JG64 Pauls Kundziņš. Tagadnes architektūras meklējumi

Dr. arch. Pauls Kundziņš

TAGADNES ARCHITEKTŪRAS MEKLĒJUMI

Pašreizējā pārvērtību laikmetā jaunus virzienus un šķietamus sasniegumus mākslās pēc dažiem gadiem vai gadu desmitiem atkal atmet, cenšoties atrast jaunus, vēl nebijušus izteiksmes veidus un līdzekļus. Tas notiek arī tagadnes architektūrā, ko raksturo nemitīgi mēģinājumi un meklējumi. Sākot ar aso lūzumu šā gadsimta sākumā, šāda eksperimentēšana turpinās jau divu paaudžu cīņā par laikmetīgu architektūru.

19. g.s. beigās architekti pieteica karu eklekticismam. Tas, industrializācijas veicināts, ap gadsimta vidu bija nomainījis klasiskās architektūras dzīvās tradīcijas, kas, antīkā pasaulē sakņodamās, mierīgā evolūcijā bija dzemdējušas nosvērto renesansi, vēlāk izvēršoties brāzmainā barokā un rotaļīgā rokoko, kamēr izskanēja cēlā, atturīgā klasicismā.

Šīs senās tradicijas, kas bija par pamatu visai toreizējai garīgai kultūrai, architektūrā izpaudās dzīvā, mērķtiecīgā un saskaņotā radītāja darbā, izveidojot periodu maiņās tiem raksturīgu stilu secību.

Eklekticisms turpretim architektūru pārvērta kompilācijā, celtnēm piešķiŗot agrāko vēsturisko stilu formas, tās atdarinot, bet nebēdājot par to būtisko nozīmi, raksturīgo izteiksmi un funkcionālo loģiku. Tā 19. g.s. otrā pusē radās „romaniskas” un „gotiskas” baznīcas, teātŗi, pārvalžu ēkas un skolu nami renesanses vai baroka stila formās u.t.t.

Reakcija pret tādu ievirzi, kas radītāju garu architektūrā mēģināja noslāpēt, bija spēcīga un plaša. Tā izpaudās ne tikvien architektūrā, bet arī citās mākslas nozarēs, kas gribēja atbrīvoties no akadēmiska šablona un stinguma. Šī kustība iegājusi vēsturē ar dažādiem apzīmējumiem, kā l'art nouveau, dekadence, secesija, jugendstil. Tā izpaudās individuālās radīšanas brīvībā, vairoties no pagātnes formu atdarināšanas. To vietā meklēja jaunas, ierosmi atrodot dabā un materiālu īpatnībās veidoja tās laikmetīgā uztverē. Architektūrā un it sevišķi mākslas amatniecībā noteicēji kļuva dekoratīvi un ornamentāli elementi.

Arī Latviju skāra šī kustība, pie kam latviešu architekti (E. Laube un A. Vanags), sekojot somu kollēgu centieniem, mēģināja tanī iesaistīt arī tautas mākslas motīvus. Bet bija Rīgā daži architekti, kas piesaistījās tieši jūgendstilam (piem., Eizenšteins viņa famozajā Alberta ielas apbūvē). Der pieminēt, ka E. Laube drīz atskārta, ka šāda pieeja neatbilst architektūras pamatprasībām pēc skaidras kārtības un noteiktas, izkoptas formu valodas un tāpēc pievērsās klasiskās architektūras principiem, kas būtībā ir tikpat funkcionāli, kāda gribēja būt progresīvā architektūra savā nākamajā attīstības posmā.

Šai brīvajai romantiskajai strāvai vispār nebija lemts ilgi būt noteicējai. Pēc kādas dekadas nopietnākie architekti sāka atkal tuvoties architektūras nemainīgajiem principiem, uzsveŗot sevišķi konstrukcijas, lietderības un neviltotas izteiksmes prasības, lai no tām izveidotos neizskaistinātas architektūras formas.

