DAUDZPUSĪGS RAKSTU KRĀJUMS
Haralds Biezais (red.), Latviešu kultūra laikmetu maiņās: rakstu
krājums. Stokholmā: Daugava, 1966. 210 lp.
Varbūt tikai puse rakstu pēc tematikas skaŗ krājuma nosaukumā izteikto tematu, tomēr rakstu starpā viens otrs ir nozīmīgs pats par sevi. Krājums iesākas ar Paula Jureviča rakstu par Latviešu attieksmēm pret rietumu kultūru, bet lasītājs drīz atskarst, ka tas ir tikai patriotiski pozitivistiskā garā uzrakstīts domraksts. Tezes un pierādījumi salasīti vienpusīgi un pavīd arī daudzas domu klišejas, sākot ar populāri pozitīvu "latvieša būtības" uztveri un beidzot ar parasto Eiropas intellektuālu uzbrukumu "amerikāņu materiālismam", kas ir tikpat nodrāzts.
Par domrakstu jāsauc arī Pēteŗa Cirša skice "Ciņa par cilvēka tiesībām", kuŗā viņš nosoda padomju pilsoņu un nekrievu tautu (latviešu) praktisko beztiesīgumu. Autoram var pievienoties, bet raksta efektivitāte cieš, ka pamatā liktas pārāk ideālistiskas un absolūtas tezes: tās piemērojot kuŗai katrai valstij arī rietumos, neviena nevarēs izturēt Cirša kritiku. Raksts derīgs varbūt tikai kā propagandas traktāts, nevis kā lietišķīgs uzmetums diskusijai par mums aktuālu tematu.
Tāpat neapmierina arī Herberta Zālīša raksts "Cilvēka dvēseles modelis", kas vietumis lasāms kā senlaicīgs, scholastisks loģikas vingrinājums, nevis modernas, eksperimentālas zinātnes faktu analize. Daudz labāka ir otra psīcholoģijas eseja: Nikolaja Pickas "Jūtu fainomenālās struktūras analize", kuŗā autors sniedz vairāku psīchologu atziņu sintezi.
Eglona Kāpostiņa veiksmīgā apcere "Gara veselība un Latviešu dzīves ziņa" arī skaŗ psīcholoģiju un pāriet uz Latviešu tautas ētosa analizi, kāds tas parādās tautasdziesmās. Izlasot šo īso rakstiņu, rodas divi nopietnas refleksijas: 1) Mūsu senči, bieži vilkdami tikai kailo dzīvību, izveidojuši racionālu un pat pozitīvu pasaules skatījumu, turpretī mēs, būdami labākos apstākļos, piesavināmies visādas neurozes un esam apjukuši arī savos uzskatos. 2) Mūsu tautasdziesmas jāpropagandē ne tik daudz sveštautiešiem (sak, tik un tik tūkstošu oriģinālu utt.), bet gan pašu starpā, lai mēs sāktu apjēgt, ka tas nav tikai senlatviešu etnografijas kodeks, bet reizē arī praktiska rokasgrāmata veselīgai gara dzīvei - un tā laikam ir tā latvietība, kuŗu mūsu aizgājušās paaudzes turējušas par visīstāko un kas mums izbēg arī tad, kad mēs lietojam visādus etnografiskus atribūtus un pat ceremoniālus.
