KLUSĒJUŠA CHRONISTA LIECĪBA
Dzintars Kiršteins, Kad lielgabali klusē. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 334 lp.
Dzintara Kiršteina debijas romāns ir nesaudzīga izrēķināšanās ar hēroisma mītu, jo Termopilu varoņleģendas vietā viņš izvēlējies dziesmu par Termopilās iesūtītajiem cilvēkiem, kas nepretendē kļūt leģendāri. Viņi nesapņo hēroiskā laikmeta sapni, bet par staigāšanu aiz arkla; turklāt pieder pie tierbm, kuŗiem pārbraucis pāri ne viens vien kaujas ratu ritenis. Divkāršā nozīmē viņi ir "aus dem Spiel" : sakropļoti un nometināti okupētajā Dānijā, bez cerībām atgriezties pie pagrabiņa ar gurķu mucu, ko pērnruden ietaisījusi vecāmāte ... Nevarētu sacīt, ka mūsu daiļliterātūras prozisti nebūtu funkcionējuši arī kā patiesības chronisti, kad atklājuši savu pieredzējumu pergamentus par latviešu tautas neseno vēsturi. Arnolds Apse, Alfrēds Dziļums, Gunars Janovskis, Richards Rīdzinieks, Aivars Ruņģis, Dzintars Sodums, Guntis Zariņš u.c. klusībā, notikumu virpuļos, bijuši īstenības reģistrētāji; un viņu liecības palīdzējušas noskaidrot propagandas izskaistināto, inerces ceļā par šablonu kļuvušo patiesību, kas nav patiesība. šajā plejadā Dzintars Kiršteins ienācis kā viens no asākajiem, nesaudzīgākajiem chronistiem.
Romāna virsraksts Kad lielgabali klusē ir neizdevies, jo visu laiku, ko aptveŗ vēstījuma lielākā daļa, lielgabali neklusē; romāna varoņi tikai nokļuvuši pietiekamā attālumā no dunoņas. Varbūt tā apgāda vaina. Vairāki autori sūdzējušies, ka apgāds liedzoties publicēt viņu darbus ar pašu izvēlētiem tituliem, to vietā piedāvādams "reklāmai piemērotākus". Kiršteina chronista piezīmēm šis "ejošais" virsraksts nodara pāri.
Romāna centrālā daļa ir gaŗa ekspozicija, kuŗā grāmatas "es", Valdis Akots, izstaigā atmiņās savu kaŗa gaitu beidzamo posmu Korsēras veselības rotā Dānijā 1945. g. aprīlī. Logatā - notikumi un pārdzīvojumi pēc kapitulācijas. Tie ir reālistiski tverti, bez sentimenta, bet arī ne bez jūtām bagāta izgaismojuma, kuŗā ievērojama vieta ambivalentajai izjūtai - traģiskajai situācijai, ka viss ir zaudēts un ceļa uz dzimteni vairs nav, pretī runā pavasara saule un atvieglinājums, ka nu beigusies neziņa un sajukums, kādā bijis jāmaldās, sabrūkot Trešajai valstij. Attieksmes ar dāņiem tēlotas ne bez humora, iejutīgi: autora dāņu situācijas izpratne, kuŗā netrūkst iekšēju pretrunu, ir reljefa.
Ekspozicija "Sāga par Korsēras nometni" (kāpēc šis nevajadzīgais nordisms ar skandinavislco 'sāgu' ? ) sākas kā saistošs piedzīvojumu romāns, kuŗā viens drāmatisks notikums seko otram. Šī dinamiskā plūsma apsīkst, Valdim Akotam ierodoties Korsēras nometnes barakās, izjūtu asie izgaismojumi it kā zaudē savas šķautnes un ieslīgst nāvējošā pelēcībā. Neskaitāmos atskatos romāna varonis analizē savu situāciju, vienmēr par jaunu atgriezdamies pie dzīves reālitātes: bada, bezcerības, kukaiņiem, beztiesības, netīrības, ievainojumiem un kroplības. Nevar noliegt, ka šī "pasīvā daļa" uzliek lasītājam it kā slogu un, domājams, lielāka koncentrētība būtu nākusi tikai par labu, jo - cita starpā - autors šeit reģistrējis arī novērojumus un reakcijas, kas lasīti vairākos citos darbos. Šī vēlēšanās "pateikt visu" dominē pār to, ko šīm nodaļām būtu vajadzējis dot - pilnīgu izpratni par trulo bezcerību, kādā atradušies šie latviešu jaunieši un vīri un kuŗā vadības "optimisms līdz galam" skan kā pļerkstoša grammofona plate, kas šūpo adatu pāri nedaudzām atlikušām iespēlējuma švīkām.
Arī Kiršteina romānā nomanāma plaisa kareivju un virsnieku starpā, notikumi skatīti no "vardes perspektīvas", kuŗā iezīmējas un it kā acs tīklenē iededzināti paliek sadistu tipi, kam ir pļaujas laiks šādās situācijās. Viņi ir stāvokļa noteicēji, likteņa lēmēji un vēstures taisītāji. Vienkāršie leģionāri šajā hierarchijā ir tie, kas redz vēstures rata griešanos ar nesabojātu īstenības izpratni, kamēr vadība, sadistu uzmanīta, spēlē tālāk hēroisko spēli, kas sen jau zaudējusi katru varonības jēgu un būtību, katru sakaru ar reālitāti.
Romāns nav ne vēstures, ne polītikas rokasgrāmata. Bet Dzintaram Kiršteinam izdevies savā ieskicēt dažas interesantas līnijas, runājot par attieksmēm ar dāņu brīvības cīnītājiem. Atklājums būtu tas, ka Korsērā nometinātiem latviešiem dota "klusa" pavēle sardzē stāvot nekad nešaut tā, lai trāpītu. Šo pilnīgi pamatoto "koeksistenci" gan iztraucē kāda lielīga virsnieka izrīkošanās krogū. Domas, ko pamodina šie epizodi, saistās ar mūsu attieksmēm pret citām vācu okupētām tautām: par cik esam centušies izprast to situāciju, par cik sniegt tām palīdzību cilvēcības ietvaros. Kā mēs, tālredzīgi būdami, būtu pakalpojuši - tālākā perspektīvā - Latvijas un latviešu tautas labajai slavai, piemēram, atbalstīdami Dānijas brīvības cīnītājus? Ne tikai pasīvi vien. Latvijas polītiskajās interesēs tāds solis būtu bijis vērts, kaut, protams, ne bez riska.
Šis iespaidīgais, vaļsirdīgais ilgi klusējušā chronista darbs ir ievērojams necilvēcības dokuments. To lasot, rodas gan sajūta, ka pamatīgāka redakcija nebūtu nākusi par ļaunu. Caur-caurēm par daudz lieli mesli doti kvantitātei un daudzvārdībai. Salikuma kļūdu netrūkst, bet izbrīnā jāapstājas tādu vietvārdu priekšā kā Lālande, Podborga un Flencburga. Dānijā nav Lālandes salas, bet gan Lollande (Loll-land), nav Podborgas, ir Padborga, un vācieši joprojām savu pilsētu netālu no Dānijas dienvidu robežas sauc par Flensburgu. Nelaimīgi ir arī iesākt romānu ar minējumiem, vai tik dāņu vārds Bangshave nenozīmē kaut ko, kam sakars ar bangām. Tāda nu tam nav.
Gunars Irbe