JĀZEPS GRODNIS

DOMAS PAR LATVIJAS VALSTI

 

IEVADS

Pasaules lielā polītika pēdējos 30 gados pārgrozījusi valstu un tautu robežas. Daudzām neatkarīgām un kulturālām tautām tā atņēmusi brīvību, bet no otras puses − daudzām kulturāli un ekonomiski neattīstītām tautām piešķīrusi brīvību un neatkarību. No mūsu brīvās un neatkarīgās Latvijas ziedu laikiem palikušas pāri tikai skaistas atmiņas. Mēs paļāvāmies uz mūsu spēcīgajiem draugiem Lielbritāniju, ASV, Zviedriju u.c. Par saviem spēkiem mēs toreiz daudz nedomājām. Tanīs drūmajās dienās un kaŗa uguņu apgaismotajās naktīs mēs ticējām draugiem un sabiedrotajiem. Mēs taču godīgi bijām ievērojuši visus savstarpējos polītiskos un tirdzniecības līgumus. Godīgi maksājām par katru veco lāpstu, ko Amerika bija piesūtījusi no savām veco lūžņu noliktavām kā aizdevumu mūsu brīvās Latvijas celšanas darbam. Mēs ticējām starptautiskajām tiesībām, kas regulē tiesiskās valstu attiecības. Mēs ticējām Tautu savienībai! Neredzējām, ka pasaulē sāk dominēt rupja polītiskā un militārā vara.

 

LATVIJAS ATBRĪVOŠANA

Vērojot pēdējo 25 gadu pasaules polītikas noslieci, ar nožēlu jāsaka, ka pašreiz nav nevienas valsts pasaulē, kas cīnītos vai vismaz iestātos par Baltijas valstu atbrīvošanu no komūnisma. Visā plašajā pasaulē mūsu cīņai par Latvijas brīvību ir daudz draugu, bet tie ir individuālas personas. Tie ir līdzjutēji, kam nav nekādas polītiskas varas ne savā valstī, ne pasaules polītikā. Ņemot vērā visus iepriekš aprādītos apstākļus, kā arī visu pēdējo gadu polītisko noslieci pasaules polītikas lielākos centros, jākonstatē, ka par Latvijas atbrīvošanu neviena valsts pasaulē kaŗu nesāks un necīnīsies. Mūsu dēļ neviens nav kaŗojis arī visos iepriekšējos kaŗos. Pirmā pasaules kaŗā neviena kaŗa dalībniece valsts necīnījās par Latvijas brīvību un neatkarību. Tāpat jākonstatē, ka Otrā pasaules kaŗā Anglija un Francija nepieteica vis kaŗu Hitlera Vācijai Polijas dēļ, kaut gan ārēji to tā deklarēja. ASV neiestājās kaŗā pret Vāciju, lai atbrīvotu mazās valstis, kā Beļģiju, Holandi, Norvēģiju u.c., kuŗas jau kaŗa sākumā Vācija bija okupējusi. Anglija uzsāka kaŗu pret Hitlera Vāciju tāpēc, ka: 1) Vācijas militārā vara bija liels drauds Anglijas izejvielu krājumiem tās kolonijās un 2) Vācija draudēja Angliju izspiest ārā no starptautiskiem tirgiem u.c. ASV iestājās kaŗā, lai glābtu Angliju Āfrikā un Vidējos Austrumos (naftas dēļ). To darīja ar noteikumu, ka Čerčilam jāievēro agrākā ministru prezidenta Boldvina solījums par Palestīnas piešķiršanu žīdiem, kas tika arī īstenots. 1948.g. radās Israela.

Latvijas atbrīvošana teorētiski varētu notikt 4 veidos: ar Apvienoto Nāciju palīdzību, komūnismam pārveidojoties evolūcijas ceļā, komūnisma varu iznicinot revolūcijas ceļā un atklāta starptautiska konflikta gadījumā. Apvienotās Nācijas ir nespēcīgas galīgi atrisināt kādu nopietnu problēmu pasaulē. Visas problēmas un strīda jautājumus tās parasti, atlikušas uz vēlāku laiku. Vēl vairāk, Latvijas jautājums, pēc manām domām, Apvienotajās Nācijās netiks iekustināts un nekad par to nebalsos. Praksē ir pierādījies, ka tās nepieskaŗas nevienai problēmai, kas varētu sadusmot Padomju Savienību. Un ja arī Apvienotās Nācijas nobalsotu par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, tad tas praktiski neko nedotu, jo tām nav militāras varas, ar ko piespiest Padomju Savienību Apvienoto Nāciju lēmumam padoties. Padomju Savienība šādu lēmumu ignorētu vai pat izstātos no Apvienotām Nācijām. To pašreiz nevēlas ne Padomju Savienība, ne ASV polītikas noteicēji − kapitālisti.

Evolūcijas ceļš ir nereāls. Lai komūnisma militārās varas diktatūra evolūcijas ceļā pārvērstos par patiesu demokratiju, vajadzētu dažus gadu simtus. Pa to laiku diez vai latviešu tautas kodols nebūtu pilnīgi iznīcināts. Ja arī evolūcijas ceļā komūnisma vietā izveidotos demokratija, tad, pazīstot krievu tautas imperiālisma tieksmes, liekas, tā nekad bez cīņas neatbrīvotu pakļautās tautas un valstis.