Šādi centieni starp abiem pasaules kaŗiem brieda visā Vakareiropā. Organizētā veidā tie sevišķi izpaudās pasākumā, kas radās Vācija ar apzīmējumu Bauhaus. Tanī kopā ar citiem veidotajās mākslas darbiniekiem apvienojās tā laika spējīgākie architekti, kas tur savas idejas īstenoja īpašās paraugceltnēs un to telpiskā iekārta. Vairāki no tiem Hitlera laikā, kad tādu architektūras uztveri neatzina, pārcēlās uz Amerikas kontinentu un tur attīstīja savas idejas tālāk, tā jūtami ietekmējot architektūras izveidošanos Jaunajā pasaulē (piem., Gropius, Niemever, Mies van der Rohe, Breuer).

Pirms viņiem tur jaunus ceļus jau bija sākuši staigāt arī turienes architekti. Tā Salivans (Sullivan) sāka piešķirt dzelzsskeleta augstceltnēm konstrukcijai atbilstošas formas, bet Franks Loids Raits (Frank Lloyd Wright) kļuva plaši pazīstams ar saviem īpatnām idejām bagātiem darbiem, kas līdz ar to bija organiski un loģiski risināti.

30-os gados jaunā pieeja architektūrai ar apzīmējumu funkcionālisms ieguva noteicēju nozīmi. Ja Vācijā to bija ievirzījis Bauhaus pasākums, tad citās Eiropas valstīs tā balstījās uz atsevišķām spilgtām personībām. Redzamākā no tām bija Šveices francūzis Le Korbisjē (Le Cprbusier), kas darbojās Parīzē. Skandināvijā to ievadīja 1930.g. celtniecības izstāde Stokholmā ar Asplundu priekšgalā.

Funkcionālisms sakņojās tēzē, ka architektūrā telpiskam veidojumam vispirms lietderīgi un loģiski „jāfunkcionē”, atbilstot tā izmantošanas un iekārtas prasībām un racionālai technikai, pie kam formu izteiksmei savukārt jārodas kā šo pamatprasību funkcijai, atsakoties no „izskaistināšanas”. Dedzīgākie šīs teorijas pravieši pat sludināja, ka dzīvoklim jātopot par „dzīvojamo mašīnu”. Par noteicējiem kļuva jauni materiāli un konstruktīvi paņēmieni, it īpaši dzelzs režģu un dzelzbetona būves ar plašiem stabu atbalstītiem pārsegumiem. Radās biroju celtnes, skolas, rūpnīcas, daudzdzīvokļu nami, kam nebija vairs blīvu nesēju ārsienu ar atsevišķām logu ailēm; to ārieni veidoja nepārtrauktas logu un palodžu joslas. Šādas horizontāli svītrotas celtnes bez redzamiem jumtiem plašākās publikas izpratnē kļuva par jaunlaiku architektūras simbolu, un līdz ar to tāda veida „funkcionālisms” tapa par saukli, kas nosedza arī diletantiskus veidojumus, kam bija šādas ārējas iezīmes.

Spējīgākie architekti šādam lētam tulkojumam tomēr nepadevās. Viņi savos centienos lietderības un techniskās prasības pakļāva radītājam garam, lai tas celtnē varētu izpausties neviltotā un tai atbilstošā raksturīgā izteiksmē.

