Jaunā Gaita nr. 65, 1967

 

Nikodēms E. Bojārs

BĀRENIS

Vēsturisks stāsts

 

 

Aviņona 1331

Sārta saulrieta apmirdzēta, pie upes stāvēja augsta akmens pils lauku klusumā.

Klusais vakars patika pils valdniekam. Viņa svētība pāvests Jānis 22., Kristus vikārs un Rietumzemju kristietības galva, bija domīgs. Viņš stāvēja pie savas rakstāmistabas loga Aviņonas pils augšējā stāvā un vēroja ziemas ainavu Romas ielejā. Šai gadsimtā Roma bija Eiropas likteņupe. Tā plūda lēni un majestātiski no Ženevas ezera vācu nācijas Svētās Romas Impērijā, gaŗām Burgundijai, Francijas vasaļzemei, tad caur franču kroņa zemēm – Langvedoku rietumos un Provansu austrumos, lai beidzot sasniegtu Arles un Aviņonas pilis, to Provansas daļu, kuŗa joprojām piederēja Romas ķeizarvalstij. Pēc tam mierīgie upes ūdeņi saplūda ar siltās Vidusjūŗas zilo plašumu dienvidos.

„Kā neapturami, neatsaucami aiztek upes ūdeņi,” pāvests domāja, „tā paiet cilvēka rokām celto imperiju godība.”

Šinī apvidū vācu Romas ķeizarvalsts robežas bija lēni, bet nepārtraukti atkāpušās pēdējo divu gadsimtu laikā. Šī imperija bija sasniegusi varas augstumus 11. gadsimtā un vēlreiz 13. gadsimta sākumā, ķeizara Fridricha 2. valdīšanas laikā, kad kādu laiku šķita, ka ķeizara varas atdošana vāciešiem, translatio imperii ad Germanii, tiešām nozīmēs jaunas tūkstoš gadu miera valsts sākumu.

„Saki, Parisi, kāpēc eiropieši nevar iztikt, bez imperijas jēdziena?” pāvests, pagriezdamies nost no loga, jautāja savam sekretāram. „Taču senie romieši sen vairs nedzīvo šinī pasaulē, bet Romas ķeizarvalsts neizbeidzas! Viņi tiešām valdīja pār visu toreizējo Vidusjūras kultūras pasauli daudzus gadsimtus, no Kartāgas kaŗiem līdz Konstantīna un Teodosija laikiem, bet tā saucāmās atjaunotās Romas valstis bez pašiem romiešiem nekad vairs nespēja apvienot. Vispirms Franku valdnieks Kārlis Lielais pretendēja uz Romas cēzara godu, tad pusotra gadsimta vācu valdnieks Otto, taču tieši Vācija, kuŗa grib būt Romas valsts mantiniece, ir visvairāk saskaldīta.

Jaunais, tumšmatainais italietis Luidži Parisi nolika uz galda zoss spalvu, ar kuŗu viņš bija rakstījis uz kāda pergamenta, un pieklājīgi piecēlās kājās, atbildot uz pāvesta jautājumu.

„Lai gan Svētās Romas ķeizarvalsts ir vāja un saskaldīta, kā Jūsu svētība norādīja,” sekretārs teica, „tomēr šīs imperijas eksistences jēdziens dod eiropiešiem zināmu kārtības un drošības sajūtu. Līdzīgi kā Jūsu Svētība ir augstākā garīgā autoritāte ar varu pār kardināliem, bīskapiem un priesteriem, tā eiropieši iedomājas, ka ķeizars ir augstākais laicīgais valdnieks, kuŗam pēc zināmas kārtības būtu padoti ķēniņi, hercogi un grāfi.”

„Un tomēr ķēniņi un hercogi ķeizaram neklausa!” Jānis 22. iesaucās. „Šķiet, ka mūsu priekšteču cīņa ar ķeizariem nodarīja daudz posta - un ne tikai ķeizara autoritātei vien... Vai tikai tādi lepni ķeizari kā Barbarosa bija vainīgi? Vai no cīņas varēja izvairīties? To tagad, pēc gadsimtiem, grūti pateikt. Tikai tas ir skaidrs, ka, vājinoties visas kristīgās pasaules centrālajai laicīgai varai, radās cilvēkos arī ļaunā doma saskaldīt un vājināt centrālo garīgo varu. Mūsu laikos mēs no cīņas vairs nevarējām izvairīties. Kad mūsu priekštecis pāvesta tronī Klements 5. pārnesa Svēto Krēslu no Romas uz Aviņonu 1309. gadā, viņam pārmeta, ka viņš dodoties Babilonas verdzībā pie frančiem. Tomēr Svētā Krēsla politika bija un palika neatkarīga no Francijas ķēniņa Filipa 4.!”

„Šie pārmetumi bija bez kāda pamata,” Parisi pievienodamies pamāja ar galvu. „Tīrs vāciešu izdomājums! Viņa Svētība Klements taču neaizbrauca uz Franciju, bet uz Aviņonu, kas ir joprojām Romas keizarvalsts īpašums. Viņa Svētība mēģināja samierināt ķeizaru Indriķi 7. un Neapoles ķēniņu Robertu, līdz ar to nostiprināt vācu nācijas Romas impēriju un izbeigt mūžīgās gvelfu un gibelīnu partiju ķildas. Kā var to saukt par kalpošanu franču ķēniņam? Bet vācu tautai, it īpaši ziemeļu vāciešiem, piemīt auksta lepnība un citu tautu nicināšana; viņi nepieņēma Jūsu Svētības draudzīgo roku un nelīga mieru. Tagadējais ķeizars, Bavārijas Ludvigs, atrada godkārīgu bīskapu Romā, kurš izsludināja sevi par pretpāvestu Nikolaju 5.! Tā liekas, ka šāda ticības un valsts skaldīšana ir briesmīgu nākotnes notikumu priekšvēstnesis.”

