JG64 Ausma Medne: Filozofiskās vadlīnijas Gunša Zariņa darbos

Rakstu krājuma Archīvs 6. sējumā (1966) kritiķis Jānis Rudzītis savā rakstā "Latviešu trimdas literātūras apcere" Guntim Zariņam veltījis šo teikumu: " Sevišķi trimdas jaunā paaudze ar lielām cerībām saņēma vēlāk polītiskos maldu ceļos nokļuvušo neurotiķi Gunti Zariņu, kuŗa dzīve beidzās traģiski" (31. lp.). Pārsteidz, kā zinātniskā rakstā, kuŗā tikai īsi atsevišķo darbu apskati un raksturojumi, Rudzītis norūpējies par Zariņa veselības stāvokli; tālāk, ievērojams fakts, ka Zariņš ir vienīgais no visiem šajā apskatā pieminētajiem rakstniekiem, par kuŗa privāto dzīvi Rudzītis ir izrādījis interesi. Jāatzīst, ka interese par Gunša Zariņa dzīvi sāk aizēnot interesi par viņa darbiem, un, šādai tendencei turpinoties, pastāv iespēja, ka Zariņa atstātais literārais mantojums netiks apskatīts per se, bet gan tiks izvērtēts viņa dzīves spilgto notikumu gaismā.

Par Zariņa veselību, viņa polītiskiem ceļiem un agro nāvi droši vien kādreiz interesēsies kāds, kas rakstīs viņa biografiju un, kā jau tas biografijās parasts, meklēs pierādījumus viņa rīcības nosodīšanai vai attaisnošanai. Šo rindu nolūks ir pievērst uzmanību Zariņa darbu, ne viņa dzīves saturam un viņam pašam tikai tik daudz, cik viņš atklājas savos darbos.

Kontroversālajā Latvijas apmeklējumā Guntis Zariņš satikās ar daudziem jaunajiem literātiem. Uzņēmumā Rakstnieku savienības namā Guntis Zariņš (pa kreisi) un Imants Auziņš. Pēdējais ir viens no sešiem autoriem, kas 1967.g. 17.maija Rakstnieku savienības atklātā valdes sēdē, atsaucoties uz V.I. Ļeņina tezi, ka komūnistiem jāpārņem viss nozīmīgākais no klasiskās kultūras, aicināja pārvarēt aizspriedumus un rūpēties par plašāku latviešu klasiskā un nacionālā mantojuma apgūšanu.

Guntis Zariņš ienesis lielāku dažādību mūsu trimdas literātūrā gan ar savu tēlošanas metodi, gan arī ar savu darbu idejisko saturu. Viņa metodi, ko dažs kritiķis apzīmē par sirreālismu, dažs par psīcholoģisko ekspresionismu, raksturo atkāpšanās no mums tradicionālā reālisma. Zariņš neapmierinās tikai ar notikumu un personu ārējā apvalka tēlošanu, viņš mēģina ieskatīties dziļāk un dot ne vien personu darbības psicholoģisko motīvāciju, bet arī notikumu idejisku iztulkojumu, kuŗā viņš mēģina risināt kādu problēmu, pieliekot savu izraudzīto vērtību mērauklu.

Savu darbu saturu Zariņš pasniedz eksistenciālisma pasaules uzskata ietvarā. Viņa darbos manāma nenoliedzama franču literātūras, sevišķi modernās pēckaŗa literātūras ietekme, ko viņš pats vairākkārt pasvītrā, piemēram, saucot Žanu Polu Sartru par savu mentoru un bieži citējot no viņa darbiem. Viena rakstnieka ietekmi otra rakstnieka darbā ir grūti izsvērt; Zariņa stāstus un romānus uzmanīgi lasot, rodas iespaids, ka viņš eksistenciālisma galvenās idejas nav vienkārši aizņēmies vai pārņēmis no Sartra, bet, ka viņš ir atradis eksistenciālismā radniecīgu pasaules skatījumu un ka viņš spējis dot, sevišķi savā romānā Dvēseļu bojā eja, šīm idejām pats savu iztulkojumu. Var gan atrast arī dažas tīri " sartriskas" domas Zariņa darbos, kas, šķiet, ir vienkārši pārņemtas un kas tur liekas svešas, jo tām trūkst balsta, ko savos darbos tām dod Sartrs pats. Tā, piemēram, nepamatota liekas ideja par riebumu pret fiziskiem priekšmetiem Zariņa stāstā "Un tad nāca miegs". Šī ideja, kas ir viens no galveniem motīviem Sartra romānā La nausée (Riebums), rod savu pamatojumu viņa atziņas teorijā - tā nav tikai neparasta idiosinkrasija, - kamēr Zariņam šāda pamatojuma nav, un šī doma paliek neizskaidrota un neizprotama.

