A
r vienu no lieliskākajām idejām, pie tam pretstatā dažādām sapņotāju nereālām ūtopijām, kā radiokuģiem un līdzīgām, Raiņa un Aspazijas pieminekļa komiteja nākusi ar pavisam reālu un morāliski un saimnieciski akceptējamu priekšlikumu — Kastaņolā celt Latvijas neatkarības idejas paudēja, dzejnieka un filozofa Jāņa Raiņa pieminekli. Šim piemineklim jāparādās nepārprotami, cildeni, suverēni un majestātiski veidotā piemiņas zīmē. Lai šāds piemineklis rastos, vajadzīgi ne tikai līdzekļi un mākslinieks, kas to veidotu, bet vēl vairāk nekā jebkuŗā citā gadījumā — to cilvēku atziņas, domas un zināšanas, kas šo nozīmīgo pasākumu jau pašā sākumā pasargātu no bankrota, kuŗš ir tikpat kā neizbēgams, ja projektā neiesaistītu rainologus! (...)Ikvienā pilsētā, par metropolēm nemaz nerunājot, atradīsim pieminekļus. Tie celti gan atsevišķu personu cildināšanai, gan vēsturisku notikumu akcentēšanai, gan veidoti un uzstādīti pilsētas laukumu greznošanai. Visi šie pieminekļi celti kādā īpašā nolūkā, bet lielākā daļa no tiem bieži vien nepaceļas pāri tēlnieka techniskajai varēšanai. Tikai pavisam retais piemineklis — kāds, piemēram, ir Rodēna veidotais Balzaks, tā paša autora Kalē pilsētas aizstāvji, kā arī piemineklis Markam Aurēlijām Romā Kampidolija laukumā un jātnieka statuja krievu caram Aleksandram III Pēterpilī, — iegājis mākslas vēsturē ne tikai kā sava laika stila paraugs, bet arī kā tās personības būtiskuma iemiesotājs, kuŗai domāts. Lai tikai minam kaut vai Gētem celto pieminekli Romā, Bacham Eizenavā, Mocartam Zalcburgā, Vēberam Drezdenē, Šūbertam Vīnē un Mendelsonam Leipcigā, par Klingnera populāro pieminekli Bēthovenam Leipcigā nemaz nerunājot, visi reprezentē gan šo pieminekļu autorus, bet ne mazākā mērā tās personības, kuŗām iecerēti un veltīti, lai iemiesotu viņu gara vienreizīgumu. Objektīvi un kritiski pieejot pie Latvijā celtajiem pieminekļiem, kā sevišķi izcilus darbus šai ziņā arī varam minēt tikai dažus: Zemdegas celto pieminekli Rainim, Zaļkalna darbus — Kronvalda un Poruka kapa pieminekli. Šie darbi ir nevis oficiālas piemiņas zīmes, bet minēto personību būtības atklāsmes dokumentējums augstvērtīgā mākslas formā. Domājot par iecerēto Raiņa pieminekli Kastaņolā, jau tagad, kad tas vēl atrodas tikai ieceres stadijā, nekādā gadījumā nedrīkst paiet vienaldzīgi gaŗām šim būtiski vienam no vissvarīgākajiem momentiem pieminekļa tapšanas gaitā, jo pasākuma rezultātā nevēlamies piedzīvot to, ka Raiņa ģeniālās personības lieluma atklāsmes vietā Kastaņolā parādītos kaut vai stilizēts Lāčplēša atveidojums vai kāda cita „illustrācija” no Raiņa darbiem, kuŗu nesaprastu neviens ārzemnieks, kuŗam Raiņa vārds vēl nekā neizsaka. Un tādu, kas nepazīst Raiņa darbus, viņa domas, idejas un filozofiju tāpēc, ka dzejnieka darbi maz tulkoti lielo pasaules tautu valodās, ir pārāk daudz! Pavisam citādi pie šāda pieminekļa varētu pieiet, ja to celtu Latvijā.
Bet mēs gribam Rainim celt pieminekli Kastaņolā, ārpus mūsu dzimtenes, un tieši šis fakts jāskata no cita psīcholoģiskā redzes viedokļa. Mēs negribam šo pieminekli celt paši sev, bet — lai tas ar Raiņa ģeniālo personību uzrunātu „lielo pasauli”, paustu mūsu brīvības un neatkarības sapņus, lai tas nemitīgi atgādinātu, ka šai saulē dzīvo arī latviešu tauta, ka eksistējusi neatkarīga Latvijas valsts, par kuŗas ideju Rainis cīnījies; un cīnījies ne tikai par savu tautu vien, bet bijis viens no pirmajiem, kas vispār prasījis pēc pasaules valsts, kuŗā katrs cilvēks justos brīvs, — brīvs ne tikai domās, bet baudītu tādu brīvību, kādu paredz Apvienoto Nāciju charta!
