UN SIEVIETE NOLIECĀS NOPLŪKT ĀBOLU
Aina Kraujiete, No aizpirktās paradīzes. Dzejoļi. Šipenvillē, Pensilvēnijā: Upeskalns, 1966. 96 lp.
Šī gaišzaļi tērptā grāmata, rotāta divām zelta dafodilēm, ir kā sieviete, kuŗa, stāstot par dzīvi, runā pati par sevi un, dzejojot pati par sevi, tēlo kaut ko pavisam citu. Paveŗot vieglo vasaras tērpu, lasītājs ierauga sienāzi, kas izlec pretī "viscauri zaļš ... it kā viss vasaras zaļums pār viņu gāzies" (7. lp.) . Bet viņa būtība ir viņa "kaislīgā spēle", un viņa, dzejiskā jēga ir reizē atklāt un aizklāt visas grāmatas dziļāko būti - dzejnieci pašu.
It kā savelkot tērpu ciešāk kopā, dzejolī "Pilsētnieks zaļuma badā" Kraujiete tēlo vīrieti, kas mēģina izlauzties no "neona spuldžu kā burvja novilktiem apļiem" (9. lp.) . Bet meklēdama sevi kā Gēte (Goethe) nevis sevī bet citos, viņa noauj kājas un seko vīrietim dabā:
Tur labprāt bradātu,
lai zāle,
dzīva zāle zem pēdām šķiezdamās kņud un āda
krāsojas stādu
sulās. (8. lp.)
Vai arī vīrietis seko viņai, jo tas parādās nākošajā rindā ar tāpat "stādu sulās noziestu ādu"; viņš tikai iet drusku tālāk, un viņa viņā - "iemērcēt lielus straumē ... ļaujot zivju miklajām mutēm apmaigot kāju pēdas".
"Bālasinīgās pilsētas meitenes", kuŗām viņš rāda "savu zaļuma spēku", bet kas tikai "dzeltē logos" (11. lp.) , būtu pilnīgs pretstats dzejniecei pašai, ja tikai zem viņas kāju tumšajiem dabas raibumiem neslēptos bālasinīguma kautrā krāsa. (Šeit nevar būt runa par biografisko būti ārpus grāmatas, bet gan par dzejā izteikto, atrasto, iegūto - par dzejnieci, kuŗas mākslinieciskais "progress", pēc T. S. Eliota teorijas, ir bijis "nepārtraukts pašupuris, nepārtraukta personības iznīcināšana".) Viņa iejūtas neauglīgajās meitenēs, kuŗu "augumi nepamestu maigus iedobumus liedagas smiltīs" un kuras velti virina augstos logus "ciet un atkal vaļā", kā arī mēteļota "bezrūpja" tēlāarnorautupogu, kuŗa "ģīmis" ir "dzeltens un skābs kā citrons", bet kuŗš, "tiekdamies baudu kā zāle lietus", aizslīd gaŗām dzeltējošo meiteņu divnozīmīgajām baiļu un ilgu durvīm un noslīgst ielmalas darvā - "kur martā neziedēs dafodiles" (13. lp.). Slimīgi dzeltenā āda nav domāta pat mazam skatam drusku pāri par ceļgalu. Dzejniece pati, liekas, tinas gaŗajā vīrieša mētelī. Vienīgā cerība viņu redzēt pavasarī ir mēteļa norautā poga. Viņas vienīgā izredze atrast vasaras prieku ir mazā varbūtība, ka dzeltējošā āda reiz pārvērtīsies dzeltenā ziedlapā.
Bet cerības tik drīz nepiepildās. Sievietes kailums, kas atsedzas grāmatas nosaukuma dēļ svarīgajā dzejolī "No aizpirktās paradīzes", paspīd kā reklāmu ugunis, kā "pērkams mānis", kas "neesoša prieka meklētājus" tikai:
pievils -
jo šis ir tāds kvartāls.
Martā te nezied dafodiles,
bet reizēm no aizpirktās paradīzes
kāds izstumtais
pakaŗas. (15. lp.)
"Piektā sieva", kuŗas vīrs ir dzērājs, ir gandrīz mirusi dzīvei: "ne miesa ar kādreizējo dafodiļu svaigumu kārdināt kaira, nē" (17. lp.). Dzejniece pati jūtas kā izstumta pat no pērkamajām viltus debesīm, iegrūsta ielās, akla, tumsas dzenāta, gandrīz par tuvu bēŗu gājienam (19. lp.) . Iedama līdz "Jauneklim uz tilta", kuŗš, redzējis savu meiteni cita skavās, "aiziet kūkumains atpakaļ namos" (21. lp.) , viņa zina, ka augšpēdus debesis, "debesis zem tilta", ir pašlaimes citupuŗu elle:
viņi neredz nekā cita kā tikai sevi viens otra acīs
tikai sevi viens otra acīs
tikai sevi. (20. lp. )
Juzdama, ka šādi cilvēki viņu vedina ne uz zaļo paradīzi, bet uz nezaļu trako namu, "kur tikai baltas krīta sienas" (22. lp.), viņa beidzot saceļas un nākošajā dzejolī "Krīta istabās", ar sirreālu ārprātu met kā Luters ar tintes pudeli sienu velnam ar krāsām zaļām kā zāle, kā pudeļu stikls, vardes, meži un ūdeņi; un "iedzeltenām kā kāpostu tauriņš, pametis kūnu" (24. lp.). Jā - pametis kūnu! Kā zaļš kāpurs (sk. arī 9. un 69. lp.) , kas kļuvis par dzeltenu tauriņu, ne jau kā vecais dvēseles nemirstības simbols, bet kā svaiga dafodile, kas uzplaukst pavasaŗa zālē, dzejniece ir novilkusi baltās neprāta sienas, viltīgos neona gaismas apļus, ielā gulētāja darvaino mēteli un slimīgi dzeltējošo ādu. Dzejolī "Bišu burvības" viņa uzzied kā dzeltena dafodile. Bites "izdūc" no vīrieša kā sengrieķu dieva galvas, nezdamas putekšņus no paradīzes logos spermatikos. Paradīze izskatās kā ganības Latvijā. Meitenes ar basām kājām un vieglām blūzēm ir līganas un mīlīgas kā govis. Vienai meitenei blūze ir vaļā:
nu pavīd smaila
krūts, ļāvīga miesa,
kas, zālē ieplokot,
cieši pieplok -
bet tikai tad, "no viņa galvas kad izdūc bites"(26. lp.)