„Kristus dibināto Baznīcu viņi neiznīcinās,” pāvests paļāvīgi teica, „bet šīs lepnības dēļ vācu tautai būs vēl daudz jācieš... Ne tikai laicīgie vācu valdnieki mēģina noārdīt Baznīcu, atbalstīdami pretpāvestu, bet jau ir tik tālu nonācis, ka garīgs ordenis, Prūsijas un Livonijas Teutoņu ordenis, neklausa mūsu autoritātei un vajā savus bīskapus.”

„Jā, tā bija skumja ziņa par Rīgas krišanu dumpīgā Livonijas ordeņa varā,” sekretārs Parisi nopūtās un pakratīja galvu, „Labi, ka vēl archibīskaps Frīdrichs paspēja izbēgt!”

„Viņš taču taisījās te pie mums atbraukt, vai ne?”

„Jā, Jūsu Svētība, Viņš atsūtīja pēdējo ziņu no kādas pils pie Reinas, Viņa Ekscelences karietei salūza riteņi, un nevarēja arī tūlīt dabūt svaigus zirgus. Tagad jau gan ir pagājušas vairākas dienas, un Livonijas bīskaps varētu ierasties kuŗu katru brīdi.”

„Viņam gan būs daudz ko stāstīt! Nu labi, Parisi, tagad tu vari iet ēst vakariņas un atpūsties. Esi jau diezgan rakstījis.”

Jaunais cilvēks noliecās zemu pāvesta priekšā un brītiņu vēlāk, aizdedzinājis sveci, jo kļuva jau tumšs, atstāja rakstāmistabu. Pāvests, palicis viens pats, aizgāja pie pults rakstāmistabas stūrī, starp diviem plašiem ar roku rakstītu grāmatu plauktiem, kur pie sienas karājās brūns koka krusts ar Pestītāja tēlu. Jānis 22. nometās ceļos un ilgi skaitīja lūgsnu par Eiropu, par vācu tautu, par Dieva svētību baznīcas vienotības atjaunošanai un mieram virs zemes.

Kad jau pirmās zvaigznes parādījās aiz loga pie nakts debesīm, Parisi atgriezās un pieklauvēja pie rakstāmistabas durvīm.

„Jūsu Svētība, ir ieradies viesis,” sekretārs jautri teica, ienākdams istabā.

„Vai Rīgas archibīskaps?”

„Nē, Jūsu Svētība. Ir atbraucis kardinālis Napoleons Orsini no Italijas.”

„Mans uzticamais draugs!” pāvests iesaucās. „Sauc viņu tūdaļ iekšā, Parisi! Pēc tam tu vari iet.”

Abi Baznīcas vīri apkampās kā brāļi, pēc tam kad itāliešu kardinālis bija ienācis istabā un palocījis ceļgalu pāvesta priekšā. Lai gan viņu abu uzskati bija dažādi par laicīgām un politiskām problēmām, viņu draudzība neizbeidzās un nepalika ēnā. Jau pāvesta galvu apņēma sirmu matu ieloks, bet Orsini bija krietni vecāks par Jāni 22. Kardināla kustības bija drusciņ nedrošas, sevišķi pēc pamatīgas kāpšanas pa trepēm uz pils augšējo stāvu, un viņa rokas mazliet trīcēja, bet viņa spožais prāts bija tikpat ass kā jaunībā.

Kalpotāji atnesa vienkāršas vakariņas. Pāvests un viņa jaunības draugs Orsini negribēja pārtraukt savas privātās sarunas, lai ietu uz ēdamzāli, jo tur viņi būtu citu pils iemītnieku sabiedrībā. Viņiem bija daudz ko runāt par Baznīcas schizmu, briesmīgo nelaimi, kuŗa bija piemeklējusi Kristus dievišķo iestādījumu 14. gadsimtā. Pārrunājuši Baznīcas lietas Italijā, pāvests un kardinālis pievērsās laicīgās dzīves problēmām.

„Jauni vēji pūš Italijā,” sirmais kardinālis teica.

„Es nezinu, vai tie savā būtībā ir labi vai ļauni... Mācītie ļaudis līdz mūsu laikiem ticēja, ka neviens nepārspēs Aristoteļa gudrību, un svētais Akvinas Toms pierādīja, ka Aristoteļa uzskati filozofijas jautājumos nav pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Pat Dante, Dievišķās komēdijas autors, kas mira tik pirms viena gadu desmita, uzskatīja Aristoteli par visu zinātņu meistaru... Bet tagad jaunie mācītie ļaudis apšauba akadēmiskās loģikas autoritāti. Pirmais no jaunajiem domātājiem ir Petrarka no Arecco pilsētas. Viņš vel nav trīsdesmit gadus vecs, bet jau iedrošinās kritizēt Aristoteļa augstāko zinātni. Viņš slavina Platonu, popularizē Kvintiliāna un Plutarcha darbus un uzsver izglītības nozīmi un cilvēka tiesības brīvi lietot savu prātu. Viņš izsmej citu filozofu uzskatus, ka metafiziskām spekulācijām jāaprobežojas ar Aristoteli un viņa kommentātoriem, Petrarkam ir daudz sekotāju starp vairāku universitāšu jauniem, apdāvinātiem studentiem. Tomēr viņš, cik šķiet, ir uzticīgs Kristus Baznīcas dēls. Ko gan šī kustība varētu nozīmēt Baznīcas nākotnei? Vai pret to būtu jācīnās?”

