LATVIEŠU GLEZNOTĀJI KRIEVU IZSTĀDĒ LONDONĀ
Karaliskās Mākslas Akadēmijas Diplomu galerijā laikā no 4.jūlija
līdz 1.septembrim bija skatāmi 114 padomju gleznotāju 180 darbi,
galvenokārt mazformāta eļļas gleznas. Izstādi Novoeksport
bija organizējis komerciāliem nolūkiem, tāpēc tā ne visai
reprezentatīva. Jāpiezīmē, ka padomju mākslinieku darbi jau labu
laiku ir pērkami arī kādā privātā galerijā Londonā. Angļu
mākslas kritiķu atsauksmes par krievu izstādi visumā bijušas
negatīvas, labākā gadījumā pieklājīga faktu atzīmēšana.
Izstādītas klusās dabas, puķu gleznojumi un ainavas ar tipiski
austrumeiropiskiem motīviem, kas allaž ietver sevī zināmu
sentimentu. Tāpēc nevar neievērot, ka pārdotos darbos šo
sentimentu visvairāk jūt. Vai Novoeksport ierēdņi darbus
izstādei izvēloties, domājuši par Anglijā dzīvojošo samērā lielo
Austrumeiropas cilmes minoritāti? Starp ievērojamākiem darbiem
no krāsas saskaņotības viedokļa minamas Geičas (102), Dudņika
(119) un Poruša (132) gleznas.
Samērā liels skaits no izstādē pārstāvētiem padomju
māksliniekiem ir no Baltijas valstīm, sevišķi Latvijas, t.i.
gleznotāji, kas savu formālo māksliniecisko izglītību ieguvuši
Latvijas Valsts Mākslas Akadēmijā, vairums pēckaŗa gados.
Vienīgais vecās paaudzes pārstāvis ir Kalnroze ar pelēcīgā
noskaņā ieturētām, brāzmainiem triepienu pretstatiem darinātām
ainavām (37, 38, 39), Pārējie latviešu gleznotāji izstādē bija
Veldre, Aide, Mūrnieks, Andersons, Donzovs, Klave, Vecozols,
Kreics, Siliņš, Svirskis, Kortis un Kadišs. Salīdzinājumā ar
krievu un pārējo tautību gleznotājiem, atskaitot pāris izņēmumu,
viņi lieto daudz klusāku kolorītu, tā parādīdami ne mazāku
iejūtību.
Bez dekoratīvā un lieliskā kolorista Klaves (30, 31) un
noskaņojumā dzīves priecīgajiem Siliņa (79) un Svirska (89)
darbiem, izstādē vissavdabīgākais bija Mūrnieks. Būdams teicams
kolorists (7, 8), viņš parāda arī labu uzbūves izpratni ar
tieksmi uz ekspresīvu gotisko elementu. Illūzorisku telpu
aizstādams ar ‘krāsas telpu’, līdz ar to pietuvodamies ‘tīrās
formas problēmām’, Mūrnieks sevi pierāda par laikmetīgāko
gleznotāju visā izstādē.
Interesanti, ka skatē nebija parasti skatāmo propagandas darbu.
Parādība ir slavējama, un tā būtu lietderīga pārmaiņa Padomju
Savienības iekšējā dzīvē, kur, nav šaubu, par to priecātos arī
lielākā mākslas publikas daļa. Un tomēr izstādes darbu izvēle
arī šoreiz nav laimīga, jo tikai retais šejienietis atradīs
kopēju valodu ar akadēmiskā impresionisma iestrāvoto
sociālistisko reālismu, kas jaunus apvāršņus prot veikli aizsegt
ar techniskiem virtuozitātes trikiem. Pat iepriekš minēto autoru
darbi nespēj glābt kopainu, kas vairāk atgādina amatieŗu klubu
gadskārtējās izstādes; vienīgā starpība, ka šeit standarts
nesalīdzināmi augstāks.
