DIPLOMĀTISKAS ATMIŅAS
Dr. Edgars Krieviņš, Viņās dienās. Atmiņas, apcerējumi un laika biedru suminājumi, Mēlburnā: Austrālijas Latvietis, 1966. 332 lp.
Kad pēc I pasaules kaŗa Dr. Krieviņš bēgļu vilcienā atgriežas atbrīvotajā Latvijā, viņš atved sev līdz ievērojamu zinātnisku bagāžu, it sevišķi valodniecībā. Arī dzīves pieredze ir plaša, tādēļ nav brīnums, ka viņš drīz nonāk diplomātiskā dienestā. Neilgi pēc Bulduŗu konferences Krieviņam uzdod Vakareiropas nodaļas vadīšanu Latvijas Ārlietu ministrijā. Pēc tam, sākot ar 1920. gada 8. novembri, viņš nepārtraukti veic dažādus diplomātiskus amatus Berlīnē, Vīnē, Tallinā u.c.
Apskatot savu darbību Berlīnes sūtniecībā, Dr. Krieviņš pareizi aizrāda, ka Jēkaba un Doma baznīcu piederības izkārtojums par sliktu vācu minoritātei ir bijis neapdomāts darījums, kas vēlāk gaužām atriebies. Jāsaka tomēr, ka toreiz latviešiem netrūka arī apdomīgu valstsvīru. Piemēra pēc varētu minēt Arvēdu Bergu, kas gan par nostāšanos pret vācu baznīcu atsavināšanu spaidu ceļā sekojošajās Saeimas vēlēšanās zaudēja daudz balsu. Latviešu tautai visumā vēl trūka pieredzes un izpratnes ārpolītiskos jautājumos. Arī neatkarīgās Latvijas skolu politika, it sevišķi ministra A. Ķeniņa laikā, nav bijusi tālredzīga, bez vajadzības radot vācu tautā naidīgu noskaņojumu pret Latviju un latviešiem.
Nodaļās par Berlīnē pavadīto laiku autors dod īsu, bet spilgtu ne tikai tur sastapto daudzo prominenču raksturojumu, bet arī kodolīgu to faktoru analizi, kas veicināja Hitlera nākšanu pie varas,
Ļoti simpatiski Krieviņš apraksta Kārli Ulmani, kad tas 1932.-34. gados daudz un dažādos nolūkos apmeklējis Vāciju un bieži vien apmeties sūtniecībā. Nobeigumā autors izsaka ilgo darbības gadu atziņu, ka gara kultūras attīstība nav atkarīga no tautas turības. Nevis pārpilnība veicina cilvēka garīgo progresu, bet gan pieticība. Grāmatas nodaļa "Mani vērojumi Ziemeļafrikā" liecina par izcilām dzīves parādību novērotāja un analizētāja spējām. Tur viņš parāda visas tagadējās Afrikas un tās tautu necilo tagadni un nākotni kā uz delnas. Ir žēl, ka sūtnis Krieviņš šos ilgos gadus ir dzīvojis un darbojies tikai ārpus Latvijas un tā lielā mērā atsvešinājies no ikdienas dzīves un arī iekšējās polītikas faktiem, strāvojumiem un problēmām pašā Latvijā.
No Dr. Krieviņa atmiņām uzzinām, ka jau 1941. gada 6.janvārī Vācijas ārlietu ministrs Rozenbergs aplinkus izteicis brīdinājumu par paredzamo Vācijas un Krievijas kaŗu: "Cik dīvainas un neapsveŗamas reizēm ir vēstures gaitas. Austrumos mēs drīz vien piedzīvosim liktenīgus notikumus" (198.). Krieviņš domā, ka galvenais iemesls, kādēļ Hitlers iedrošinājies uzsākt kara gaitas, esot bijis Vācijas vēstnieka Anglijā Ribentropa tuvredzīgais apgalvojums, ka Anglija nekādā gadījumā neielaidīsies kaŗā ar Vāciju. Labo un draudzīgo attiecību dēļ ar dažiem Vācijas polītiķiem, sūtnim Krieviņam jau otrā dienā pēc 1939.g. 23.augusta Maskavā nolīgtā vācu un krievu līguma bija eksakta informācija kā par pašu līgumu, tā arī par slepeno protokolu. Sūtnim jau tad bija zināms, ka Igaunija, Latvija un Somija ietilpinātas Padomju Savienības ietekmes sfairā (210.). Šos faktus Krieviņš ir vairākkārt pārbaudījis un par visu sīki ziņojis ārlietu ministram V. Munteram. Nav šaubu, ka par visu to arī prezidents Kārlis Ulmanis bijis labi informēts.
