Renesansa novele
Kad
Florences zeltkaļu meistars Vinčencio de Prēda apskatīja savu zelta dukātu
krājumu, ko glabāja no mirtes koka gatavotā šķirstiņā zem iespaidīgā altāna
guļamistabā, viņš kļuva stipri domīgs. Izrādījās, ka šķirstiņā sakrājušies
350 zelta dukāti ļoti laba kaluma un nemaz nav nolietojušies. Bija patika un
prieks tos vērot un jo vairāk vēl tāpēc, ka nauda bija iegūta godīgā ceļā,
un tāpēc pie tās nelipa ne meli, ne varmācība vai nešķīstība. Nebija nekādu
šaubu, ka par mesera de Prēdas naudu bija zināms arī debesīs un ka tās
naudai dos līdz savu svētību katrā godīgā uzņēmumā, kuru mesers Vinčencio ar
šo naudu kārtotu. Tāds darījums pašlaik arī bija jākārto, un kad nu viņš,
nobeidzis dienas darbu, vakarā sēdēja pie galda, kur vakariņās pulcējās visa
ģimene, mesera Vinčencio seja rādīja, ka viņš ir lielu rūpju nomākts. Ģimenē
bez paša Vinčencio ietilpa vispirms viņa kundze siņora Alovineta Laktancija,
dāma vēl ļoti labos gados, bet tālāk viņas trīs meitas Silvestrija, Ludovika
un Barbara, kuŗas Alovinetas kundze bija dāvinājusi vīram ar nedaudzu gadu
atstarpēm. Visas meitas bija mātei līdzīgas un sākot ir jaunāko Silvestriju,
īstas skaistules. Pārlaidis acis meiteņu rindai, mesers Vinčencio pa daļai
tēva prieka, pa daļai savu pārdomu pārņemts kā apmulsis paķēra vīna glāzes
vietā etiķa tvertni un ierāva no tās krietnu malku. Saviebies viņš to
norija, bet Alovinetas kundze to redzēdama klusi zem galda saņēma rokas: —
Lai Svētā Jaunava stāv mums klāt, — viņa sevī lūdzās, — jo nu jau kādai no
mums atkal klāsies slikti ... — Alovinetas kundzes aizdomas nebija bez
pamata, jo tā bija diezgan parasta lieta, ka toreiz ar kādu Florences
sievieti varēja atgadīties kaut kas, ko vīrs vai tēvs varēja uzskatīt par
sliktu, bet par ko sieva vai meita bija citādās domās.
Kā īsta florenciete Alovinetas kundze bija bezgala ziņkārīga; un tāpēc
viņai radās tik karsta vēlēšanās uzzināt, kuŗa no viņām četrām būs cietēja,
ka viņas pašas brīnišķīgi sagatavotie makaroni tai izlikās sāji un
negaržīgi. Tūliņ viņa sāka domāt, ar kādiem vārdiem viņa varētu no vīra jo
ātrāk izvilināt viņa slepenos nolūkus, lai tad zinātu, kā tiem pretoties.
Mazliet izmisusi viņa saskatījās ar meitenēm, kuŗas ļoti labi saprata mātes
domas un bija tāpat satrauktas. Alovinetas kundze tad divkāršoja savu
laipnību pret vīru un piedāvāja tam gan lieku makaronu porciju, gan vīnu,
bet mesers Vinčencio, kaut gan visu labprāt pieņēma, tomēr neko nerunāja par
savām slepenajām domām, un Alovinetas kundzei vajadzēja ar to samierināties.
Bet par laimi pārāk ilgi viņai nebija jāmokās. Kad vakariņas bija paēstas,
mesers de Prēda paziņoja, ka Petrarkas De vita solitaria lasīšana
šovakar nenotiks, kāpēc meitenes var doties uz savām istabām un tur vai nu
iet gulēt, vai arī pļāpāt par to, ko dzirdējušas no draudzenēm, satiekoties
ar tām tirgū vai pie ūdens rezervuāra.
Kad nu mesers Vinčencio gulēja blakām Alovinetas kundzei platajā altānā,
viņš nopūties sāka atklāt tai savas pārdomas. Izrādījās nu tā, ka abiem jo
labi pazīstamais mesers Baldovineti, kam piederēja zīda audumu veikals,
piedāvāja meseram Vinčencio un siņorai Alovinetai par znotu viņu vecākai
meitai Barbarai savu dēlu Čezāri.
