Gunārs Janovskis
PAR MATA TIESU
Stāsts
Žibulis bija spītnieks un ieraduma cilvēks.
Viņš savā dzīvē mīlēja zināmu kārtību un ritmu. Sešas dienas darbā, tad ballīte, paģiraina pirmdiena un atkal sešas dienas darbā. Regulāri kā plūdi un atplūdi. Ne mūžam viņam nevarētu ienākt galvā doma - mainīt savu darba vietu. Ja mūsu zemi pa treji lāgi nebūtu aplaimojušas un atbrīvojušas dažādas svešas armijas, viņš vēl šodien strādātu Dzelzceļu Virsvaldē un - kas zina - būtu sasniedzis galvenā konstruktora dienesta pakāpi, jo viņam patika un viņš prata zīmēt, plānot un konstruēt. Viņa zīmējumi, kaut arī tās bija tikai vienkāršas melnas līnijas, savā kopskatā atgādināja gleznu ar gaismām, ēnām un varenām perspektīvām. Viņā bija kaut kas no mākslinieka.
Bet arī Žibulim iznāca doties trimdinieka gaitās, un tās viņu atveda Anglijā. Te viņš, tāpat kā daudzi citi direktori, prefekti un pulkveži, kļuva par baraku tīrītāju un gultu taisītāju, un savu nodarbošanos negribīgi izmainīja tikai tad, kad pēdējie baraku iedzīvotāji aizklīda uz pilsētām un nometni slēdza. Tad kāds draugs viņam Lestonā sagādāja darbu medus vārītavā.
Varētu likties savādi, bet šāda nodarbošanās tiešām pastāv. Veikalu plauktos ir redzami skaisti podiņi ar uzrakstu „Tīrs Austrālijas medus”. Paņemot šādu podiņu rokā un uzrakstu aplūkojot vairojamā stiklā, pašā apakšmalā var atrast mazus sīkus burtiņus, kas saka - „apstrādāts”. Vienkāršam mirstīgam nevar ienākt ne prātā, ka medu „apstrādāt” nozīmē: to atvest mucās no Austrālijas, izkausēt, atjaukt ar ūdeni, piešaut cukuru un iepildīt podiņā, un ka šis apstrādātais produkts vēl vienmēr ir un paliek „Tīrs Austrālijas medus”.
Žibulis ātri iemanījās savā darbā. Viņš pelnīja labi, un droši vien vēl šodien no Lēstonas kanalizācijas ūdens un vietējā biešu cukura vārītu Austrālijas medu, ja viņam netīšām nebūtu iznācis sadraudzēties ar fabrikas direktoru. Viņus abus satuvināja vācu valodas prasme. Direktors trīs gadus bija pavadījis gūstā un zināja vāciski skaitīt līdz desmit, nosaukt visas nedēļas dienas un diezgan nekrietni lamāties. Padzirdējis, ka arī Žibulis runā vāciski, viņš gribēja paspīdēt arī ar savām zināšanām. Tā nu viņš reizēm stundām ilgi nosēdēja medus vārītavā, un viņi pārsprieda pasaules politiku un to, kas būtu noticis, ja nebūtu noticis tā, kā diemžēl bija noticis.
Tā pagāja vairāki gadi. Un tad vienu rītu - ne no šī, ne no tā - viņi sastrīdējās. Direktors apgalvoja, ka viņš Žibulim var uzdot jebkuru darbu, bet Žibulis pastāvēja, ka viņš katru darbu nemaz nedomā darīt.
Saderam? - Saderam!
- Nu tad, - teica direktors, - noņem savu balto priekšautu un ej izslauki kantorī mazmājiņu.
- Ne prātā! - atteica Žibulis.
- Tad tev jāatstāj fabrika.
- Katrā laikā. Un jau pēc divām stundām es sev būšu sameklējis citu darba vietu.
- Neesi tik pārāk drošs, zīmīgi noteica direktors. - Un atceries vienu: tev tikai jāatnāk atpakaļ un jāizslauka tur - kantorī, un tad tu vari atkal turpināt vārīt savu medu.
Žibulis nikni nospļāvās un izgāja pa vārtiem.
Darba pārvaldē piedāvājumu bija diezgan, un jau nākošā dienā viņš ieradās cementfabrikā. Bet Lestona ir maza pilsēta un direktors ar visiem vadošajiem vīriem labos draugos. Dažas tālruņa sarunas nokārtoja Žibuļa likteni. Jaunais priekšstrādnieks tam iespieda rokā slotu un - sūtīja izslaucīt kantorī mazmājiņu. Žibulis atteicās, atgriezās darba pārvaldē un sameklēja citu darbu, šoreiz dzelzslietuvē. Bet atkārtojās gluži tas pats: Žibulis slotu neņēma, mazmājiņu neslaucīja, nedēļas laikā izmēģināja visas iespējamās darba vietas, bet lai kur viņš gāja - visur viņu jau gaidīja slota un smīnīgs priekšstrādnieks.