Tā Le Korbisjē katram uzdevumam centās noskaidrot tā būtisko saturu, ko rada tagadnes dzīves un sadzīves apstākļi, lai atrastu tam īsto architektonisko atrisinājumu, lietājot jaunlaiku techniskos līdzekļus. Līdz ar to viņa idejām bagātie formu veidojumi nemitīgi mainījās. Sākdams ar savrupmāju ģeometriski kubiskiem betona būvķermeņiem, kas nereti bija pacelti uz stabu kājām (lai zemes gabals zem celtnes neietu zudumā), viņš pievērsās plašākām nākotnes apbūves problēmām, sakoncentrējot dzīvokļus izklaidētās torņu veida augstceltnēs, kas brīvi izaug dabas dotumos. Marseļā turpretim viņš sablīvēja lielu skaitu dzīvokļu vienā bloka masīvā, iekļaujot tos rūpnīcā piegatavotā veidā kā atvilktnes kādā „kumodē”, kopā ar visādiem pasākumiem, ko prasa saimnieciskās un sabiedriskās vajadzības, kādas ir nama iemītnieku sakopojumam, kas nav mazāks kā prāvā ciemā. Savā tālākā attīstībā Le Korbisjē novērsās no šādas pārāk lietišķīgas pieejas, kas pamatojās technoloģijā un ierobežoja veidošanas iespējas. Cenzdamies kāpināt architektonisko izteiksmi, viņš pievērsās plastiski skulpturālai būvķermeņa veidošanai. Par viņa iecienīto materiālu top betons, ar ko viņš dažkārt rīkojas kā tēlnieks ar māla piku. Spilgti piemēri šim viņa darbības pēdējam posmam (†1965.g.) ir Ronchampe kapella Francijā un valdības iestāžu ēkas Pundžabas pavalsts jaunajā galvaspilsētā Indijā. Izteiksmes spēks un tās bagātība, ko viņš šinīs darbos sasniedzis, daudzkārt pārsniedz to, ko citi viņa laika biedri spējuši panākt, ņemot vērā sterilo lietderību un askētiskās formas.

Šāda atturīga virziena redzamākais pārstāvis Mies van der Rohe, būdams smalkjūtīgs architekts, ar saviem nosvērtiem un vienkāršās tīrās formās veidotiem atrisinājumiem gan arī guva ievērojamus panākumus. Kā galvenos izteiksmes līdzekļus viņš lietajā cēlus materiālus un nevainojamu apdari (granītu, marmoru, liela izmēra stiklus, nerūsējošu tēraudu, bronzu u.t.t.(piem., „Seagram” augstceltnē Ņujorkā).

Tagadnes architektūras meklējumos kā vilnis vilnim sekojuši mēģinājumi ar jaunām atziņām un atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem aizstāt agrākās architektūras mantojumu. No tiem šeit lai būtu minēti tikai daži.

Jaunas formas architektūrai piešķīra plānas betona čaulas, kas statiski bija asprātīgi atrisinātas cilindru, sfairu, paraboloīdu un hiperboloīdu veidos. Raksturīgas formas attīstīja arī, izvirzot dzelzbetona plātņu nojumes, izmantojot spriegbetona palielinātu spēju nest, atrodot kokam jaunu lietāšanas veidu (piem., saplāksni liecot vai pagatavojot no tā spēcīgas sijas no salīmētiem dēļiem, izveidojot lielu pārlaidumu koka lokus u.c.). Ieviesās architektūrā būvtērauds trošu veidā, piekarot tām plašus pārsegumus, līdzīgā veidā kā to darīja, ceļot lielu pārlaidumu tiltus. Arī plastmasu sāk izmantot celtniecībā.

Telpu veidošanā daudzi atzina „atvērtās telpas” paņēmienu. Senāk telpa parasti bija no apkārtnes cieši norobežota daļa, ko ieslēdza sienas, grīda un griesti. Tagad palaikam centās telpu pēc iespējas sapludināt ar ārieni. Ar stiklojumu izgaisināja sienas norobežojumu, turpinot aiz tā telpas grīdu un griestus, bet blīvo sienu elementus veidojot tikai kā plātnes, kas pat nesavienojas stūros vai kaktos. Šāda uztvere raksturo pilsētnieka vēlēšanos tikt ārā no mūŗu sprosta un saskarties ar dabu. Ciešākā savrupmāju apbūvē turpretim tieksme pēc savrupības dažkārt izpaudās, atsakoties no logiem uz ārieni un visas telpas koncentrējot ap iekšēju pagalmiņu vai dārziņu un tās atveŗot pret to. Šāda paņēmiena pamatā ir klasiskā ātrija princips. (Arī atvērtās telpas ideja senlaiku architektūrai nav sveša).

