RAKSTU KRĀJUMS PAR BALTIJAS VALSTĪM PAŠREIZ
Acta Baltica V.
Kēnigšteinā Taunusos: Institutum Balticum, 1966. 254 lp.
Jau piekto gadu tiek izdoti Baltijas institūta Vācijā gadskārtēji izdevumi, veltīti Baltijas valstu attīstībai un problēmām tagadējā padomju iekārtā. Institūtu vada latvietis Dr. Andrīvs Namsons (adrese: 624 Koenigstein im Taunus, Bischoff-Kaller-Strasse 3, Germany). No 1954, līdz 1964. gadam aktīvs bija arī Baltijas pētniecības institūts Bonnā, kas izdeva 11 sējumus gan atsevišķi, gan dubultsējumos, kas bija veltīti vispārējām Baltijas problēmām.
Kēnigšteinas Baltijas institūta pirmie 4 sējumi bija veltīti katrs zināmam problēmu kompleksam: I - baznīcām un skolu sovjetizēšanai, II - administrācijai un padomju saimniecībai, III - augstskolām, literātūrai un mākslai, IV - dzīves standartam, sociālai apdrošināšanai un veselības stāvoklim. V sējums veltīts dažādām problēmām. Redakcija paskaidro, ka agrākie sējumi pilnīgi nav varējuši vienā laikā apskatīt zināmu kompleksu attīstību atsevišķās Baltijas valstīs. Bijušas grūtības arī pieejamo materiālu un rakstītāju kompetences ziņā.
Bonnas Baltijas pētniecības institūta sējumu autori visi bez izņēmuma bija universitāšu mācības spēki, gan tagadējie, gan bijušie, gan arī pētniecības darbinieki ar universitāšu stažu. Kēnigšteinas Baltijas institūts piesaistījis līdzstrādniekus ar dažādām spējām, gan zinātniekus, gan publicistus, kas speciālizējušies zināmu nozaŗu pētīšanā Baltijas valstīs tagad. Publicēto darbu līmenis ļoti dažāds. Daži raksti atgādina vecāku kursu studentu darbus, un to vērtība ļoti niecīga vai nekāda. Citi publicētie raksti toties dod ļoti vērtīgu informāciju un ir balstīti uz pamatīgām avotu studijām, atklājot šos avotus lasītājiem. Tas pats zīmējas arī uz jaunāko sējumu, kur, piem., Alberta Geruta rakstam nav tikpat kā nemaz vērtības, bet Evalda Dubnaiša "Der totale Kampf gegen Religion und Geistlichkeit in den besetzten baltischen Laendern", Arnolda Purres "Die Landwirtschaft Estlands im Rahmen der allgemeinen Agrarpolitik der Sowjetunion" un paša Namsona "Das Schulwesen und die ideologische Umerziehung der Jugend in der Sowjetliteratur" balstās uz krietnām avotu studijām un dod bagātu faktu materiālu. Ir ieviesušās dažas nevajadzīgas iespiedumkļūdas, piem., 64. lp. Padomju Latvijas skolu vietā rakstīts "Padumjo Latvijas skolu".
Daudz runāts un domāts par Baltijas pētniecības institūtu. Vācijā tādi bijuši divi, viens vispārēja, otrs specifiska rakstura (tikai tagadējās iekārtas pētīšanai). Savienotajās Valstīs šādi institūti bijuši tikai valodu studijām, un tie apvienoti ar slavu valodu institūtiem.
Nevajadzētu censties katrā ziņā dažādās valstīs radīt atsevišķus institūtus, bet gan sadarboties ar jau esošajiem institūtiem un tos atbalstīt.
Protams, tas iespējams tikai tad, ja šie institūti nedarbojas tikai zināmu iestāžu uzdevumā informācijas vākšanai un nav šo iestāžu pilnīgā financiālā atkarībā.