— Tu zini, — mesers Vinčencio teica, — ka Baldovineti ir viena no
Florences turīgākām un cienītākām ģimenēm, tāpēc mēs šo precinieku nevaram
noraidīt. Vai tu domā citādi, Alovineta?
Alovinetas kundze izdvesa dziļa atvieglojuma pilnu nopūtu, jo vīra
ziņojums jau neatklāja neko ļaunu, bet labu.
— Es domāju taisni tāpat kā tu, mans Vinčencio, — viņa teica, — jo tā kā
mūsu Barbarai ir jau turpat pilni septiņpadsmit gadi, tad noraidīt tik
turīgu precinieku būtu tīrais neprāts.
— Pilnīgi pareizi, — mesers de Prēda teica, — un ne pirmo reizi es
vēroju, ka tu, mīļā Alovineta, esi gudra un tālredzīga sieviete ... — Un
viņš sirsnīgi noskūpstīja Alovinetas kundzes lūpas.
— Ak meser, — Alovinetas kundze, iepriecināta par vīra skūpstu, tomēr
nopūtās, — bez šaubām mums Barbara nekādā ziņā nav jānožēlo, kaut arī mūsu
māja viņai aizejot kļūs it kā tukšāka ... Bet ja jau tu gribēsi, tad ceru,
ka es vēl pagūšu gādāt Barbarai aizstājēju. Un to es tiešām darīšu
ļoti labprāt...
— Es tevi pietiekami pazīstu, mana krietnā sieva, — mesers Vinčencio
teica un maigi noglāstīja Alovinetas kundzes ļoti kuplo ķermeņa daļu no zoda
uz leju, — un tāpēc nemaz nešaubos, ka tu savu solījumu turēsi ... Tomēr
šoreiz mums jārunā par ko citu ...
— Un kas gan tas būtu? — Alovinetas kundze jautāja ar nelielām bažām.
— Mesers Baldovineti prasa mūsu Barbarai līdz tik lielu pūra naudu, ka
man jāatdod viņam gandrīz viss mans dukātu krājums. Bet tā kā nu mūsu
Ludovikai ir jau pilni piecpadsmit gadi, tad varam gaidīt, ka ja ne pēc
gada, tad augstākais pēc divi gadiem arī tai radīsies precinieks. Bet kur
tad lai ņemu pūra naudu? Vai tu gribētu, lai atdodam mūsu Ludoviku kādam
lupatlasim, kurš būs iekarsies viņas skaistumā un pūra naudu neprasīs?
— Ak, meser Vinčencio! — Alovinetas kundze iekliedzās, — to es nevēlētos
nekādā ziņā, — jo kā gan lai atdodam šo mūsu skaisto, mīlīgo un gudro bērnu
kādam nabaga slaistam, kurš tai liks staigāt skrandās un grauzt sapelējušas
maizes garozas!...
— Kā jau parasts, tu domā taisni to pašu ko es, — mesers de Prēda
nopūtās. — Un tādēļ mums neatliek nekas cits kā jāiet ceļš, ko gājuši jau
daudzi citi pieklājīgi un cienījami vecāki. Tas ir — mums jāatdod mūsu
Ludovika Svētās Jaunavas rīcībā. Kad Ludovika būs kļuvusi nonna, mums par
viņu vairs nebūs jābēdā un visa nauda, ko es pelnīšu, nāks par labu mūsu
pastarītes Silvestrijas pūram.
— Bet mīļais vīrs! ... — Alovinetas kundze ievaidējās, — šis mūsu
maigākais un jūtīgākais bērns, kādu man izdevies tev dāvināt, tas lai nu
nodzīvo visu savu mūžu bez mīlestības baudas ! ... Tu tiešām, meser
Vinčencio, esi nežēlīgs tēvs! ... — Alovinetas kundze sāka raudāt. Mesers
Vinčencio smagi nopūtās, jo labi saprata kā mātes, tā sievas jūtas.
