SENSIBILITĀTE UN INTELLEKTS
Vizma Belševica, Jūra deg. Izdevniecība Liesma, 1966. 113 lp.
Baiba Bičole, Atrita. Dzejoļi, 1959-1966. Upeskalna apgāds, 1966. 112 lp.
Vizmas Belševicas krājums sadalīts četrās nodaļās, kas apzīmētas tikai romiešu cipariem. Pirmās nodaļas dzejoļiem slieksme uz "domu dzeju" par dažādiem tematiem; otrā nodaļā - mīlestības dzeja; trešajā - atkal "domu dzeja", šoreiz ar slieksmi uz samērā nepersonisku skatījumu; ceturtajā nodaļā - propaganda.
Belševica ir ļoti apdāvināta dzejniece, bet viņas krājumā diezgan daudz neveiksmju mākslinieciskā ziņā. Vislabāk viņai padevušies tie dzejoļi, kuŗos dominē viņas svaigā, spilgtā sensibilitāte; daudz vājāki tie, kuŗos pārsvarā emocionāli iekrāsotā prātošana. Varētu teikt, ka viņa tikai reizēm lieto sekmīgas metodes.
Lielisks, manuprāt, ir īsais dzejolītis "Vienkāršas rindas":
Pilsētā nav neviena.
Tukšās ielās uguņu pulss.
Un vienīgi mūsu pēdas
Neskartā sniegā gulst.
Mašīnas klusumā aiziet
Un rudzu smaržu nes līdz.
Tā šodien ar mīlu un maizi
Pilsētā ienāk rīts. (39.lp.)
Izņemot mīlu un neskarto sniegu, šeit nav nekā konvencionāli "dzejiska"; izlietotā viela ir tāda, ko dažs vientiesīgāks lasītājs uzskatītu par prozisku . Taču - šī ir īsta lirika. Vērojums un izjūtas sasniedz poētisku intensitāti; nav prozai raksturīgās vēsās vai remdenās lietišķības (daiļproza ir mākslinieciska resp. plašākā nozīmē dzejiska tikai tad, ja tai piemīt kaut kas no šīs intensitātes). Dzejniecei izdevies attēlot kādu emocionāli iekrāsotu situāciju, notvert dažus tādus mirkļus, ko mēdz atcerēties vēl pēc gadiem. Nav nekā lieka - tikai tas, kas īsti raksturo situāciju, esence nav atšķaidīta. Psīcholoģiski šī ieskatījuma intensitāte noteikti pārliecina: pirmkārt, uzmanību var pastiprināt satiksmes ugunis tukšās ielās, klusums un neskartais sniegs, jo viss tas ir pretstatā pilsētas normālajiem raksturīgajiem apstākļiem; otrkārt, jūtīgumu, vērīgumu pastiprina mīlestības pārdzīvojumi; treškārt, tukšā pilsēta varētu likties drusku neomulīga, bet šādam iespaidam droši vien sekotu pievēršanās kaut kam citam - un šeit attēlotā situācija paliktu "pusratā"; neomulību novērš mašīnas ar patīkamo svaigas maizes smaržu; šī smarža un priekšstats par maizi spontāni saistās ar mīlestības izjūtām, jo maizei un mīlestībai ir kaut kas kopējs tai ziņā, ka abas atbilst dziņām; šī spontānā saistība uztveri intensificē vēl vairāk. Citiem vārdiem - attēlotā situācija ir intensīvi ieskatīta tādēļ, ka pēkšņi kopā sagadījušies vairāki apstākļi, kas veido neparastu un psīches pamatslāņus skaŗošu kombināciju. (Lai mana analize būtu kaut cik nobeigta, jāmin vēl svaigais, nesamīdītais sniegs, kas rosina aistētiski liriskas izjūtas, bez tam - klusums un atsķirtība, faktori, kas veicina koncentrēšanos uz intimiem pārdzīvojumiem).