Citi priekšnoteikumi ir pilsētu augstceltņu risinājumiem. Telpu sakārtojuma un konstrukcijas dēļ tās parasti izvēršas regulāros būvķermeņos, kam atkārtojas telpu vienības un stāvi. Ja augstceltnēm agrāk piešķīra zināmu stereometriski plastisku dažādību, kā, piem., Rokefellera Centram Ņujorkā un kā to darīja Eliels Sārinens (Eliel Saarinen) ar savām būvēm ASV, tad tās tagad parasti ir vienmērīgi prizmatiski ķermeņi, kuŗiem tikai virsmu apstrādā ar dažādiem skaistumkopšanas līdzekļiem. Ārieni veidojot nav vēl atmests funkcionālisma jaunības laikos iemīļotais horizontālisms, bet tam blakus tagad vairāk producējas izteikts vertikālisms un, izvairoties no viena virziena uzsvēršanas, cienī arī sadalījumu rūtiņās. Ja šos paņēmienus gribētu tulkot kā konstruktīvā principa izteiksmi, tad katram no tiem ir savs attaisnojums, bet izveidojums, kas tiem piešķirts, ir bieži nevarīgs un tikai dekoratīvs.

Horizontālisma stadijā, kas Rīgā bija „moderns” pirms 40 gadiem, tagad, pēc Staļina-Kaganoviča pseudoklasicisma, nonākusi „progresīvā” architektūra Latvijā.

Pirms gadiem desmit visās malās sacēla būves, kas ieguva „skapīšu māju” nosaukumu un konstrukcijā atgādināja kāršu namiņus: to ārpusi sedz koša, bet nevarīgi pielipināta čaula, kas sastāv no rūtainā alumīnija režģī ietvertām krāsaini emaļētām skārda plātnēm. Izdevību piešķirt celtnēm krāsainu ietērpu, kas ilgāku laiku bija palikusi novārtā, šādās būvēs bagātīgi izmantoja visdažādākās krāsu kombinācijās. Bet arī lietājot tās atturīgi, radās pārsteigumi: kā to, piem., var novērot Ņujorkas ielās, dažādām gaismām reflektējot, šādu namu sienas it kā izzūd, zaudējot savu vieliskumu, bez tam sienu plakanums rada sāju vienmuļību.

Šī „mode” ilgi nepastāvēja. Krāsainība pārņēma savrupmāju cēlējus, to īpašniekus un it sevišķi īpašnieces. Tāpēc jaunos apbūves rajonos māju rindas nereti atgādina bērnu dienu krāsu kastītes.

Lielāku celtņu ietērpam radās cits jaunums: rūpnīcās atlietās cēlbetona plātnes, kas pagatavotas, betonam piejaucot vērtīgāku un izskatīgāku dabas akmeņu graudus. Šāda „ mākslīga akmens” (Eiropā, arī Rīgā, to sāka lielāt jau pirms 40 gadiem) gabaliem tagad gatavo prāvu izmēru veidņus, kas architektiem paveŗ iespēju plastiskai veidošanai. Šādā paņēmienā atlietos gabalus ar ceļamkrāna palīdzību piemontē celtnes skeletam. Lai gan arī šāda celtnes āriene ir tikai aizkars, tā vismaz dzelzbetona būvēs jau tuvojas homogenai saistībai ar celtnes konstrukciju, kas ir architektūras būtisks priekšnoteikums. Šādā ārējā veidojumā izteicās arī reakcija pret plakanām krāsainām fasādēm un tanī atvērās atkal iespējas celtnēm piešķirt individuālu plastisku veidojumu.

Celtņu koformā par izcilu plastisku elementu sāk atkal parādīties arī jumts, ko ilgu laiku uzskatīja par nepiemērotu tagadnes architektūrā.

Bet arī tieksme pēc skulpturālām formām architektūrā aizgāja ekstrēmos. Celtnes saskaldīja gabalos, tos izvirzot un ievirzot, nereti darot pāri telpiskam saturam, bet virsmas apdarē tīksminājās ar rupja betona faktūru, kas rodas no ieveidņu dēļu nospiedumiem, kādreiz pat tīši tos saliekot nevērīgi. Arī citā veidā sastopama tieksme spītēt nosvērtībai un izkoptībai, nonākot galējībās − primitīvismā un t.s. brutālismā.