Revolūcija, pastāvot pašreizējai Padomju Savienības varai, nespētu sagraut komūnismu. Tam par piemēru var minēt Ungārijas, Vācijas, Polijas u.c. sacelšanās nesenā pagātnē.

Atliek ceturtais ceļš − atklāts starptautisks konflikts nākotnē. Tam daudz pamata, proti: 1) Vēsture neliecina neko citu kā tikai to, ka ik pēc zināmiem laika periodiem izraisās atklāti kaŗi.

2) Daudzas sāpīgas problēmas pasaulē pašreiz nav atrisinātas, bet tikai atliktas uz vēlāku laiku.

3) Pašreizējā koeksistence starp internacionālo komūnismu un internacionālo kapitālismu nevarēs mūžīgi pastāvēt un labi funkcionēt. Kamēr šīs lielās pasaules varas ieinteresētas viena polītiskā, otra materiālā plāksnē, tās var koeksistēt, bet līdzko viņu intereses nonāks asas konkurences stāvoklī, situācija var ļoti mainīties.

Tamdēļ Latvijas atbrīvošanas iespēju saskatu tikai starptautiska konflikta gadījumā. Vēsture māca, ka robežu pārmaiņas, jaunu valstu rašanās, esošo iznīcināšana ir notikušas tikai atklātu kaŗu rezultātā. Pēc Pirmā pasaules kaŗa saskaņā ar Versaļas miera līgumu nodibinājās daudzas jaunas valstis Eiropā. Arī Baltijas valstis izcīnīja savu brīvību un neatkarību. Pēc Otra pasaules kaŗa Jaltas un Teheranas vienošanās rezultātā gandrīz visas šīs jaunās valstis pazaudēja savu patstāvību. Lielās pasaules varas sadala arvien pasauli un līdz ar to arī tām nepiederošas territorijas, valstis un tautas saskaņā ar savām interesēm.

Iebildums, ka pašreizējā atomu laikmetā nevarot izraisīties pasaules kaŗš, jo tad iešot bojā kā uzvarētāji, tā uzvarētie, ir tikai propagandas līdzeklis, kas kalpo abām koeksistētājām pusēm. Visi lielie konflikti pasaulē sākušies bez iepriekšējas cilvēku zaudējuma aplēses. Lai cik tas briesmīgi izklausās, bet tāda ir realitāte, ko apliecina vēsture. Absurds būtu domāt un ticēt, ka pasaules militāros spēkus starp 2 pasaules varām varētu mūžīgi uzturēt līdzsvara stāvoklī. Vienīgi koeksistence ir tā, kas pašlaik uztur miera stāvokli. Tanī brīdī, kad Padomju Savienība vai Sarkanā Ķīna būs pārliecinātas, ka tās viena vai otra pret ASV vai pašas viena pret otru varēs kaŗu uzvarēt, tās nekavēsies kaŗu uzsākt, nedomājot par dzīvā spēka zaudējumiem. Lielie kaŗi bija un būs arī nākotnē regulētājs faktors cilvēku pārpilnības un pārtikas vielu trūkuma problēmu risināšanā. Nešaubos, ka nākošā lielā konflikta gadījumā komūnisma vara sabruks; tagadējā Padomju Savienības territorijā radīsies jaunas valstis un brīvību atgūs tās valstis, kas to zaudējušas.

 

LATVIEŠU TAUTAS SAGLABĀŠANAS DARBS

Mūsu uzdevums trimdā ir cīņa par Latvijas atbrīvošanu. Nav mūsu spēkos izdzīt okupantus no mūsu zemes. Taču cīņā par Latvijas atbrīvošanu mūsu rīcībā trīs svarīgi darba lauki, proti: 1) latviešu tautas kodola saglabāšana dzimtenē un trimdā; 2) latviešu kultūras veicināšana un 3) cīņa par Latvijas neatkarības tiesisko pastāvēšanu.

Latviešu tautas saglabāšanas darbā svarīgākais faktors ir latviešu jaunaudzes ievadīšana un paturēšana latviskā vidē. Šis darbs veicams latviešu ģimenēs, skolās, nometnēs un nacionālās organizācijās. Svarīgākā nozīme tomēr ģimenei. Ja ģimene spēs saistīt savā vidē jaunieti ne tikai kā ģimenes locekli, bet arī kā labu atklātu ģimenes draugu, tad tā būs liela garantija, ka jaunietis, kaut arī ikdienas gaitās būdams svešas zemes sabiedrībā, paliks savā pārliecībā īsts latvietis. Latviešu skolas ne tikai spēj ieaudzināt latvietību, bet arī palīdz jaunieti ievadīt latviešu sabiedriskā darbā, kā tas praksē jau daudzkārt pierādījies. Sevišķi svarīga nozīme te pašām jaunatnes organizācijām.

