Šogad, kad Kanada atskatās uz 100 pastāvēšanas gadiem, latvieši var atzīmēt 70 gadus kopš viņu sabiedriskās dzīves veidošanās sākuma Kanadā, pie kam ieceļošana sākusies gandrīz vienā laikā ar latviešiem Savienotajās Valstīs. 1897. g. 4. jūlijā Josefsburgā pie Medisinhetas (Medicine Hat, Alberta) mācītājs H. Rebane no Bostonas nodibināja Latviešu Sv. Pētera draudzi Asinibojā. Šī draudze bija loti rosīga, jo 1903.g. atklāja savu uzcelto koka baznīcu. Pēdējā piederējusi arī vācu draudzei. 1902.g. par Kanadas latviešu draudžu mācītāju Mizuri sinode iecēlusi igauni mācītāju Joanu Sillaku, bet izvēle nav bijusi laimīga. Pirmās latviešu draudzes mūžs ir īss, jo ap 1905. gadu par to vairs neko nedzird latviešu toreizējos laikrakstos. Kā ūdenī iekritusi arī baznīca, trūkst ziņu, kas ar to noticis. Savā laikā draudzes vēl nodibinājās Medisinhetā, Loblejā (Alberta), Siftonā (Manitoba), bet to darbība bijusi īsa. Bez mācītāja Sillaka vēl darbojušies mācītāji Cālis un Odiņš.

Kanadas latvieši atradās Bostonas garīgā aizbildniecībā, no Bostonas viņi saņēma laikrakstus Amerikas Vēstnesis, Strādnieks, ka arī lektorus. Pēc 1905.g. visur nodibinājās latviešu sociāldemokratu pulciņi, kas cīnījās par darba apstākļu uzlabošanu. Viņi piederēja pie Kanadas Sociālistu Partijas un tai pašā laikā pie Amerikas Latviešu Strādnieku Koporganizācijas, kas savukārt bija Amerikas Sociālistu partijas sastāvdaļa. Pirmie aģitatori no Bostonas bija. J. Kļava (1909), M. Kļaviņa-Salnā (1913), V. Dermanis (1914) un 1925.g. N. Dozenbergs, kas apmeklēja Kanadas latviešu sociāldemokratu pulciņus un nodibināja Latviešu strādnieku aizstāvēšanas līgu. Laikā no 1920.-1926.g. pulciņos notika asas cīņas starp sociāldemokratiem un komūnistiem, līdz pēdējie guva virsroku.

Lielākās kolonijas bija Lakdibonnetā (Lac du Bonnet, Manitoba) un Vinipegā (Manitoba), kur notika koŗu, orķestŗu koncerti, teātŗa izrādes, priekšlasījumi un iekārtoja arī bibliotēkas. 1912.g. Vinipegā nodibinājās Vinipegas Latviešu Sadraudzības Biedrība, kas 1913.g. izdeva savu laikrakstu Kanadietis redaktora J. Šmita vadībā. Kad nodibinājās Latvijas valsts, Kanadas latviešu farmeri ziedoja naudu bēgļu posta mazināšanai Latvijā. Vērtē, ka līdz 1947.g. Kanadā dzīvojuši tikai 1000 latviešu.

Visvairāk šie pirmie latviešu ieceļotāji Kanadai devuši kā krietni lauksaimnieki un sociālas taisnības meklētāji.

 

 

▪

Lielākās pasaules izstādes − expo 67 − devīze Cilvēks un viņa zeme esot franču rakstnieka un filozofa Antuana de Sent-Ekziperī grāmatas Cilvēka zeme (Terre des hommes) pārfrazējums. Publicējam Tālivalža Ķiķaukas „Sīkās piezīmes”.

 

Ir patīkami ieiet Pasaules izstādē, kur apkārt nemētājas papīri, saldējumu ietinamie, avīžu lapas, kur gājēju neaptur balonu pārdevēji, nesēji − Montrealas Pasaules lielajā Expo 67 nav šo tik parasto atribūtu.

Var nojaust, ka diezgan bieži valstis rāda tieši to, ko no viņām sagaida: valstis ar pagātni rāda kultūras un mākslas priekšmetus, kā, piem., Indija; lielie giganti ASV un Padomju Savienība mēģina viena otru pārspēt ar astro-kosmo-nautu ierīcēm, modeļiem, metiem; valstiņas bez pagātnes rāda visu, kas pagadās: tā, piem., visas sienas Kubas paviljona „cirka būdā” apklāj revolūcijas attēli − šur tur rēgojas Kastro bārda.

Paviljonus viegli var iedalīt divi daļās: vieniem ļoti grezna ārpuse, bet iekšpuse trūcīga; citiem ārpuse gaužām vienkārša, bet ieejot iekšā acis apžilbst: daudz retāki ir gadījumi, kur visa telpa, struktūra un izstādītās lietas ir organiski saaustas kopā. Tas izdevies Italijai. Padomju Savienības paviljons patiesībā nav no ārpuses nekas vairāk kā krietni palielināts Montrealas Šteinberga „supermarkets”.