Tā architektūra tuvojas brīvajai abstraktajai skulptūrai. Lai gan architektūrā būtiski ir abstraktākā no mākslām, tā tomēr dezintegrējas, neiegrožojot to kādā loģiskā kārtībā. Tagad turpretim daži celtnieki, padodoties laikmeta garam, apzināti piešķiŗ saviem darbiem chaotiskas anarchijas raksturu, bet architektūrai viņi ar to gan nepakalpo.

Svaigas individuālas idejas telpiski skulpturālā celtņu veidošanā spēj tomēr arī radīt laikmetīgus līdzsvarotus atrisinājumus, ja tās pakļaujas organiskai kārtībai. To apliecina līdz ar Le Korbisjē pēdējiem darbiem arī soma Viljo Revella (Viljo Revell) projektētais Toronto pilsētas valdes nams un dāņa Utzona operas nams Sidnejā, Austrālijā. Abi celti pēc sacensībās godalgotiem projektiem. Pirmais sastāv no diviem nevienāda augstuma puscilindriem-augstceltnēm, kas satur biroju telpas un apskauj aizvākotas bļodas veida būvķermeni, kur atrodas domnieku sēžu zāle. Šo iespaidīgo būvmasu priekšā izveidots plašs laukums. Operas nams Sidnejā iegūst nebijušu savdabību no buŗu veida betona čaulām, kas izaug no celtnes masīva, ko apņem ostas ūdeņi. Šis neparastais atrisinājums gan radījis kā konstruktīvas, tā arī saimnieciskas problēmas, jo vēl nepabeigtās celtnes izmaksa jau pieckārtīgi pārsniedz sākotnējo kalkulāciju un tuvojas 50 milj. dolariem.

Minētās celtnes ir zīmīgas arī tādā ziņā, ka to autori ir ziemeļnieki. Jau gadsimta sākumā soms Eliels Sārinens tika slavens arī ārpus savas dzimtenes ar apbūves projektu jaunajai Austrālijas galvaspilsētai Kanberai un ar saviem debesskrāpjiem ASV. Jaunākos laikos tur ar saviem darbiem ieguva ievērību viņa dēls Ero. Plaši pazīstams ir soms Aivars Alto (Alvar Aalto) (students būdams, viņš viesojās L.U. Architektūras fakultātē). Skandināvijas architekti bez tam ir slaveni ar telpu iekšienes un istablietu veidojumiem.

Ir zīmīgi, ka tagadnes architektūrā, ko visumā uzskata par starptautisku, tomēr vērojamas arī nacionālas iezīmes.

Tās parādās kā minēto autoru darbos, tā arī vispār zemēs, kur architektūrā sasniegusi zināmu gatavību (arī Vācijā, Italijā, Francijā). Tāpat vērojams, ka dažādu tautību architekti, darbodamies citās zemēs, piešķiŗ saviem darbiem noskaņu, kas atšķiras no vietējās, kā to ASV darījuši tēvs un dēls Sārineni, japānis Jamasaki (Yamasaki), ķīnietis Pei, iegūdami ar to īpašu ievērību. To pa daļai var teikt arī par mūsu tautieti Gunāru Birkertu, kuŗa darbi tagad bieži parādās ASV žurnālos.

Pie tam izrādās, ka īpatnības var būt ari lipīgas. Tā tas gadījās ar ASV architekta Stones dekoratīviem režģiem, ko viņš vispirms izveidoja, ceļot savas valsts sūtniecības mītni kādā austrumvalstī. Šie orientāliem apstākļiem atbilstošie režģi pēc tam strauji izplatījās kā dekoratīvi šķidrautveida norobežojumi arī citās pasaules malās. Bet tas nav vienīgais gadījums, ka tagadnes architektūrā kāds jauns risinājums, it sevišķi, ja tas pārsteidz ar spilgtu savdabību, ātri atrod atdarinātājus, kas to pārvērš modes lietā. Šādi modes jaunumi parasti atkal ātri „iziet no modes” un ļoti traucē architektūras nostabilizēšanos. Līdzīgi novērtējama dažkārt vērojamā reakcija pret sterilām formām, pieslienoties jūgendstilam vai pagājušā gadsimta mietpilsoniskai gaumei.