— Tev tomēr jāapmierinās, mīļā Alovineta, — viņš teica, — jo, visu
mierīgi apsvērusi, tu sapratīsi, ka, lai cik mums smagi, tas ir vienīgais
ceļš, kas ejams, lai uzturētu mūsu cilts labās tradicijas un nezaudētu cieņu
citu cilvēku priekšā... Protams, Ludovikai jāatsakās no grēcīgās zemes
mīlestības. Bet par to viņai kļūs dotas visas iespējas ziedot sevi debesu
cildenajiem priekiem un iegūt mūžīgu svētlaimi ... Protams, Alovinetas
kundze saprata, ka vīram ir taisnība un ka tāpēc viņu vidējai meitai
Ludovikai jākļūst klostera māsai. Un, kaut raudādama un žēlodamās, Ludovika
to arī saprata; pēc divu gadu ilga noviciāta viņa kļuva māsa Florences
San Miniato al Monte klosterī, kuŗš atradās Arno upes stāvajā krastā un
no kurienes labi varēja pārredzēt visu pilsētu. Gadījās, ka tūliņ pēc tam,
kad Ludovika kā māsa Andželika bija devusi savu lielo solījumu uz visu mūžu
palikt uzticīga ordenim, klosteŗa priekšniecība aicināja jauno gleznotāju
Tomāzo Džovanni, sauktu Mazačio, lai tas glezno klosteŗa baznīcas altāŗa
telpai fresku Svētās Terēzas aicinājums. Mazačio bija tikai 26 gadus vecs,
bet jau ļoti pazīstams mākslinieks. Viņš klosteŗa aicinājumam paklausīja un
sāka tur savu darbu. Bet tas nebija vēl paveikts ne līdz pusei, kad Mazačio
pēkšņi saslima un nomira. Ļaudis baumoja, ka mākslinieks miris no indes, kas
toreiz bija diezgan parasts līdzeklis kā blēžu, tā mīlnieku starpā. Lai kā
tas bija, gleznu vajadzēja nobeigt; tāpēc klosteŗa abate aicināja mirušā
mākslinieka draugu gleznotāju Filipo Lipi, lai tas nobeidz drauga sākto
darbu. Filipo bija ar mieru. Ieradies klosterī, viņš vēlējās, lai vietu, kur
atradās freska, nožogotu, lai viņu neviens netraucētu. Mākslinieka vēlēšanos
izpildīja un kaktu, kur Lipi strādāja, nožogoja ar aizkaru.
Māsai Andželikai par Filipo Lipi darbu nekas nebija zināms; tāpēc viņa,
kad atnāca viena pati baznīcā, lai tur izdarītu parastos apkopējas darbus,
bija ļoti pārsteigta, kad ieraudzīja nožogoto kaktu. Viņas izbrīna un arī
ziņkārība stipri vairojās, kad aiz priekškara atskanēja kādi nesaprotami,
mazi trokšņi. Ko gan tie varēja nozīmēt? Varēja būt tā, ka tur bija
novietota viena vai pat vairākas grēku nožēlotajās, kam tur netraucētām
vajadzēja gavēt un skaitīt noteiktās lūgsnas? Varēja būt ari tā, ka tur kāda
no māsām gatavojās kādam ļoti svarīgam nākotnes pienākumam? Bet varēja arī
būt tā, ka kāds bagāts grēcinieks, lai nodrošinātu tomēr sev ieeju debesu
valstībā, pavadīja savas pēdējās stundas svētītajās baznīcas telpās. Vai tas
būtu grēks, ja māsa Andželika mazliet paceltu aizkara apakšmalu un
paskatītos, kas ir aiz aizkara ?... Jā, bezmērķa ziņkārība bija grēks. Bet
vai tik liels, ka to nevarētu nolīdzināt ar grēksūdzi un dažām Agnus Dei
qui tollis peccata mundi... Tā domādama un neizturamas ziņkārības
mocīta, Andželika tīri neapzinīgi pacēla aizkara apakšmalu un ielīda aiz tā.
Pirmais, ko viņa saskatīja, tikko pacēlusi acis, bija divdesmit gadus
vecais, skaistais Filipo Lipi, un viņa, palaidusi aizkara malu, skatījās
jaunajā puisī kā brīnumā. Bet viņš nebija visai laipns:
— Ko tu te glūni, melnā? — viņš uzsauca Andželikai. — Tev jāskaita nu —
miserere vai kas tamlīdzīgs.
— To es esmu jau darījusi, — Andželika kautrīgi piebilda, — tagad esmu
te, lai uzkoptu baznīcas ...
— Ir jau labi — gan to pagūsi. Tagad parādi man savu kreiso kāju!
— Kāju? — Andželika bija satrūkusies. — Kāpēc kāju? ...
— Tāpēc, ka man jāglezno Svētās Terēzas kāja, bet modeļa nav ... Nu, ko
tu tur knosies ? ... Andželika neknosījās, jo viņai bija brīnišķīgi jauki
veidota kājiņa, kas tagad bija ieauta vieglā sandalītē; un viņa to labprāt
būtu rādījusi ne vien gleznotājam, bet arī visiem citiem ... Bet viņa taču
bija ordeņa māsa! ...
