DAIĻUMA MĪKLAS MINĒTĀJA
Klāra Zāle, Rožābele. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 192 lp.
Dzeja esot kā nams ar daudziem stāviem un daudziem dzīvokļiem, kuŗu atslēgas glabājoties pašā jumta korē.
Lasot Klāras Zāles Rožābeli vispirms liekas iezīmīgas dzejnieces iekšējās pūles uzņemt un sagremot svešās kultūras ietekmes, no kuŗām neviens trimdinieks nav brīvs. Dzejniece, ar maz izņēmumiem, ir pārkausējusi amerikāņu vides "ligātūru" resp. galvenā ir viņas personība, nevis apkārtne.
Ko tad mums atklāj Klāra Zāle ? Viņu tāpat kā senāk valdzina dabas daiļuma un mīlestības mistika. Tā ir viņas pasaule. Liekas, viens no zīmīgākiem Zāles dzejoļiem šajā grāmatā ir "Sakņu noslēpums":
Aizmigusi taka,
Pusdienas saulē
Aizliedz tavu pēdu zīmes -
Paslēpj smilgās.
Šķiŗu smilgas
Kā aizbērtu dzīvi
Nometos ceļos
Ieklausīties.
Saknes glabā
Sirdspukstu valodu -
Turas cieši -
Klusējot kliedz.
Daiļums vēl arvien ir mikla, kā tas bija gadu simtiem ilgi. Šī mīkla, tāpat kā pati dzeja un dzīvība, nav analizējama, tā uztveŗama tikai ar mūsu jutekļiem, ne prātu. Ja tā nebūtu, tad literātūras lietpratējiem vairs nevajadzētu rakstīt biezas grāmatas par Dantes un Šekspīra dzejas noslēpumiem. Daiļums un dzeja, sadalīts sastāvdaļās, zaudē savu īpatnējo vērtību, tāpat kā dzīvs cilvēka ķermenis, kuŗu, ziņkārības dēļ, zinātnieks sadalījis sīkos gabalos, atdalot nervu no nerva, muskuļa šķiedru no šķiedras. Viss ir izdibināts, bet dzīvības noslēpumu neviens vēl nav atklājis, jo tas ir Dieva, nevis cilvēku roku radīts. Dzejas noslēpums ir rada dzīvībai. Protams, dzejas formu un saturu var analizēt, bet šī analize arvien būs subjektīva: katrs dzejā un mākslā atrod to, ko meklē. Šo patiesību labi formulējis Stīvens Spenders grāmatā The Making of a Poem: "Nor can the critics, at any rate beyond a certain point of technical judgment, be trusted". Dzeja ir kā spogulis, kur katrs vispirms ierauga savu seju un tikai tad pārējo. Tādēļ katram laikmetam ir savi izskaidrojumi, savi elki, savi nedievi. Un lai gan cilvēki daudzko nezina, dzeja eksistē cauri gadsimtiem. Cilvēces un tautu dzejas koki uzzied katru pavasari visbrīnišķākiem ziediem.
Nesen angļu esejiste Katlīna Notta kādā sarunā man teica: "Ja no literātūras daudzajiem veidiem kāds spēj ietekmēt cilvēku sabiedrību, tad tā ir dzeja, jo dzeja nekad nevar kļūt par masu produkciju, kā tas dažkārt notiek ar romāniem un lugām. Dzeja prasa vienreizību, prasa visu mūžu, lai atminētu tās noslēpumus."
Tādēļ arī Klāra Zāle min daiļuma mīklu, min to jau kuŗo gadu un vēl arvien nav to īsti atminējusi. Taču pati cenšanās ietilpst cilvēka spēkos, ne atminēšana. Atminēšana ir pārlaicīga dāvana, kas nevienam nav pilnīgi, tikai daļēji piešķirta.
Bet šis daiļuma meklēšanas process ir pats interesantākais Klāras Zāles attīstībā; tas viņai dod savu svētību. Viss pārējais ir nebūtiskas pavadparādības, kuŗas laika siets atsijās.
Dzejniece min daiļuma mīklu ļoti īpatnējā veidā:
Mēness grib mani nozvejot,
Izmetis burvības tīklu.
Paslēpjos ceriņu pumpura ēnā
Un minu daiļuma mīklu.
Līdzīgs motīvs skarts tituldzejolī:
Es esmu piesnigusi
Kupenu kupenām
Kā vectēva dārzs,
Bet -
Pašā vidū
Rožābele zied
Mūžīgo pavasari.
Klāra Zāle nav romantiķe, sava likteņa piepildītāja. Ja viņa piemin vectēva dārzu, tad tā nav atgriešanās nesasniedzamā pagātnē; "teiksmainais dārzs" ir tikai simbols viņas būtības izteikšanai, viņas piederības apliecināšanai latviešu dzejas labākām tradicijām. Divu kultūru dzeja nevar eksistēt, jo kultūras, tāpat kā visi fiziskie un garīgie lielumi, cenšas cita citu absorbēt, ja "svešķermenis" nokļūst lielākā lieluma pievilkšanas spēka laukā. Protams, rakstnieks un dzejnieks nedrīkst dzīvot geto, viņam ir jājūt visas pasaules vibrējumi savā dvēselē, bet kultūrai, mākslai un literātūrai ir nepieciešama nacionāla baze, lai tā nekļūtu mazasinīga. Varbūt šie vārdi dažam tagad izklausīsies sveši, bet mēs neviens nevaram pārveidot pasauli, mums tikai jācenšas izprast tās likumi, lai mēs neietu bojā. Klāra Zāle, liekas, šos mūžīgos likumus izjūt intuitīvi. To apliecina viņas dzimtenes smeldze un dabas izjūta:
Brienu, brienu lapu vālu -
lapu vālu.
Ko tās sausām lūpām čukst ?
Kaut kur tālu -
it kā teikā tālu -
Mīļā zeme pukst.
Dzejniece kā teikā dzird savas zemes sirdspukstus. Viņas talants sakņojas nevis svešā, bet latviešu zemē un kultūrā. Tas ir pats nozīmīgākais.
Dzejnieces izjūtu skāla nav plaša, viņa ir atradusi savu darbošanās loku un nepūlas ielauzties svešās territorijās, kas varētu laupīt savdabību. Viņa ir izpratusi Gētes maksimu, ka tikai ierobežošanās var novest pie meistarības un pilnīgas talanta uzplauksmes. Ko vairāk no dzejnieka var vēlēties? Personība nosaka visu. Un Rožābeli lasot, mēs sastopamies ar zīmīgu dzejnieces personību, kas gan, varbūt, vēl nav atklājusi visus savus dotumus, bet kuŗas pamattieksmes ir daiļuma mīklu minēšana.
Ne katrs dzejolis būs saprotams pirmo reizi izlasot, bet laba dzeja nekad nav viegli atburtojama, tā uzstāda lasītājam zināmas prasības, liek zināmus šķēršļus, jo vērtības, kas iegūtas tikai ar piepūli, mēs paši atzīstam par vērā liekamām. Dzeja, kas nedod lasītājam valdzinošu minēšanas un atburtošanas prieku, nekad nav augsti vērtējama.
Pēteris Aigars