Varbūt pati svarīgākā atšķirība Sartra un Zariņa pasaules uzskatos ir tā, ka Zariņa eksistenciālisms ir emocionālāks kā Sartra, tas ir vairāk pārdzīvojumu nekā prātojumu rezultāts. Sartrs savas filozofijas vadlīnijas izstrādāja reakcijā pret franču filozofijā tradicionālo racionālismu jau pirms Otra pasaules kaŗa (viņa pirmie darbi publicēti trīsdesmitajos gados). Kaŗš tikai padziļināja un nostiprināja viņa pārliecības un deva daudz tematu viņa literāriem darbiem. Zariņš, turpretim, neceļ savus literāros darbus uz masīviem akadēmiskas filozofijas pamatiem, bet gan uz pārdzīvojumos, galvenokārt kaŗa pārdzīvojumos iegūtām atziņām.

Katram lielam kaŗam ir sava tā saucamā pazaudētā paaudze, kas kaŗa mutuļos tiek iesviesta pavisam jauna, bieži vien no skolas sola; tā cieš procentuāli lielākos zaudējumus kā mirušo, tā sakropļoto skaita ziņā, un daļa tās locekļu kaŗa pārdzīvojumos "pārtop" - tas ir, viņi nespēj vairs ieņemt iepriekšējās paaudzes ticējumus, vērtības un pārliecības. Ar savu citādo pasaules skatīšanas veidu tie iedarbojas kā nepatīkams caurvējš silti sakurinātā istabā. Pēc Pirmā kaŗa vāciešiem šo paaudzi spilgti raksturoja Ēriks Maria Remarks (Rietumu frontē bez pārmaiņām, Trīs draugi) un amerikāņiem Ernests Hemingvejs romānā The Sun Also Rises . Pēc Otra pasaules kaŗa mums savos kaŗa stāstos šo paaudzi pārstāv Guntis Zariņš.

Kas izgājis cauri Krievijas un Pomerānijas dubļu un asiņu muklājam, kur gadījums un akla laime noteica, kuŗš paliks dzīvs, kuŗš mirs, tas vairs nespēj ticēt ne pasaules lietu racionālai kārtībai, ne sabiedrisko, ētisko un Dieva likumu mūžīgam spēkam un nemainībai. Pāri paliek skepse, kas iekrāso visu redzēto un pārdzīvoto tumšās ēnās, un tīri metafiziska vientulības sajūta, ko Zariņš neapsveic, bet ar ko viņš liek cīnīties, pa lielākai daļai nesekmīgi, gandrīz visiem saviem varoņiem. Cilvēkam vajadzētu justies tuvam otram cilvēkam, tas tā šķiet jau no dabas nolemts, Zariņš saka - jau dzimstot cilvēks ir saistīts ar otru cilvēku, un šī saite ir ar zināmu brutalitāti jāpārgriež - bet ārējie apstākļi un kādreiz arī cilvēka paša pārdzīvojumi rada situācijas, kas cilvēku izolē no viņa apkārtnes un ieslēdz vientulībā. Iemesli var būt ļoti dažādi - tā, piemēram, Askoldu Lāmu stāstā "Un tad nāca miegs" izolē viņa nedziedināmā slimība, kamēr Arturu Grodu romānā Apsūdzēts izolē gan trimdas apstākļi, gan arī viņa un tēva abpusēja nespēja radīt sirsnīgas un tuvas personiskas attiecības.

Šeit varbūt varētu iebilst, ka arī Pirmajā pasaules kaŗā mums bija sava pazaudētā paaudze-jaunie zēni, kas cīnījās strēlnieku pulkos un vēlāk atbrīvošanas cīņās - un tās pārstāvis Aleksandrs Grīns šīs paaudzes gaitas sīki dokumentējis savā romānā Dvēseļu putenis. Romāna varonis kaŗa beigās atgriežas mājās kopā ar savu līgavu pilns rosmes un uzņēmības sākt jaunu dzīvi, atstājot kaŗa gadus aiz sevis kā ļaunu murgu. Kādēļ tad šodien tāds pesimisms?