Tā nu Žibulis beidzot atradās uz ielas. Aiziet uz medus vārītavu? Kas tur nu būtu liels. Kādi darbi kādreiz armijā nebija jādara. Bet Žibulim bija nejauka spīts. Un tā viņš aizgāja uz krogu.
Kā jau sākumā teicu, Žibulis bija ieraduma cilvēks. Gadiem viņš glāzīti nelika pie mutes, bet tagad - reizi pasācis - turpināja nīkt pa krogiem vakaru pēc vakara. Naudas viņam bija piekrājies diezgan. Tā pamazām pienāca diena, kad vakaru sagaidīt likās par grūtu, un viņš uz krogu aizgāja jau ap pusdienas laiku. Pagāja vēl kāds mēnesis vai divi, un viņš jau no rīta drebēdams stāvēja uz ielas un gaidīja krogu veramo laiku. Bārdu viņš dzina vairs tikai svētdienu rītos, netīrīja saplīsušās kurpes, nelāpīja zeķes, neiešuva iztrūkušās pogas, nemazgājās. Viņš galīgi noklīda. Vislabākie draugi to izlikās neredzam vai arī muka pāri ielai, lai ar viņu nebūtu jāsastopas. Naudas krājumi gāja uz beigām, lai arī viņš bija cik uzmanīgs un dzēra tikai vislētāko alu. Kad izsīka pēdējie ietaupījumi, viņš pieņēma darbu tuvējā viesnīcā un mazgāja traukus par divām ēdiena reizēm dienā un par dzeramo - cik pats var izmānīt, un par dažām mārciņām, lai būtu ko samaksāt par istabiņu nekurinātā jumta pažobelē. Tas bija pēdējais solis. Viss bija pārdots un notērēts. Tālāk vairs nebija kur grimt.
Kādu rītu pamodies un drausmīgu slāpju mocīts, viņš piecēlās un nejauši pavērās spogulī: nedēļām neskūta seja, asiņu pierietušas acis, sirmi pavedieni pāraugušajos matos, dreboši pirksti, kas tos raudzīja atglaust pāri bālajai grumbotajai pierei. Viņš liecās aizvien tuvāk pie stikla un raudzīja ieskatīties šaudīgajās acu zīlītēs, kas likās vairāmies viņa paša skata. Dvašā tvanoja asa skābena alus dvinga.
Atkritis cietajā gultā, viņš ieslēpa seju rokās.
Vai tiešām! Vai tiešām!
Cik tad tālu vēl bija ko krist? Kā tad vēl trūka? Dzeramo ubagot viņš vēl nebija sācis, bet skaidri juta, ka, ja tas nenotiks šodien, tad droši vien jau rītu. Kas tālāk? Sīkas zādzības? Patiltēs pārlaistas naktis, lai aiztaupītos istabas īre? Un tad? Tad pienāks diena, kad māte Rīgā saņems vēstuli. Mierinājuma vārdus un vientuļas kapa kopas uzņēmumu. Daži ziedi. Apvītušas asteres. Naktī zagtas pilsētas parkā. Tās atnesīs viņa nedaudzie vēl palikušie pudeles biedri.
Viņš sakoda zobus un dūrēs saspieda sāpošos deniņus.
Protams, ceļu līdz kapa kopai varēja paīsināt. Tā nebija liela māksla. Bet kāds taču bija teicis: māksla ir dzīvot!
Nē, kapam vēl mazliet būs jāpagaida. Piecēlies viņš spogulī sev cieši paraudzījās acīs un pakratīja draudīgi dūri.
Atvilktnē atradās izmazgāts, lai nu arī negludināts krekls. Drēbes un kurpes tīrīt nebija lielas nozīmes. Tā stadija sen bija pārsniegta, kad suka vēl varēja atstāt kādu iespaidu. Vienīgi bārdu viņš noskrāpēja ar trulu, sarūsējušu ģelzīti. Tad viņš izgāja uz ielas. Medus vārītava? Lai nu ko, bet uz turieni ne!
Vispirms uz viesnīcu - atteikt darbu. Lai arī viņš bija noklīdenis, zināma kārtība bija jāievēro.
- Kurp tu iesi? - prasīja viesnīcnieks.
- Nezinu vēl. Redzēs. Vai tu man varētu aizdot glāzi stiprā?