Kosmosa kuģa „Apollo” apdeguša kapsula ASV paviljonā.

Savā ziņā ASV „bumbveidīgais” ģeodēziskais doms nav tik slikts, kā daži kritiski amerikāņi to apraudājuši: paceļoties ar slīdošam kāpnēm milzu augstumā, rodas doma: „Kas par labu sajūtu ceļojot cauri telpai” − tāpat apdegušie lidķermeņu koni-kapsulas ir autentiskāki par uzspodrinātajiem krievu astronautu aparātiem. Bez tam veiklie amerikāņi olu atkal nolikuši uz gala: cauri plastikas domam izvijas „minirail” dzelzceļš − to var saprast tā, ka amerikāņi ir ar mieru pārdurt savu ādu, ja tas rada labsajūtu citām nācijām. Nekas, labi izdomāts.

Viens otrs paviljons bija pārāk zemu novērtējis publikas gaumi: ļoti mēģinādams izdabāt pūļa vēlmēm, cerēdams tā iegūt populāritāti. Labs piemērs ASV paviljons: filmu zvaigžnu attēli milzu formātos, pop mākslas paraugi piecstāvu namu augstumā „amerikāniski lieli”. Kur publikas gaumes standarti augsti, kā, piem., Cechoslovakijas paviljonā, gan ar krāsainu, neparastu stiklu veidojumiem, gan ar pavisam oriģināliem audumu režģiem un necerēti veiksmīgiem sakārtojumiem rezultāti iepriecina.

Valstis savā starpā sacenšas kulinārā mākslā − paviljoni lepojas ar grezniem restorāniem, piedāvājot savas zemes specialitātes: propaganda iet caur vēderu. Lai pierādītu, no kurienes rodas melnais kaviārs, Padomju Savienība peldina lielā baseinā vairākas stores.

Israēla, labi pazīdama Ziemeļamerikas psīches kompulsīvo vajadzību mest „aciņās” naudas monētas, bija pat ierīkojusi puķītes, kuŗām, ja labi trāpīja, ziediņš aizvērās... Tās, protams, labs veids, kā tikt pie naudas, it sevišķi tagad, kad derētu kāds tanciņš vairāk... Pie ASV paviljona divi mazi zēni darīja pretējo − tie zvejoja naudu ārā no milzīgā baseina un bāza kabatās.

Savā ziņā pārsteigums ir Anglijas paviljons: ieeja caur „katakombām”, kur klinšu -bluķos uzzibsnī Anglijas vēstures lielie gari, caur modernās Anglijas jaunatnei, caur milzu statuju istabai, kur publika sarūk par skudrām ... Dinamisks salējums, kur pop māksla, mode, kultūra savijas tik moderni, ka ne bez pamata šodien Angliju var uzskatīt par avangardisti daudzās nozarēs. Nav jūtams agrāk skatītais „angļu stīvums”: gribētu domāt, ka šī zeme jau labu laiku nobriedusi Eiropas kopējam tirgum un visa vaina jāpiedēvē stīvajam, gaŗajam franču ģenerālim...

Daža laba lielvalsts atļaujas apcirpt valsts simbolus: tā Anglijas paviljona galā pavisam izrobots un ar izrautiem gabaliem rēgojas Ūnijas Džeks. Savienotās Valstis sagraizījušas zvaigznes, un svītras ar tām izveido peldošu mākoņu klājumu, un arī Padomju Savienības sirpis un āmurs kļuvis tik stilizēts, ka ilgi jāskata, kamēr ieraugāms...

Lielu ievērību gūst mājokļu „bišu spiets” – Habitats 67 – kuŗu projektējis pajauns žīdu tautības architekts Moše Sadfī: sakraujot, kastveida dzīvokļus vienu virs otra, rodas ejas, pārkārušās ēku daļas, neparasti iedobumi, plāksnes, pakāpieni, stūri – viss kopā atgādina Tuvo Austrumu vecās pilsētas modernā noformējumā, gaužām neparastā sakopojumā, kas atbilst kosmopolītiskajam pilsonim − te varbūt mēs pirmo reizi ieraugām 21. gadsimta pilsētas seju... kad iedzīvotāju skaits uz šis planētas būs trīskāršojies...

Kanadas nacionālā filmu sabiedrība jau daudzus gadus ir guvusi starptautiskus panākumus īsfilmās un dokumentāro filmu nozarē. Grandiozais Labirints ieceļ skatītāju bezgravitācijas pasaulē, jaunatradumi filmu projektēšanas technikā kopā ar oriģinālu izdomu divos teātŗos un pastaiga psīchedeliskā telpā ar skaņu, gaismas, krāsu un telpas kopsaaudumiem simbolizē „varoņa ienākšanu labirintā, pūķa nogalināšanu un intuitīvu, vienlaicīgu laika vienības apģiedu”, visu to panākot ar subliminālu redzamu simbolu ainām. Tā vien liekas, ka skatītājam procesā izbīdās vairāki periskopi un daudzas acis tajā laikā redz visu visapkārt, to, kas nupat noticis un vēl tik būs...