KAŖA SEJAS
Zane Zemdega, Iznīcības ceļš. Stāsti. Minneapolē: Tilts, 1966. 187 lp.
Rakstnieka stils norāda uz veidu, kā viņš uztveŗ pasauli. Grūti iedomāties sapņotāju, ideālistu tveŗam pasauli brutāli lakoniskā veidā, kā to dara Hemingvejs, vai arī reālistu Jozefu Konrādu tērpjam notikumus aizrautīgos, misteriju pielietos vārdos. Dažs rakstnieks skatās uz dzīvi kā uz gleznu, kuŗu aprakstot katrs tēls un notikums iezīmēts kā krāsu formas uz audekla; dažs to redz kā chaotisku izvirdumu, kuŗā daudz tiek domāts, bet nepadarīts, kur vārdiem ne vienmēr ir sakars ar darbu un kur darbam bieži nav jēgas; dažs redz raksturu kā likteņa noteicēju; dažs saredz notikumu ritmā ideju konkrētizēšanos.
Zane Zemdega savā stāstu krājumā Iznīcības ceļš vēro un apraksta notikumus un cilvēkus kā archetipisku motīvu izpaudējus. No šaura viedokļa raugoties, stāsti apraksta komūnistu okupācijas sekas dažu latviešu dzīvēs. Bet plašākā vērienā stāsti attēlo ideju "kaŗš": bezcerību, vilšanos, sāpes, priekus, izmisumu, nāvi. Maz redzam no kaŗā iejauktajiem tēliem, no Austras (Bads), kas cīnās ar badu, vai no Helgas (Druskas), kas izšķiŗas nebēgt no dzimtenes; bet atsvaidzinām mūsu atziņas par kaŗu ar to, ko Austras un Helgas pārdzīvojumi reprezentē.
Zemdegas stāsti ir kā atvars bez ūdens. Notikumu brutālitāte reibina. Cilvēki tiek aizvesti, vajāti, mirst badā, krīt kaujā, tiek ievainoti un sakropļoti, piemānīti, mirst slimības gultā. Bet notikumu galvenā sastāvdaļa, cilvēks un viņa darbības, domas un vārdi, salīdzinot ar notikumiem, ir bezkrāsaini. Stāstu tēli neizpaužas kā savu dzīvju dzīvotāji, bet kā balsti stāstu tematiskiem mērķiem. Reti redzam personu esmes kodolu; un kad tas mums tiek atsegts, autore to visbiežāk veic aprakstot (nevis parādot) vai arī izsekojot personu domu gaitām.
Lai gan stāstu varoņi bieži ir "mazo cilvēku" pārstāvji, tie domāti kā piemēri cilvēka lielajām spējām pārvarēt ārpasaules ļaunumu un pāraugt savas vājības. Tie ir viendimensionāli raksturi - stipri, vāji, ļauni, labi, - kas dažkārt, pēc spēja pagrieziena izšķirīgā brīdī pārsveŗas uz pretējo pusi. Personificētas idejas, ne individi. Tikai retumis redzam kādu, kas nav mērīts ar absolūtisma mērauklu: stāstā Ziemsvētku prieks, kad sakropļotais kaŗavīrs atgriežas pie sievas un bērna, redzam tēlus, kas pārdzīvo neziņu, nenoteiktību, kuŗu domas nesaskan ar viņu darbiem, kas pārdzīvo mirkli, kad paši nevar pateikt, kurp tiecas viņu vēlmes.
Stāstu uzbūve ir pārāk redzami mērķtiecīga. Kā atsevišķo stāstu, tā ari visa stāstu krājuma struktūra ir techniski sīki izplānota. Katrs stāsts parāda citu kaŗa sejas aspektu. Pirmais stāsts, Iznīcības sākums, tēlo komūnisma pirmos soļus Latvijā. Seko tēlojumi daudzmaz chronoloģiskā kārtībā par kaŗavīru ciešanām, bēgšanu no dzimtenes, partizānu dzīvi, bēgļu gaitām. Krājumā zināmu vienību rada arī tas, ka stāstu darbība bieži risinās ap svētkiem - Ziemsvētkiem, Jaungadu, Lieldienām - it kā salīdzinot un kontrastējot stāstu konfliktus ar prieka vai maiņu situācijām, kas svētku pamatos. Katram stāstam ir noteikts sākums, noteikts kāpinājums līdz krīzes punktam un noteiktas beigas. Vārdi ieslēgti vārdos un teikumi teikumos kā zobriteņi. Vietumis prozas sintakse ritma labad tik tālu mainīta, ka atgādina dzeju. Abstraktā forma šeit tik suverēna, eksperimentālu šautru neskrambāta, ka stāsti tuvojas pulētai vienmuļībai. Pēc dažu stāstu izlasīšanas lasītājs uzķeŗ autores "formulu" un parasti var uzminēt pārējo stāstu tālāko darbības norisi. Labs stāsts modina interesi: ziņkāri, cerību, bailes. Zemdegas stāsti neaizrauj.
Autore izceļas ar saviem aprakstiem. Viņa mēdz veikli sakopot konkrēto ar abstrakto, piešķiŗot košu iekrāsu kā konkrētam objektam, tā ari abstraktai domai. Stāstā Bads Austra atceras atstāto lauku sētu Latvijā: "No Silgaliem pāri palikušas tikai atmiņas un tas, kas mugurā." (76.) Vai Sēņotājā: "Domās Karlīne staigā pagātnē, kājām līdz potītēm sirmajā sūnā grimstot." (84.) Arī simbolika dažos stāstos teicami veikta. Stāstā Krīt sniegs Zemdega pierāda, ka labs rakstnieks var izmantot saviem mērķiem pat notrītus, līdz frazēm nolietotus simbolus: balts sniegs (dvēseles gaišums), tumšas pēdas sniegā (tumsa, bēdas). Blakus autores veiksmīgajiem un iejutīgajiem darbības fona aprakstiem dialogs dažkārt klibo un reti pārliecina. Izņēmums ir Sēņotājs, kur teiktais, lai gan maz, ir pielāgots runātājiem un rada interesantu kontrastu ar galvenā tēla Stalažu Karlīnes iekšējo dialogu. Klausoties vecās māmuļas atmiņās, kas iesakņojušās meža sūnās kā sēnes, ko viņa lasa, jūtam Karlīnes labestību, kas nav izdzisusi pēc divu pasaules kaŗu pārciešanas. Iekšējais dialogs, kuŗā risinās atmiņu virknes, ne tikvien iekrāso stāsta darbības fonu, bet arī atbilst Karlīnes dzīves gaitai un veca cilvēka domāšanas veidam.
Visumā, liekas, autores nodoms nav bijis dziļi attīstīt ne notikumus, ne personas. Drīzāk stāsti veidoti kā viņetes, kā īsi jūtu un domu ieskicējumi. Katram stāstam ir sava vieta kopainā, katrs kaut ko atsedz no kaŗa sejas. Ja kopaina rada lasītājā žēlas ieskaņas par kaŗa terroru, katrs stāsts par sevi un to fābulas problēmatika neprasa sevišķu iedziļināšanos. Kā situācijas, tā arī tēli ir tipiski, bet kā tipi tie konkrētizē idejas un kalpo autores tematikas veidošanai
Rudīte Emira