Šeit ir ņemami vērā divi ļoti svarīgi apstākļi. Pirmkārt, Pirmā pasaules kāŗa nestie upuŗi palīdzēja latviešiem sasniegt to, par ko vēl pirms nedaudz gadiem tie iedrošinājās tikai sapņot - neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs piederējām pie Pirmā pasaules kaŗa uzvarētājiem; optimisms saviļņoja tos, kas bija palikuši dzīvi - nu bija laiks pielikt roku jaunbūves darbam. Grīns lieliski prata parādīt šo izjūtu. Otrā pasaules kaŗā liktenis izspēlēja ar mums neģēlīgu spēli - kaŗa beigās mums pasaulē nebija neviena drauga un aizstāvja, kas būtu gribējis vai arī spējis mūsu interesēs darīt kaut ko vairāk nekā teikt skaistus vārdus. No šīs kollektivās situācijas var izaugt personiska vientulības izjūta.

Otrkārt, pēc Pirmā pasaules kaŗa mūsu ideju pasauli ietekmēja optimistisks ideālisms, kuŗa tipisku izpausmi atrodam, piemēram, amerikāņu prezidenta Vilsona 14 punktos. Tika uzsvērts, ka šis karš bija kaŗots, lai nodrošinātu piemērotus apstākļus demokratijai un tās ideoloģijai par brīvību, brālību un vienlīdzību visā pasaulē. Mums toreiz vēl nebija bijusi iespēja pievilties. Otra pasaules kaŗa beigās idejiskais klimats bija mainījies, uzvarētāji vairs nenodevās optimistiskiem savas ticības apliecinājumiem, jo viņu pašu starpā bija pavērusies ideoloģiska plaisa, vai, pareizāk sakot, viņi sāka apzināties, ka šī plaisa nebija piepildāma, un visam pāri pacēlās sēņveida mākoņa drauds. Tāpat kaŗa laikā izdarītās mežonības un masveida cilvēku iznīcināšana nestiprināja cilvēka ticību citu cilvēku labajai dabai. Šie notikumi atbalsojās teoloģiskos un filozofiskos meklējumos, ko visīsāk summē vācu rakstnieka Hochhūta jautājums lugā Der Stellvertreter (Pārstāvis): Kā Dievs to visu varēja noskatīties? Tātad pasaule, kuŗā darbojās Grīna varoņi, ir citāda nekā pasaule, kuŗā jādarbojas Zariņa varoņiem. Zariņš savos darbos mēģina risināt problēmas, kas pēc kaŗa ir nodarbinājušas daudzu eiropiešu prātus. Tādēļ grūti pievienoties Gunara Irbes uzskatam, ko viņš izteicis Zariņa romāna Dvēseļu bojā eja recenzijā: " Zariņa darbi ir tik noteikti piesaistīti mūsu tematiem, ka ir bīstami dēvēt viņu par tādu autoru, kas savos darbos risina vispārcilvēciskus tematus. Zariņa personāžs gandrīz bez izņēmuma ir latvieši, pēdējā laikā tieši latviešu trimdinieki vai emigranti, kas dzīvo šajā vidē, kur tie nonākuši un kur tie ir spiesti meklēt attaisnojumu savai dzīvei un savu dzīvi pašu kā tādu". Es nezinu, cik plašā nozīmē Irbe gribējis lietot vārdu "temats", bet viņa secinājums jākvalificē, noškiŗot tematu no problēmas. Zariņa temati ir latviski, bet tajos viņš risina visam mūsu laikmetam raksturīgas un tādēļ vispārcilvēciskas problēmas. Piemēram, jau minētā romāna Apsūdzēts temats īsumā ir latviešu jaunekļa Anglijā nepatiesā apsūdzība slepkavībā, kas noved viņu pašnāvībā. Bet risinot šo tematu, Zariņš risina problēmu par cilvēka dzīves jēgu, par savas identitātes meklēšanu. Šī jau ir vispārcilvēciska problēma. Un šādu problēmu apskatīšanai nav nepieciešams internacionāls personāžs, tieši otrādi, rakstnieki, kas ir pazīstami kā šādu problēmu risinātāji, kā, piemēram, Dostojevskis, lieto personāžu no savas vides, jo to viņi vislabāk pazīst.