„Šī jaunā filozofija nevēršas pret dievišķo atklāsmi, kā to māca Evaņģēlijs un Baznīcas tradicija - bet vienīgi pret apgalvojumu, ka Aristoteļa loģikas apnicīgi atkārtojumi būs vienīgais, ko zinātne spēs sasniegt nākamajos gadu tūkstošos,” pāvests atbildēja, „Šī disputējamā zinātne aptver fiziku, dialektiku un zināmus metafizikas elementus, kuŗi saistās ar cilvēka prātu, bet ne ar dievišķo atklāsmi un teoloģiju. Saki man, draugs Orsini, vai tu tiešām domā, ka zinātne turpmākos gadsimtos stāvēs uz vietas?”

„Protams, ka ne, Jūsu Svētība,” kārdinājis sacīja. Viņi sēdēja pie plašā ozolkoka rakstāmgalda, uz kuŗa bija chroniku manuskripti, pergamenta vēstules un trīs lielas, baltas, degošas sveces, „Sevišķi fizika un alķīmija, zinātne par vielu, strauji attīstās. Pirms vairāk nekā simt gadiem alķīmiķi ieguva tīru alkoholu, kā arī sērskābi, sadedzinot sēru svina traukos un izšķīdinot degšanas produktu mazā ūdens daudzumā. Koncentrēta sērskābe ir briesmīga viela; nedaudzi pilieni izēd caurumu cilvēka miesā līdz kaulam, vai arī atbrīvo no zalpētera noslēpumainus, brūnus, indīgus tvaikus, kuŗi izšķīstot ūdenī rada slāpekļskābi. Kaut kāds šīs pēdējās jaunās vielas paveids ir arī šaujampulverī, kuŗu izgudroja vāciešu mūks Berchtolds Svarcs.”

„Vai tiešām?” pāvests iesaucās, „Pie mums runā, ka šaujampulveri atveda Marko Polo no Kublaichāna lielvalsts Ķīnas.”

„Marko Polo atgriezās no Ķīnas tikai 1295. gadā un sarakstīja savus memuārus trīs gadus vēlāk,” kardinālis Orsini teica, „Tas ir tiesa, ka ķīnieši pazina šaujampulveri pirms mums, latīņiem, bet pa šiem trim gadu desmitiem kopš Marko Polo ceļojuma tas nevarētu būt izpētīts un šaujamieroči nevarētu būt tik ātri izgudroti. Protams, lielvalstis tur izgudrojumu sākumu noslēpumā, bet ir zināms, ka Francijai, Romas ķeizaram, Prūsijas ordenim, un pat Lietuvas ķēniņam Ģediminam ir lielgabali un musketes, bet Anglijai jau sen, liekas jau Marko Polo ceļojuma laikā. Arī citi ieroči - stopi, ballistas, tērauda bruņas - mūsu laikos ir pārāki nekā pirmās Romas lielvalsts varenības laikmetā. Zinātne tiešām attīstās un arī turpmāk attīstīsies, Jūsu Svētība, un es nebrīnītos, ja alķīmiķi kādreiz izgudrotu par šaujampulveri daudz spēcīgāku vielu, kas varētu iznīcināt veselu pilsētu vienā sprādzienā.”

„Uz kaŗa lietām cilvēka prāts ir vienmēr bijis veicīgs,” pāvests skumji nopūtās. „Tad jau Petrarka nav bīstamākais starp jauninātājiem.”

„Tur Jums ir tiesa, Jūsu Svētība, Viņš priecāsies, ka Baznīcas tiesa nevērsīsies pret viņu, un viņš nav sodu pelnījis. Viņa iesākto kustību sauc par renesansi - cilvēka spēju un tiesību atdzimšanu brīvi domāt par fiziskās pasaules uzbūvi, vielām un to sastāvdaļām, par zvaigznēm un planētām. Petrarka tic, ka zinātniekam ir tiesības novērot un eksperimentēt, nevis tikai paļauties uz Aristoteļa gudrību. Viņš domā, ka cilvēks drīkst priecāties par Dieva radības skaistumu, nevis pasauli nolādēt un nicināt kā asaru ieleju.”

„Gaišajā Dieva pasaulē ir diezgan vietas kā askētiem, kuri apraud pasaules nenozīmību un grēku, tā arī zinātniekiem, kuŗi pētī skaistās Dieva radības uzbūvi,” pāvests pasludināja savu galīgo lēmumu Petrarkas lietā. „Kamēr mēs būsim pāvesta tronī, kā servus servorum Dei, Baznīca nevajās ne vienus, ne otrus. Kā bija kļūda atsākt cīņu ar laicīgās varas centru - ķeizaru šīs pašas varas dēļ, tā arī būtu kļūda Baznīcai mēģināt pamācīt zinātniekus, kādiem jābūt viņu pētījumu rezultātiem. Baznīcai ir savs uzdevums, un tas ir visaugstākais: cilvēka dvēseļu apskaidrošana un vešana uz mūžīgo mērķi - Kristu.”