Austrumeiropas tautas ir relatīvi maz
pazīstamas, tāpēc jāvēlas, lai nākotnē tiktu organizētas
laikmetīgas tēlotājas mākslas skates, kas spētu valdzināt ne
tikai vienu otru sentimentālistu, bet daudz plašākas un
nopietnākas aprindas. Tāda skate būtu guvums ne tikai mākslas
dzīves robežās.
Laimonis Mieriņš
IZDZIMTEŅI, ATKRITUMI, SAMAZGAS
Gunārs Janovskis neapšaubāmi ir pesimistiskas noslieces
rakstnieks, jo viņa pasaule pēdējā grāmatā (Gunārs Janovskis,
Svešumā. Divas noveles. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 256
lp. Gvido Brūvera illustrācijas un apvāks) sastādās no
„izdzimteņiem, atkritumiem un samazgām”, pret kuŗu liekulību
cīnās bijušais latviešu kaŗavīrs. Šai dekadencei pamatā šķietami
ir tradicionālās ticības trūkums: cilvēks kļūst dienu no dienas
ļaunāks, atkailinādamies no jebkuŗām ētiskām un morālām
vērtībām.
Pirmajā novelē „Izdedži” vairākkārt minēts piemineklis, kuŗā
iekalti Pirmā un Otrā pasaules kaŗā kritušo vārdi − mēms
atgādinājums, ka cilvēks cauri gadu simteņiem slepkavo,
prasīdams arvien vairāk upuŗu un aizmirsdams taisnības un
brīvības ideālus, par kuŗiem tas it kā cīnījies. Šis piemineklis
apsūdz „civīlizēto” pasauli, un, atskaitot varoņu piemiņas
dienu, der „vienīgi suņiem par informācijas centru” (17); tas
atrodas krustcelēs, kuŗas varbūt domātas kā krusta simbols,
illustrējot Janovska netieši izteikto domu, ka Kristus velti
miris par cilvēci, jo netaisnība, ļaunums un izvirtība vēl
joprojām plosās pasaulē un īsti kristīgu cilvēku sastapt ir
retums.
„Izmisušie un apspiestie ir tie, kas meklē ceļu uz Dievu” (152),
bet jau savā meklējuma pirmsākumā tie bieži vien atduŗas pret
izkoptu liekulību, kas tiem tradicionālo reliģiju padara par
nepieņemamu. Pirmajā novelē šāds liekulis ir angļu mācītājs,
otrā latviešu: tātad − liekulība nav nacionāla īpašība. Šķiet,
Janovska pamatdoma: grūti atrast ļaudis, tā saucamos Dieva
kalpus ieskaitot, kas nebūtu vai nu vienaldzības, aizdomu,
nenovēlības vai naida iemiesojumi.
Abu noveļu centrālās personās uzkrājies rūgtums par cilvēka
negatīvajām īpašībām un netaisnību, kas valda pār pasauli. Šīs
personas atšķiŗas ar to, ka Alfrēds „Izdedžos” kaut gan
neapmierināts ar pasaules iekārtu, mīlošas sievietes balstīts,
spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pretēji otras noveles „Kupris”
centrālai personai Egīlam, kas, atzinības un mīlestības alkdams,
pazaudē ceļu un aiziet bojā, neatradis palīdzīgu roku, kuŗa to
izvilktu no izmisuma izraisīto slimīgo sapņu un noziegumu purva.
Faktam, ka abu noveļu varoņi ir latvieši, ir tikai sekundāra
nozīme, jo Janovskis nav gribējis galvenokārt iztirzāt latviešu
trimdiniekam raksturīgas, bet gan gluži universālas problēmas,
tādā kārtā izvirzot grāmatu Svešumā savu pirmo darbu
Sola un Pār Trentu kāpj migla, priekšgalā.
Ticami un interesanti tverti ir gandrīz tikai negatīvie
raksturi. Sevišķi idealizēts trimdinieks kaŗavīrs Alfrēds. Tas
kulturāli pārāks par gandrīz katru angļu mazpilsētas
iedzīvotāju, jo tam nerūp materiālās, bet tikai garīgās
vērtības; pretēji tā kaimiņiem, vienīgi viņā atrodam kristīga
cilvēka iezīmes. Pat viņa negatīvā īpašība − dzeršana nespēj to
padarīt par reālu, trīsdimensionālu raksturu.
