APDĀVINĀTA DAIĻPROZAS AUTORA VĀRSMAS
Arnolds Apse, Saules puķes. Dzejoļi un liriskas poēmas, 1958-1965. Oak Parkā: Krolla Kultūras Birojs, 1966. Egīla Krolla vāks un illustrācijas, 160 lp.
Arnolda Apses namiņš Vējuciemā, kuŗu viņš apraksta grāmatā Klosteŗkalns, ir rada īru dzejnieka Jeitsa miteklim atjaunotajā normāņu torni "Thoor Ballylee". Jeitss torni uzskatīja par "simbolu un pieminekli"; Apses Vējuciemam piemīt ne mazāk simboliskas nozīmes: "Tirgotāju nams bija miglā, gribēju celt skatu pret debesīm, bet nepacēlu augstāk par Klosteŗkalna virsotni. To apspīdēja saule! Kādēļ es nevarētu dzīvot tur augšā, Vējuciemā?" Abi mitekli to iemītniekiem pārstāv mākslinieka (it sevišķi dzejnieka) vienpatību un atšķirību.
Bodlērs teicis, ka dzejnieks - pretēji "normālākiem" ļaudīm - nevis baidās no vientulības, bet to īpaši meklē. Kādēļ? Pēc Gētes atzinuma talants veidojas atšķirtībā (turpretī raksturs attīstas sabiedriskā dzīvē). Varbūt ir ari tā, ka dzejnieka dvēselisko norišu intensīvā organizācija dara viņu neparasti selektīvu un izcili redzīgu - vismaz zināmā ziņā - un līdz ar to liek viņam justies kā baltajam zvirbulim. Dzejošanai nepieciešams brīvs laiks un vienpatīga domu, vērojumu un izjūtu plūsma. Droši visi šie apstākļi ietekmē dzejnieka slieksmi būt atšķirtam. - Katrā ziņā Apse nepārprotami meklē vientulību:
"Būtu neprāts bēgt no tā, kas nepieciešams... Baidos, ka kādas kļūdas dēļ vientulība neaizbēg no manis". Dzejnieka vizija (" the Image as a radiant truth out of space and time") un tās atveidojums ir vientulības dāvana. Vai Apse to tiešām saņēmis - vai viņš ir īsts mākslinieks literātūrā, nevis tikai vientuļš savādnieks, kādu netrūkst?
Klosteŗkalns liecina, ka daiļprozā Apse pieder pie pirmajiem. Šis romāns ir viens no vislabākajiem, kas pēdējā laikā parādījušies mūsu literātūrā. Par spīti vaļīgam, heterogenam veidojumam, tas ir īsts mākslas darbs, kuŗa atšķirīgie pat pretrunīgie elementi saplūst vienā krāšņā, dzīvīgā veidolā. Diemžēl, Apses vārsmas izrādās literāri daudz mazāk vērtīgas nekā viņa daiļproza. Ja Saules puķēs neietilptu arī dažs izcilāks pants, Apses pirmo dzejoļu krājumu gandrīz nebūtu iespējams recenzēt! Lasītājam, kas par Apses talantu spriestu tikai pēc Saules puķu satura un līmeņa, rastos pārliecība, ka Apse ir tikai vientuļš savādnieks, ne dzejnieks.
Katram dzejniekam var gadīties pa valodas grumbulim. Arī labā dzejā šad tad nākas sastapties ar paviršākām izteiksmes sīkdaļām. Taču - īsta dzejnieka valoda ir dzīva, jūtīga un zināmā nozīmē ļoti precīza; tā nav tikai "orātoriska". Šeit vietā angļu kritiķa Hjūma (T.E. Hume) atzinumi: "Dzeja vienmēr cenšas lasītāju notvert un sasaistīt, piespiest pastāvīgi saredzēt kādu konkrētu lietu un atturēt no ieslīdēšanas abstraktās domu norisēs. Tā izvēlas svaigus apzīmējumus un svaigas metaforas, ne tikai tāpēc, ka tās ir kas jauns un vecais ir apnicīgs, bet tāpēc, ka vecais pārstāj izteikt ko tiešu un kļūst par abstraktu tiešamības aizstājēju.... Uzskatāmu jēgu var pasniegt tikai svaigās metaforas traukā; proza ir vecs katls, kas šai jēgai ļauj iztecēt ārā. Vārdu gleznas dzejā nav tikai dekorācijas, bet intuitīvās izteiksmes esence".