Kādu laiku abi augstie Baznīcas vīri sēdēja draudzīgā klusumā. Ienāca kalpotājs un iededzināja kamīnu. Tad sekretārs Parisi pieteica jaunus viesus: Rīgas archibīskapu Frīdrichu, sirmo un aklo Lielvārdes bijušo grāfu Bannerovu, grāfa meitu Regelindu un mazdēlu Indriķi, Pāvests jau zināja grāfa Bannerova traģisko likteni no archibīskapa vēstules. Tie paši ļaundari, kuri, slēpdamies aiz Teutoņu ordeņa Melnā krusta, bija savas pils pagrabos nomērdējuši Sāmsalas bīskapu bada nāvē, bija arī ieņēmuši ar kauju archibīskapa vasaļa Bannerova pili un sirmajam vīram izdūruši acis. Pirms Lielvārdes aplenkšanas Regelinda ar savu mazo dēlēnu bija patvērusies Rīgā, un vēlāk viņai izdevās dabūt uz turieni arī aklo tēvu. Pēc asiņainās Daugavgrīvas kaujas 1529. gadā starp archibīskapa kareivjiem un Rīgas pilsoņiem no vienas puses, bet Melnā ordeņa kaŗapulkiem no otras, drīz sākās Rīgas aplenkums. Archibīskaps un Bannerovu saime izbēga ar vienu no pēdējiem rīdzinieku kuģiem uz Lībeku, lai dotos tālāk ar sūdzību pie pāvesta Aviņonā. Bet ko pāvests varēja līdzēt? Viņam nebija laicīgās varas Māras zemē. Visu noteica mantkārīgie Teutoņu ordeņa bruņinieki un cietsirdīgie baroni, vietējo tautu apspiedēji.

„Ja tālie viesi nav pārāk noguruši,” pāvests teica savam sekretāram, „mēs viņus tūliņ pieņemsim īsā audiencē. Tad lai viņi ietur labas vakariņas un pamatīgi atpūšas. Viņi neko daudz vairāk nevarēja izglābt no Livonijas kā tikai savas dzīvības, bet vismaz tās te viņiem ir drošas. Sagādā viņiem piemērotas viesistabas pilī, Parisi; viņi var te palikt, cik ilgi vēlas.”

Pēc maza brītiņa Parisi ieveda viesus. Rīgas archibīskaps Frīdrichs bija slaids, garš vīrs vidējos mūža gados ar bālu, iedzeltenu, kalsnēju seju. Pāvests viņu labi pazina, jo viņš jau agrākos gados bija ilgāku laiku uzturējies Aviņonā, kamēr Livonijā plosījās Melnā ordeņa uzbrukumi archibīskapa īpašumiem, bet dažreiz kauju laime noslējās uz archibīskapa sabiedrotā Lietuvas ķēniņa Ģedimina pusi. Arī pēc pēdējās brīvo zemgaļu pils Sidrabenes krišanas Teutoņu ordeņa varā 1290 gadā kaujas pa latviešu apdzīvotām zemēm nemitējās. Archibīskaps, redzami saviļņots, nometās ceļos, noskūpstot pāvesta gredzenu, bet Svētais Tēvs viņu tūliņ piecēla kājās, draudzīgi apņēmis viņa plecus, un iepazīstināja rīdzinieku ar kardināli Orsini. Tad Jānis 22. apsveica savā pilī Bannerovu un viņa meitu un mazdēlu. Regelinda bija ģērbusies gaŗā, melnā tērpā, un viņas seju aizklāja plīvurs, saskaņā ar audiences tradiciju pie pāvesta. Viņa veda zem rokas savu tēvu, kuŗa mati bija balti kā sniegs. Vecā vīra seju klāja simtiem rieviņu un krunku, bet acu vietā rēgojās tumšsarkani dobumi, viņa briesmīgo pārdzīvojumu liecinieki. Lielvārdes grāfs bija tērpies ērtās un siltās tumšzilas vilnas drēbēs, bet ceļā pa vācu nācijas ķeizarvalsti viņš nebija gribējis šķirties no sava vecā smalku važiņu bruņu krekla, it kā viņš vēl spētu sevi un savējos aizsargāt, ja pēkšņi uzbruktu kāda laupītāju bruņinieku banda.

Aklais grāfs nometās ar pūlēm ceļos un drebošām rokām satvēra pāvesta roku, kad Parisi un Regelinda viņu pieveda pie rakstāmgalda un pateica viņam, ka viņš ir Svētā Tēva priekšā. Neizprotamu jūtu uzplūdums pārņēma veco vīru, un viņa godbijīgie sveicinājuma vārdi drīz pārvērtās neskaidrās elsās. Viņš pielieca savu balto galvu pie Svētā Tēva platās piedurknes, it kā caur Kristus vietnieku virs zemes novēlēdams savas ciešanas Dieva godam. Pāvests viņu piecēla un nosēdināja mīkstā krēslā kamīna tuvumā, bet sirmais grāfs vairs nepiedalījās tālākā sarunā. Varbūt viņš arī dzirdēja ap sevi draudzīgās balsis, bet pēc grūtā, tālā ceļa beidzot nonācis drošā pilī, Svētā Tēva aizsardzībā, kvēlojoša kamīna patīkamā siltumā, viņš vairs nespēja sakoncentrēt prāta spēkus runāšanai. Viņa trīcošā galva drusku noslīka uz krūtīm, un viņš to pacēla un atkal nolaida laiku pa laikam, it kā apstiprinādams savas meitas stāstu.