Pārsteidz arī rakstnieka šablonisko norišu izvēle. Izlasot dažas
lappuses, nav grūti uzminēt norisi, jo līdzīgi sižeti bieži
redzēti uz televīzora ekrāna.
Nevērojot šos trūkumus, grāmata ir ieguvums katram lasītājam,
jo, pirmkārt, abas noveles techniski augstvērtīgas, norādot uz
apdāvinātu autoru, otrkārt, ar − interesi lasāma Janovska
drosmīgā kritika par latviešu trimdinieka nostāju pret bijušiem
kaŗavīriem, kā ari nesaudzīgā kritika par cilvēku vispār.
Brigita Siliņa
VĒSTURE CAUR NESKAIDRU STIKLU
Apceramās grāmatas (Kārlis Stalšāns, Krievu ekspansija un
rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā. Evanstonā, Ill.: J.
Šķirmanta apgāds, 1966. 187 lp.) saturs visumā neatbilst autora
izraudzītajam virsrakstam. Krievu ekspansijas un rusifikācijas
iemesliem un virzītājiem spēkiem Stalšāns pieskaŗas tikai
gaŗāmejot. Viņa uzmanības centrā ir šo procesu izraisītās
demografiskās sekas Latvijas un Lietuvas austrumu robežjoslās.
Faktiski šī grāmata ir statistisks papildinājums Stalšāna agrāk
sarakstītajai monografijai Latviešu un lietuviešu austrumu
apgabalu likteņi. Gandrīz katrā grāmatas lappusē rēgojas
statistiski dati: 234 tabulas, diagrammas, kartes un
kartogrammas. Datu vīzuālo reprezentāciju uzņēmies grafiķis
Benjamiņš Ancāns, paveicot lielu darbu. Taču Ancāns nav
statistiķis, un tāds nav arī vēsturnieks Stalšāns. Dati ir
„jēli”, neapstrādāti.
Stalšāna spējas īsti atraisās novērojumos ar socioloģisku
iekrāsojumu. Šinī ziņā interesantākā ir t.s. „tuteišu” problēma
Latgalē. Cara valdības pieteiktajai rusifikācijas polītikai 19.
g.s. beigās pievienojās industrializācijas izraisīts
demografisks spiediens no austrumiem. Tas visvairāk jūtams
Latgalē, kur līdz šī gadsimta sākumam pastāv aizliegums iespiest
grāmatas ar latīņu alfabēta burtiem. Krievu pārvaldes aparāta
aktiem pievienojas turienes poļu baznīckungu pārpoļošanas
centieni. Šādos apstākļos zināmā Latgales latviešu daļā (cik
lielā, nav īsti skaidrs) sāk iezīmēties denacionalizācijas
process, īpatnēja nacionālās identitātes trūkuma izpausme ir
nacionālo saišu aizstāšana ar konfesionālajām: cilvēki sevi
vairs neapzīmē par latviešiem, bet par „katoļu tautas”
piederīgiem jeb vienkārši par „tuteišiem” (vietējiem). „Tuteišu”
problēma nav zudusi arī neatkarīgās valsts sākuma gados; un
tikai 15.maija režīma intensīvā „ielatviskošanas” polītika to
šķietami likvidē.
Latviešu valodas austrumu robežu Stalšāns nosprauž dziļi
Krievijā un apgalvo, ka vēl 19. g.s. vidū Osvejas, Sebežas un
Drisas apriņķī atradušies latviešu ciemati. Daži Stalšāna
citētie avoti piešķiŗ šai hipotēzei zināmu ticamību.
