Guntis Zariņš
NESKATIES ATPAKAĻ
Kā no tumsas, kā no sen aizgājušiem laikiem, ietinušies miglas palagos, baltie nami rēgojās abās ielas pusēs. Augstie logi, aizklāti bieziem priekškariem, slāpēja gaismu, un ielu spuldzes kā dzērves gaŗiem, izliektiem kakliem veltīgi pūlējās rādīt ceļu, pa kuŗu iet...
Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!
Kā kareivis viņš soļoja uz priekšu. Viņš zināja sava gājiena mērķi. Viņš zināja savu uzdevumu...
Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!
Šos pašus vārdus viņš bija atkārtojis pirms ilgiem gadiem. Toreiz, kad viņa acis sāpēja no spilgtas gaismas. Kad katrs muskulis augumā paziņoja - es dzīvoju, un dzīvība ir sāpes.
Toreiz, kad viņam uz galda priekšā bija glāze ūdens, bet viņš to nevarēja dzert.
Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!
Tā bija skanējušas komandas apmācību laukumā. Celties. Skriet. Gulties. Balss, kas deva komandu, bija izlikusies kā pātaga, kas triecās pret putekļaino apmācību laukumu.
Viens, divi, trīs!
Viņi visi kopā bija skrējuši pāri laukam. Pretim elsoja ienaidnieks. Pretim rēja mašīnšautenes, un lodes kā lapsenes skrēja gaŗām. Jau sen viņš bija aizmirsis liekties. Lapsenes viņu nebiedēja.
Viens, divi, trīs!
Tā viņus skaitīja smilšainā laukumā, kur slāpa un kur bads kā ass dadzis kodās pakrūtē. Bailes kā vāveres iekoda domu riekstu, pameta aizkostu - lai pūst... Žogi pilni metalla dadžiem, smiekli un ļaunums. Domas puva un puva... Rokas trīcēja, turot plāno maizes šķēli, mute neuzdrīkstējās tajā kost. Vajadzēja paēst ar acīm.
Baltie nami. Tie šajā ielā bija stāvējuši jau kādus simt gadus. Nekas jau nebija mainījies. Cilvēki bija miruši. Piedzimuši. Lepno zirgu kariešu vietā stājās smagi limuzīni vai slaidas sporta mašīnas. Cilvēki vēl vienmēr dzīvoja šajā ielā. Tie droši vien nedomāja par pagātni.
Pagātne... Ja kāds cilvēks lietāja šo vārdu, tad viņš ar to domāja kaut ko pagājušu, izzudušu citu pārdzīvojumu un redzējumu acumirklī. Pirmais solis pēc otra jau bija pagātne...
Gājējs apstājās zem ielas spuldzes un aizsmēķēja cigareti. Lēnām viņš ievilka dūmus un tad tos izlaida caur nāsīm, izbaudīdams nikotīna patīkamo smaržu.
Vairs tikai pāris simt metru, un viņš būs pie sava mērķa. Tad viņa uzdevums būs paveikts. Lēnām viņš ielaida roku kabatā un aptaustīja cieto atspeŗu nazi. Tas bija gluds un auksts. Nekas liels jau nebija jādara, bija tikai jāpārgriež nabas saite, kas neatļāva pagātni dalīt no tagadnes.
" Es ilgi tevi neesmu redzējis!" Viņš bija izsaucies un pacēlis šerija glāzi pie smaidošām lūpām.
"Gandrīz divdesmit četrus gadus..." Viņa balss bija bijusi sausa. Viņš raudzījās tik pazīstamās acīs. Šīs acis viņš nekad nespēja aizmirst. Tās bija acis, kuŗas viņu bija notiesājušas uz vientulību.
" Jā, laiks iet, kas to būtu domājis, ka mēs kādreiz tiksimies? Cik varu redzēt, tev klājas Labi?" Viņš bija atkal piepildījis savu šerija glāzi un uzsaucis sveicienus citiem, tad kā atcerēdamies turpinājis: " Es vienmēr sev saku - neskaties atpakaļ! Pagātne ir pagātne, par to nav daudz ko runāt... Ja es tev kā vecam draugam varbūt varu palīdzēt, redzi, es esmu vācu auto firmas pārstāvis, ja tev kādreiz vajag jaunu auto - šeit ir mana privātā karte. Pieskrien, un es tev kaut ko lētāku atradīšu!"
Tas viss...
Vecam draugam!
"Kas bija tavi līdzzinātāji?"
"Kas ir pārējie organizācijas biedri? Kādi jūsu nolūki?"
"Jūs zināt, ka šāda rīcība ir pret valsts varu?"
Tā nebija bijusi pirmā reize... Pirmoreiz viņu bija pratinājis vīrs ar zvaigzni pierē. Tās pašas metodes. Tas pats cietums, gandrīz vai tas pats vīrs. Visi viņi izlikās vienādi. Viņu acis bija cietas un griezīgas, tajās nebija nekā no siltuma vai saprašanas. Abas reizes aiz spilgtās spuldzes bija sēdējis robots.
" Vai jums ir uguns?" jautāja pajauna sieviete, apstādamās blakus gājējam zem dzērves kakla. Gājējs izvilka sērkociņus un pasniedza sievietei uguni.
"Nejēdzīga nakts..." Viņš teica, turot trīcošo sērkociņa liesmu zem sievietes cigaretes.
"Tik riebīga, ka neviens godīgs cilvēks neietu ārā..."
"Kādēļ jūs šeit esat?" pārsteigts par atbildi, jautāja vīrietis.