Pie tam nenobriedušos un aušīgos eksperimentus architektūras laukā nevar tik viegli izgaisināt, kā tas iespējams citu mākslu nozarēs, pievācot darbus, kas apvaino aci vai ausi. Tāpēc architektam neatlaidīgi nāktos apzināties savu atbildību nākotnes priekšā, lai viņam nevajadzētu savas kļūmes apaudzēt ar meža vīnu.

No celtņu tipiem, kur tagadnē visspilgtāk izpaužas architektu individuālā pieeja un cenšanās atrast jaunas, dziļāk pamatotas izteiksmes formas, minamas baznīcas. Šķiet, ka architekti šinīs uzdevumos sāk atjēgties, ka viņu arods nav tikai celtniecība, bet mākslinieciskās radīšanas process. Liktos, ka tagadējos sekulāros laikos, kur māksla ar reliģiju it kā maz saskaras, sakrālās architektūras sensenā nozīme būtu zudusi. Bet tā nav: liels skaits visu konfesiju baznīcu jaunceltņu apliecina, ka to autori ar savām dziļākām izjūtām cenšas atrast neviltotu un kāpinātu izteiksmi.

Var jautāt, kā lai orientējas tagadnes architektūras daudzveidīgajos meklējumos, kā lai tanīs atšķiŗ graudus no pelavām?

To darot, jāievēro šādi noteicēji pamatprincipi un ar tiem saistītās atziņas.

1. Architektūra ir telpu veidotāja māksla: celtnes, to sakopojumus līdz ar visu apkārtni lietderīgi radot, izkārtojot un veidojot, tanīs organiski un līdzsvaroti jāizteic to uzdevuma saturs formās, materiālos un krāsās. Raustīšanās un kūleņošana nav izkoptas architektūras pazīme. Un maldās tie, kas domā, ka architekta galvenais uzdevums ir celtnei „uztaisīt” skaistu ārieni un ka ar tās iekšieni jau paši būvētāji tiks galā.

2. Architektūru rada personība. Kaut celtne top kollektīvā sadarbībā, šo sadarbību koordinē meta autors architekts. Viņš rīkojas kā diriģents, kas orķestrim liek atskaņot simfoniju, ko sacerējis: katrs dalībnieks piedalās ar savu instrumentu, bet paklausa diriģenta zizlim. Šie instrumenti architektūrā ir technoloģiskie, saimnieciski organizātoriskie un mākslinieciskie līdzekļi, ar ko architekts savu sacerējumu pārvērš īstenībā.

Arī citu mākslas nozaŗu līdzstrādniekiem jāpieskaņojas architekta nodomiem.

3. Sasniegumi architektūrā balstās uz speciālām zināšanām, bet panākami tikai, ja autors paklausa savai mākslinieciskai izjūtai un intuīcijai, to nemitīgi pārbaudot, asinot un izkopjot, lai atrastu piemēroto izteiksmes veidu.

4. Architektūra ir būtiski abstrakta māksla: tā neatveido dabas vai dzīves parādības, bet izteicas abstraktos formu, krāsu un faktūru veidos. Ja pa šo ceļu tagad cenšas iet arī citu veidotāju mākslu abstraktie novirzieni, tad īstā vieta tam ir architektūrā,

5. Par architektūru galīgo tiesu spriedīs nākotnē. Lai tā varētu pastāvēt, tanī jau tagad jābūt nojaušamai kādai mūžības elpai.

Novērtējot tagadnes architektūru, ņemams vērā, ka mūslaiku techniskie sasniegumi un sadzīves pārveidojumi architektam uzliek tik daudz jaunu un sarežģītu uzdevumu, ka viņam nav vēl izdevies nostabilizēt telpisko izkārtojumu un izveidojumu ne atsevišķiem ēku tipiem, ne arī pilsētu būvniecības risinājumos. Jaunu ceļu meklēšana un eksperimentēšana vēl notiek arī konstrukciju izveidošanā un materiālu ražošanā, pie kam šinī virzienā iespējas strauji vairojas, kas architektam nereti sagādā grūtības izvēlēties iecerētai izteiksmei atbilstošāko, atrisinājumu saliedējot organiskā vienībā. Vajadzīgie dotumi un nepieciešamā izpratne ir tikai retam. Pat izcilo architektu darbos vērojama zināma taustīšanās un pārslēgšanās no vienas pieejas uz otru. Labs piemērs tam ir Le Korbisjē.