Problēmas, kas Zariņu nodarbina un kas ir raksturīgas viņa pasaules skatījumam, var īsumā raksturot šādi:

Normālos apstākļos, pēc Zariņa domām, cilvēks iegūst savu identitāti savā sabiedriskā grupā; cilvēks atrod savu "es", kad viņš atrod vietu savā sabiedrībā. Zariņš sevišķi nēslavē šo tradicionālo identitātes iegūšanas veidu, jo tas var kādreiz noslāpēt cilvēka individuālitāti. Viņš raksta romānā Apsūdzēts: "Cilvēks piedzima ar pienākumu, uzauga un nomira - visam bija jānotiek pēc citu prāta; tikai tie, kas spēja pacelties pāri nevainīgiem priekiem, tie kļuva grēcinieki un svētie". Bet sabiedriskā kopība izstaro drošības un tuvības sajūtu, tā dod piederības un lojālitātes apziņu un sabiedrisko sirdsapziņu. Savā grupā aklimatizētais individs grupas normām parasti pakļaujas automatiski, viņam nav grūtu izsķiršanās brīžu.

Bet kas ir sabiedrība? Pēc Zariņa domām sabiedrība nav tikai ļaužu kopums, tai ir sava neredzama apakšstāva. Romānā Dvēseļu bojā eja viņš to raksturo šādi: "Kaut kur zem parastās definīcijas ir kāda apakšstraume - cilvēki to veido ar mākslu, architektūru, likumiem, reliģiju, filozofiju un dzīves veidu jeb manierismu. Visus šos faktorus kopā ir grūti saskatīt, bet mēs tos jūtam. Jūtam cilvēku grupas, kas veido sabiedrību. Mums šīs apakšstraumes nav".

Ja nu trimdā nav šīs apakšstraumes, tad nav arī sabiedrības Zariņa nozīmē, un ja nav sabiedrības, kā tad lai izolētais individs atrod savu "es", savu identitāti ? Pēc Zariņa domām to panākt nav viegli, varbūt tas izdodas tikai atsevišķos brīžos, kad cilvēks spēj nodibināt tuvas attiecības ar citu cilvēku - viņš sevi atrod, kad redz sevi it kā atspoguļotu otrā cilvēkā, tas ir, kad viņš ir kāda cita cilvēka mīlēts, kādam citam cilvēkam nepieciešams vai spēj atrast ar kādu kopīgas intereses. Kā paraugu šādai situācijai viņš rāda gleznotāju pāri Induli un Ainu romānā Dvēseļu bojā eja , kas īrētā bēniņu dzīvoklī dzīvo it kā savā, no citiem nošķirtā pasaulē. Bet bieži Zariņa vientuļajiem varoņiem nesekmējas, un tad viņi iet bojā. Romānā Apsūdzēts viņš rāda šādu nesekmīgu identitātes meklēšanu. Artūrs Grods, Londonas universitātes tautsaimniecības fakultātes students, vēlas, bet nespēj iekļauties savā vidē. Viņu moka izjūta, ka viņš nekur tā īsti nepieder. Viņa tēvs negrib, lai dēls iedzīvojas trimdas apstākļos, jo baidās, ka viņš varētu Anglijā iesakņoties. Tas nedrīkst notikt, jo reiz taču būs jābrauc mājās. Bet viņš dēlu nav arī vedis latviešu sabiedrībā. Tēva un dēla savstarpējās attiecības noteic pienākuma izjūta, un viņiem nav izdevies nodibināt ciešākas, sirsnīgākas attieksmes.

Artūrs tiek nepatiesi apsūdzēts naktslokāla dejotājas Džakelīnas nogalināšanā, bet īstais slepkava ir bagātnieks Hadsons, kas noziegumu izdarījis greizsirdībā pret Artūru. Tiesā Artūra aizstāvis ar veiklu pratināšanu atklāj īsto vainīgo, kas paspēj izdarīt pašnāvību. Artūru atbrīvo, nu viņš ir brīvs darīt, ko grib. Bet - ko? Viņš jūt, ka viņš nevar atgriezties mājās, viņš nespēj skatīties tēvam acīs un teikt - es nespēju ilgāk panest mūsu izolāciju, es gribēju tikt ārā, elpot citu gaisu. Klejodams pa Londonas ielām, Artūrs nonāk pie zivju tirgus, uzkāpj novērošanas tornī, un pēc īsa pārdomu brīža izdara pašnāvību, nolecot no torņa.