Aizdot? Viesnīcnieks viņu nicīgi nopētīja. Bet savādi: lai arī skrandās, tad tomēr likās, ka viņa priekšā stāv cits cilvēks nekā viņš to bija pazinis visu šo laiku. Pasniedzies pēc pudeles, viņš ielēja. Žibulis steigšus aizvēra acis un, galvu tālu atgāzis, vienā ņēmienā izdzēra. Tad viņš izgāja saulainajā ielā.
Lestona ir slavena ar lielu lidmašīnu motoru fabriku. Tur ārzemniekus nenodarbināja. Vienīgi dažus speciālistus administrācijā. Brīdi svārstījies, viņš devās turp.
Pie plašām mirdzošām divviru durvīm stāv spoži uniformēts vīrs.
- Man pie galvenā direktora, - nevaļīgi saka Žibulis.
- Piedodiet, vai jums ir sarunāta vizīte?
- Nē. Direktors nemaz nezina, ka tikai nupat te esmu ieradies. Visu laiku biju ārzemēs.
- Tādā gadījumā es jūs tomēr nevarēšu ielaist.
- Tā tā. Nevarēsi. Paskaties: vai redzi, kur ir tālruņa būda. Es tūlīt iešu piezvanīt vecajam Džordžam, - un viņš jau pagriežas uz iešanu, pats brīnīdamies, kas gan „vecais Džordžs” tāds varētu būt.
Bet durvjusarga stingrība ir atmaigusi. Arī viņš nezina, kas ir vecais Džordžs, bet tādās reizēs ir labāk uzmanīties. Tie laiki bija pagājuši, kad pēc drēbēm varēja pazīt cilvēkus. Tagad reizēm bija tā, ka, jo skolotāks un bagātāks, jo trakāk ģērbās.
Viņš ielaiž Žibuli un izsūtāmajam zēnam liek to aizvest pie sekretāres. Glīts meitietis, tāds kā izkāpis no modes žurnāla, to ar aizdomām nopētī:
- Es šaubos, vai direktora kungs...
Žibulis sēž krēslā, uzlicis cauro zābaku uz izdilušā ceļgala un plati smej:
- Es gan nešaubos. Pasakiet tikai, ka Bils. No Kīnijas. Nairobi.
Šie lielie vīri ir ceļojuši pa pasauli. Nairobi ir slavens tropisko zvēru medību rajons. Gan jau arī direktors tur būs pašaudījis kādu lauvu vai ziloni. Vismaz kāds viņa draugs.
Sekretāre parausta plecus. Pēc laiciņa viņa ir atpakaļ:
- Direktora kungs liek lūgt.
Žibulis ieiet plašā kabinetā. Aiz milzu rakstāmgalda sēž vecs cienījams kungs un izbrīnījies raugās savā apmeklētājā.
- Labrīt, - viņš atņem. - Sēstieties. Neņemiet ļaunā: es skatos un domāju, bet, lai kā gribētu, nevaru jūs atcerēties.
Žibulis nosmīn:
- Kāds tur brīnums. Es jūs arī ne.
- Paklausaities. Man jokiem nav laika.
- Man arī ne. Es patiesībā tikai garāmbraucot. Un nāku jums piedāvāt savus pakalpojumus.
- Jūs! Ko tad jūs protat? Kas jūs esat?
- Es esmu īstais vīrs jūsu uzņēmumam. Spriediet pats: ne katrs manā apģērbā tiks gaŗām jūsu durvjusargam, kas ir tīrais Cerbers, ne ari jūsu daiļajai sekretārei, kas liekas būt maigs un nevainīgs, bet gaužām aizdomīgs eņģelis.
Direktors atklepojas. Savādnieks - to jau var redzēt. Noplīsis, noplucis, bet reizē bezbēdīgs un humora pilns, īsts pasaules apceļotājs un dēkainis. Un tādi angļiem patīk. Bez tam - nekā jau nevar zaudēt, ja šo vīru papētī mazliet tuvāk.
Piezvanījis sekretārei, viņš liek ienest divas tases kafijas (labi stipru!) un tad saka:
- Sakiet: kas bija jūsu pēdējā nodarbošanās?
- Neērti atzīties. Es krogū mazgāju traukus.
- Tā. Traukus. Krogū. Un pirms tam?
- Vārīju medu. Direktors pasmaida.
- Medu mēs te nevārām. Paldies, Džīn. Vai jums ar cukuru?
- Paldies. Melnu un rūgtu.
- Nu un ko tad pirms medus?
- Es nometnē slaucīju barakas.
Direktoram visa šī lieta liekas aizvien jautrāka.
- Nu jā, ziniet: mums te baraku nav. Un kas tad jūs bijāt pirms tam?
- Kaŗa gūsteknis.
- Tā tā. Neteiksim, ka tā nu būtu kāda speciāla nodarbošanās, kas prasītu lielu veiksmi un zināšanas. Un kas pirms tam?