Tālāk minama vesela serija vēsturisku apcerējumu. Pilnīgi faktuāla satura ir Jāņa Zalcmaņa raksts "Latvijas ārpolītikas problēmas brīvības zaudējuma priekšvakarā". Šinī rakstā autors atklāj dažu tā laika polītisko aizkulišu drāmu. Līdzīgi lasāms arī Aleksandra Berķa pētījums "Ernesta Bīrona valdīšana Kurzemē un Krievijā", kuŗā autoram vietumis oriģināli konstatējumi. Bez šiem krājumā vēl atrodami trīs deduktīvas vēstures pētniecības raksti. Pirmais ir Jēkaba Ozola skicējums par Latvijas vecāko pilskalnu izbūves veidiem, kas atklāj daudz jauna un interesanta nespeciālistam archaioloģijā. Tam seko Viļa Biļķina "Vai chronists Indriķis mācījies klostera skolā"; te autors īsi, bet efektīvi (raksts tikai 4 lp.) apgāž dažu vēsturnieku minējumu, ka vecās Livonijas chronikas autors varētu savu izglītību būt guvis Zēgenbergas klosterī. Trešais ir Valdemāra Ģintera apcerējums "Karogi Latvijas senatnē". Raksts ir reizē informātīvs un deduktīvs, parāda plašu pētījumu lauku, satur vairākus ekskursus un lasāms ar lielu interesi, jo uzrakstīts raitā, saistošā stilā. Ārpus visa, ko autors vēlējies pateikt, manuprāt šis raksts vēl pierāda arī to, ka nopietnai, faktuālai apcerei - sevišķi humānitārās zinībās - nav katrā ziņā jāstumjas uz priekšu kā smagi piekrautai ķerrai.
Trīs atlikušie krājuma raksti pataupīti plašākai apskatei. Pirmais ir Visvalža Klīves socioloģisks traktāts "Kultūras filozofija un kultūras polītika". Lai arī sākuma daļa nevajadzīgi gaŗa un neveikli uzmesta, kaut kur ap vidu rakstu var lasīt vieglāk un tanī daudz mums nozīmīgu težu. Visinteresantākais ir autora mēģinājums analizēt un klasificēt Latviešu trimdas posmus un tanīs attīstītos skatījumus pašiem uz sevi. Vispirms bijis "bēgļu" posms, kuŗā latvieši gaidījuši drīzu atgriešanos dzimtenē un vēlējušies " saglabāties" tur pārtrauktā atsākšanai. Tam tūlīt sekojis posms, kad daļa Latviešu (no gūsta palaistie kaŗavīri) "sāka sevi uzskatīt par 'cīnītājiem, kas atgājuši jaunās pozīcijās' ". Nometņu laikam ieilgstot, Vācijā radusies "Mazās Latvijas" identifikācija par "visīstāko" Latviešu sabiedrību pasaulē (tātad ar diasporas sūtību un geto izolāciju no plašākas vides - J.L.).
Klīve domā, ka reizē ar apstākļu maiņu notikusi arī tālāka evolūcija domāšanā un pašuztverē: tie latvieši, kas - trimdai ieilgstot - nav meklējuši pilnīgu, "bezkonflikta asimilāciju dzīvodami galvenokārt zemēs, kuŗas atzīst un pat veicina plūrālistisku kultūru, varot turpināt savu kultūras dzīvi. "Piedaloties mūsu kultūras dzīvē un to atbalstot", saka autors, "mēs padarām krāšņāku šo plašāko (t.i, patvēŗuma zemju sabiedrības- J.L.) kultūras dzīvi". Šāda nostāja no latviešiem tātad prasītu izpratni un iekļaušanos divās kultūrās reizē. Tas palīdzētu, pirmkārt, novērst lojālitātes un identifikācijas konfliktus (sevišķi mūsu jaunākajās paaudzēs) un otrkārt, paturēt un pat veidot tālāk latvisku gara dzīvi.