Regelindas gaišmatainais puisītis Indriķis, vāciskā vārdā Heinrichs, bija trīs gadus vecs. Ar maziem solīšiem viņš tecēja mātei visur droši līdz un lūkojās visapkārt ar gaiši zilām, ņiprām, ziņkārīgām actiņām. Viņam nebija bail ne no jaunām vietām un ļaudīm, ne no pāvesta pils klusā un atturīgā krāšņuma. Indriķītis bija jau pieradis ceļot; tā likās pati par sevi saprotama lieta, ka viņam, viņa māmiņai un vectēvam nebija savas pastāvīgas mājas. Puisēns drusciņ pastaigājās pa istabu, pienāca pie vectēva krēsla un pieķērās viņa rokai, bet visumā pavisam pieklājīgi uzvedās pa audiences laiku, Sekretārs Parisi bija redzējis Regelindas seju uzgaidāmajā istabā, kur viņa uz bridi bija noņēmusi tumšo plīvuru. Viņš zināja, ka Regelinda ir neparasti daiļa, slaida sieviete divdesmitajos dzīves gados, ar zaļganzilām, domīgām acīm un bālu, aristokrātisku seju. Tā kā Svētais Tēvs nesūtīja sekretāru prom, viņš palika klusuciešot stāvam pie istabas durvīm; jauno cilvēku interesēja kā ziņas no tālās Māras zemes, tā arī pašu livoniešu personības un Regelindas dzīves stāsts.

Atbildot uz Viņa Svētības jautājumiem, Regelinda, Bannerova meita, pastāstīja, ka mazā zēna Indriķa tēvs esot zemgaļu princis Mežvaldis, kristītā vārdā Leons, slavenā zemgaļu ķēniņa Nameja mazdēls. Tas jau noticis arī citos gadījumos Livonijā un Prūsijā, ka Baltijas vācieši saradojušies ar vietējo iedzīvotāju valdnieku ģimenēm, lai zināmā mērā it kā legalizētu savu virskundzību. Tomēr Regelindai pašai neesot bijuši tādi varas mērķi; kad Mežvaldis atgriezies no Lietuvas un viņa to nejauši satikusi Lielvārdes tuvumā, viņa iemīlējusi jauno zemgaļu princi, un viņas sapnis bijis šo brašo jaunekli pievest pie kristīgās ticības patiesības avota. Tas viņai arī izdevies; Mežvaldis esot sev izvēlējis Leona vārdu, jo viņš pats esot drošs un varens kā lauva. Tā arī viņa karotāju pulciņš viņu saucot: par bezbailīgo Lauvu, par Lietuvas un Livonijas pierobežas mežu valdnieku.

„Un kas notika ar prinča Leona vectēvu, slaveno Nameju?” pāvests Jānis 22. jautāja. Viņi sarunājās vācu valodā, un ja Svētais Tēvs nezināja kādu izteicienu, viņš to pajautāja savam sekretāram, kas runāja kādas astoņas valodas.

„Zemgales ķēniņš Namejs smagi sakāva Teutoņu ordeņa karaspēku 1279. gadā, un pēc tam viņa zeme bija uz kādu laiku droša,” Regelinda teica. „Bet Namejs bija liels Lietuvas ķēniņa Traidena draugs un kaŗa biedrs, un kad Traidenis nolēma palīdzēt prūšiem, kuŗi atkal reiz bija sacēlušies pret Teutoņu ordeņa nežēlīgo varu, Namejs savāca lielu kaŗaspēku un devās uz Lietuvu. Zemgales ķēniņš arī atstāja Lietuvas ķēniņa galmā savu ģimeni - sievu, divus dēlus un trīs meitas, jo viņš zināja, ka Tērvete nav tik droša pils un ka Zemgaļi gaida ordeņa kaŗapulku atriebības sirojumi. Tā kā Traidenis bija jau vecs un nespēcīgs, viņš uzticēja Namejam vest uz Prūsiju apvienoto kaŗaspēku: ne tikai zemgaļus, bet arī lietuviešus un prūšu bēgļus un dumpiniekus. Sākās liela kauja pie Teutoņu ordeņa pils Christenburgas, un tur Nameju ķēra nāvīga bulta. Mežvaldis bija dzirdējis šo stāstu no veciem kaŗavīriem, kuŗi teikuši, ka tā bijusi nodevēja bulta, kuŗa no muguras trāpījusi Nameju, bet zemgaļi viltīgo spiegu noķēruši un par sodu dzīvu saraustījuši gabalos ar zirgiem...