Ja arī atļaujam ierobežojumu, ka Hjūms pārāk vienpusīgi uzsveŗ uzskatāmas gleznas, viņa atzinumos ir daudz patiesības. Labai dzejai jāatveido daudzveidīgs pārdzīvojums, nevis tikai kāds izolēts prātojums resp. abstraktu domu norise. Iejutīga un dzīva dikcija ir vienīgā, kas dzejā spēj pārraidīt šādu pārdzīvojumu un uzzīmēt īsti līdzīgus apveidus. Izteiksme, manuprāt, var būt zināmā nozīmē precīza pat tad, ja skatījums vispārināts resp. sīkdaļas nav fokusā: tādā gadījumā dikcija pieskaņojusies tieši šādam skatījuma paveidam (līdzīgi krāsām un līnijām gleznā, kuŗā gleznotājs grib tēlot tikai vispārinātus namu, koku, pilsētas uguņu, parka dīķa un tiltiņa, blāvu mākoņu apveidus vakara krēslā, dodot impresiju un izvairoties no jebkādas mazāk svarīgu sīkdaļu " brudierēšanas".) Precīzitāte rodas, ja izteiksme efektīvi kalpo autora nolūkam izpaust visas kāda pārdzīvojuma raksturīgās iezīmes, ja šādas precizitātes nav, izteiksme palaikam ir vienpusīgi intellektuāla vai sentimentāla, vai arī kokaina resp. pauž tikai pārdzīvojuma daļu, nevis nozīmīgos elementus to kopdarbībā. Apses dzejā dažkārt trūkst šīs precizitātes un rodas, piem., kokainība:
Lūzt pusaugušas pupas -
Suns dārzā kaķi ķer,
Brēc zēns aiz mēslu čupas,
Jo māte viņu peŗ. (39.)
Šis neizteiksmīgais ražojums man šķiet vājāks nekā šāds kaut kur dzirdēts pants:
Oliņas, kas 'pašu dētas',
Liekas aizdomīgi lētas.
Vārdiem netic Zāra Kacs,
Katru olu liek pie acs.
Pēdējā vismaz ir humors, ko valoda sekmīgi "pārraida". Turpretī citētās Apses rindas ir neizteiksmīga prozas valoda, kas ieslodzīta pantmērā. "Aiz mēslu čupas" liek nojaust, ka apstākļi itin primitīvi, bet neparāda tiešākā veidā situācijas groteskās un nospiedošās pamatiezīmes. Vārdu sakot, kaut kā trūkst! Tāpat - ja būtu parādīts, ka suns īpaši aizrautīgā un zvērīgā veidā dzenas pakaļ liesam kaķim, kaut ko nolauzdams vai sabradādams, - tad rastos papildinājums kopiespaidam, kaut kas līdzīgs Reiņa Birzgaļa vai Ernesta Rirdāna humoristiskajiem zīmējumiem, tikai ar drūmu piejaukumu. Apse kaut ko tādu gan - kā šķiet - "redzējis", bet nav spējis (vai pietiekami centies) izpaust.
Romānā Klosteŗkalns ir mirkļi daiļprozas , kas nesalīdzināmi dzejiskāki par citēto pantu, piem.:
"No darba nākdams, Eižens Vergs apstājās pie mana loga: - Augšā kalnos šodien sniga."
Vējuciems nav augšā kalnos, te visu dienu rūca pērkons un lija, un es nespēju iedomāties, ka šis lietainās, bet auglīgās vasaras raža varētu palikt zem sniega. Tomēr vienu zinu: Vējuciema vasara ir kā sieviete, kas iedomājas dzimusi karalienes gultā, tādēļ niķojas, pati nezinādama par ko. Nemaz nedomāšu, ka esmu apburts, ja kādu ritu ieraudzīšu apsnigušus rudzu status un piesnigušus dārzus, kur sniegam cauri spīdēs sarkani āboli. Sniegs atkal nokusīs. Es stāvēšu aizgājušās vasaras pēdās un gaidīšu atvasaru". (42.-43.)
Tāpat:
" - Ko līdz ticēt, ja ticība pieviļ, ko līdz gaidīt, ja nesagaidi? Velti ticēdams un gaidīdams, kļūsti par apsmieklu, vispirms citiem, beidzot pats sev. Ko līdz celt, ja citi gaida, lai nojauktu? Kas paliek? Tava nama drupās aug koki, tavs kaps nav zināms. Kur esi, ko dari tu pats? Tu tici, gaidi un cel atkal, jo nāves stundā neesi miris, bet pārdzimis. Tikai tu to nezini, tu nekā neatceries. Un tā ir labi. Citādi tu vairs neuzdrīkstētos. - " (99.)
Kā iespējams, ka cilvēks, kas spējis izveidot tik dzīvu un jūtīgu dikciju, apmēram tai pašā laikā sacerējis (un uzņēmis krājumā!) citēto nedzejas pantu?