— Nē, to es nevaru, — viņa nopūtās, — jo tas ir grēks ...
— Es nesaprotu, kas tavu kāju padarījis tik ļaunu, ka to grēks rādīt? —
Filipo ironizēja.
— Mana kāja nav ļauna, — Andželika teica, — bet... bet tu vari ko ļaunu
par to domāt ..
— Ahā! Nu man viss skaidrs: tu sen neesi bijusi pirtī un tāpēc tev bail
man rādīt savu mēslaino pleznu ...
— Nemaz; mana kāja nav tāda mēslaina plezna, kā tu to iedomājies, jo mēs
visas mazgājam kājas kā rītos, tā vakaros ... — Andželika uzmeta lūpiņu. —
Nu, skaties! .. — Viņa pastiepa uz priekšu savu glezno kreiso kājiņu.
— Labs ir! — Filipo bija ar mieru, — bet pavelc augstāk arī brunčus, jo
man jāredz arī stilbs.
— O nē! — Andželika pietvīka, — to es nevaru ...
— Bet man tas vajadzīgs, — Filipo stingri teica, — jo tu taču redzi, ka
es gleznoju Svētās Terēzas kājas, kad viņa sacēlusi brunčus brien upē ...
Saproti ? ...
— Es saprotu ... Bet Svēto Terēžu aicina pie sevis eņģelis, kuŗš stāv
otrā upes krastā ... Bet tu neesi eņģelis un tāpēc ...
— Man šķiet, ka Svētā Terēza paceļ brunčus tāpēc, lai tos nesaslapinātu.
Ja otrā upes krastā stāvētu es vai tu, tad viņa darītu to pašu ... Nu — ko
tu vēl gaidi ? . . Andželika kādus mirkļus cieta klusu.
— Man tas jāpārdomā ... — viņa tad teica, pacēla aizkara malu un izlīda
no aizsprostojuma. Otrā dienā Andželika no jauna ielīda aizsprostojumā. Bet
Filipo izlikās, ka to nemaz neredzētu.
— Salve! ... — viņa sveicināja, bet kad Filipo ari tagad cieta
klusu, Andželika klusu iesmējās:
— Tu naktī esi kļuvis kurls, — viņa teica. — Un nu — skaties! — Andželika
pavilka brunčus un rādīja kailo stilbu. Viņa bija izprātojusi, ka tas nav
grēks.
— Paldies! — Filipo nopūtās. — Tu esi ļoti laipna. Bet diemžēl man ar to
vairs nepietiek — man vajadzīgs aptaustīt tavu stilbu ar roku, lai atrastu
pareizo muskuļu izvietojumu. Andželika palaida brunču malu un pavilka kāju
atpakaļ. Viņas vaigos iesitās maigs sārtums.
— Muskuļi?... Muskuļi... — viņa stostījās,
— kas tie tādi par muskuļiem un ... un ko tu gribi ar tiem darīt?
— Man tie nav vajadzīgi, es tos tikai gleznoju tāpēc, ka tie novietoti ap
svētās Terēzas stilba kaulu. Kā tu vari būt tik dumja un nesaprast tik
vienkāršu lietu?
Andželika noliecās un aptaustīja savas kreisās kājas stilbu:
— Jā, kaut kas jau tiešām arī man tur ir, — viņa atzinās, — bet ... Nu
labi, tu vari aptaustīt manu stilbu ... — viņa pēkšņi atļāva.
— Labi, — Filipo teica, — bet ar to man nepietiek, man jāaptausta arī
tavs celis, jo stilba muskuļi saistīti ar ceļa locītavu ...
— O! — Andželika iekliedzās — tu kļūsti bezkaunīgs! — Viņa pagriezās un
izlīda no aizsprostojuma.
Tikai pēc divām dienām viņa ielīda atkal pie Filipo un bija it kā mazliet
nokaunējusies:
— Bon giorno, Filipo, — viņa sveicināja, — un manu celi tu vari
aptaustīt. Tikai ... tikai es turēšu tavu roku ...
— Kādēļ tas tev vajadzīgs?
— Man tas nav vajadzīgs ... Bet var jau būt, ka tu īsti nezini, kur celis
jāmeklē? ...
— Es zinu ļoti labi, kur tev kas ir vai nav, jo negleznoju taču kādu
sievieti pirmo reizi ...
Nu, velc brunčus uz augšu! ...