Diemžēl, autors pats lietu sagandē,
konsekventi ignorējot prof. E. Dunsdorfa pētījumu rezultātus
(tie runā pretim Stalšāna pieņēmumiem) un brīvi rīkojoties ar
apšaubāmām vietvārdu „latviskošanas” metodēm. Līdzīgs iebildums
attiecināms uz bagāto informāciju par Lietuvu: autors ignorē
poļu avotus, bet akceptē bez iebildumiem visus leišu vēsturnieku
apgalvojumus. Informācija par Igauniju ir triviāla.
Grāmatas beigu nodaļas veltītas padomju varas gadiem. Autoram
acīm redzot nav bijuši pieejami PSRS Centrālās statistiskās
administrācijas pārskati par demografiskām pārmaiņām Latvijā,
kālab atreferēti tikai 1959.g. tautas skaitīšanas rezultāti.
Samazinātā formātā pārspiesta arī interesantā Karta narodov
SSSR (1962), kas attēlo krievu tautības iedzīvotāju
dislokāciju Latvijas territorijā. Pievienotie dati 65.tabulā
turpretim kļūdaini.
Grāmatai priekšvārdus rakstījis Jūlijs Bračs, pasvītrojot tās
nozīmi polītiskās informācijas darbā. Angļu valodā uzrakstītais
ievads ir tik kļūdains, ka uzskatāms par bēdīgu pārpratumu.
A.T.
LIELUZŅĒMĒJA ATMIŅAS
Savdabīga un neparasta pēdējo gadu memuāru plūsmā ir uzņēmēja
Roberta Hirša grāmata (Rīgas Audums: tapšana, veidošanās un
cīņa par pastāvēšanu. Stokholmā: Daugava, 1965, 135 lp.). Šī
grāmata ir reizē patiess stāsts par tematu „rags to riches” un
vēsturisku liecību krājums.
Rīgas Auduma sākumi meklējami 1925.gadā, kad Roberts Hiršs,
ieguvis bagātīgu pieredzi vairākos vilnas izstrādājumu
uzņēmumos, kopā ar sievu Almu nodibina pats savu uzņēmumu.
Latvijas pirmos pastāvēšanas gados daudzi lieli uzņēmumi bija
dibināti tikpat kā bez naudas. Pamatā bija draudzības vekseļi,
kuŗiem savukārt nebija seguma ne ar pirkšanas, ne pārdošanas
darījumiem. Pret šiem vekseļiem Latvijas Banka izsniedza
īstermiņa aizdevumus. Kad trīsdesmito gadu sākumā Latviju
sasniedza saimnieciskās depresijas vilnis, šie uzņēmumi nespēja
atmaksāt aizdevumus un bankrotēja. Rīgas Audums šim liktenim
izbēga, jo, Latvijas Bankas noraidīts, Hiršs kredītu saņēma no
mašīnu un izejvielu piegādātājiem ārzemēs un no diviem ebreju
tautības tirgotājiem.
Lai uzņēmums varētu sekmīgi ražot, nepieciešamas jaunākā veida
mašīnas, kuŗas iegādājoties no ārzemēm, Rīgas Audums drīz
sastapās ar grūtībām. Saimnieciskā depresija Latvijā kļuva
sevišķi asa 1931.g. Lai izsargātos no depresijas nevēlamajām
sekām un noturētu latu zelta standarta līmenī, valdība radikāli
ierobežoja importu. Vajadzēja speciālas importa un valūtas
atļaujas, kas daudzos gadījumos bija grūti apvienojamas: kaut
arī bija importa komisijas atļauja, valūtas komisija varēja
nepiešķirt valūtu. Šī apstākļa dēļ Rīgas Audums sāka ražot
nepieciešamās mašīnas pašu spēkiem.
