JA IKVIENS TIK ZEMĒ SĒTU...
Otto Krolls, Aiz zelta priekškara. Oak Parkā: Krolla Kultūras Birojs, 1966. 130 lp.
Paula Jēger-Freimane, Es atgriežos pie sevis. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 190 lp.
Tonija Krūka, Tu debesis turi savās rokās. Toronto: Daugavas Vanags, 1966. 53 lp.
Gaŗajai memuāru virknei pievienojusies grāmata, kas vidējās un vecākās paaudzes lasītājā uzvanda neērtu līdzvainības sajūtu, bet jaunākā - līdzcietību, ironiju vai vienaldzību.
" Amerikā.... varēja drukāt cik un kā grib" (25.) raksta nenogurstošais grāmatu un nošu izdevējs un latviešu Sols Huroks. Patiesi, gludais, baltais papīrs viņa grāmatā pacietīgi pieņem drukas krāsu, nebeidzamas iespieduma kļūdas, saraustītus, nesakarīgus teikumus, sevis slavināšanu, paviršus; virspusīgus personu raksturojumus, ipatu atmiņu, faktu un pārspiestu rakstu mistrojumu.
Grāmatas otru daļu pilda tulkojumi vai pielāgojumi no Hamburgas raidītāja programmas par pasaules slavenībām mūzikā. Pirmajā daļā atmiņas par latviešu komponistiem, bet galvenokārt par pašu Krollu un viņa gaitām. Stāstījumā līkloču pavīd zīmīgas ainas no Rīgas mūzikālās dzīves - apgāda grūtajām gaitām, neraugoties uz to, ka apgāda darbība bija saistīta ar daudzinātās mūzikāliju firmas Neldneŗa vārdu, publikas neatsaucību, kritiķu paviršajiem, kaut puķainā valodā tērptajiem spriedumiem. Viss tas liecina par baigu diletantismu paša Krolla un citu kultūras darbinieku itin labi domātajos centienos.
Vēsturniekam šai grāmatiņā atrodami vērtīgi materiāli, kaut arī tikai vārdiski citētajās avīžu recenzijās, jo Krolla paša atmiņās pēdas atstājis nežēlīgais laika zobs. To mēs varam saprast un šo grāmatiņu attiecīgi vērtēt. Atklājas gan arī autora labāko gadu devums. To raksturo citētā Volfganga Dārziņa kritika, kas piemin izdoto darbu nevienādo kvalitāti, vērtīgas kompozīcijas blakus visstiprākajiem banālitātes paraugiem - bez kritiskas pieejas (37.). Cituviet pats Krolls apraksta savu izšķiršanos apgāda darbu nepakļaut speciālista - padomdevēja kritikai. "Komponisti ir jūtīgi, tos var viegli aizvainot. Ja nu kāds sāktu vēdināt viņu darbus, kas tad notiktu?" (33.)
Nevaram noliegt tomēr, ka šāda vēdināšana ir laiku pa laikam nepieciešama, svaigam vējam aizpūšot labu daļu no tām pelavām, kuŗas mūsu visvecākā paaudze lielīdamās ved uz tirgu pārdot. Paliks pāri gana veselu graudu.
*
Zelta kviešu birumam pieskaitāma Paulas Jēger-Freimanes grāmata. Arī tā ir rakstīta cienījamā vecumā, autores gadiem piemērotā, mazliet patētiskā valodā, ar ieskaņu, izskaņu un dažkārt mazsvarīgu sīkdaļu bagātību. Formāli, mēģinājums rakstīt literāru dzīves "romānu" nav izturēts, jo pagaŗie iestarpinājumi tuvina darbu literātūrvēsturiskai esejai. Romāna notikumu vadmotīvs ir autores intimā jūtu un pārdomu dzīve, kas gluži neizbēgama pasvītro un izceļ sevi. Rakstnieces egocentrisms "kā vairogs aizsargājis viņu pret seklumu un banālitāti vispār". (110)
Pret seklumu un diletantismu autore ir cīnījusies visu mūžu teātŗa un literātūras kritiķes darbā. Tomēr šai atmiņu grāmatā patīkami pārsteidz tās žultainības trūkums, kas zīmīgs daudziem trimdas memuāru sējumiem. Gadiem aizejot, atrasts izlīdzinājums arī vislielākajām pretišķībām.
Jēger-Freimanei izdevies šai grāmatā apvienot personisko un pārpersonisko, filigrānā, bet plastiskā tēlojumā atklājot pazīstamu personību cilvēcisko seju, palīdzot saprast to darbus. Sīkāk un raksturīgāk kā jebkad redzama Emīla un Volfganga Dārziņa dzīves traģika, Akurāters - trauksmainais skaistuma un dzīves baudītājs, vētras un dziņu laika dzejnieks, Smiļģis - liels mākslinieks un oportūnists, Virza, kas no mīlestības biķeŗa gribēja baudīt ari personiskajā dzīvē. Blakus pazīstamiem vārdiem sastopami arī retāk pieminēti Rīgas literātūras un mākslas dzīves dalībnieki gadsimta sākumā un sekojošos gados, jo autores atmiņu lidojumi un iestarpinājumi bieži aizsniedzas no agrās bērnības līdz tagadnei. Dzīvi un saistoši parādīti gadi, kas sekoja kultūras atmodas laikmetam iepriekšējā gadsimta beigās. Maldonis, Olavs, Mīlenbachs bija izcilākie tā laika latviešu jaunatnes audzinātāji. Jaundibinātajās skolās tika uzsvērta latviešu nacionālā apziņa blakus krievu un vācu kultūras vērtībām.