Lai šādu dzejoli varētu sacerēt, nepieciešama dzīva, labi organizēta sensibilitāte. Šīs reizē ir un nav "vienkāršas rindas". Dzejnieka iztēle un izjūtas palaikam spēj apvienoties daudz kompleksākos dzejdarbos; bet īstā vienkāršība ir trula un pat samērā vienkārša sensibilitāte ir sarežģīta, ja to salīdzina ar frazisko, nedzīvo uztveri. Sensibilitātei ciešs sakars ar juteklisko percepciju un aistētiskām ievirzēm. Dzejniekam vajadzīgs arī psīcholoģisks redzīgums, tāpat vēl citas īpašības; bet sensibilitāte īpaši svarīga, jo tā palīdz atrast t.s. objektīvo korrelātu, izvairīties no klišejām (tādēļ ka bieži savāc un kārto svaigu vielu), rada ļoti tiešu pieeju daudzām dzīves parādībām. Tik nenotrulināta uztvere normālā personībā var rasties tikai tad, ja piemīt ļoti labas pārdzīvojumu organizēšanas spējas. (T.S. Eliots dzejnieka psīchi salīdzina ar katalizātoru).
Gribētos pasvītrot, ka sensibilitāte manā iztulkojumā nav 18.g.s. "sensibilité" vai "Empfindsamkeit", kas nozīmēja neapvaldītas, spontānas jūtas, sentimentālitāti; es domāju kaut ko līdzīgu Herberta Rīda "the percipient aspect of wisdom", spējas apvienot nedaudzos vārdos vairāku jutekļu iespaidus un apstākļu (intellektuālo) zināšanu. Latviešu literātūrā ļoti spilgts sensibilitātes piemērs - gan ar drusku saldeni romantisku jūtu piejaukumu - ir Čaka dzejolītis "Pie Daugavas":
Debesis kā izlietas no alvas,
Tikai gaiss virs upes vāri trīc.
Liepu zaļās, aprasotās galvas
Paņem smaržā manu sirdi līdz.
Laiks jau ir ap vienpadsmito stundu:
Katrā spuldzē sārta roze krīt.
Ostā iedūcas kā milzīgs dundurs
Tvaikonis, kas prom uz jūŗu slīd.
Varbūt esmu aizklīdis par daudz tālu no Belševicas dzejas, tādēļ sniegšu vēl vienu illustrāciju no viņas krājuma:
Pirkstos jūtu es vēl dzelmju saltumu,
Salakas ko iznes sānos svaigos. (9.lp.)
Tā kā Belševicai netrūkst organizēšanas spēju un sensibilitātes, viņa reizēm ļoti sekmīgi atrod objektīvo korrelātu resp. konkrētas, noteiktas ainas, kas sniedz dzīvāku ieskatu jūtu norisēs nekā to spētu abstraktāka "vārdā saukšana" (ārpasaules lietas, situācijas, notikumi pārstāv iekšpasaules psīchisko rosmi, ko tādi vārdi kā "skumjas", "prieks", "naids" etc. rāda ļoti vienkāršotā, blāvā veidā). Spilgts piemērs:..
Tu esi redzējis kā kūdras zeme deg?
Ne liesmas vaimanā, ne dzirkstis spalgi sprēgā,
Vien klusums rūgts,
tik rūgts, ka elpu aizsit.
Bez skaņas vaivarāju nesātīgais skurbums
Līkst sadegušu sūnu baltās zvaigznēs.
Bez skaņas apgāž savas zelta krūzes
Pār sirmiem pelniem dzegužlinu stīgas.
Un jauna egle sakļauj skuju rokas
Ap zemi grimstošo un zemei līdzi mirst...
Un, kad tu sadzirdēsi, sapratīsi beidzot,
Kāpēc tik sīvi kaklā cirtās klusums,
Par vēlu būs.
Melns dobums lauku mierā,
Lai klīstošs mākonis par ezeru var kļūt
Un mēmas zivis viļņu plaukstās auklēt. (24.-25.lp.)
Šeit attēlota slepena mīlestība. Antropomorfisma piejaukums varbūt mazliet par uzkrītošu: ja šī kūdras zemes degšana pārstāv, teiksim, individu X (t.i., tā psīchi), tad "jaunā egle", kas "sakļauj skuju rokas" gandrīz novirza iztēli uz individu Y, ko iznīcina kādi vides apstākļi. Citādi šīs vārsmas ir lieliskas!
Daudz vājāki tie Belševicas dzejoļi, kuŗos dominē prātojumi. Var jau pievienoties domai, kas izteikta šādā pantā:
Velti. Dziļums ar seklumu runā
Pārāk tālās un dažādās valodās.
Nevar pārtulkot jūras melnajā dunā
Strauta domas, kas saulainā vilnītī skalotas. (27. lp.)
