmes klišejām, stereotipiem, konvencionalitātei, gatavām formulām. Daudziem šādas individualitātes trūkst; viņi, piemēram, ceļojot aplūko svešas zemes ainavas un ļaudis — “ar citu acīm”; daudzi redz dzīvi tikai tradiciju, konvenciju, aizspriedumu vairāk vai mazāk greizajos spoguļos, nevis tieši; viņu uztvere ir savā ziņā bezpersoniska, un tas pats sakāms par viņu izteiksmes līdzekļiem. Sabiedrībā iegūtais noslāpē individualitāti vai vismaz neļauj tai resp. īstumam kaut cik spilgtā un noteiktā veidā parādīties. Arī neparasta izteiksme var būt šādā nozīmē neīsta, jo iespējams, ka oriģinalitātes mednieka skatījumam trūkst īstas īpatnības un pārsteidzošā dikcija nav pārliecinošāka par parūku, pielipinātu bārdu vai klauna degunu, īstumam nepieciešama gan izteiksmes, gan skatījuma individualitāte. (Jāaizrāda tomēr, ka īstuma noteikšana, t.i., konstatēšana, izvērtēšana ir visādā ziņā problemātiska — reizēm loti grūti novilkt robežas un var rasties ievērojamas domstarpības.)

Kas ir vienkāršība dzejā? — Liekas, arī šai sakarā runājams par skatījumu un izteiksmi. Aiz skatījuma vienkāršības slēpjas kāda psīchiska naīvitāte, kas nepazīst šaubas, neatlaidīgu jautāšanu, diferencēšanu. “Viss ir tik vienkāršs un patiess” arī tad, kad attiecīgie īstenības aspekti nav ne vienkārši, ne tik viegli izpētījami. Pārdzīvojumi maz intellektuālizēti, vispārējās zināšanas vājas. Spriedumos dominē balts un melns, nevis dažādi pelēkā toņi. Palaikam netrūkst šāda vai tāda paveida ticības. Parādās visai elementāras loģikas kļūdas (komūnisti ir ateisti, tātad visi bezdievji ir komūnisti; tāpat visi sarkanmatainie ir potenciāli Jeruzalemes dedzinātāji utt.) Izteiksmes vienkāršība mēdz izpausties teikumu uzbūvē. Nav rafinēti apsvērtu ritmu, nav iespaidīgas kustības rindkopās vai vārsmās. Vārdi kalpo tikai domu un jūtu izpausmei; nav nolūka pievērst uzmanību pašiem vārdiem, to skanīgumam, elegancei, eksotikai, bagātām un subtīlām asociācijām. Vienkārša izteiksme bieži atspoguļo “vienkāršu” dvēseli. Bet ne vienmēr — reizēm šāda vienkāršība ir rotaļīguma, jokošanās, paviršības, pretenziju trūkuma vai izteiksmes koncentrēšanas rezultāts.

Kāda vērtība ir īstumam un vienkāršībai dzejā? Par īstuma lielo nozīmi man šaubu nav. Ja autoram nav izdevies iejusties tematā, tad arī lieliska technika dzejoli neglābj. Salīdzinot vienu otru Jāņa Sudrabkalna brīvvalsts laikā sacerēto vārsmu un viņa ražotu sarkanās propaganda dzejoli, technika spīd kā vienos, tā otros, bet propaganda nav izjusta, turpretī brīvvalsts laikos rakstītie dzejoli pārliecina ar emocionālo aspektu. Agrākie dzejoļi ir labi, vēlākie atgādina Potjomkina sādžas — tā kā izskatītos pēc ēkām, bet dzīvot tajās gan nevar. Tāpat skaidrs, ka ļoti svarīga ir īsta individualitāte. I.A. Ričards aizrāda, ka mūsdienās vāju dzejnieku skatījums un izteiksme mēdz būt banāla un bezpersoniska arī tad, ja jūtas neviltotas. Bet labu dzejnieku stils palaikam ļoti personisks, ar spilgtām individuālām iezīmēm. Dzeja, kuŗai trūkst individualitātes, jūtīgu un kultivētu lasītāju neapmierinās, jo viņš to atradīs apnicīgu, lētu, saldenu, šablonisku.

Vienkāršības mākslinieciskā nozīme — daudz problemātiskāka. Varbūt skatījuma vienkāršības trūkums saistās ar pārāk nesakarīgu uztveri, ar slieksmi uz abstraktiem prātojumiem, ar emociju “atrofēšanos”? Miltona domu dzīve bija itin kompleksa, bet dzeju viņš definēja kā “simple and passionate”, vienkāršu un kaislu. No otras puses — jāšaubās, vai īsti vienkāršā dzejā var atrast Virzas pieminētos logus uz “gara tālēm plašām”. Vienkāršība bieži ir rada aprobežotībai — varbūt gan kopā ar spēcīgām dziņām un pārvarīgiem sentimentiem, bet bērnišķību gara dzīvē. Intellektuālā aspektā jebkādas “nepieauguša” iezīmes man šķiet ar ļoti apšaubāmu vērtību (jāievēro, ka arī “pieauguši” intellekti mēdz būt diezgan “vienkārši” lietās, par kurām trūkst intereses).