Nav jau tā, ka Apses vārsmās nekad negadītos īsti izteiksmīga valoda. Labs šai ziņā dzejolītis " Nakts":
Ciema ielās ēnas lēc ar smiltīm dejā,
Vētras plucinātie niedru jumti čab.
Nogurums cērt rievu ciema sargam sejā,
Tupeles kā smagi verga bluķi klab. (57.)
Vārdu kopojums šeit visai "evokātīvs"; tas liek iztēloties mēnesnīcu, vētras mētātus smilšu mākoņus, ēnu ņirboņu, jumta niedŗu vienmuļo čaboņu, sarga vienatni un miegainību, cīņu ar nogurumu, Rūpjuciema nabadzību un tās radīto nebrīvību, tālas pagātnes notikumus līdz ar senu laikmetu gaisotni... (Ēnu dejai tukšajās ciema ielās ir ari diezgan "spokains" efekts). Ja to visu var iedabūt četrās rindās resp. divdesmit četros vārdos, tad izteiksmes veidojums uzskatāms par ļoti sekmīgu!
Diemžēl, Apse tikai reti spēj noturēties šādā līmenī, ja viņš raksta vārsmas, nevis daiļprozu. Mākslinieciskā kvalitāte var pēkšņi sabrukt pat dažā pantā, kas sākas ļoti labi, piem.:
Tvan no mucu būdām siļķu dvinga sūra,
Kūtīm līdz pat jumtiem treknas nātras zeļ.
Peli ķerdams bedri kasījis zem mūŗa,
Suns pie koka steidzas, smilkst un kāju ceļ. (61.)
Pirmās divas rindas raksturo Rūpjuciemu; trešā un ceturtā raksturo tikai to, ka suņi mēdz ķert mazākus dzīvnieciņus, smilkstēt un celt kāju; ar trešo rindu vēl kaut kā varētu samierināties, bet ceturtā ir "galīgi grāvī"... (Es nepārmetu Apsem "nepieklājību", bet gan to, ka viņš - acīm redzot, tikai atskaņu dēļ - novirzās no pasāktā temata). "Kājas celšanas" rinda ir funkcionāli pilnīgi tukša, jo tai nav pat ne visniecīgākās humora piekrāsas, kas varētu mazliet attaisnot novirzīšanos no tiešā raksturojuma. - Spilgts novirzīšanās piemērs ir arī otra panta trešā rinda citādi izturētajā dzejolī "Tīklā".(70.)
Citreiz dzejolis sākas diletantiski - un tad pēkšņi sasniedz izcilu līmeni, piem., "Ceļanauda" (76.):
Vienā mirkli sasalst asara uz vaiga,
Cilvēks jūtas pamests, nobijies un sīks.
Saldams pamodies no kāda murga baiga,
Suns pie būdas gaudo, sakuprojies līks.
Nakti pārcietusi kroplas priedes galā,
Piepūtusies vārna klanīdamās brēc.
Virs ar leduskapli tukšas ielas malā
Skaudrā vējā mīdās, vaigus berž un sēc.
Sēd pie slēgtiem vārtiem pārlaicīgā miegā
Posta ielas ubags. Sarmas vainags tam.
Blakus viņa kruķiem sasalušā sniegā
Nomests vaŗa grasis ceļam pēdējam.
No šī dzejoļa trešā panta nebūtu jākaunās pat Skalbem vai Čakam; pirmie divi panti ir gandrīz "zem kritikas" (kokainas izteiksmes dēļ).
Apses vārsmu mākslinieciskā līmeņa svārstības - kas tiešām pārsteidz, ir gandrīz neticamas - rodas ne tikvien no kokainības vai sekmēm dikcijā un novirzīšanās vai izturēta veidojuma, bet arī no dažiem citiem faktoriem. Gadās sastapties ar gaŗām divzilbju vārdu virknēm, kas noved pie vienmulības un tūļīgas smagnējības. Tikko citētā dzejoļa pēdējā rinda šai ziņā negrēko tikai tādēļ, ka galvenā pauze ir starp virknes trešo un ceturto vārdu un trešajā rindā priekšpēdējam vārdam ir četras zilbes. Turpretī otra panta ceturtā rinda ir neveikla, lai gan arī tur galvenā pauze ir aiz virknes trešā vārda: trešajā rindā trim pēdējiem vārdiem divas zilbes tāpat kā ceturtās rindas pirmajiem četriem; līdz ar to sakrājas septiņi divzilbju vārdi; šādu vienmuļību nenovērš arī abas gaŗākās pauzes (pēc "malā" un "midās"). - Šad tad Apse atskaņām izmanto vārdus, kam attiecīgajā kontekstā nav pietiekamas funkcionālas nozīmes, lai tos varētu "pamatotā" veidā izcelt, piem.:
Lai drudzi nedabūtu,
Tin vīri mutes ciet,
Ko katlā mest lai būtu,
Ķert liesas kaijas iet. (52.)