Tā kā atsevišķo Baltijas tautu (atskaitot lietuviešu) skaitliskā baze Rietumos tik neliela, jāatmet doma par zinātnisku institūtu radīšanu tikai atsevišķām tautām. Tas financiāli tām nav pa spēkam, bez tam šādi institūti nevar cerēt uz Rietumu valstu zinātnisko institūtu pabalstītāju financiālu atbalstu. Tāpat ūtopiska ir ideja dibināt Baltijas institūtus tikai speciālām zinātniskām nozarēm, piem., valodu, vēstures vai tautsaimniecības pētīšanai. Baltijas pētniecības institūtiem jābūt vispārēja rakstura un jāietveŗ sevī pētījumi vairākās nozarēs. Visideālākais atrisinājums būtu tikai viens vai pāris institūtu vislielākajās valstīs, piem., Savienotajās Valstīs un Vācijā. Tos varētu atbalstīt kā pašu Baltijas tautu saime, tā starptautiskās zinātniskās pētniecības lielorganizācijas. Lai šie institūti iegūtu starptautisku prestižu, tiem jābūt organizētiem uz akadēmiskas bazes, piesaistot visus mūsu zinātniekus ar akadēmisko stažu, kas studē Baltijas valstu problēmas savās speciālitātēs, tikai atsevišķos gadījumos piesaistot speciālistus ārpus akadēmiķu saimes.
Ir arī jābūt skaidrībā, vai institūts būs cīņas vai zinātniska organizācija. Pirmajā gadījumā tā uzdevums būtu gādāt municiju polītiskajai cīņai, cenšoties notēlot iespējami labvēlīgā gaismā apstākļus Baltijas valstu neatkarības posmā un iespējami nelabvēlīgākā gaismā vēlākos notikumus un norises. Tikai jāsaprot, kā polītiskas propagandas iestādei darbība akadēmiskajā pasaulē tai nebūs iespējama. Reklāmējoties rietumu zemju zinātniskajos institūtos, Acta Baltica izdevējs pasvītrā, ka izdevums domāts cīņai pret militanto ateismu un lūdz šo izdevumu abonēt draugiem un līdzcīnītājiem par ticību un brīvību. Sludinājums iesākas ar Dieva sveicienu un nobeigumā sola "siltu Dieva atlīdzību". Lai cik simpatiska būtu Dr. Namsona stingrā ticība, rietumu zinātnisko institūtu un bibliotēku vadītāju vēsās un lietišķīgās pieejas pazinējam jāpieņem, ka šī reklāma panāk vienīgi to, ka izdevums tiek kataloģizēts kā reliģiska propaganda.
Toties kādam Baltijas institūtam, kas pastāv kā zinātniska iestāde objektīvai vispārējo apstākļu pētīšanai Baltijas telpā, ir cerības sev iekaŗot stāvokli un prestīžu starptautiskā mērogā. Visplašākās Baltijas tautu zinātnieku saimes un citu tautu speciālistu Baltijas jautājumos iesaistīšanai varētu kalpot gadskārtēji kongresi un, protams, publikācijas. Pēdējās varētu apvienot vairākas jau pastāvošās publikācijas vienā, patiešām labas kvalitātes izdevumā, kur raksti varētu būt vairākās valodās. Šis institūts varētu arī izdot grāmatas par atsevišķiem tematiem. Nav nekas īpaši jācenšas pierādīt. Objektīvi fakti dos vispareizāko ainu. Baltijas problēmas, kas tagad tīšām ignorētas, paviršos propagandas izdevumos izniekātas vai arī zināmu Baltijas tautām principiāli naidīgu grupu apzināti aplam notēlotas, gūstot nopietnu, zinātnisku apstrādājumu, radīs arī starptautisku interesi un prestižu Baltijas tautām.
Šādas domas rodas, lasot līdzšinējos atsevišķu grupiņu izdevumus. Izšķiests daudz enerģijas, bet visumā sasniegts maz. Apvienojot spēkus un resursus, varētu panākt daudz vairāk. Vērojot Kēnigšteinas institūta šauro bazi, ierobežoto interešu apjomu un draudošo tematikas apsīkumu, rodas bažas, vai institūts pašreizējos apstākļos ilgi varēs vairs aktīvi darboties. Tādēļ jācer, ka institūts rūpēsies, lai kļūtu par Baltijas institūtu vārda tiešā nozīmē. Šīs cerības izteiktas, nepazīstot šī institūta darbību un uzdevumus.
Edgars Andersons
Dr. Edgars Andersons ir vēstures profesors Sanhozē (San Jose) valsts kolledžā un Trinidadas un Tobago valdības konsultants. Viņš ir rēgulārs recenzents žurnālos The American Historical Review un Historical abstracts kā arī daudzu zinātnisku rakstu un grāmatu autors. Nupat iznākusi viņa Latvijas vēsture, 1914-1920.