"Es šeit strādāju, šī ir mana iela..." " Ak tā ... . ? "
"Jūs laikam neesat ieinteresēts?"
"Nē, paldies, man ir kāda svarīga satikšanās..."
"Gaidāt uz kādu?"
"Esmu jau gaidījis vairāk nekā divdesmit gadu...
"Jūs gan esat pacietīgs!"
"Ne pacietības dēļ mēs tikām padzīti no paradīzes!"
"Labi, ka tā notika!"
"Kādēļ?"
"Paradīzē tikai ar vienu vīrieti es būtu nomirusi badā..." Sieviete iesmējās un pazuda tumsā. Vēl labu brīdi gājējs vēroja viņas kvēlojošo cigareti.
Sieviete! Raugoties viņas acīs, redzot viņas muti un dzirdot vārdus, kas vēlās pāri lūpām ar patīkamu kokneja akcentu, gājējs bija sajutis dīvainu izjūtu. Viņš bija kaut kas no šīs sievietes vai, pareizāk, sieviete bija daļa no viņa... Kā baltā migla, kas plūda cauri ielām un savienoja namus vienā masā - tā viņš jutās, būdams kopā ar cilvēkiem. Apakšzemē viņš varēja sasmaidīties ar svešinieku un izjust, kā viņu sirdis skanēja vienā taktī. Viņam nebija jārunā. Viņam nebija vajadzīgi pieskārieni vai skaņas - viss atkal un atkal kļuva viens. Viņš un vissapkārtējais, bet šai kopībai bija dīvaina izjūta. Tā nebija tieša, tā bija kā neskaitāmie telefona vadi, kas stiepās caur pilsētu. Viņš pat nebija vads, viņš tikai bija skaņa, kuŗa skrēja pa šo vadu, lai izzustu lielā kopējā skaņu sajukumā. Vai var būt tas nebija sajukums, bet simfonija?
Piederēt kaut kam tik varenam ir vientuļi. Nav iespējas atkāpties, ir tikai iespēja kļūt klusam...
Cigarete bija izsmēķēta. Lēnām viņš pavērsās pulkstenī. Drīz būs pienācis viņa laiks... Visus kaŗa gadus viņš bija nogalinājis, nogalinājis, jo tas tika no viņa sagaidīts. Tagad viņš vēlējās nogalināt, un cilvēki to sauks par noziegumu. Kādēļ viss tas, ko cilvēks darīja tīri personisku motīvu dēļ, bija noziegums? Vai tādēļ, ka lielajā skaņu simfonijā neviens nedrīkstēja skanēt savā īpatā balsī, vai varbūt pareizāk - tikai pats sev?
Lēnām viņš sāka iet uz priekšu. Pēkšņi viņam likās, ka aiz viņa ieskanējās soļi. Viņš vēlējās skatīties atpakaļ, bet nespēja... Kāds viņam sekoja! Šļūcošiem soļiem. Tie nebija soļi - tā bija skaņa, kuŗu rada slapja lupata, laiku pa laikam, nokrītot uz cietas grīdas. Baltie nami kļuva pelēkāki, ielas gaisma neskaidrāka.
Beidzot viņš bija pie sava mērķa. Soļi aiz viņa vēl vienmēr skanēja, bet tagad, tā vismaz viņam likās, tie bija vairāki.
"Neskaties atpakaļ!" Tā bija teicis robots, un šie vārdi nelika gājējam mieru. Vai bija iespējams neskatīties atpakaļ?
Viņi bija atkāpušies no kāda ciema. Viss ceļš bija nosēts kritušiem un ievainotiem. Viņi bija skrējuši tiem pāri, minuši virsū un atraidījuši rokas, kuŗas lūdzās pēc palīdzības.
Pašā ceļa vidū bija gulējis kāds ievainotais. Ap kājām asiņaina putra, rokas... Galva... Uz vēdera viņš bija vilcies uz priekšu.
"Neatstājiet mani..."
Viņi bija skrējuši pāri ievainotiem un kritušiem. Viņi bija skrējuši pretim brīvībai.
Gājējs apstājās pie nama. Augšējie stāvi izzuda miglā. Kaut kur aiz šīs miglas bija debesis. Zvaigznes. Viņš ielaida roku mēteļa kabatā. Šļūcošie soļi aiz viņa bija apstājušies. Viņš vēlējās skatīties atpakaļ! Viņš vienmēr skatījās atpakaļ! Viņam tas bija jādara!
Katrs muskulis pretojās. Katrs nerva galiņš cīnījās pret to... Acis vēlējās aizvērties, bet tad - likās, visa pilsēta, viss universs kliedza tikai vienu skaņu:
" Skaties atpakaļ!"
Viņš atgriezās un raudzījās tukšajā ielā, kuŗas vidū uz asiņainiem kāju stubeņiem, atrautas rokas paceltas pret viņu - rāpoja kāds vīrs.
"Neatstāj mani!"
Viņš skrēja. Gaŗām namiem. Pāri ielām, pa kuŗām plūda automašīnu straumes. Lejup pa slīdošām kāpnēm. Kas tas bija? Murgs? Rēgs?
"Vecais puika," jautāja patīkams jauneklis katliņā, "vai tu varētu man aizdot uguni...?" Gājējā raudzījās smaidošas acis.
Viņš atkal jutās kā kādā skaņā, kas...
Uz apakšzemes sienas bija liels plakāts: "Nodrošiniet savas vecuma dienas!" "Mūsu sabiedrība par jums rūpēsies!"
Ar trīcošiem pirkstiem viņš aizsmēķēja cigareti un, nopūzdams sērkociņu, teica: "Neskaties atpakaļ!"