"Ir meli", apgalvo autors, "ka šis slepenais vācu un krievu līgums tapis zināms tikai pēc Vācijas sabrukuma". Pēc tam kad Vācijai neizdevās Lietuvu Viļņas dēļ iesaistīt kaŗā pret Poliju, ar 1939.g.28.sept. nolīgumu Vācija arī Lietuvu nodeva Maskavas iespaida sfairā.
Par lietpratīgo Berlīnes polītisko strāvojumu aprakstu un analizi Krieviņš pelnījis atzinību. Savāds liekas gan fakts, ka viņš pilnīgi noklusē savas attiecības ar Hugo Celmiņu, kas no 1935.g. līdz 1938. g. septembrim bija autora pēcnācējs Berlīnes sūtniecībā. Tāpat Krieviņš ne vārda nemin par Berlīnes sūtniecības padomnieku Vigrabu senioru. Abus šos kungus labi pazinu, esmu dzirdējis arī viņu domas, kas daudzās svarīgās vietās nesaskan ar sūtņa Krieviņa stāstījumu.
1935.g. 28.jūnijā valdība Rīgā sasauc Latvijas sūtņu konferenci. Tur izraisās debates par jautājumu, kas ir Latvijas valsts lielākais ienaidnieks. Dr. Krieviņš aizstāv uzskatu, ka tā būtu Vācija. Mūsu sūtnis Maskavā, Bīlmanis min Krieviju. Pēc ilgākām debatēm sūtņi beidzot vienojas, ka abas šis lielvalstis ir vienlīdzīgi draudīgas. Šī dilemma latviešiem pastāv un ir diskutēta jau no Krišjāna Valdemāra laikiem. Galvenie Krievijas orientācijas aizstāvji nākuši no sociāldemokratu un jaunstrāvnieku-marksistu aprindām, taču Miķeļa Valtera sociālrevolūcionāri arvien bijuši pretkrieviski. No pilsoniskiem polītiķiem, kas turējušies pie Vakareiropas resp. Vācijas orientācijas vispirms būtu minams Andrievs Niedra, tad arī Vilis Olavs, Meierovics, Arvēds Bergs, Alberts Kviesis u.c. Pat pulkvedis Jukums Vācietis, škiŗoties no saviem bijušajiem virsniekiem, kad tie devušies atpakaļ uz atbrīvoto Latviju, esot teicis: " Pasakiet tiem tur dzimtenē, lai Dievs pasarga latviešu tautu un Latviju, ja kādreiz notiktu, ka izbadējušo, mežonīgo krievu masas iebruktu un ietu pāri Latvijai". Hugo Celmiņa polītisko orientāciju apskatīju Strēlnieka 11./12. numurā recenzijā "Dažas piezīmes pie A. Plensnera rakstiem". Tur lasītājs atradīs dažus izrakstus no Vācijas ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītāja V.Grundherra piezīmēm. 1938.g. oktobŗa ieraksts skan: "Igaunijas militāratašejs pulkv. Jakobsens stāstīja, ka Latvijā viņš atradis iedzīvotājos un arī militārās aprindās tādā mērā rusofilu noskaņu, ka guvis ieskatu, ka gadījumā, ja krievi iemaršētu Latvijā, padomju krievus tur tikai sirsnīgi saņemtu... Šo igauņu militāratašeja ziņojumu pilnīgi apstiprina mūsu (Vācijas) sūtņu ziņojumi no Rīgas un Tallinas". Tālāk Grundherra piezīmēs lasām: "Es diezgan sīki informēju Tofera kungu (igauņu diplomātu) par Latvijas valdības, preses un sabiedrības izturēšanos Cechoslovakijas krīzes laikā. Es sevišķi viņam norādīju, ka pēc visām mums pieejamām ziņām krievu iebrukuma gadījumā Latvijā, ievērojot augstāko militāro personu uzskatus (pastrīpojums mans P.D. ) par kādu nopietnu pretošanos no latviešu puses nevarētu domāt....Te tad ir zināma problēmatika, kas liek padomāt". Šo rindiņu rakstītājam tanīs dienās gadījās dzirdēt Hugo Celmiņa domas, ka, tikai radot saprašanos ar Vakareiropu vai Vāciju, Latvija varbūt vēl kaut kā spētu izkulties cauri draudošām briesmām. Nekādā gadījumā Latvija nedrīkstētu iet kopā ar Krieviju. No Grundherra piezīmēm redzam, ka mūsu kaŗa lietu vadītāji gājuši pat tik tālu, ka, nevērojot mūsu Valsts prezidenta noteikto neitrālitātes polītiku, sludinājuši savu krievu orientāciju. Kāds redzams ģenerālis pat publiski pasacījis, ka kaŗa gadījumā Latvijai jāiet kopā ar Krieviju. Par tik skandalozu Latvijas oficiālas neitrālitātes politikas sabotāžu sūtnis Krieviņš vai nu nav neko zinājis, vai arī šodien vēl mīļā miera labad par to nekā negrib zināt.