- Techniskais zīmētājs Rīgas dzelzceļu virsvaldē.
- Techniskais zīmētājs? Nopietni? Ziniet: tas jau skan labāk. Vai jūs vēlaties pie mums strādāt konstrukciju birojā?
- Jā. Es domāju - sākumam tas būtu labi diezgan.
Direktors ieslēdz mikrofonu:
- Džīn, savieno mani ar Martinu... Martin?.. Jā, tiešām skaists laiks. Paklausies: te man ir viens vīrs. Mums tak konstrukciju birojā... Jā, skaidrs. Es nosūtīšu. Tikai nepārbīsties. Un pārbaudi, lai redzam...
Mikrofons noklikšķ un apklust.
- Jūs neizskatāties sevišķi pārticis, - piezīmē direktors.
- Man vienu laiku negāja visai spoži.
Direktors pamāj.
Pa gaŗu un spožu gaiteni Džīna to aizved uz lielu, plašu zāli, pilnu ar zīmējamiem galdiem. Ap tiem, kreklos izmetušies, darbojas vīri ar sliedēm rokās, zīmuļiem zobos un aiz ausīm. Pienāk Mārtiņš un norāda vienu brīvu galdu. Tur ir aizsākts ēkas zīmējums. Vienā galda stūrī ir skice, uzmetums, dažādi mērījumi un skaitļi.
- Vai varēsit? - prasa Mārtiņš.
Žibulis pārliecas pār skici un to ilgi pētī. Kaut kas nokņud viņa pakrūtē. Un piepeši pazūd gadi, gūsts un trimda. Ir tikai līnijas, leņķi, perspektīva. Tie runā uz viņu sen nedzirdētajā, bet tik labi pazīstamajā valodā. Ir tā, kā kad viņš pēc ilga ceļojuma un maldīšanās būtu atgriezies mājās.
Viņš neatbild. Viņš tikai pamet ar galvu un neskatīdamies pastiepj vēl mazliet drebošo roku pēc sliedes.
Vēlu pēcpusdienā to aicina pie sevis direktors. Kad sekretāre ir aizvērusi durvis, viņš atkrīt krēslā un smejas pilnā galvā:
-Ak jūs Kīnija un Nairobi! Savu mūžu tur neesmu bijis. Bet ziniet ko: tas atstāja iespaidu. Bez Kīnijas es jūs būtu izmetis pa durvīm. Nē nē, lauvas šaut es nebraucu. Vienīgi uz Skotiju paķert lašus. Labi, tagad pie lietas. Man te Mārtiņš ziņo, ka jūs savā arodā esat īsts speciālists. Nu ko? Sastrādāsim!
Un pāri galdam viņš tam sniedz roku. Alga - četras reizes lielāka nekā medus vārītavā.
Žibulis paklanās un iet uz durvīm.
- Pagaidiet! - piepeši saka direktors. - Ja jūs gribat pie mums strādāt, tad jums turpmāk būs jāievēro šādi noteikumi. Lestonā ir tikai divi krogi, kuŗos jums būs atļauts iet: Melnais Zirgs un Viktorijas hotelis. Sestdienās jums jānāk skatīties, kā spēlē kriketu. Nekā no tā nesaprotat? Nav svarīgi. Gan ar laiku iemanīsities. Un kā jūs braucat uz darbu? Ar divriteni? Labi - lai būtu divritenis. Bet to jūs nedrīkstēsit turēt vispārējā nojumē kopā ar strādnieku divriteņiem. Jums tas būs jānoliek manā garāžā blakus manam Rolls-Roisam. Taču jūs sapratīsit pats, ka esat piederīgs fabrikas administrācijai. Un tas uzliek zināmus pienākumus. Nu, lai jums labi veicas... A, vēl viens jautājums. Sakiet: kur jūs tā iemācījāties zīmēt?
- Rīgas pilsētas technikumā.
- Vai tas arī būtu Kīnijā?
- Nē. Tas bija Valdemāra ielā blakus Nacionālam teātrim.
- Labi labi, - smejas direktors un pamāj ar galvu.
Žibulis ir ieraduma cilvēks. Viņš strādā lidmašīnu fabrikā nu jau desmit gadu. Pasūtinājumi ir mazinājušies. Konstrukciju biroja milzu zāle ir tukša. Visi pārējie ir atlaisti. Palikuši tikai divi: Mārtiņš un Žibulis. Un kaut gan viņš jau sen var atļauties mašīnu, Žibulis vēl vienmēr uz darbu brauc ar divriteni. Un to viņš ik rītus atslien pie sienas galvenā direktora plašajā garāžā, blakus viņa lepnajam Rolls-Roisam.