Nav jābrīnās par to, ka tagadnes mākslas uztverē vispār trūkst vienības un nosvērtības, jo nav jau mums noteiktas vienotas ideoloģijas un dzīves filozofijas, kā tas bija agrākos kultūras laikmetos, kad tās noteica arī saturu un izteiksmi architektūrā, radot sava laikmeta architektūras stilu. Tagadnē tik izplatītais racionāli materiālistiskais pasaules uzskats celtniecībā savā ziņā izteicas funkcionālisma fizikāli mechaniskā izpratnē, kas nespēj radīt īstu architektūru. Tā var attīstīties tikai tad, ja fiziskām funkcijām pievienojas arī psīchiskās: cilvēka garīgās prasības pēc glīti izkoptas telpiskas apkārtnes, labsajūtas tanī, aistētiskām vērtībām un visa tā, kas padara dzīvi pilnskanīgu.

Beidzot daži vārdi par architektūras izredzēm un turpmāko attīstību.

Pareģošana ir nedroša lieta, arī runājot par architektūras gaitām. Var gan paredzēt, kādi tanīs blakus līdzšinējiem izvērtīsies jauni uzdevumi, bet nav iespējams pateikt, vai un kā to risinājumi sasniegs architektūras gatavību.

Vissvarīgākās problēmas, domājams, radīsies pilsētu būvniecības laukā, tanī ietilpinot līdz ar cilvēka privāto vidi arī plašākas apkārtnes veidošanu, kas kopsummā sastāda cilvēka dzīves telpu visās trijās dimensijās. Urbanizācija ar tās satiksmes un socioloģiskām prasībām sāk izvērsties nepieredzētos apmēros, un tikai risinot ar tām saistītās problēmas architektoniski uz veselīgas ideoloģiskas bāzes, t.i. radot sadzīvei pareizi organizētus veidojumus, kas ne tikvien labi „ funkcionētu”, bet arī atbilstu cilvēka izjūtas prasībām pēc saskaņas un daiļuma, var cerēt, ka architektūrā nobriedīs un izkopsies laikmetam atbilstošā veidā. (Daudz pūļu jau tagad veltī cīņai ar „ienaidnieku Nr. 1” – spēkratiem, lai tie architektūras veidojumu netraucētu.)

Šimbrīžam šī attīstība atrodas tikai sākuma stadijā, pie kam vienības un skaidrības trūkums tagadnes kultūrā neļauj architektūrai sasniegt nobriedušus un līdzsvarotus atrisinājumus. Tāpat kā dzīves uztvere un dzīves ziņa ir saraustīta un pretrunu pilna, arī architektūrā vēl ir mainīga un pat chaotiska. Šimbrīžam, kā jau teikts, viss vēl svārstās no pārspīlētas izsmalcinātības līdz brutālai vienkāršībai, no matemātiskas kārtības līdz dezorganizācijai.

Zīlējumi, ka jauna aistētika radīsies no fizikomatemātiskām formulām un elektroniskiem skaitļotājiem, būs, liekas, tikpat maldīgi kā agrāko laiku mēģinājumi noteikt „labas proporcijas” lietājot ģeometriju, piem., t.s. zelta griezumu. Īstenībā proporcijas nav ne labas, ne ļaunas, bet tām piemīt zināma izteiksme, kas atbilst vai neatbilst vēlamai izjūtai.

Var paredzēt, ka architektūrā vēl vairāk izpaudīsies reakcija pret prātniecisko ievirzi un pastiprināsies tieksme attīstīt dzīvākas, bagātākas, bet arī nosvērtākas formas, neizslēdzot pat piesliešanos agrāko laiku tradīcijām, kas būtu vēl dzīvot spējīgas.