Var sacīt "āmen" pēdējam secinājumam, jo tā ir ne tikai vienīgā pozitīvā un praktiskā alternātīva pilnīgai asimilācijai, bet pat paredz mūsu tālāku augšanu, nevis tikai iekonservēšanos. Tomēr apstrīdams ir autora pieņēmums, ka šai alternātīvai trimdas latviešu. domāšana jau sagatavota, ka mēs visi vai vismaz lielākais sabiedrības vairums būtu gatavi to pieņemt. Evolūcija arī dabā nekur nenotiek tik drastiskā veidā. Ja arī šodien, piemēra dēļ, visi lielie dinozauri jau izmiruši, tomēr - ja kāds vēlētos skaitīt galviņas - sanāktu laikam vēl joprojām vairāk ķirzaku un krokodīļu nekā homo sapiens sugas pārstāvju. Varētu proponēt, ka arī latviešu starpā evolūcija gājusi dabisku gaitu un ka mūsu sabiedrības aktīvistu vairums vēl ir "Mazās Latvijas" vai pat "bēgļu" sindroma iespaidā. Par to var viegli pārliecināties, palasot mūsu populārākos preses izdevumus vai pasekojot daudzu sabiedrības vadoņu "globālu", "kontinentālu", vai "lokālu" - domāšanas veidam un darbībai. Viskonspektivākais pierādījums laikam būtu paša Klīves rakstītie ALA-s kongresu un valdes sēžu protokoli: redzot, kādi uzskati tur parasti uzvar un dominē, kam vadība un lielākā sabiedrības daļa ir pret un par ko tā stāv, kļūst skaidrs, ka autora nodefinētie "divkultūrnieki" resp. tālāka evolūcija domāšanā par kultūrpolītiskiem jautājumiem meklējama citur.
To saprotot, rodas arī izskaidrojums Visvalža Klīves raksta beigās minētajam faktam, ka ALA-s Kultūras Fonda ziedojumos sanākot tikai viena strādnieka gada alga. Varbūt vairums to, kas ziedo, domā tikai par "kultūras saglabāšanu", ne jaunradi. Pirmajai daudz nevajag un pēdējo - radušos šāsdienas apstākļos - daudzi latvieši vairs nesaprot, lai arī šad tad izliekas vērtējam un pat atbalstām. Atkal citi, sevišķi Klīves iecerētie "divkultūrnieki", kas neziedo nekā vai dod smieklīgi maz, varbūt vienkārši nespēj savus centienus un uzskatus identificēt ar tiem, kuri valda latviešu trimdas vadības vairākuma vidū.
Nevērojot visus iebildumus, Klīves raksts dod daudz ierosinājumu un paveŗ svaigāku pieeju mūsu pašvērtējumam un diskusijām par darbību nākotnē.
Haralda Biezā "Raudošā Laima" ir mītoloģiska studija ar socioloģisku tezi - ka latviešu raudošas likteņa dieves priekšstats (atrodams relātīvi nedaudzās tautasdziesmās) radies polītiskās beztiesības un materiālā posta laikmetā, kad senā tautas dieve šķitusi vairs nespējam noteikt ļaužu likteni, vienīgi apraudāt tā sūrumu. Lai gan šī teze loti imponē, tomēr jābrīdina, ka, lai radītu tādas likteņa dieves vīziju, vajadzīga dzejiska inspirācija tikai kāda individa, nevis visas tautas dzīves apstākļos. Samērā niecīgais "raudošās Laimas" dziesmu skaits šaubas palielina, jo tas drīzāk liecina par individuālistisku dzīves skatījumu, nevis par reliģisku uzskatu, ko visa tauta vai tās nozīmīga daļa būtu pieņēmusi. Tāpat arī apzīmējumu "meitas Laime" vieglāk ir uztvert par vienkāršu epitetu, nevis prestiža degradējumu - līdzīgi veidotu dievu epitetu pilnas visas indoeiropiešu valodas.
Haralda Biezā pagāniskās mītoloģijas skaidrojumos, kā tas neantropologiem parasts, pārāk daudz pēcaristoteliskas loģikas un par maz empatijas. Lai arī nevar sacīt, ka autors gājis metodoloģijas skolā tieši pie romantiskā laikmeta mītologiem, tomēr arī H. Biezā pētījumā latviešu pagānisms pavīd gandrīz kā nogludināta teoloģiska sistēma, nevis daudzpusīgas evolūcijas rezultāts, kuŗā bez konfliktiem varētu stāvēt vienkopus pavisam pretrunīgi ieskati.