Lai nu kāda būtu bijusi Nameja nāve, tas nav droši zināms, bet no Prūsijas viņš vairs neatgriezās. Tā kā arī Traidenis mira tai pašā 1282. gadā, neatstādams pēcnācējus, bet novēlēdams valsti Nameja vecākajam dēlam Budviesim, lai apvienotu Lietuvu un Zemgali sekmīgākām nākotnes cīņām ar Teutoņu ordeni, tad kā Lietuva, tā Zemgale palika bez stingra valdnieka, jo Budviesis bija vēl mazgadīgs. Tā paša gada beigās lielais Nameja kaŗaspēks, izsirojis Prūsiju, sakāvis ordeni uz klaja lauka, bet neieņēmis mūŗa pilis, izklīda. Izjuka saprašanās un vienota vadība starp prūšiem, zemgaļiem un lietuviešiem. Par to priecājās viltīgie krustneši. Tie pēc astoņu gadu cīņām sakāva zemgaļus, atskaitot tos, kuŗi aizbēga uz Lietuvas pierobežas mežiem. Ordenis arī nomāca prūšus, sāka uzbrukumus Rīgas archibīskapa vasaļiem, un Livonijas tautām sākās ļoti drūms laikmets.”

„To var iedomāties,” kardinālis Orsini piebilda, palūkodamies uz Regelindas tēvu. „Ja jau Teutoņu ordeņa brāļi tādus šausmu darbus dara ar vāciešiem, kā gan viņi apietas ar iekarotajām Māras zemes un Prūsijas tautām?”

„Bet Budviesis tomēr vēlāk kļuva par Lietuvas valdnieku, vai ne?” pāvests jautāja, „Viņa vārds, cik šķiet, ir minēts mūsu priekšteča Apustuliskajā Krēslā Klementa vēstulēs.”

„Jā, Jūsu Svētība,” ieminējās archibīskaps Frīdrichs, „Kādus desmit gadus pēc Nameja un Traideņa nāves pēc iekšējām nekārtībām un vairāku virsaišu mēģinājumiem iegūt augstāko varu, Budviesis kļuva par Lietuvas ķēniņu. Tomēr bija jau par vēlu mēģināt glābt Zemgali. Drīz pēc tam, 1295. gadā, Budviesis mira mīklainā slimībā; varbūt arī kādi varaskāri augstmaņi viņu nozāļoja. Tomēr Nameja cilts vēl vienmēr valda Lietuvā, ar precībām saradojusies ar pašu lietuviešu dižciltīgām dzimtām. Budvieša vecākais dēls Vitenis valdīja līdz 1316. gadam, bet pēc viņa nāves par Lietuvas dižo ķēniņu kļuva Budvieša jaunākais dēls Ģedimins, kuŗš vēl tagad valda. Budvieša jaunākais brālis Druvvaldis, jau savos piecdesmitajos dzīves gados, veda lietuviešu kaŗapulku talkā poļiem kaujā pie Plovciem. Tur, varonīgi cīnoties pret krustnešu pārspēku, stājās pukstēt jaunākā Nameja dēla sirds. Tomēr Druvvalža vadītais trieciens Teutoņu ordeņa pulka kreisajā spārnā nesa uzvaru! Apvienotais poļu, lietuviešu un brīvo zemgaļu kaŗaspēks sakāva Melno ordeni, un dzīvi palikušie krustneši savu melno kaujas rumaku mugurās metās bēgt, atstādami izpostīto poļu zemi.”

„Tagad es saprotu, kāpēc Lietuvas ķēniņš Ģedimins sauc sevi arī par Zemgales hercogu visās mums adresētās vēstulēs,” pāvests Jānis 22. teica. „Šis tituls ir viņa zīmogā: Rex Lithuanorum Ruthenorumque, dux et princeps Semigalliae. Lietuvu viņa tēvs Budviesis ir mantojis ar Traideņa testamentu, bet Zemgale bija viņa vectēva Nameja īpašums. Lai gan tagad lielākā daļa Zemgales faktiski pieder Teutoņu ordenim, iure patrimonii, Ģedimins uzskata to par savu zemi, bet lielos Rutēnijas klajumus un mežus viņš ir iekarojis iure belli.”

„Ne tik ar kaŗa tiesībām vien, Jūsu Svētība,” Livonijas archibīskaps Frīdrichs iebilda. „Mans sabiedrotais Lietuvas ķēniņš grib kļūt par visu lietuviešiem radniecīgo cilšu apvienotāju, Rutēņi nav rusi; pēc savas cilmes tie ir tuvāk lietuviešiem un latviešiem, lai gan tagad viņi runā rusiem līdzīgāku valodu. Bez tam, rutēņu plašajās zemēs ir ļoti daudz izkaisītu cilšu, veselu apvidu un atsevišķu ciemu, kur ļaudis runā gandrīz tāpat kā lietuvieši un latvieši. Tos sauc gan par goļādiem, gan par zudāviem un letgaļiem. Ģedimins grib glābt visas šīs tautas no tatāru jūga un ievest ticības brīvību. Es atbalstu šos Ģedimina centienus, un viņš atbalsta mani pret Melno ordeni. Tikai vienu es vēlētos, lai viņš kļūtu par kristīgo, bet to viņš līdz šim nav darījis melno kraukļu - teutoņu nodarīto netaisnību dēļ, kuŗi sevi arī sauc it kā par kristīgiem.”