Kā Zariņš motivē šo pašnāvību? Vienu motivāciju dod Artūra aizstāvis advokāts Birkvuds. Viņš ir sašutis, ka īstajam slepkavam ir tikusi dota izdevība izdarīt pašnāvību, ka viņš nav bijis spiests tiesā visas publikas priekšā atzīties savā vainā. Sabiedrībai ir vajadzīgs vainīgais, un, kaut arī legāli Artūrs ir attaisnots, sabiedrība joprojām viņu vainos. Birkvuds saka: "Cik es pazīstu Artūru, es nezinu, kā viņš ar šo vainas apziņu spēs dzīvot".

Bet Zariņš grib teikt, ka šī nav īstā motivācija, tas ir tikai izskaidrojums, ko pieņems sabiedrība - tā pati sabiedrība, kas Artūru ir tiesājusi. Artūru moka vainas apziņa, bet ne par slepkavību, jo viņš taču visu laiku zināja, ka ir noziegumā nevainīgs, bet gan apziņa, ka viņš ir atbildīgs par Džakelinas un Hadsona nāvi, Ja viņš, nejaušs gaŗāmgājējs, nebūtu viņu dzīvēs iejaucies, šī traģēdija nebūtu notikusi. Šī ir daļa no dzīves bezjēdzības - mūsu likteni tik bieži noteic šķietami nenozīmīgs gadījums.

Bet Artūra vainas apziņa ir tikai daļa no viņa rīcības motīvācijas. Viņš pēc saviem piedzīvojumiem cietumā un tiesā vēl asāk izjūt savu nespēju atrast savas esmes jēgu saskarē ar citu cilvēku. Tikai īsu mirkli Džakelīnas tuvumā viņam likās, ka viņš to ir spējis, un cik dārgi par šo brīdi bija jāsamaksā. Dzīve ir bez kādas kārtības un likumības, un ja mēs paši nespējam to tai dot, tad vienīgais atlikušais veids, kā pierādīt savas eksistences cilvēciskumu, ir izmantot cilvēka brīvību izšķirties - dzīvot vai mirt.

Tātad eksistenciālistiskā brīvība, tas ir, galējā izšķiršanās iespēja jebkuŗā situācijā, kuru Zariņš, tāpat kā citi eksistenciālisti, tik daudz pieminējis savos darbos, nav viņam pašmērķis, tā ir cilvēciskās pašcienas un viņa atbildības sajūtas pēdējais apliecinājums. Tā ir ierocis cīņā ar nežēlīgu likteni, Ja arī cilvēks ar to nespēj šo cīņu uzvarēt, tad vismaz šī brīvība dod viņam iespēju noteikt, kad cīņa tiks izbeigta. Tā, piemēram, stāstā "Un tad nāca miegs", ja Askolda Lāmas paralīze, kas lēnām pārņem viņa ķermeni, nav ārstējama, tad viņam ir iespēja un tiesības izvairīties no lēnām un sāpīgām beigām, ieņemot sauju miega zāļu tablešu. Viņš bija tas, kas noteica, kuŗā brīdī cīņa tika izbeigta.

Ir grūti savilkt pāris teikumos Zariņa domas par nāvi, Romānā Varonības augstā dziesma., ko 1963.g. godalgoja Amerikas Kultūras Fonds, viņš uzsveŗ, ka cilvēks tā īsti nezina, kas viņu sagaida mūža beigās. Romāna varonis dižkareivis Pudiķis salīdzina dzīvi ar grāmatu. Tāpat kā katrai grāmatai, tā arī katrai dzīvei reiz pienāk beigas - tas ir faktiski viss, ko mēs zinām. Kādreiz Pudiķim bija mācīts, ka, cilvēkam nomirstot, no viņa izlido balts balodis. Bet nu viņš tam vairs lāgā netic. Viņš nezina, kas notiks, kad mēs katrs izlasīsim savu grāmatu - vai tur izlidos balodis vai izlīdīs tārps; bet tieši šīs neziņas dēļ mums ir jāmēģina katrā visneinteresantākā lappusē atrast savu skaistumu. Ja mēs noteikti zinātu, ka beigās izlidos balodis, tad mēs tikai gaidītu beigas un pievērstu niecīgu vērību dzīves bieži vien gaŗlaicīgām lappusēm. Tātad šai neziņai un līdz ar to nāvei ir netieša vērtība - nāves apziņai vajadzētu mūsos kāpināt dzīves izjūtu.