Jēger-Freimanes raksti periodikā, ieskaitot jauno Gaitu, kā ari viņas iepriekšējā grāmata Cilvēks domā, Dievs dara ir izcila liecība par to, ka iespējams ari vecumā pārvarēt šķietami nepārvaramo atstatumu starp Latvijas labajiem gadiem un mūsu šāsdienas vidi. Ir iespējams kritiski vērtēt abas pasaules, atrast abās labo un slikto, turpināt iespaidu uzņemšanu un, tos uzņemot, palikt garīgi dzīviem.
Diemžēl, pārāk daudz trimdinieku konsekventi turpina visa jaunā noraidītāju un noliedzēju nostāju. Viņiem neizbēgama apsūnošana, sastingšana, pārkaļķošanās un pārvēršanās par aizvēsturisku fosīju kollekciju.
*
Lai grāmata nebūtu tikai raibas papīra lapas starp papes vākiem, mēdzam sagaidīt kā autora personības izpaudumu, tā attiecīgus lasītājus, kam tā domāta. Bez šiem priekšnoteikumiem grāmata var gan sekot sauklim "māksla mākslai", bet bez pretenzijām uz lasītāju vai zinātnieku atzinību.
Tonijas Krūkas grāmata šķielē abos virzienos, mēģinot apvienot zinātni un mākslu. Divpadsmit miniatūras rāda bērnus un skolotājus dažādās situācijās, kas vērotas viscaur ar pieauguša cilvēka acīm un papildinātas ar filozofiskām piebildēm. Kaut arī daži no šiem tēlojumiem ir gluži simpatiski, to vairums atgādina autores pieminēto " vecās mātes austo zirga segu". (14.)
"Psicholoģiskais"apcerējums grāmatas beigās nepārsniedz līmeni, kas atrodams neskaitāmajos lētajos sieviešu mājas žurnālos. Piemēram pietiks daži citāti (bez gramatikas kļūdu labojuma): " Mazā cilvēciņa izdomu pasaulē viņš iztēlo daudz un dažādas nēesošas lietas. Astoņi un deviņi gadu vecumā bērni visvairāk baidās no negaisa, kas bieži vien pārņemts no vecākiem, kuŗi bērnu klātbūtnē gari un plaši diskutē savu baiļu iemeslus. Bērni, kuŗi savā raksturā ir bailīgāki, būtu jāatturas no dažādu briesmoņu filmām un līdzīgiem televizijas raidījumiem". (51.)
Varbūt šī grāmata domāta mūsu padsmitniekiem - nākošajiem skolotājiem, bet tādā gadījumā autore novērtē viņu intelliģenci pārāk zemu.
Autores pieredze skolotājas darbā un spējas iejusties bērna garīgajā pasaulē varētu lieti derēt, bagātinot mūsu tik trūcīgo bērnu literātūru. Pieminama viņas iepriekšējā pasaku grāmata Silaines mežs runā. Nekad nebūs par daudz stāstiņu, kuŗus vecāki varētu lasīt saviem bērniem gulēt ejot - kaut vienmēr jāatcerās bērnu pašreizējā vide, viņu vārdu un priekšstatu krājums. Pretējā gadījumā viņa aizmigs, stāstus par vecāku tālo dzimteni nedzirdot.
Tonijas Krūkas valoda rit raiti, kaut ne bez trafaretiem izteicieniem, vietumis nesakarīgiem teikumiem un parupjām gramatiskām kļūdām, kaut ne tuvu nesasniedzot Krolla grāmatas rēkordus. Ne vienmēr šeit vainojama spiestuve, kaut netrūkst ari iespieduma kļūdu.
Jēger-Freimanes grāmata attaisno savu eksistenci gan no vēsturiskā, gan literārā viedokļa, atsaucot laika biedros atmiņas un iepazīstinot vidējo paaudzi ar to laiku, kas vairumam zināms tikai no virspusīgajiem aprakstiem skolas grāmatās. Var rasties pat cerība, ka kādam no jaunās paaudzes rastos interese un spējas šo grāmatu lasīt. Bez tam ticam arī, ka mūsu grāmatām reiz pavērsies ceļš uz dzimteni bez cenzūras žņaugiem un rupjiem vēsturiskās patiesības viltojumiem.
Otto Krolla grāmatas specifisko svaru noteic vienīgi pārspiestās recenzijas no Latvijas laika preses, kopā apm. 7 - 10 lappuses. Pārējais materiāls, diemžēl, ir kuriozitāte, kas rada bēdīgi negātivu iespaidu par Latviju un mūsu veco, gudro paaudzi, izdarot tai īstenu lāča pakalpojumu.
Kā mākslā, tā žurnālistikā šis, liekas, ir diletantu laiks. Sabiedriski darbinieki raksta, rakstnieki darbojas politiskās organizācijās, mācītāji spriež par literātūru, ārsti glezno, dzied vai, vēl ļaunāk, raksta recenzijas. Lielākā daļa šis pašdarbības ir tikai niekošanās sava prieka pēc, un nav šaubu, ka laika vējš aizpūtis vismaz divas trešdaļas pelavu.
Pāvils Vasariņš.