Paradīziskā atplaukšana ir iespējama tikai kā savstarpējs pašupuris - kā sievietes absolūta atdošanās, "ieplokot, cieši pieplokot", bet tikai vīrietim, kuŗš ir atdevis sevi. Līdzko Ādams sedzas ar vīģes lapu (22. lp.), paradīzi iztraucē grēks. Sieviete aiziet maskoties ballei, kuŗai viņa netic. Ardievām Linardam Taunam dzejniece pazied kā "bitēm atvērts zieds"; bet raudot viņa bēru dienā, viņa ģērbjas par "zilu plūmju koku", kas birdina "briestošos augļus" (31. lp.). Pārējo dzejoļu maskarādē gaŗām aizpeld slīkstoši jūrnieki, kas atstāj puķēm rotātās cepures viļņos (29. lp.); pasaules kaŗa varoņi, tīti līķautos, ne lauru lapās (32. lp.) ; mūmiju vaibsti jauna, ēģiptieša sejā (37. lp. ) ; groteskas sievas, "brunčus pār galvām sacēlušas" (53. lp.) : kauli ceļmalā "kā sakaltuši un spokaini ziedi (60. lp.); Andalūzijas čigāns "vainīgs kā Kains" (63. lp.) ; papagaiļi, kaķis, un traģikomiski raudošs klauns (66.-68. lp.); un "pērtiķcilvēki ... pliki kā nūdisti" (84. lp.). Dzejniece pati jūt, ka diena un nakts viņu rausta kā teātŗa lelli (55. lp.). Vīrieša roka, kas sniedzas pēc atsegtās krūts, ir kā čūska, kas lodā pēc aizliegtā ābola - "senā grēka un auglības simbola" (64. lp.). Dejojot melnā samtā, viņa sastop acis, kas "samtam cauri iezīdās miesā kā dēles" (65. lp.) . Ceļš uz paradīzi ir kļuvis kā adatas acs, kā mazais caurums kāpostu galvā, kuŗā "zaļš tārps zaļu mūžību vēro" (69. lp.). Meklēdama padomu latviešu gara mantās, viņa ienirst Burtnieku ezerā, bet atrod tikai "rājamies ... mošķu un eņģeļu baru" (72. lp.). Pasakā par nabaga puisi pavīd meitene ar veco dainu tikumu - "ne jau kaila kā Ieva, bet segusies lakatu zilu" (80. lp.) . Bet viņai blakus "ar alusglāzi rokās atpūšas moderna Kukažiņa mēļa nailona veļā" (92. lp.).
No visām maskām pēdējā un pirmā ir tomēr cilvēks pats. "Bezrūpis", kas grāmatas sākumā svētīja "augšāmcelšanos" ielas notekā, atrod "negalu" grāmatas beigās. Viņa galvenais grēks tomēr nav "aizmāršība" vai "kūtrums", vai arī tas, ka viņš "kā banāna mizu novilcis čaulas mīlestībai - pirmai un vēlākām, visām", bet ka viņš vēl joprojām slēpjas savā sevis maskā:
Tava mīlestība - kaila saule,
nesilda, jo tu aizvien vēl tai pašā - savā -
maskā. (89. lp.).
Tas pats grēks ir arī pašnāvnieka vaina, kuŗš ir "tapis kurls, kļuvis akls pasaulei" (91. lp. ). Un priekšpēdējā dzejolī kā "Dzeguzes ola" tas pat apdraud dzejnieci pašu. Kā galants Mefistofelis tas "bradā kā savā" viņas "sapņa bezgalīgajā pļavā" (93. lp.). Kā "narcišu dzejnieks ar pusēstu saulespuķi pār plecu" tas pat pretendē uz viņas dafodilēm, jo paradīzes puķe ir abiem viena, tāpat kā ābols ir viens - grēkam un auglībai. Viņš tikai šo puķi nosauc pašapmānītā sava atspīduma mīlētāja Narcisa vārdā; viņa - asphodelos, drošas patiesības tiešā spīduma vārdā.
Pēdējā dzejolī, "Oda nekam", viņa novelk arī pēdējo masku. Pazemojusies kā Jāņa evaņģēlija vai Dostojevska moto kviešu graudiņš, kas krizdams zemē mirdams nemirst, bet nes daudz augļu, viņa ir nopelnījusi arī Brāļu Karamāzovu pēdējo vārdu: Urā! Viņas dzejas lielā vērtība ir saturs. Tās forma ir gaiši zaļš plīvurs, kuŗa nolūks, noslīdot pāri pleciem un krūtīm, atvērt zelta ziedlapu kausu.
Paulis Birznieks