Romānā Dvēseļu bojā eja Zariņš nāvi salīdzina ar gaismu, kas cilvēku sagaida pēc gaŗas maldīšanās tumsā, bet šī doma tiek dota vairāk kā cerība, nevis kā atziņa. Viņš saka: " Es nebaidos nāves, jo nāve man ir gaisma, jo kas gan ir skaistāks kā būt vaigu vaigā ar gaismu. Gaisma? Jā, kas gan cits varētu būt ceļa galā? Ceļš ir maldīšanās tumsā, bet mērķim vienmēr jābūt gaismai un cilvēka dzīves mērķis ir nāve". Bet tā kā viens no šī romāna tematiem ir cilvēku pašapmāns, tad nav arī skaidrs, vai citātā izteiktā cerība nav viens no pašapmāna veidiem. Visbiežāk Zariņa darbos sastopamais priekšstats par nāvi ir, ka tā ir lielais tukšums, aklā nebūtība. Nāvei pašai nav nekādas speciālas vērtības, pēc kuŗas cilvēkam būtu jātiecas, viņa darbos nav romantisko dzejnieku ideālizētā nāves priekšstata. Nāve kļūst vērtīga tikai kā dzīves satriektā cilvēka pēdējā iespēja lemt pašam par savu likteni.

Trešā problēma, ko Zariņš risina savos darbos, ir mūsdienu cilvēka izlikšanās un nepatiesība gan pret citiem, gan arī pašam pret sevi. Šo problēmu risinot, Zariņš spilgti parāda savu morālisko ievirzi, pieliekot personām un notikumiem savu izraudzīto vērtību mērauklu. Viņš nosoda pašapmānu, tā ir kļūda, ar ko cilvēkam visiem spēkiem jācīnās. Mūsdienu cilvēku dara vāju viņa nespēja skatīties acīs nepatīkamām patiesībām. Pudiķis romānā Varonības augstā dziesma saka: "Jā, mēs dzeŗam spirtu, un visa pasaule kļūst mīksta, kā aitas vilnā ietīta, mēs neredzam nekā reāli, mēs redzam miglā". "Un", Pudiķis turpina, "mēs tā vienmēr esam darījuši, ja tas nav bijis alkohols, tas ir bijis kas cits - kāda ideja, kāds ticējums, mēs nekad neesam varējuši saskatīt lietas tās neietinot mīkstā vilnā. Un tikai tādēļ, ka tādā veidā tās ir mīkstākas, nekādā ziņā skaistākas", Pēc Zariņa domām, tieši trimdā mūsu bēgšana no īstenības palīdz mums dzīvi padarīt vieglāku, panesamāku. Mēs lolojam illūzijas, un mums tāpat kā Minchauzenam ir nepieciešama Ulubele. Bet dzīve iedomātā pasaulē ir neveselīga. Romānā Dvēsēļu bojā eja Zariņš sniedz veselu tēlu galeriju, kas visi vainojami pašapmānā.

Viens no pašapmāna veidiem ir dzīvošana pagātnē, pievēršot tagadnei iespējami vismazāko vērību. To dara nama saimnieks un sevišķi saimniece, kas bieži piemin savas divdesmit govis, sešus zirgus un lielo aitu un cūku baru.

Citāds pašapmāna veids ir mēģinājums saskatīt kādā cilvēkā cita, sen miruša, vaibstus. To dara baronese fon Hirsta, kas rakstniekā - romāna galvenā varonī - saskata savu jaunības mīlestību, Krievijas revolūcijā bojā gājušu virsnieku. Viņa atzīstas: "Es esmu veca sieva, es ticu māņiem, Es domāju - viņš ir atgriezies. Jūs esat viņš. Man ir labi, un kad jūs aizejat, es sapņoju - sapņoju vecas sievas sapņus ar jaunas meitenes acīm".