Vislabākos rezultātus dzejā laikam gan dod vienkāršības un subtīlitātes, rafinētības apvienojums, ne tikai vienkāršība. Dzejniekam jāspēj reaģēt uz jutekļu iespaidiem tieši, bez novirzīšanās uz abstrakcijām, gandrīz kā dzīvniekam, bet viņam jāspēj arī loģiski domāt, jāpazīst laba tiesa pasaules ievērojamākās literātūras, jāapgūst visai plašas vipārējās zināšanas; vārdu sakot, viņam daudzējādā ziņā jābūt dzīvnieka pretstatam resp. tādam, kādus dažkārt apzīmē par “pārkultūras cilvēkiem”. — Vienkāršība izteiksmē reizēm palīdz izvairīties no liekvārdības, bezgaumīgiem pušķojumiem, garlaicīgām detaļām, bet — kā jau aizrādīts — vienkāršai izteiksmei neaizsniedzami paliek zināmi vēlami efekti. Arī šai ziņā labākos rezultātus dod vienkāršības un subtīlākas, kompleksākas pieejas apvienojums. Angļu dzejnieks Edmunds Blandens (Blunden) kādā apcerē par Kītsu saka: “He discovered the greatest secret of all, that the simple style is the essential, though it cannot stand alone.” Man gan ir šaubas, vai daži — varbūt gan samērā nedaudzi — temati kaut cik saskaņojami ar izteiksmes vienkāršību; reizēm varbūt tomēr jādzejo visai sarežģīti.

Cik lielā mērā mūsu mūsdienu dzejai piemīt vai nepiemīt īstums un vienkāršība?

Jaunākā dzeja, pret kuŗu, šķiet, vērsti Apses pārmetumi, man visumā neliekas īstāka vai neīstāka par divdesmito un trīsdesmito gadu liriku un tās novēloto turpinājumu trimdā (piemēram, Ķezberes dzejoļos). Kopējas laikmeta ietekmes šķiet saskatāmas gan modernistu, gan “veco labo laiku” sacerējumos. Peldēšana pa straumi palaikam nozīmē apšaubāmu īstumu, bet liekas, ka “vecie” bija ne mazāk entuziastiski plunčoties kā “jaunie”. Tagad modē brīvais pants, un gandrīz visi atmetuši tradicionālās formas. Latviešu trīsdesmito gadu dzejnieki cīnījās ar tercinām, sonetu, franču balādi, rondo, oktāvām, decimām, kvartām. Skatījums toreiz bija visumā romantisks, tagad modernāks resp. mazāk jūsmīgs, sausāks, dažā ziņā varbūt pārdrošs, eksperimentāls. Liekas, ka šis modernisms nav dabiskāks vai nedabiskāks par agrāko romantismu: Kā sapņošana, tā “sausums” un eksperimenti ir cilvēces dabā; reizēm vairāk izpaužas viena īpašība, reizēm kāda no pārējām. Daži individi ir apņēmīgāki sava ceļa gājēji nekā citi, bet vienmēr rodas laikmeta “kopstils”. Ja “vecie” pārmet neīstumu “jaunajiem”, tad “jaunie” tikpat labi var pārmest „vecajiem”. Vairums dzejnieku nekad nav bijuši sevišķi īsti, jo vairumam vienmēr trūcis spilgtas individualitātes skatījumā vai izteiksmē, vai abējādi.

Aizdomām par neīstumu jaunākajā dzejā droši vien pamatā nespēja iejusties modernāku dzejnieku situācijā. „Jaunie” reizēm ir intensīvi nodarbojušies ar zināšanu aspektiem, kādus dažs „vecais” gandrīz nemaz nepazīst, un labi iepazinušies ar literātūru, par kuŗu daudziem “vecajiem” ir pavisam neskaidrs priekšstats. Vai pēdējā laikā apgūtās kultūras rezultāti neīsti tādēļ, ka tie nav “latviski”? Bet “latviskums” taču ir vēstures norišu rezultāts. Katra kultūras tauta ir asimilējusi labu tiesu kultūras, kuŗai sveša izcelsme. „Jaunie” droši vien veido kaut ko tādu, kas ietekmēs un zināmā mērā noteiks “latviskumu” nākamajos laikmetos; šis paveids droši vien būs apmēram tikpat īsts kā agrākie. Katrā ziņā — mūsdienu ietekmes dažam “jaunajam” tik pamatīgi asinīs, ka par “neīstumu” absurdi runāt.