Visbeidzot kommentāri par Alfrēda Gātera valodniecisko studiju "Līgavas vārda izcelsme". Autors tanī pamatoti apšauba Edītes Hauzenbergas-Šturmas doto etimoloģiju, ka vārds līgava būtu radies no tās pašas saknes kā vārdi līgot, līgans.
Pareizs ir arī autora vērojums, ka piedēkli -av- parasti atvasina tikai no nomināliem celmiem. Te varētu piebilst, ka arī visi deverbatīvie atvasinājumi ar -t-av- nāk no nominālā celma - pasīvā divdabja - kuŗā baltu infinitīvs ir sastingusi datīva forma. Kas attiecas uz atvasināšanu vai citām morfofonēmiskām transformācijām, nav nekādas praktiskas nozīmes šķirot tās pašas deklinācijas celmus nomenos un adjektīvos.
To pieminot, var celt iebildumu pret Gātera hipotetisko adjektīvu *līdzs: 1) tā eksistence nav, diemžēl, pierādāma; 2) autora etimoloģijas schēmā tas arī nemaz neder g" dz palatālizācijas dēļ; 3) visās latviešu izloksnēs sastopama nomināla forma pa-līgs - bez palatālizācijas; 4) ar šo pašu faktu atkrīt hipotetisks adjektīvs (otra pilnīgi līdzīga nomināla forma) *līgs. Latviešu adverbā līdz g
" dz pārmaiņa izskaidrojama ar senu akustiski augstu galotni, izejot no liet. lěgi/lýg; pēdējā varianta akūtais akcents rāda, ka patskaņa gaŗums tanī oriģināls un pirmais parāda senāku izskaņu. Baltu forma tātad bijusi *līgi, no kuŗas cēlies arī latv. līdz.Lai arī var apšaubīt Gātera etimoloģijas vidējo kāpsli *līdzs, tā vietā var ielikt drošāku (pa-)līgs un tā ar autoru nonākt atpakaļ pie agrāka pieņēmuma, ka vārds līgava nāk no otras latv. saknes līg-, kas ir arī vārdos līgt, palīgs, līdzēt, līdzināt utt. Mūsu valodā šī ir ļoti produktīva sakne, un vedot ar to sakarā arī vārdu līgava, Gātera etimoloģija atkal dod šim vārdam racionālāku izskaidrojumu, lai arī tā nozīmi vairs nevarēs saistīt tieši ar verbu līgt.
Beigās vēl pārīs piezīmju: 1) Indoeiropiešu formu citējumi, lai tiem būtu kaut kāda praktiska nozīme, jādod pilnīgi precīzā rakstībā. Piem., ide.*līg- dotu latv. *līz-, nevis līg-; pēdējo var atvasināt tikai no ide. *līgu-. Latviešu vārdam līgot pamatā ir baltu sakne ling-, ide. zuduma pakāpes sakne *lņgu-, nevis normālpakāpes *lengu- (vai kā A.Gāters raksta "*leng-"); no ide. *lengu- cēlušies liet. lengvas un latv. liegs. 2) Ir jau pazīstams fakts (sk. J. Endzelīna Latv.val. gramatikā., #137.c. beigās), ka latviešiem daudzi vārdi ar -uva pārgājuši -ava katēgorijā; sal. kaut vai liet. Lietuva, Dauguva, latgaļu jaunive (no *jaunuve, kā vietā vidus dial. jaunava; latg. nozīme ir "līgava pa kāzu svinību laiku, jaunava līgavas tērpā") utt. Nav neiespējams, ka līgava pirmformā bijusi *līguva - kā Gātera citētais liet. lýgus, šķiet, arī norāda.
Jāzeps Lelis
Dr. Jāzeps Lelis ir mācības spēks filoloģijā Hovarda (Howard) universitātē Vašingtonā, ASV un vairāku valodniecisku pētījumu autors.