Rakstnieks pats arī nav gluži brīvs no pašapmāna, bet Zariņš rāda, kā viņš pamazām mācās to saredzēt kā citos, tā arī pats sevī. Romānā ir savīti divi pamattemati - rakstnieka mēģinājums atrast formu savam vēl nerakstītam romānam un mēģinājums atbrīvoties no pašapmāna, no bēgšanas pagātnē. Abi šie meklējumi ir cieši saistīti: mākslas darbu, šinī gadījumā romānu, var radīt tikai tāds, kas notikumus savā apkārtnē spēj ne tikai vērot, bet arī saprast un tulkot, un lai to spētu, ir jāvar ielūkoties dziļāk nekā tikai notikumu un personu virskārtā. Ir jāatbrīvojas pašam no savām illūzijām, lai būtu īsti spējīgs ne tikai ieskatīties zem citu maskām, bet arī tur saredzēto saprast. Tā, piemēram, rakstnieks romāna pirmajā pusē ir neiecietīgs pret liekulībām, kas, pēc viņa domām, valda latviešu trimdas sabiedrībā, šo pašapmāna veidu romānā demonstrē redaktors, kas trimdas sarīkojumos saka aizrāvīgas, cerību pilnas runas, kam viņš pats vairs īsti netic. Romāna otrā pusē, gan vēl joprojām nosodīdams šo pašapmāna veidu, rakstnieks sāk vismaz labāk saprast tā cēlonību. Šeit nozīmīgs redaktora un rakstnieka dialogs, kuŗā Zariņš mēģinājis skicēt divu paaudžu ideoloģiskās domstarpības. Kad rakstnieks prasa, vai redaktors pats tic savām runām, viņš atbild: "Mēs (tas ir, vecā paaudze) esam daļa no nepārstādāmiem kokiem. Mums vajadzīgs viss vecais....Mēs negribam jaunu brīvību, jaunu kārtību, jaunu mākslu vai literātūru, mēs gribam atpakaļ mūsu mājas ar dievkociņu durvju priekšā, pierasto polītisko iekārtu ar aizsargu organizāciju un lepnu armiju. Es zinu, tu zini - tas ir neiespējami, bet cik daudzi to zina, un ja zina, vēlas aptvert?" Redaktors trimdas apstākļos vēlas drusku ticības un daudz cerību.

Rakstnieks, kas pārstāv jaunāku paaudzi, atzīst, ka sacītā ir daudz patiesības. Viņš nu ir spējīgs vecāko paaudzi labāk saprast, bet viņš šo patiesību nespēj pieņemt. Viņam tā ir tikpat sveša, cik sveša ir pilsēta, kuŗā viņš dzīvo. Tā nu viņš paliek vidū - vidū starp svešo Anglijas apkārtni, kuŗā viņš nav varējis iedzīvoties, un vecās paaudzes pagātnes atmiņām. Ko viņš vēlas? Galvenokārt nesastingt vecās formās, bet augt un veidoties līdzi pārmaiņām savā apkārtnē. Kaŗš un trimda, izsviezdami mūs no mūsu zemes, ir mums negribot paplašinājuši mūsu redzes loku. Kādēļ mums izlikties, ka tas tā nav? No jauniem iespaidiem nevar izvairīties, vienkārši pieņemot, ka tādu nav. Tādēļ rakstnieks lūdz redaktoram vecākās paaudzes saprašanu un iecietību: "Ļaujiet augt dīvainam kokam, kam ir latvisks stumbrs, bet eiropejiskas lapas.

Zariņš pats savos darbos ir mēģinājis audzēt šo dīvaino koku. Eksistenciālisms visos savos novirzienos ir galēji individuālistiska filozofija, to nodarbina nošķirtais, izolētais indivīds, un tādēļ arī tā vērtību mērauklas ir piemērotas šāda individa vajadzībām. No tām parasti nevar atvasināt normas cilvēku savstarpējo attiecību rēgulēšanai.