„Man arī ir iebildums, Jūsu Svētība,” Regelinda sacīja. „Ģedimins gan sevi dažkārt dēvē par Zemgales hercogu, bet īstais zemgaļu valdnieks un Nameja mantinieks ir mans vīrs Leons - Mežvaldis. Tā jau bija paša slavenā Nameja griba, lai vecākais dēls Budviesis pārvaldītu Lietuvu, bet jaunākais dēls Druvvaldis - Zemgali. Šīs valdnieka tiesības mans vīrs mantoja no sava tēva Druvvalža un panāca par to saprašanos ar Ģediminu. Ja mums kopā ar lietuviešiem izdotos atkaŗot Zemgali un Lielvārdes apvidu no Melnā ordeņa, mans vīrs kļūtu par Zemgales hercogu, bet Ģedimins būtu tikai lēņu kungs, visu lietuviešiem radniecīgo tautu virsvaldnieks.”

„Tā ir laba saprašanās,” pāvests teica. „Caur to ar laiku izdotos arī dabūt Lietuvu, pēdējo pagānu valsti Eiropā, pie Kristus ticības gaismas. Un tu, mazais Indriķi -” Svētais Tēvs pievērsās zēnam, „vari kādreiz atkal mantot abu savu vectēvu īpašumus! Vienam no taviem vectēviem Melnā krusta nēsātāji izrāva acis, otru nokāva uz kaujas lauka, kad viņš pret tiem aizstāvēja kristīgu zemi - Poliju. Bet Dieva labvēlība tev atkal smaidīs, Indriķi Leona dēls! Ar šo apustulisko svētību -” Svētais Tēvs uzlika zēnam savu roku uz galvas, tad viņu pārkrustīja, „mēs lūgsim par tavas dvēseles pestīšanu un laimīgu dzīvi, un ja visvarenajam Dievam tā labpatiks, un ja tas tev nāks par labu, Viņš tev arī atdos senču īpašumus, lai tā būtu Lielvārde, Zemgale - vai kāds Lietuvas apgabals.”

„Ceļos, Heinrich!” māte sauca zēnam, „nometies ceļos, puisīt! Visas Kristus Baznīcas galva dod tev savu svētību - vai tu to saproti, mīlulīt?” Beidzot mazais Indriķis to arī izdarīja, kad svētība bija jau dota. Viņš notupās uz ceļgaliem, salika rociņas kā lūgšanā, ko viņš darīja katru svētdienu baznīcā, un ar lielām zilām acīm noskatījās uz pāvestu un uz vēl krāsņāk ģērbto kardināli. Pāvests maigi piesita pirkstus pie zēna vaiga un uzcēla viņu atkal kājās.

„Es jau agrāk šo to esmu dzirdējis par Teutoņu ordeņa mežonībām, mans brāli Kristū,” itāliešu kardinālis franciski teica Rīgas archibīskapam. Orsini vāji pārvaldīja vācu valodu, un latīniski viņi negribēja runāt, jo Bannerovs un viņa meita to nesaprastu. Parisi tūdaļ steidzās pārtulkot kardināla vārdus vāciski. „Archibīskaps Isarnus, agrākais Svētā Tēva Klementa kapellāns, bija spiests bēgšus bēgt no Livonijas pirms kādiem trīsdesmit gadiem; un Jūsu priekštecis Rīgas archibīskapa amatā, agrākais Lundas archibīskaps, pat nevarēja ierasties savā jaunajā diecēzē, jo to nepieļāva Melnā krusta bruņinieki. Viņa Svētība Klements taču ekskomūnicēja visu ordeni bīskapa slepkavības un citu mežonību dēļ.”

Archibīskaps Frīdrichs pamāja ar galvu, „Ekskomūnikācija tika atkārtota pirms sešiem gadiem visstingrākā formā,” viņš paskaidroja. „Bet Melnā krusta nesēji nepievērš tai nekādu vērību; viņi rīkojas, it kā tiem būtu sava neatkarīga reliģija. Viņu slepkavību pēc neaizsargātos Lietuvas pierobežas ciemos, Lietuvas ķēniņš mums rakstīja: Fidem ac religionem, quam paterna traditione accepi, in ea permanebo, certans pro illa sanguine usque ad mortem.”

„Palikšu no tēviem mantotā ticībā un aizstāvēšu to ar asinīm līdz nāvei,” Parisi pārtulkoja vāciski citātu no Ģedimina vēstules pāvesta sūtņiem Rīgā 1323. gadā, lai arī Regelinda saprastu, bet viņa bija jau par to agrāk dzirdējusi. Tomēr viņa drusku pasmaidīja un pateicīgi pamāja ar galvu jaunajam sekretāram.

„Tagad es nebrīnītos, ja pat poļiem rastos kārdinājums atkrist no īstās ticības un meklēt aizsardzību pie tatāriem un lietuviešiem,” archibīskaps Frīdrichs teica. „Bez kāda iemesla un attaisnojuma Melnā ordeņa kaŗaspēks iebruka Polijā, izpostīja plašu Lielpolijas apvidu, pārvērta pelnos tādas vecas, tradicionāli kristīgas un kulturālas pilsētas kā Gņezno, Ļeņčicu un Sieradzi... Galīgi pakļāva Dobrinas un Pomerānijas apgabalus, laupīja un dedzināja, kāva kristīgos tikpat nežēlīgi, kā Lietuvā pagānus... Plovcu kauja pirms pāris mēnešiem viņus uz kādu laiku apstādināja, bet droši vien viņi savāks jaunus spēkus un atjaunos uzbrukumu. Es rakstu savam draugam un sabiedrotajam Ģediminam: mēs tevi lūdzam, nāc pie mums, pie īstās ticības gaismas, pie lēnīgā un žēlsirdīgā Kristus, un viņš man atbild: vai lai es ļauju Lietuvu kristīt, lai ar manu tautu krustneši varētu to pašu darīt, ko viņi dara ar zemgaļiem, prūšiem un poļiem? Vai tāda ir kristīgā lēnprātība?”

