PAVIRŠI SKATĪTAS SADZĪVES PROBLĒMAS
Arturs Voitkus, Mēs gribam būt mājās. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966.
Jauno Artura Voitkus romānu "lasītājs lasīs ar kāpinātu interesi kā filmisku kriminālromānu, kur viens drāmatisks samezglojums seko otram tik straujā secībā un kāpinājumā, ka dažkārt neļauj atgūties ne tikai lasītājiem, bet, šķiet, arī pašiem romānā tēlotajiem varoņiem." - Tā varējām lasīt laikrakstā Laiks ievietotajā sludinājumā. Šim raksturojumam var tikai pievienoties. Romāns tiešām viegli padotos filmēšanai, lai gan neko vairāk par stipri klišejisku B kvalitātes filmu sižets nedotu. Nekādas jaunas lappuses ar šo darbu latviešu daiļliterātūras vēsturē netiek pavērtas. Radies vēl viens "bestseller", latviešu "Peyton Place".
Mazas pilsētiņas vidē risinās "drāmatiski samezglojumi" latviešu tautības ieceļotāju starpā - sīka zādzība veikalā, auto zādzības, vairākkārtīga izkaušanās, traģiska auto katastrofa, kuŗā dēls sakropļo savu tēvu, profesionāli ielauzēji sagūsta divus jauniešus, vientuļā ezerā nogrimst laiva, un gandrīz iet bojā divi cilvēki, nepilngadīga meitene gaida ārlaulības bērnu, notiek aborta iespēju meklēšana, piedevām mazliet humora un cerību pilnas, samērā laimīgas beigas.
Grāmata lasāma viegli, valoda vienkārša, gandrīz žurnālistiski lietišķīga, un pēc kādām prozas stila gleznām autors netiecas. Romāns ir stipri virspusīgs apraksts par cilvēkiem un notikumiem viņu dzīvē. Izteikta ir autora drāmatiskā izjūta. Romānā daudz skatuvisku dialogu, un pat epizodiskām personām, kā, piemēram, zēnam jauniešu sanāksmē (121. lp.) dotas krasas ārēja tēla īpašības - šajā gadījumā valodas defekts. Vispār ļoti daudz uzmanības autors ziedojis ārējo efektu radīšanai. Piemēram, Kvintu ģimene romāna stāstījuma gaitā nekad nebrauc ar savu "auto", bet vienīgi ar "Kvintu Mercedes"; tāpat plaši aprakstīti romāna fābulai maznozīmīgu tēlu (Griķu pāŗa) Latvijas nekustamie īpašumi u.t.t. šāds stils ļoti atgādina mūsdienu laika un vides dažu trimdas latviešu šauro pilsoniski materiālistisko sarunu veidu, un ja to atdarināt ir bijis autora nolūks, tad tas ir izdevies. Traucē gan diezgan bieži lietotie barbarismi un valodas kropļojumi, piemēram: "vēdera nav" (35. lp.) runājot par cilvēka slaidumu; "Korektūra ... ne meitene, bet jauna sieviete" (angļu: correction, latv.: labojums) 104. lappusē; "futbola dieveklis" (132. lp.) un citi. Lai gan viens otrs no tiem varbūt lietoti jau agrāk pieminētā efekta dēļ, tomēr bieži tie būtu, iespaidu nezaudējot, aizstājami ar valodnieciski daudz pareizākiem terminiem. Šajā pašā sakarībā jāpiemin arī nevajadzīgā svešvalodu fražu iepīšana dialogos. Tā būtu attaisnojama jauniešu dialogos, attēlojot šīs paaudzes īsteno sarunu valodu. Taču romānā ir vietas, kur šāda attaisnojuma pilnīgi trūkst. Piem., Haralda Kvinta sarunās ar sievu jaucas vācu un latviešu teikumi, lai gan no autora norādījumiem saprotams, ka sarunas norit vienīgi vācu valodā. Sigurda un Cintijas sarunu iesākot (284. lp.) autors paskaidro, ka "sarunas risinājās angliski." Sekojošā dialogā autors tomēr vēl atsevišķus Cintijas izteicienus min angliski.
Vietām traucē neloģiski teikumi, kuŗi ieviesušies vai nu autora neuzmanības, vai iespiedumkļūdu dēļ. Piemēram: "... Kvintu dzīvoklis saimnieku prombūtni tomēr bija pārcietis neskarts. Varbūt drusku bija palīdzējis tas, ka Pēteris aizbraucot savā darbistabā aizmirsis iedegt galda spuldzi..." (39. lp.) . Citā vietā Voitkus raksta: "... Arnis gandrīz skaļi iesmējās... Cilvēki uz ielas atskatījās. Reti gadās redzēt jauniešus, kuri savā nodabā skaļi smejas..."
Romāna uzbūve nebūtu traucēta, ja autors būtu atmetis epizodiskās nodaļas romāna sākumā un beigās (vecās māmuļas ceļošana starp Ciņu un Vanagu ģimeni). Fābulas risinājumā tās ir pilnīgi nesvarīgas, un kā atsevišķa blakus fābula netiek attīstīta. Tas pats sakāms par nodaļu, kuŗā aprakstīta Daiņa Ciņa greizsirdība Dzidras Svelmes kāzu pievakarē. Diezgan neskaidrs paliek arī autora nolūks ietilpināt romānā krietni pagaŗo laivas nogrimšanas epizodu.
Vienīgais, kas šo romānu kaut cik paceļ pāri vieglas laika kavēkļa literātūras līmenim, ir mēģinājums norādīt uz plaisu, kas šķiŗ dažādās vidēs izaugušās paaudzes latviešu trimdas saimē. Nopietna sabiedriski psīcholoģiska daiļliterātūra būtu tiešām viens no labākajiem veidiem, kā, patiesi iztirzājot šīs problēmas, varētu noskaidrot vienu otru nevajadzīgu idejisku pārpratumu un tuvoties veselīgākai un objektīvākai apstākļu izpratnei. Par cik šajā plāksnē sekmīgs ir bijis autors, lai spriež katrs lasītājs pats, jo problēma ir ne tikai laikmetīga, bet iesaista katra individuāla cilvēka subjektīvos vērtējumus. Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka romāna fābulas pamatā liktā doma (paaudžu atšķelšanās) pazūd teātrāli raiti plūstošā, diezgan sensācionālā melodrāmā. Vai tiešām bija vajadzīgs romānā attēlotais kriminālais samezglojums, lai iezīmētu un iztirzātu šo sabiedrisko problēmu, ir debatējams jautājums. Katrā ziņā slavējama autora griba pieskarties šim tematam literārā darbā. Recenzentam (un, jādomā, arī vienam otram lasītājam) būtu labāk paticis, ja autors tai būtu piešķīris vairāk vērības un to plašāk izstrādājis, piemēram, iesaistot t.s. vidējo paaudzi un tās uzskatus, kā arī, ja viņš būtu problēmu risinājis dziļāk un meklējis cēloņus. Jāatzīstas, ka šie ir subjektīvi iebildumi un autora patiesības momentu būtībā neapšauba. Filmisks kriminālromāns vai nopietnu problēmu risinājums? - šajā punktā lasītāju uzskati noteikti dalīsies. Daudziem lasītājiem šī grāmata drīz aizmirsīsies, pretstatā tādām grāmatām kā Gunša Zariņa Dvēseļu bojā eja, kas, līdzīgi Voitkus jaunākam romānam, pieskaras trimdinieku sadzīves problēmām.
Ivars Lindbergs