Zariņš šai ziņā ir izņēmums. Romānā Varonības augstā dziesma viņš par savu tikumisko mērauklu ir izvēlējies pienākuma apziņu pret otru cilvēku, un ar šīs mērauklas palidzību sašķiro romāna personas pozitīvās un negātīvās. Karavīrs frontē ir vienmēr nāvei tuvumā. Bet Zariņš ir izvēlējies situāciju, kur armijas parasti spēcīgā organizācija un kārtība sabrūk kaŗa pašās beigās vācu territorijā. Rodas apjukums, un armijas locekļi, kas līdz šim bija paraduši tikai paklausīt pavēlēm, nu ir spiesti rīkoties paši pēc savas iniciātīvas. Šī ir Blaumaņa Nāves ēnas situācija, kur personas ir noliktas ārpus sabiedriskā likuma stingrā ietvara. Galvenais mērķis šādā brīdī ir glābt savu dzīvību. Bet virsniekiem un instruktoriem ir pienākums glābt arī viņu vadībai uzticēto kareivju dzīvības. Šo pienākumu vairs neuzliek virspavēlniecība, tas ir sabiedriskais likums, jo virspavēlniecība ir sabrukusi, bet, Zariņš grib teikt, to uzliek katra paša sirdsapziņa. Bet uz ko pamatojas šī sirdsapziņa, ja nav neviena augstāka vispārīga ētiska likuma? Sartram sava eksistenciālisma pamattezēs nebūtu iespējams šo situāciju pamatot, Zariņam ir vieglāk to paveikt, jo viņš nav pieņēmis Sartra centrālo atziņu, ka cilvēks savā dziļākā būtībā ir ienaidnieks otram cilvēkam. Zariņš uzsveŗ, ka cilvēks cilvēkam ir nepieciešams savas esmes apjēgšanai, kaut arī viņš bieži vien nespēj atrast vajadzīgo saskarsmi; pēc viņa domām zināmās situācijās ir iespējams izveidot pozitīvas cilvēku attiecības, cilvēki ir spējīgi sadarboties kopīgos pasākumos, kamēr Sartram šāda iespēja jāizslēdz, vai vismaz jāsamazina līdz minimam. Tātad kaut arī mūsu literātūrā Zariņš liekas pesimistisks pasaules vērotājs, viņš ir daudz optimistiskāks cilvēka dabas tulkotājs nekā viņa mentors Sartrs. Varbūt ka šī ir raksturīga latviskā eksistenciālisma iezīme; ar Zariņu mūsu literātūrā ienācis latviešu eksistenciālisms, jo viņa pasaules skatījums nav tikai tendenciozs patapinājums no frančiem, un vāciešiem.

Nobeigumā ir jāpieskaŗas jautājumam, ko savos atvadu vārdos Guntim Zariņam ir ierosinājis dzejnieks Gunars Saliņš. Saliņš mēģina atbildēt uz jautājumu, kas radies trimdas sabiedrībā - vai eksistenciālisms mums ir vajadzīgs? Mēs neesam slimi, mēs esam veseli! Un Saliņš atbild, ka latviešu jaunieši, kas mācījušies par eksistenciālismu literātūras, filozofijas un psīcholoģijas kursos universitātēs, ir patīkami pārsteigti, ja arī latviešu literātūrā var atrast ko līdzīgu. Saliņa atbilde liekas nepilnīga, jo šis jautājums ierosina daudz dziļāku problēmu, proti, jautājumu par iecietību mūsu kultūras laukā pret citādiem, nepierastiem pasaules uzskatiem, no kuŗiem Zariņa eksistenciālisms ir tikai viens piemērs. Saliņam ir tikai daļēji taisnība, kad viņš uzsveŗ, ka mūsu apstākļos nav nekādas augstākas instances, kas eksistenciālismu oficiāli aizliegtu, kā tas ir, piemēram, Padomju Savienībā. Nav nemaz tik neiespējama doma, ka mūsu trimdas sabiedrībā kāda grupa sāktu mēģināt noteiktvai nu polītisku, reliģisku vai kādu citu iemeslu dēļ, - ko un kā mūsu rakstniekiem, dzejniekiem un literātiem rakstīt, no kādiem sižetiem un tematiem izvairīties. Bet tajā pašā laikā latviešu trimdas sabiedrība uzskata sevi arī par Vakareiropas kultūras tradiciju izkopēju un turpinātāju latviešu valodā, un šo uzdevumu nebūs iespējams veikt, nepieņemot vienu no šīs kultūras pamatprincipiem - izteiksmes brīvību mūsu radošiem māksliniekiem. Šis princips balstās uz vēstures plūdumā pierādītu atziņu - ka idejas ir grūti iznīcināt ar zobenu, tās arī nevar nomērdēt badā, padzenot pazemē. Ideju var sekmīgi apkaŗot tikai ar citu ideju. Un bez tam, idejām, lai cik tās veselīgas vai pareizas, nevar ļaut sastingt, tad tās pārvēršas par dogmu, tās zaudē savu intensitāti un spēju aizraut cilvēku dvēseles. Tikai pastāvīgā sacensībā ar citām idejām tās spēj paturēt savu vitālitāti. Bez tam jāpatur prātā, ka nevienam pasaules uzskatam nepieder patiesības monopols.

Ausma Medne ir beigusi filozofijas fakultāti Sidnejas universitātē un darbojas turpat par mācības spēku.