Hiršs savā grāmatā labi parādījis saimniecisko polītiku
autoritārās iekārtas laikā. Valsts varas iejaukšanos privāto
uzņēmumu attīstībā varēja manīt jau pašā Latvijas sākumā
(piemēram, Latvijas Linu Monopols), Trīsdesmito gadu sākumā šī
slieksme pieņēmās; un tā kļuva noteicēja pēc Valsts Prezidenta
runas Lauksaimniecības Kamerā 1937. g. 4. februārī: „Valsts
polītika būs tā, kas nosacīs − ko, kā un kas ražos”. Grāmatā
uzskatāmi izceltas Latvijas Kredītbankas manipulācijas, lai
privāto uzņēmību padarītu atkarīgu no valsts, pakļautu
Tirdzniecības un Rūpniecības Kameras pārraudzībai un beidzot
saliedētu vienā valsts uzņēmumā. Lai sašaurinātu vēl atlikušo
privāto uzņēmumu rīcības brīvību, tika nodibināta Cenu
inspekcija ar ļoti plašām pilnvarām; inspekcija noteica kā
piegādājamo izejvielu un palīgmateriālu, tā arī ražojumu cenas.
Strādnieku algas iesaldēšana un vajadzīgās Darba Centrāles
atļaujas jaunu strādnieku pieņemšanai bija sākums strādnieku
kustības brīvības ierobežošanai, kas sevišķi asi izpaudās krievu
un vācu okupāciju laikā. Tomēr valsts iestāžu mēģinājumi novest
Rīgas Audumu bankrotā neizdevās, jo uzņēmumam bija ļoti spēcīga
saimnieciskā baze (1940. g. sākuma bilances kopsumma 5,3 milj. latu, 1939. gads nobeigts ar
230.000 latu peļņu).
Rīgas Audums bija neparasts uzņēmums arī no strādnieku aprūpes
viedokļa. Šī aprūpe, pievēršoties strādnieku ģimenes dzīvei un
brīvajam laikam un izpaužoties tādos iestādījumos kā māšu skolā,
arodskolās, kopgaldā, koŗos, sporta sekcijās, saviesīgos vakaros
un ekskursijās pa Latviju, uzņēmumam redzami atmaksājās. Līdzīgu
tekstīlfabriku Hiršs nodibināja arī Lietuvā. Rīgas Auduma un
Kaunas Auduma potenciālu izjauca kaŗš, un pārvilka svītru
plāniem uzsākt līdzīgus uzņēmumus arī Norvēģijā, Zviedrijā un
Somijā.
Osvalds Krātiņš
LABA IZVĒLE
Trimdas latviešu prese apsveikusi Jāņa Jaunsudrabiņa prozas
balvas fonda spējas novērtēt literātūru pēc literārām mērauklām.
Piemēram, laikrakstā Latvija Amerikā š.g. 16.septembŗa
numurā rakstīts par Jaunsudrabiņa 3.balvas laureāta Andreja
Irbes noveļu krājumu Marisandra kaza: „Irbes attieksmes
pret saviem tēliem un stāstījumiem līdzinās tā nezināmā grieķu
tēlnieka attieksmei pret vāzi, kas kairināja Kītsa fantāziju
dzejolī ‘Ode to a Grecian Urn’: tur vāze ar saviem attēliem,
pastāvot mākslas mūžīgajā tagadnē, uzrunā dzejnieku tieši, kamēr
tās radītājs jau gadu tūkstošus atdusas nezināmā zemes stūrī.
Viņa starpniecība, paskaidrojumi, gudrība nav vajadzīga; mākslas
objekts kļuvis par objektu; nekādas saites starp šo objektu un
tā radītāju subjektu nepastāv. Šī radītāja atsacīšanās no sava
darba, tam vairs neatzīmējot tikai kādu zināmu punktu sava
radītāja dzīvē, ir, manuprāt, mākslas kalngals, un krājumā
Marisandra kaza Irbe šo kalngalu ir sasniedzis.”
1965. un 1966.g. literāro ražu vērtēja Valda Dreimane, Gundars
Pļavkalns, Gunars Saliņš, Heronims Tichovskis un Velta Toma. Bez
godalgotās grāmatas vērtēšanas komisijas uzmanību izpelnījušies
ari sekojoši prozas darbi: Tālivalža Ķiķaukas Tramvajs
tuksnesī, Richarda Rīdzinieka Cirvis ozolā un J.
Pūrmalīša-Leļa Ar lukturi.