Diezkāda dzeja tā tomēr nav! Viss te ir saulainā vilnītī skalots; trūkst jūŗas melnās dunas, plašuma un dziļuma. Citiem vārdiem, Belševica gan it kā domā tēlos, bet rodas iespaids, ka tie nav atrasti spontānā ieskatījumā - ka tie sameklēti (vecās pastkartēs?) abstraktas domas illustrēšanai. Citētais pants ir ļoti nedzīvs, banāli "daiļš", pseudopoētisks. Liriskās intensitātes te nav gandrīz nemaz. Ja dzejo par strautiem, jūŗu, mēnesnīcu, puķēm, daiļām jaunavām un skaistiem, brašiem jaunekļiem, mīlu, kas vīla u.t.t., tad jāatrod kādas svaigākas detaļas vai neparastāki viedokļi, citādi lasītājam atkal jāredz tās pašas vecās, apputējušās dekorācijas... Bez tam - domai jāsaplūst ar iztēli un emocijām; tā nedrīkst tirannizēt pārējos dzejoļa elementus; citētajā pantā īstas saplūšanas nav.
Arī Baiba Bičole ir ļoti sensibla dzejniece, tādēļ viss, ko sakarā ar Belševicas dzeju teicu par dzīvas un labi organizētas sensibilitātes raksturīgajām iezīmēm, attiecināms arī uz Bičoles grāmatu - pie tam vēl plašākā izpausmes laukā, jo Bičolei nav gandrīz ne mazākās slieksmes uz poētizētu sprediķošanu. Bičole domā tēlos (Belševica tikai reizēm); doma, iztēle un jūtas viņas dzejā spontāni apvienojas un demokratiski sadarbojas; nav intellekta diktātūras. Tādēļ nepārsteidz atzinums, ka uzkrītošu neveiksmju viņas grāmatā nav - ari samērā mazāk izdevušies dzejoļi ir vismaz ciešami.
Ļoti raksturīgi Bičolei ir dabas pārdzīvojumi ar dziļas un intimas iejušanās nokrāsu. Šeit varbūt kāda radniecība ar senajām dabas pielūgšanas reliģijām, auglības kultiem. Tajās dabas norises palaikam saistījušās ar cilvēka seksuālitāti, orģijām tīrumos. Kaut kas attāli līdzīgs (jo nav, protams, seno ticējumu, primitivitātes etc.) bieži pavīd Bičoles dabas dzejā, piem.:
Atsēju saites,
Atrāvu viles,
Skāvos ar vējiem
Un ieņēmu pavasari. (9. lp.)
Ievērojot šo intimitāti, šķiet itin dabiski, ka pavasaris tēlots ar erotikas palīdzību (dzejolī "Audzelība"):
Miglas mākoņu
svīdumā siltā,
garaiņos kūpot,
riest zeme,
ar šalkšanu maigu
pumpuri seģenes noņem,
nodrebot liegi
atsedzas puķes,
zem lapām
sakustas bites
tumsušām acīm. (11. lp.)
"Du bist wie eine Blume", rakstīja Heine par kādu jaunkundzi. Bičole šo līdzību apgriež otrādi: pumpuri un puķes viņas dzejolī liek domāt par skuķēm un jaunām sievietēm. Šāds skatījums jau daudz oriģinālāks! Izteiksme šeit evokātīva, ne tieša. Bites zem lapām, satumsušās acis un sakustēšanās rosina fantazijas par puišiem, kas slepeni vēro - kā Veselis teica - "sievietes daili"; svīdums, garaiņi un briešana liek iedomāties lauku pirts ainu. Bičole lūko atveidot (mākslinieciski) savas percepcijas un izjūtas, nevis illustrēt abstraktus prātojumus. Manāms, ka šis dzejolis veidošanas laikā pakļauts stingrai intellekta kontrolei , bet intellekts devis maz no izlietotās vielas; dominē dziņas, izjūtas - gan erotiskas, gan aistētiskas - un jutekļu iespaidi, ārpasaules norises. Šādos gadījumos relātīvi lielas izredzes, ka radīsies spontāna, svaiga izteiksme, neviltota domāšana tēlos un īstas lirikas intensitāte; citētajā dzejolī šo iezīmju netrūkst. Tātad atkal spilgts labi organizētas sensibilitātes piemērs (jutekļu iespaidi apvienojas un mērķtiecīgi saplūst ar citiem pārdzīvojumiem). Varētu minēt vēl dažus it spožus " erotizētās dabas" piemērus Bičoles dzejā - kaut vai lielisko " Jūnija vēju" (13.lp.)