Protams, arī pašu “jauno” starpā var gadīties ļoti iezīmīgas atšķirības spriedumos par īstumu dzejā. Kārlis Ābele jun. rakstā “Nesaprotamā dzeja” [Archīvs VI] saka: “Tauna visumā atjautīgās un ierosinošās metaforas dažkārt šķiet pārspīlētas, neīstas.” Es šim spriedumam varu pievienoties tikai daļēji. Man šķiet gan, ka Tauns vietām drusku pārcenties, stilizēdams savu izteiksmi un dramatizēdams vielu, tā radīdams pārāk teatrālu efektu. Bet labāk drusku pārcensties, nekā rakstīt gaŗlaicīgi. Ja dzejolī ir īsta iejūta un individualitāte, tad arī virspusīgāks teātrālisms to pārāk nebojā (laba dzeja gandrīz nekad nav gluži bez teātrālisma, bet ir būtībā īsta). “Krucificēšana” dzejolī, kuŗu Ābele analizējis, norāda uz to, ka dzīve lielpilsētā ir mocoša un baismīga, bet arī saskare ar dabu (kad dzejnieks “noņemts no pilsētas”) var radīt drūmas domas par paša, draugu, draudzeņu, cilšu un civilizāciju galu un iznīkšanu. Dzejnieks līdz ar to atkal ir “krucificēts” — tāpat kā lielpilsētā —, tikai iemesli ir citi un apstākli pirmatnīgāki. Zāle ir mazāk dziedinošas aizmirstības, vairāk iznīcības simbols:

Zāļu stiebri neko neaizaug.
Viņi pūš nolīdzināšanas un aizaugšanas svilpēs.
Viņi nav kā bērni, kas lulinādami svilpo uz kārklu stabulēm,
Viņi svilpo

Uz šķautnēm vezuviem,
Kas mums ceļojot vai bēgot
Vienmēr atvesti līdz.
— Un es drebu no šī delīriskā trillera.

Nolīdzināšana šeit ir, teiksim, pilsētu pārvēršana gruveklu līdzenumos; aizaugšana ir ceļu un taku aizaugšana. Zāle, kas aug dusošu vulkānu (“vezuvu”) šķautnēs, dzejnieka iztēlē dzied par gaidāmām vai iespējamām šausmām, postu vai nāvi — tad, kad būs nākošais izvirdums. Jāpiezīmē, ka grāmatā, (spriežot pēc labojuma recenzijas eksemplārā) ir iespiedumkļūda: mums līdz atvesti “vezuvi”, nevis vezumi; apzīmējums “vezuvi” šeit lietots kā sugas vārds, nevis kā īpašvārds, kā vulkāna sinonims; šis paņēmiens konkretizē priekšstatu par vulkāniem, kas šobrīd nav aktīvi. Dzejā: apspiestu vai pusapzinātu baiļu simbols. Lai gan dzejoļa veidojums manāmi teatrāls, Tauns tomēr iejuties tematā un izteiksmes līdzekļi atbilst dzejoļa noskaņai resp. pamatievirzei, tādēļ par neīstumu šeit gan nevajadzētu runāt.

Skatījuma vienkāršība jaunajai dzejai nav sevišķi raksturīga. Ne velti dažreiz lasīts, ka tagadējie modernisti esot mazāk naīvi nekā Viktora Eglīša radītie dekadenti. Jānis Grīns kādā recenzijā izteicās, ka Viktora Eglīša personībā saskatāmas daļēji gandrīz puiciskas īpašības resp. tāda kā ieilgusi pubertāte; pie tam Grīns, acīm redzot, runāja par Eglīša uzskatiem, nevis par kādu iezīmīgu juteklisku uztveres svaigumu. Modernisti, šķiet, ir sarežģītāki un izsmalcinātāki. Reizēm tomēr modernistu pārdrošajā iztēlē pavīd — nevis vientiesība, bet — atkailināta vitalitāte un ļoti tiešs vērojums; te saskatāms zināms vienkāršības paveids.

Varbūt modernistu izteiksme ir visumā mazāk vienkārša nekā trīsdesmito gadu lirikā un liroepikā, bet lielas atšķirības šai ziņā neesmu pamanījis. Dažā modernistu vārsmā var atrast arī ļoti iezīmīgu dikcijas vienkāršību; aiz tās palaikam tomēr slēpjas rafinētība. Modernā dzeja nav īstāka ne neīstāka par “nemoderno”. Skatījuma vienkāršībai diezgan apšaubāma vērtība, bet izteiksmes vienkāršībai tā visai ievērojama. Modernie dzejnieki šķiet mazāk vienkārši skatījuma ziņā. Par atšķirībām izteiksmes vienkāršībā var šai sakarā šaubīties. — Apse šķiet pārāk augstās domās par vienkāršību dzejā un greizos ieskatos par modernās dzejas īstumu. — Recenzents uzsver nozīmīgāko īpašību, bet viņa bažas neliekas diezcik pamatotas. — Dzejnieks pareizi ieskatījis, ka sava ceļa atrašana resp. īstums ir galvenais, bet vienkāršība viņam varbūt šķiet svarīgāka nekā tā patiesībā ir.