Piemineklim Kastaņolā ne katrā ziņā jāatspoguļo Raiņa ārējais izskats (kaut tas arī nav izslēgts), bet — viņa gars, idejas un brīvības filozofija, kuŗu dzejnieks paudis cilvēces brīvības vārdā. Un tieši šai ziņā izšķirīgais vārds sakāms rainologiem. Rainis savos darbos nekad nav apstājies pie atsevišķu cilvēku „zīmēšanas”, nav pat mēģinājis ieskatīties cilvēka individuālos psīcholoģiskos pārdzīvojumos, kā darījis Blaumanis, Poruks un daudzi citi mūsu rakstnieki, bet savos galvenajos darbos risinājis idejas, kuŗas aptver visas tautas dzīvi un likteņus, neizslēdzot pat domu par pasaules valsti resp. pasaules republiku. Rainologu uzdevums būtu nākt talkā ar saviem priekšlikumiem vadlīniju vai moto došanai tēlniekiem, un tas būtu īstenojams trīsdimensionālā mākslas izteiksmes valodā. Nedegradējot nevienu latviešu tēlnieku viņa mākslā, šaubos, vai bez šādas lietpratēju — rainologu palīdzības būtu iespējams atrisināt iecerētā Raiņa pieminekļa metu, kas svešajai rietumu sabiedrībai spētu atklāt lielā dzejnieka, brīvības cīnītāja un latviskā gara paudēja pasaules skatījuma sintēzi.
Juris Soikans, „Īstenosim Raiņa pieminekli Kastaņolā”, Latvija Amerikā, 30.11.1966.
D
augavas Vanagu fonda delegātu sapulce Anglijā nobalsojusi, ka, pretēji latviešu pareizrakstības noteikumiem, angļu vietu vārdi un uzvārdi rakstāmi angļu valodā, pievienojot apostrofu un latviešu valodas galotni.Jānožēlo, ka pārgudrie delegāti nav nobalsojuši, ka turpmāk viņi labās kājas apavu valkās kreisajā kājā un kreisās kājas labajā, tad drīz vien atrastu, ka tas kropļo kājas. Bet valodas kropļošana, kas ir visas tautas īpašums, ir vēl ļaunāka rīcība nekā paša locekļu bojāšana.
Periskops, Laiks, 8.10.1966.
A
nglijas DVF lēmumu turpretī vēl uzlabo P. Skuja Klīvlendā, kas arī lasītāja vēstulē „Laikam” atzīst, ka vietu un īpašvārdi jāraksta līdzīgi firmas zīmei, kas nav lokāma un pārveidojama. Tādēļ nav arī vajadzības pat pēc Anglijas DVF delegātu mīkstsirdīgi atļautā apostrofa, bet visi svešie vārdi vienkārši rakstāmi oriģinālrakstībā bez jebkādas latviskas galotnes. Tātad — turpmāk latviešu valodā jāraksta tā: Washington Winston Churchill Franklin Delano Roosevelt spieda roku. Skaidri saprotams, vai ne? (...) Izejot no šī rakstības noteikuma, P. Skuja tālāk atzīst, ka līdzīgs princips attiecināms arī uz latviešu uzvārdiem, kādēļ jāsaka nevis „Miezīša kungam”, bet gan „Miezītis kungam”, tāpat kā „Kalniņš kundzei” nevis „Kalniņa vai Kalniņas kundzei”. Kā tad izskatītos, ja mēs rakstītu — Miezītis’a kungam vai Skuja’s kungam? Atkal viens diktatorisks gramatikas likums kā lieks balasts pārmests bortam. Lai dzīvo Skuja kungs, Kalniņš kundze un, manuprāt, kaut Kalniņ kundze... Jānožēlo vienīgi, ka P. Skuja kungam nav iespējas šo savu valodas jauninājumu patentēt, jo tas ir plaģiāts, cita domas piesavināšanās: atcerēsimies, ka arī vācu okupācijas sākumā 1941. gadā nacionālsociālisti aizliedza savu pārcilvēku uzvārdus sakropļot ar fonētisku rakstību vai apostrofiem ar piekabinātu galotni, kādēļ arī laikrakstos bija jāraksta „Hitler runā ar Himmler”. Tikai vācieši drīz vien šī noteikuma absurdumu atzina, kamēr viens otrs latvietis to nespēj...Lajs, Latvija Amerikā, 26.10.1966.