Dr. Krieviņš, aizstāvot Vilhelmu Munteru, nežēlo nedz pūļu, nedz izdomas. Lielu ievērību viņš veltī 1953.g. Vācijas Latvijā publicētai rakstu serijai "Kas bija Munters". Šis raksts, diemžēl, man nav bijis pieejams un par tā saturu spriežu, tikai pamatojoties uz Krieviņa izvilkumiem. Latvijas raksta autoram Krieviņš pārmet, ka tas nerakstot ad rem t.i. par lietu, bet tikai ad hominem, t.i. šinī gadījumā par Muntera personu.
Pieskardamies vēstures filozofijai, Krieviņš aizrāda, ka blakus ģeopolītiskiem, ideoloģiskiem un citiem faktoriem polītikā darbojoties vēl imponderābilijas un visādi dzinuļi, kas bieži vien neesot aplēšami, nedz arī pārvarami. Autora doma ir tikai daļēji pareiza. Nav taisnība, ka starp personas resp. polītiķa gribai pakļauto iespējamību sfairu no vienas puses un ideoloģisko, ģeopolītisko u.c. nepārredzamu un nepārvaramu faktoru sfairām no otras puses nebūtu iespējams novilkt kaut kādu robežu, dažkārt pat pavisam skaidru. Tas ir katra valstsvīra, polītiķa un arī katra nopietna vēsturnieka pirmais un pēdējais uzdevums. Vienā pusē tad paliks polītiķa personai neiespējamais, bet otrā pusē viņa spēkiem pieejamais, pakļautais un veidojamais. Tādēļ Krieviņš problēmas ad hominem daļu nedrīkstēja ignorēt, jo tikai to ņemot vērā, viņš būtu parādījis, vai attiecīgais valstsvīrs, šinī gadījumā Vilhelms Munters, ir bijis sava stāvokļa cienīgs un uzlikto vai brīvprātīgi uzņemto pienākumu veicis iespēju robežās.
Tālāk atļaujos aprādīt dažus faktus, minējumus un domas, kas ir pretēji dažiem Dr. Krieviņa ieskatiem un secinājumiem.
1) Spriest par valstsvīru vai diplomātu tikai pēc viņa izturēšanās un runām pie zaļā galda ir vienpusīgi un naīvi. Valodu diplomāts izlieto ne tikai savas lietas aizstāvēšanai un uzdevumu veikšanai, bet bieži vien vairāk savu īsto nodomu un mērķu slēpšanai.
2) Atbrīvošanas kaŗa laikā Vilhelms Munters kritis igauņu gūstā kā kādas Pēterpils fabrikas sarkanais gvards. Faktu ir apstiprinājis aculiecinieks žurnālists Visvaldis Jankavs.
3) Krieviņš bez kāda pamatojuma ignorē visu, ko par Munteru un viņa sievu saka V. Bastjānis grāmatā Gala sākums, kā arī visu to, ko par to pašu tematu raksta Felikss Cielēns savās atmiņās. Grūti ticēt, ka Krieviņš nebūtu lasījis Cielēna un Bastjāņa memuārus.
4) Autors aizstāv V. Munteru (239.lp.), ka tas neesot izpratis Kremļa varasvīru īsto dabu, paļāvies uz lielinieku solījumiem un ticējis ar Maskavu nolīgtiem līgumiem. Ja mēs visi tā sāksim domāt un argumentēt, tad laikam gan pasaulē neatradīsim neviena diplomāta vai valstsvīra, kas kaut ko pārmetamu savā mūžā būtu izdarījis. Būtu pavisam naīvi ar ticību un uzticēšanos attaisnot diplomātu un valstsvīru kļūdas.
5) Sūtnis Dr. Krieviņš jau 1939.g. septembŗa sākumā devis tiešām pareizu padomu un ierosinājis organizēt Latvijas eksīlvaldību, kas varētu darboties un aizstāvēt Latvijas intereses gadījumā, ja Latviju okupētu kāds no lielajiem kaimiņiem. Šo tiešām tālredzīgo ierosinājumu bez kāda saprotama iemesla un pamatojuma Vilhelms Munters noraidījis kā pārāk pesimistisku. Atliek tikai jautāt, vai tas ir darīts ar vai bez prezidenta K. Ulmaņa un Latvijas valdības ziņas (Prof. Dr. Edgars Andersons, Kaŗa Invalīds, Nr.11, 42.lp.)