Andželika paklausīja, un Filipo aptaustīja viņas celi. Dīvainā kārtā
Andželikai šī procedūra ļoti patika:
— Man šķiet, ka tu nedari neko ļaunu, — viņa drusku apmulsusi murmināja.
— Un tāpēc tev, Filipo, nevajag nemaz steigties ... Arī Andželikai nebija
jāsteidzas, un viņa tāpēc nejauši ieslīdēja Filipo klēpī; un arī tas bija
tik patīkami, ka viņa pavisam nedomāja par to, ko dara.
— Tas vajadzīgs svētās Terēzas gleznošanai, — viņa kā pa miegam prātoja,
bet tad vairs nedomāja nekā.
Filipo darbs tuvojās beigām — jau nākamā dienā viņš to gribēja nodot
klosterim. Andželika viņam bija daudz palīdzējusi. Svētās Terēzas tēlā bija
daudzas vietas, par kurām Filipo nebija skaidrībā, kā tas gleznojams. Tāpēc
viņš gleznoja tās pēc paraugiem, kādus varēja rādīt Andželika. Beidzot
iznāca tā, ka Terēza izskatā gandrīz pielīdzinājās Andželikai. Kā Filipo, tā
Andželika to vērodami kļuva domīgi.
— Es varētu teikt, ka svētā Terēza man bieži rādījās sapņos, pie tam
pieņemdama tavu izskatu ... — Filipo prātoja.
— Bet priekšniecei var rasties aizdomas, kāpēc svētā tev rādījusies ne
citas kādas māsas, bet manā izskatā ?
— Es teikšu, ka svētā droši vien ar to gribējusi rādīt, ka tu esi
viscēlākā visu citu māsu starpā...
— Filipo domāja.
— To gan neviens neticēs, — Andželika nopūtās, — un tāpēc man paredzamas
vislielākās nepatikšanas ... Iespējams, ka mani pat piespiedīs atzīties, kā
viss noticis. Tad man pelēkā grēcinieces tērpā būs jāstājas altāra priekšā
un viss jāizstāsta ... Pēc tam es nonākšu pagrabā pie maizes un ūdens un ...
Tas tā tiešām varēja notikt, tāpēc Filipo nebija viņai ko atbildēt. Bet tad
Andželikas rokā pazibēja spožs, ass duncītis:
— Nē! Tas nenotiks !
— Trakā sieviete, — Filipo iesaucās un, satvēris Andželikas roku,
sažņaudza to tā, ka duncītis nokrita uz grīdas.
— Tas nebija domāts tavai, bet manai sirdij...
— Andželika čukstēja. Bet Filipo jau bija kaut ko apņēmies:
— Tu nāksi man līdz, — viņš teica, — kad būs jau tumšs, aizej klosteŗa
dārzā un pakāpies tur uz lielās mēslu gubas pie dārza mūŗa. Bet es no otras
puses pasniegšu tev pretī roku ... Kad naktī abi nonāca lejā no Miniato
kalna pie Arno krasta, Filipo teica:
— Nomet savas melnās panckas, jo tās tev vairs nav vajadzīgas! ...
— Bet es taču nevaru iet tev līdz uz pilsētu pavisam plika ... —
Andželika bažījās. Tad Filipo uzmeta viņai plecos savu brūno apmetni, un abi
aizgāja uz Filipo darbnīcu pilsētas nomalē. Vecā apkalpotāja, kas rūpējās
par mākslinieku, nekā slikta nedomāja, jo modeļi Filipo darbnīcā nāca un
gāja; un kur viņš tos sameklēja, nevienam nebija zināms. Neviens arī
neinteresējās par to, cik ilgi viņi tur katrs uzturējās. Kad Filipo otrā
rītā atnāca klosterī, tur valdīja liels satraukums — bija pazudusi māsa
Andželika, pie kam kāds bija uzgājis un atnesis klosterī nonnas tērpu, ko
atzina par Andželikas piederumu. Neviens nevarēja iedomāties, kur un kādā
veidā Andželika pazudusi. Satraukums vēl pavairojās pēc tam, kad atbrīvoja
no aizkara fresku, kuŗā bija attēlots Svētās Terēzas aicinājums, jo visi
saskatīja svētajā Andželikas attēlu. Mākslinieks paskaidroja, ka viņš
gleznojis tikai to, ko jau iesācis viņa mirušais draugs Mazačio; nekādu
modeli viņš nebija izmantojis. Viss tas kopā radīja pilsētā neiedomājamu
baumu un prātojumu virpuli, kas nāca klosterim par labu. Visi gribēja redzēt
fresku, kas bija radusies tik dīvainā kārtā. Daudzi ziedoja naudas summas,
lai rīkotu greznus dievkalpojumus māsas Andželikās dvēseles glābšanai, vai
arī to godinot. Lai kā, klosteris ar to ievāca krietni daudz naudas. Jāsaka
tomēr, ka bija arī tādi baumotāji, kas domāja, ka māsa Andželika bijusi
slepena grēciniece un ka nelabais to aizrāvis uz elli, likdams vai
piespiezdams noslīcināties. Šie baumotāji balstījās uz fakta, ka Arno krastā
atrastas Andželikas drēbes, bet zvejnieki, lai gan bija izbakstījuši ar
saviem ķekšiem visas Arno dzelmes, nebija atraduši Andželikas līķi. Mesers
Vinčencio de Prēda ar savu ģimeni bija lielā neziņā, vai skumt par Andželiku
kā par grēcinieci vai priecāties kā par Svētās Terēzas līdzinieci, kuŗu tā
nezināmā veidā paņēmusi pie sevis.