Š
odien, 4. septembrī 1937., savu astoto sējumu klajā laižot, „Senatne un Māksla” var atskatīties atpakaļ uz 2 gadus ilgu darbu, kas bijis veltīts latviešu senatnei, latviešu mākslai un dzimtenei, patiesai tēvijas mīlestībai.Un šodien, 4. septembrī 1937., „Senatnes un Mākslas” redakcija grib visiem, visiem pasacīt, ka veiktais darbs bija iespējams un veikts ar sekmēm tikai pateicoties tai lielai patriotiskai sajūsmai, tai aizrautībai tautas un tēvzemes labā, — kuŗu atnesis mums mūsu Valsts Prezidents Dr. K. Ulmaņa kungs, ar drošu roku ķildas brāļu starpā izbeigdams, internacionālus māņus padzīdams un latvietim atdodams vienoto Latviju, — viņu: mūsu sapņu svētnīcu un mūsu labāko un dzidrāko jūtu un centienu avotu.
Un tāda griba, liela un sajūsmas pilna, ir bijusi un ir šodien tam, pirmam mūsu vidū, Dr. K. Ulmanim, kas pirmais bija mūsu vidū arī mirkļos, kad no nebūtības un pasaules kaŗa posta atkal Latvija tapa; pirmais mūsu vidū arī 15. maijā 1934., kad viņš izbeidza ķildas, kad latviešu tauta atkal karstas tēvzemes mīlestības apgarota vienota tapa un nolēma turpināt spītēt nelaimei un postam, jo viņš, mūsu Valsts Prezidents Dr. K. Ulmaņa kungs, atdeva tautai to nesalaužamo gribu dzīvot, ko Eiropas māņideju vilnis centās iznīcināt, tautas enerģiju gandrīz jau ievirzījis sociāla naida cīņās un līdz ar to pašiznīcināšanā.
Mēs mīlam mūsu zemi, mūsu latvisko Latviju, — un tādēļ mēs sveicinām šodien, 4. septembrī 1937., mūsu Valsts Prezidentu Dr. K. Ulmaņa kungu, kuŗa 60. gadu svētkiem lai veltīts būtu šis 4. „Senatnes un Mākslas” sējums. „Senatnes un Mākslas” pastāvīgie līdzdarbinieki ir gribējuši šai sējumā katrs ko dot no saviem pētījumiem par latviešu pagātni, — jo viņi zina, ka mūsu Valsts Prezidentam arīdzan mīļa šī senatne.
Un kā gan viņu nemīlēt?!
Pati latviešu tauta, kas gadsimtiem ilgi mācēja saglabāt savu īpato seju, neskatoties uz visām likstām un ietekmēm, — saglabāt savu valodu un kultūru, savas brīnišķīgās tautas dziesmas, rotas un tērpu: kas no mums gan lai nemīlētu šo varoni, tautu ar varenu spēku un gribu!
Patiesi, vai mīlēdami viņu mēs varam labāki savu prieku par 1918. un 1934. gadu izteikt, kā vārdiem:
„Lai kokles dūc un lai zvani zvana:
Nu esi brīva, brīva Latvija mana!”Mēs mīlam Latviju, Latviju brīvu, un mēs solām uzticību Vadonim, kas Latvijai palīdzēja brīvai tapt.
Mēs priecājamies šodien, 4. septembrī 1937., ka sešdesmit gadus atpakaļ Zemgalē, Bērzmuižas Pikšās, piedzima zēns, kam vīra gados tapa lemts ar Vestharda drosmi un prātu, Tālvalda un Vēka pašaizliedzību un drošsirdību latviešu zemē valdīt, viņas likteņus lemt un tiesības aizstāvēt; kā kuršu kuģu priekšā, tā lai sašķeltos ienaidnieku ļaunais prāts: tā Laimas velte bija, kas tika likta šūpulī.
Mēs nezinām arī labāku solījumu šodien, mūsu Valsts Prezidentu suminādami viņa goda dienā, — kā solījumu turpināt pētīt latviešu tautas likteņus, celt gaismā tautas spēku un spējas pagājušos gadsimteņos, zinādami, ka Valsts Prezidentam Dr. K. Ulmaņa kungam mīļa šī senatne, un zinādami, ka tas — „kas pagātni pētī, nākotni svētī”.
4. IX. 1937.
„Senatnes un Mākslas” redaktori F. Balodis L. Liberts.