 

LATVIEŠU KULTŪRAS VEICINĀŠANAS DARBS

Bez savas valodas un kultūras latvieši beigtu eksistēt kā tauta. Tādā gadījumā cīņai par Latvijas brīvību nebūtu nekādas jēgas, jo kā nelatvieši mēs varētu savu fizisko cilvēka eksistenci turpināt jebkuŗā pasaules malā un kā jebkuŗas valsts pilsoņi. Pēc latviešu valodas otrs svarīgs faktors latviešu tautas kā kodola saglabāšanā ir latviešu kultūrai. Taču tas materiālais atbalsts, ko mēs trimdā dodam mūsu skolām, jaunatnei un kultūrai vispār, diemžēl, ir tikai kripatiņas, kuŗas atbirušas no trimdinieku maizes kukuļa. Ko gan lai spēj darīt mūsu organizācijas, ja viņu balss pēc atbalsta šīm svarīgām vajadzībām ar katru gadu vairāk un vairāk pārvēršas tukšā skaņā, kas noslāpst bez atbalss. Ja ikviens latvietis, kas sevi par tādu uzskata, apzinātos savu pienākumu pret latviešu tautu un brīvo Latviju nākotnē, tad viņa artava ienāktu skolu, jaunatnes un kultūras atbalstīšanai bez sevišķas organizāciju piepūles. Latvijas valsts aplika ar nodokļiem savus pilsoņus, un pilsoņi šos pienākumus pildīja. Sabiedriskām organizācijām trimdā jāveic daudzas no valsts funkcijām, kuŗu īstenošanai nepieciešamas finances, bet tās ienāk labprātīgu ziedojumu veidā ierobežotos apmēros.

 

LATVIJAS TIESISKĀ PASTĀVĒŠANA

Cīņa par Latvijas neatkarības tiesisko pastāvēšanu ir trimdas sabiedrības svarīgākais darbs. To ikdienas dzīvē saucam: „Cīņa par Latvijas atbrīvošanu.” Protams, Latviju mēs neatbrīvosim ne militārā, ne polītiskā cīņā. Tā atgūs brīvību pasaules lielās polītikas pārmaiņu ceļā. Mūsu uzdevums ir cīnīties, lai Latvijas neatkarība tiesiskā plāksnē pastāvētu visos brīvās pasaules svarīgākos polītiskos centros. Lai brīvās pasaules valstis nekad nepārtrauktu deklarēt, ka tās neatzīst Latvijas valsts okupāciju. Lai brīvās un neatkarīgās Latvijas jēdziens nekad nenozustu no Apvienoto Nāciju un citiem svarīgiem polītiskiem forumiem. Lai pēc komūnisma sabrukuma pasaulē, rodoties jaunām republikām Padomju Savienības territorijā, mēs būtu pirmie, kas ar zemes reģistrācijas papīriem rokā ierastos attiecīgās konferencēs un, pastāvot uz mūsu legālām tiesībām, prasītu šo zemi korroborēt mūsu vārdā. Nav nozīmes pašreiz skumt par to, ka mūsu balsi, mūsu saucienus un vaimanas nesadzird tie, kam tas būtu jādzird. Tie nevēlas neko tādu dzirdēt, jo ir aizņemti ar citām lietām. Šodien tie ir netīrā polītiskā tirgus akcionāri. Tie pārdod visu, ko spēj –principus, morāli, godu. Bet ja pašreiz mūsu balss viņu ausīs nozīmē tikai ķēdē piesieta suņa riešanu, tad arī tas ir tā vērts, jo mēs dienu un nakti atgādinām, ka viņu sētā kaut kas nav kārtībā. Šis trimdas sabiedrības darbs ir grūts, bet tas būs sekmīgs, īpaši, ja šo darbu atbalstīsim visi bez izņēmuma.

 

VALSTS IEKĀRTA NĀKOTNES LATVIJĀ

Latviešu tauta vēstures tecējumā ir bijusi pakļauta dažādām polītiskām varām: Krievijas cariem, Zviedrijas karaļiem, vācu baroniem, krievu kņaziem u.t.t. Kopš 1918.g. 18. novembŗa Latvija bija brīva demokratija, pārdzīvojot no 1934.g. 15. maija līdz 1940.g. 17.jūnijam autoritāras valsts iekārtas periodu. Pieņemu, ka pēdējais bija tikai pārejas laiks uz labāku demokratiju. Pēc tam bija jāpārdzīvo komūnisma un vācu nacionālsociālisma okupācijas. Bet kopš 1945.g. Latvija ir pilnīgi okupēta un inkorporēta Padomju Savienības sastāvā.

Latvijas 1922.g. satversme, manuprāt, bija liberālākā demokratijas satversme pasaulē. Bet latviešu tauta tanī laikā nebija vēl pilnīgi nobriedusi un polītiski pieaugusi tik lielai brīvībai. Tamdēļ aplam kritizēt satversmi un demokratijas laikmetu Latvijā. Kritizējami būtu latvieši paši, ne valsts satversmes likumi. Dzīve pēdējos 30 gados dzimtenē un trimdā būs laba skola latviešu tautai nākotnē.