— Mums nav jāsteidzas ar pārsteigtiem lēmumiem, — mesers Vinčencio
mierināja raudošo Alovinetas kundzi, — bet mierīgi jānogaida, līdz pati
augstā providence dos mums kādu mājienu, ko darīt ...
Par laimi de Prēdas ģimenei nebija jāgaida pārāk ilgi, līdz Andželikas
liktenis pilnīgi un galīgi noskaidrojās. Kad Filipo Lipi gleznotajos darbos
parādījās kādas madonnas vai eņģeļa skaistā seja, visi noprata, ka šīs sejas
gleznotas no viena modeļa. Protams, ka tūliņ radās cilvēki, kam ārkārtīgi
gribējās zināt, kas ir šis modelis. Un pēc kāda laika viņu pūles vainagojās
ar pārsteidzošiem panākumiem — viņi uzzināja, ka meistara Lipi nemainīgais
modelis ir skaistā Ludovika de Prēda jeb māsa Andželika. Protams, ka nu
atkal radās liels sabiedrisko domu juceklis. Radās jautājums, kas lai nu
notiek ar māsu Andželiku, kas bija aizbēgusi no klosteŗa un kam nu bija divi
skaisti bērni, par kuŗiem neviens nezināja, vai to māte ir Filipo sieva vai
tikai modelis un mīļākā? San Miniāto klosteŗa kollēģija ilgi apsprieda māsas
Andželikas lietu un beidzot nāca pie atziņas, ka tā daudz vairāk darījusi
klosteŗa labā no tā aizbēgdama nekā tur dzīvodama, un ka tāpēc būtu
nepiedienīgi, ja prasītu, lai tā atgriežas klosterī. Arī tiem klosteŗiem un
baznīcām, kam Filipo bija gleznojis altārgleznas, kuŗās bija redzamas
Andželikas sejas, kas nu piederēja svētajām vai eņģeļiem, nebūtu ne derīgi,
ne patīkami, ja Andželikai atņemtu bērnus un pašu ieslodzītu atpakaļ
klosterī. Ar vārdu sakot, nebija neviena, kas gribētu, lai Andželiku tiesā.
To, protams, vajadzēja atzīt arī meseram Vinčencio de Prēdam. To viņš arī
atzina un apstiprināja savā sarunā ar Alovinetas kundzi:
— Protams, mūsu Ludovika darīja nepareizi, atstādama klosteri un kļūdama
par māti, kas klosteŗu iemītniecēm nav paredzēts. Bet ir iespējams, ka mēs,
baidīdamies par pūra naudu un ieslodzīdami Ludoviku klosterī, rīkojāmies
pret augstās providences nodomiem? Un tāpēc nu viņai bija jārīkojas šādā
kārtā, lai augstās providences griba kļūtu piepildīta ... Alovinetas kundze
bija taisni tais pašās domās kā mesers Vinčencio, un Andželika saņēma vecāku
svētību. Tā pamazām nelegālais notikums kļuva par kaut ko visu atzītu un
saprotamu. Ja ko vēl varētu teikt par skaisto Andželiku, tad varbūt to, ka
savu vecāko dēlu Filipīno viņa izaudzināja par tēvam līdzīgu mākslinieku,
kaut gan tas mācījās ne sava tēva, bet cita liela mākslinieka — Sandro
Botičelli vadīts.
19. 12. 1956.