Arī tagadnē ir spēkā senā patiesība, ka architektūra ir sava laikmeta kultūras spogulis. Tāpat atklājas arī analoģija, kas architektūru saista ar mūziku un izteicas formulējumā „architektūrā ir sastingusi mūzika”, parādīdamās radniecībā ar skaņu mākslas vēl neizlīdzinātām tieksmēm.

Tomēr atzīstams, ka architektūra pēdējā pusgadsimtā ne tikvien atbrīvojusies no daudz kā, kas nepiederēja pie tās būtības, bet arī ieguvusi celtniecības technoloģijā līdz šim nepieredzētas jaunas iespējas architektūras jaunveidošanai.

Vērojot līdz ar to spējīgāko architektu darbību, jāliecina, ka viņi ar nopietnību un neatlaidību risina problēmas, apzinoties architektūras nozīmi un būtību. Tāpēc pastāv cerība, ka architektūra vēl tālāk skaidrosies un izkopsies, lai pēc laika, kas mērījams plašākiem posmiem par gadiem vai gadu desmitiem, ja tanīs kultūra būs pasargāta no katastrofas un spēs sasniegt paliekamu līdzsvaru, šo attīstības gaitu kādreiz vainagos arī jauns un izkopts laikmeta stils architektūrā, kuŗš ieies vēsturē.

Apceres autors Dr. Pauls Kundziņš dzimis 1888. g. 4. februārī Smiltenē kā mācītāja dēls. Pirmo izglītību ieguvis mājās, pēc tam 5 gados nobeidzis klasisko ģimnāziju Tērbatā. Pēc studijām Rīgas Polītechniskā Institūtā 1913.g. ieguvis inženieŗa-architekta gradu un pēc studiju ceļojuma uz ārzemēm sācis strādāt toreizējā arch. docenta E. Laubes birojā Rīgā. I pasaules kaŗā iesaukts „krievos”. 1918. g. atgriezies Latvijā un kopš 1919. g. bijis Latvijas Universitātes Architektūras fak. mācības spēks, vairākkārt arī fakultātes dekāns. Vadījis architektūras projektēšanas darbnīcu un mācījis priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas architektūru un mākslu. Viņa zinātniskā darbība koncentrējusies ap latviešu tautas celtniecību.

Aizstāvējis disertāciju „Dzīvojamā rija Latvijā”, 1933.g. ieguva Dr. arch. gradu un kļuva par kārtējo profesoru. Publicējis turpat 100 rakstu, galvenokārt par tautas celtniecību Latvijas un ārzemju izdevumos. Būdams Pieminekļu valdes loceklis, ierosinājis Brīvdabas muzeja nodibināšanu un no 1928-34.g. vadījis tā iekārtošanu.

Strādājis arī par architektu-radītāju. Viņa darbi Latvijā: vairākas baznīcas, skolas, tautas nami, VI dziesmu svētku estrāde 1926.g., Valsts banku celtne Zemgales izstādē 1937.g., nomas nami un viensaimes mājas Rīgā un provincē.

Trimdā Vācijā no 1946.-49.g. bijis profesors Baltijas universitātē un tās Architektūras un inženieŗzinātņu fakultātes dekāns. 1949.-52. g. zinātniskais līdzstrādnieks Etnoloģijas institūtā Stokholmā. Kopš 1952.g. dzīvo Halifaksā, N.S., Kanadā, kur strādā arch. birojā, kam viens partneris ir viņa dēls Andris, arī architekts. Trimdā rūpējies par latviešu architektu sabiedrisko aktivitāti, ilgāku laiku būdams LAB priekšnieks, kā arī rediģēdams tās periodisko izdevumu Architekts. Publicējis rakstus arī citos trimdas izdevumos. Jaunskotijas architektu asociācija viņu ievēlējusi par savu goda biedru.

Le Korbisjē (Le Corbusier) un Pjera Žannerē (Jeanneret) „Villa Savoye, Poissy” Francijā, 1928.-1930.g.	Le Korbisjē (Le Corbusier) tiesas nams Kandigarā, Indijā.
F.L. Raita (Wright) dzīvojamā ēka Pensilvēnijā, ASV.
Jerna Utzona (Utzon) operas nams Sidnejā, Austrālijā (pašlaik vēl ceļ).