Dabu Bičole tēlo ar erotisku asociāciju palīdzību; mīlestību viņa palaikam raksturo ar dabas ainu metaforām, tāpat pilsētu ("Ziemas rītā"). Arī šeit sekmes bieži izcilas. - Jāiebilst pret dzejoļa "Lapās" sākumu, kas pārāk lietišķīgi stāsta, bez intensīva skatījuma, sevišķi, ja to salīdzina ar lirisko turpinājumu; pirmās četras rindas šādā kontekstā šķiet proziskas.
Trešā nodaļa abām pirmajām it kā netiek līdz un šķiet diezgan forsēti moderna ("modernistiska"), vietām arī nepietiekami mērķtiecīga (atgādina talantīgi, bez mazliet "salutauriski" trieptas gleznas). Bičoles spēju labākie aspekti tomēr šad tad manāmi ari šai nodaļā. - Jāpiezīmē, ka neizdevies ir dzejoļa "Spoku stundā" nobeigums, kas pakļauts sentimentālai domai (īpaši vainojama priekšpēdējās rindas samākslotā izteiksme - vismaz šķiet, ka tai nav "pamatojuma" iepriekšējos pantos).
Bičoles dzejoļu ārējie veidoli vēl modernāki nekā viņas skatījums. Nav vārsmu, kas pieskaņotas tradicionālajām formas schēmām. Trūkst rēgulāra pantmēra resp. pēdu, kam noteikts zilbju skaits; Bičole lieto t.s. strofisko ritmu, kas piekļaujas nevis metriskai schēmai, bet gan dzejolī paustajam pārdzīvojumam, nevienmērīgi plūstot caur vairākām rindām vai aptveŗot visu dzejoli; te nav nekā no metronoma secības", kuŗu aizstāj "mūzikālās frazes secība". Visos dzejoļos brīvais pants; katra rinda pauž nozīmīgu pārdzīvojuma daļu un ir "brīva" vai "autonoma", salīdzinot ar tradicionālo veidojumu; rindas, kas nepieciešamas, lai kaut cik adekvāti parādītu kādu domu, apvienojas grupā resp. strofā, kas var būt dzejoļa dala (piem., " Audzelība") vai ari viss dzejolis (skat. "Pavasarim", "Saulē" u.c.). Bičole atteikusies no atskaņām (kas ir mākslinieciski ļoti apšaubāms veidojuma elements - ne velti Verlēns atskaņas nosaucis par "dārglietu viena sū vērtībā"; seno grieķu un romiešu dzejas technika bija rafinēta, bet - varbūt tieši tādēļ - viņu dzejdarbos šis lētais "tinkš-pļinkš" skanīgums neparādījās). Laikam vienā dzejolī manīju kādas asonances rindu galos. - Būtu vieglāk izvairīties no vienmuļības, ja Bičole šad tad lietotu arī tradicionālākus vārsmošanas paņēmienus, piem., rēgulāru pantmēru (tas, manuprāt, daudz mazāk apšaubāms nekā atskaņas).
Bičoles krājuma nosaukums Atrita, šķiet, ir neoloģisms, kas domāts kā lietvārds (The Loosening and Other Poems?) un metaforiski norāda uz pārdzīvojuma atklāšanu, parādīšanu - kaut ko savā ziņā līdzīgu antīko laikmetu grāmatas atritināšanai; varbūt tam sakars arī ar jūtu dzīves "atraisīšanos".
Ja nu salīdzina šeit aplūkotās grāmatas, tad manāma laba tiesa kopēju īpašību, bet ir arī spilgtas atšķirības. Vitālitāte, erotika, dabas ainas, nopietnība un rotaļība sastopamas abu dzejnieču krājumos. Vārsmošanas paņēmienos mērena atšķirība: Bičole dzejo ļoti brīvi, Belševica šai ziņā drusku, tā sakot, nondeskripta, jo viņas dzejā gan tradicionāli paņēmieni (jambi, trochaji, atskaņas, četrrindas), gan strofiskais ritms, kas tuvojas neorganizētam ikdienišķas runas ritmam. Bičoles dikcija rūpīgāk spodrināta; "diapazons" šaurāks, Belševicas dzejā laba tiesa sarkanas polītikas; Bičoles krājums apolītisks. Belševica pa daļai raksta "masām", Bičole, šķiet, dzejo visvairāk savam priekam. Talanta pakāpe abām apmēram vienāda.
Gundars Pļavkalns