Vārds "iet" šai kontekstā nav pietiekami svarīgs, lai to varētu lietot par atskaņu; rindas parējie trīs vārdi ir svarīgāki attieksmē pret pausto domu; tiem līdz ar to vairāk pamatotas "pretenzijas uz troni"... Beidzot, Apses uztvere bieži šķiet pārāk banāla un tās atveidojums var būt mākslīgi, īstajam ieskatījumam neatbilstoši vienkāršots. Apbružāts (un "orātorisks") stils ir kaut vai šādām rindām:
Jo gara spārnus tu vairs neatgūsi:
Kas ceļos krīt, no tā bēg drosme, prieks,
Un pirmā vētrā tu kā būrinieks,
Kas jūŗai neder, krastā izmests kļūsi. (92.)
Dzejoļi, kas ievietoti nodaļā " Saules pielūdzējs", samērā pievilcīgi, bet vietām it kā pārāk vienpusīgi: tas pats sakāms vēl par dažu citu dzejoli. Šāds "vienpusīgs" - it kā pārāk nekritiski jūsmīgs - paudums, manuprāt, ir kaut vai "Pavasaŗa ceļš" (146.):
Saulei nākot, aiziet bēdas,
Svilpo vējš un ziemas pēdas
Ceļa smiltīs jauc.
Šalko bērzi gaiši zaļi,
Gāju putni viņiem skaļi
Dievpalīgu sauc.
Kur lai bagātību lieku?
Izdāvāta sirds dod prieku,
Jūsmot sāk pat prāts.
Kā es vēl to nezināju?
Eju, ceļam priecīgs māju:
- Esi sveicināts!
(Pirmā panta otra rinda drusku neveikla vai pavirša, jo rodas iespaids, ka svilpo gan vējš, gan - dīvainā kārtā - "ziemas pēdas"...) I.A. Ričārdss savā grāmatā Principles of Literary Criticism apgalvo, ka dzeja, kas pauž samērā iorobežotus, īpašus pārdzīvojumus, ko iekrāso kāda "atsevišķa", noteikta emocija vai nostāja - piem., skumjas, prieks, cerība, ilgošanās, lepnums, sašutums u.t.t. - , nav nepieciešami mazvērtīga, bet tā nav poēzijas izcilākais paveids; visaugstāko dzejas līmeni raksturo ļoti heterogenas, bet sekmīgi apvienotas sastāvdaļas resp. saskaņoti pretstati, nevis parallēla attīstība impulsu ziņā. Pirmajam no šiem dzejas paveidiem piederot kaut vai Tenisona " Break, break, break", otram - Kītsa "Ode to a Nightingale". Vārdu sakot, Ričārdsam "viensliežu" dzeja šķiet mazāk vērtīga nekā sekmīgi organizēta sarežģītāku pārdzīvojumu izpausme lirikā. Līdzīga nostāja ir dažiem citiem kritiķiem, piem., Robertam Vorenam (Warren), kas ironiju uzskata par līdzekli pretstatu izvērtēšanā, un Kleantam Bruksam (Cleanth Brooks), kas paradoksālu veidojumu apzīmē par dzejai īsti piemērotu. Manuprāt, "viensliežu" dzeja tiešām ir samērā apšaubāma: šķiet, ka pārdzīvojumi visumā nemaz nav tik vienveidīgi kā to varētu spriest pēc dažas līksmas vai asarainas vārsmas, tādēļ "vienkāršā" dzeja pārdzīvojuma galvenās īpašības raksturo tikai daļēji un viegli kļūst sentimentāla; tā ir arī mazāk skaista, jo skaistumam - kā to liecinot arī eksperimentālās psicholoģijas pētījumi - laikam nepieciešama gan kārtība, gan manāma kompleksitāte. Tikko citētais Apses dzejolis ir vēl vienkāršāks nekā Tenisona "Break, break, break": Pēdējā vismaz ir pasaules skaistuma un skumīgu atmiņu pretstats; Apses dzejolis ir tikai priecīgs un līdz ar to šķiet naivs un sentimentāls.
Visumā jāteic, ka šai krājumā netrūkst arī gludu un šarmantu dzejoļu resp. ir pietiekami daudz vārsmu, kas lirikas cienītāju vairumam noteikti patiks. - Satura ziņā krājums visai bagāts - atrodams optimisms, sēras, ironija, reliģiskas izjūtas, liroepiski vides tēlojumi etc.
Ja Apses paškritika kļūs spēcīgāka, viņš varbūt sāks dzejot daudz labāk nekā līdz šim. Pagaidām šķiet, ka viņam drošākas izredzes daiļprozā.
Gundars Pļavkalns