6) Autors ļoti maldās, uzsvērdams vienā otrā vietā, ka Kārlis Ulmanis un nevis V. Munters esot atbildīgs par izdarītām kļūdām. Domāju, ka viens no mūsu vecākiem diplomātiem J. Seskis par apstākļiem bija ļoti labi informēts, un viņš man ne vienu vien reizi ar lielu sarūgtinājumu stāstīja, ka Ulmanis visu teikšanu ārlietu polītikā esot cedējis V. Munteram, un pēdējais darot, kā vien viņam patīkot. To ir apstiprinājis arī Hugo Celmiņš. Vēl ticamāku šo informāciju padara F. Cielēns, rakstot savās atmiņās, ka Kārlim Ulmanim neesot paticis nodarboties ar ārlietu diplomātiju un ka viņš šinī laukā arī daudzko neesot zinājis un sapratis. Tādēļ nav brīnums, ka viņš visu teikšanu Latvijas ārpolītikā nodeva Munteram. To pa daļai var izlobīt arī no Dr. M. Valtera vēstulēm (Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru).
7) 1941.g. maija sākumā Dr. Krieviņš ar kurjēriem ziņojis ārlietu ministram, ka piesardzības labad ministrijas slepenie archīvi steidzami būtu nogādājami drošībā. Munters šo aizrādījumu vienkārši ignorējis. Krieviņš pavisam īsi konstatē, ka tā esot bijusi Muntera neattaisnojama kļūda. Būtu gan jājautā, kam šāda neizprotama slepeno archīvu pamešana nākusi par labu. Atbilde var būt tikai viena: krieviem. Varētu pat minēt, ka Munters to darījis, lai slēptu savas darbības pēdas.
Vēl būtu jājautā, kādēļ gan visi bijušie Latvijas sūtņi Maskavā, izņemot vienīgi Bīlmani, pamesti krievu iznīcināšanai? Sūtnis K. Ozols bija pat sarakstījis grāmatu ar spēcīgu kritiku par Maskavas varasvīriem. Nebija šaubu, ka šim cilvēkam krievi atriebsies. Kādēļ Munters viņam liedza izbraukšanas vīzu? Tas pats jāsaka par sūtņiem Sesku un Celmiņu, arī par Arvēdu Bergu u.c. Pat 15. maija apvērsuma organizētāji bija pamesti krievu iznicināšanai, piem., direktors Anšmits, ministri V. Gulbis, J. Kauliņš u.c. Pat robežsargu un aizsargu priekšniekus nodeva krievu "žēlastībai". Ar redzamākiem kaŗavīriem, kas bija uzskatāmi par krievu ienaidniekiem, rīkojās tāpat, piem., ar ģenerāļiem Gopperu un Rozenšteinu un daudziem citiem.
8) Tā kā Dr. Krieviņš pats sevi ar nodomu ierobežojis notikumu analizes plašuma un dziļuma ziņā, tad viņa spriedumi par Latvijas valsts bojā ejas apstākļiem nevar būt nedz pilnīgi, nedz arī visās vietās atbilst patiesībai. Šķiet pat, ka, kritizējot Dr. M. Valteru, viņš aizraujas un paliek partejisks. Arī tad, kad viņš sāk runāt par Muntera rakstiem Maskavas kalpībā, argumentācijas vājums jo spilgti saskatāms. Nestrīdēsimies par Latvijas ārpolītikas pamatprincipiem, bet piezīmēsim, ka autors bez dziļākas darbības analizes aizstāv personu, kas slepeni un aizmuguriski šos pašus Latvijas ārpolītikas pamatprincipus varēja viegli apiet un sabotēt.
"Kas Munteru pazīst, tie labi zina, ka viņš pieder pie tiem, 'kas neaizmirst'", raksta Dr. Krieviņš (254.). Ko tas nozīmē? Vai to, ka Munters neaizmirst to godu, kādu Latvija viņam parādījusi un to biezo maizes riecienu, ko viņš baudījis Latvijas valstī? Nebūt ne! Munters beidzot parāda sevi tādu, kāds viņš īstenībā visu laiku bijis, ar savām Maskavā drukātām Pārdomām un citām grāmatām viņš sevi atklāti ierindo tādu renegātu plejadā, kādi bijuši slavenais Patkuls, Jansons-Brauns, Pēteris Stučka u.c. Kaut vai vienīgi savas latviskās, nacionālās pašcieņas dēļ mēs tādus cilvēkus nedrīkstam nedz aizstāvēt, nedz attaisnot.
Pēteris Dardzāns
Pēteris Dardzāns bijis Latvijas Ārlietu ministrijas administrātivā departmenta vicedirektors un Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļas vadītājs. Savā laikā bijis žurnālu Daugava un Burtnieks līdzstrādnieks un pašlaik ir viens no žurnāla Strēlnieks redaktoriem.