„Par to viņi saņems pelnīto sodu,” Svētais Tēvs Jānis 22. stingri teica. „Ir rakstīts, ka grēka alga ir nāve. Parisi, pieraksti, ko mēs tagad svinīgi teiksim, lai šie vārdi neiet zudumā nākamām paaudzēm!”

Sekretārs piesteidzās pie galda un iemērca tintē zoss spalvu.

Istabā valdīja pilnīgs klusums, jo visi sajuta garīgo spēku un autoritāti, kuŗa izstaroja no Svētā Tēva.

„Kas ir tā tumšā vara, kuŗa aizkavē Lietuvas un milzīgu Rutēnijas, Tatārijas un Krievijas apgabalu pievēršanu īstai Kristus mācībai? Kuŗi slepkavo poļus, kristīgu tautu? Kuŗu Melnais krusts, kas vairs nav Kristus krusts, met tumšu ēnu un neslavu pār kristīgo ticību Austrumeiropā? Tie ir teutoņi, Melnā krusta nesēji!”

Pāvests pacēla abas rokas pāri galvai, izslējās taisns visā savā garumā, un viņa seja aptumšojās svētās dusmās, kad viņš izsacīja vēsturē uzglabātos vārdus: „Deleatur ista pessima nigra crux, maledictus est enim ordo, ubi laicus regit super clerum!”

Istabā atkal valdīja klusums, un tikai sekretāra zoss spalva slīdēja pāri pergamentam, pierakstot pāvesta izsacīto teikumu: „Lai iznīkst šis visļaunākais Melnais krusts, un lai ir nolādēts tas ordenis, kur lajs valda pār garīdzniekiem!”

Kad viesi bija jau aizgājuši uz savām guļamistabām, kad jau gandrīz visa Aviņonas pils bija iegrimusi nakts tumsā un miegā, sveces vēl dega gaiši pāvesta darba istabā, un Viņa Svētība Jānis 22. diktēja sekretāram vēstules un lika pierakstīt savas domas par Baznīcas un valsts lomu cilvēka dzīvē un par Eiropas nākotni.

„Raksti, Parisi, un neizlaid ne vārda,” Svētais Tēvs teica, „Visu valstu valdniekiem ir jāsaprot šī patiesība, par kuŗu viņi var pārliecināties, studējot vēsturi - ne tik dažu gadu desmitu vai simtu, bet pilnīgu tautu vēsturi: Dievs soda kāda ķēniņa vai valstiskas organizācijas nežēlību un pašmīlīgu varaskāri ja ne katrreiz tūliņ, tad pēc nedaudziem gadu desmitiem vai simtiem. Jo ilgāk sods aizvelkas, jo tas ir briesmīgāks, kad tas nāk. Ir pareizi aizstāvēt valsts neatkarību un tautas brīvību; ir ļauni iekaŗot svešas zemes un apspiest pakļautās tautas. Jo lielāka ir impērijas varaskāre, jo plašāks un ilgāks civilizācijas sabrukums seko pēc tās krišanas. Lai to mums un nākotnes valdniekiem liecina Ēģiptes, Babilonas, Persijas un Romas impēriju liktenis! Mūsu laikos kaŗu dēļ pret Svēto Baznīcu vācu nācijas Romas ķeizaru valsts ir novājināta un saskaldīta. Arī Francijai būs jācieš, jo franču ķēniņi mēģina pakļaut Baznīcu savai varai. Ir skaidrs, kas būs franču ienaidnieks briesmīgā kaŗā: tie būs angļi, kuŗi jau tagad plūst uz seno Gallijas zemi. Savukārt, kad soda mērs frančiem būs pilns, radīsies patriotiska sajūsma, un viņi padzīs angļus. Melnā krusta nesēju pēcnācēji nemantos uz mūžīgiem laikiem ne Livoniju, ne Prūsiju, nedz citas iekaŗotās zemes. Apspiestās tautas atgūs brīvību un Melnā krusta mantiniekus aizslaucīs prom. Bet tas vēl nenotiks mūsu laikos. Vēl no Melnā krusta nesējiem kā Baznīcai, tā Livonijas, Lietuvas un Polijas tautām būs daudz jācieš. Bet tad nāks diena, melna diena šo iekaŗotāju pēcnācējiem, kad vēl briesmīgāki bezdievji viņus izdzīs, kad miljoni atstās raudādami Melnā vācu krusta zemes, nevarēdami saprast, kāpēc Dievs šo pārbaudījumu ir pielaidis, jo viņi būs aizmirsuši savu sentēvu netaisnības un veselu apspiesto tautu nāvi. Melnais krusts iekaŗo tautas un nomāc tās ar uguni un zobenu, nevis māca tās ar Kristus mīlestību. Tāpēc arī Melnā teutoņu krusta tautu ienaidnieki sitīs ar dzelzs rīksti nebeidzamos kaŗos, un miera viņiem nebūs līdz tai dienai, kad viņu tāli pēcnācēji atgriezīsies vienā pulkā pie viena Ganītāja – Kristus.”

Jaunais itāliešu sekretārs, drusku pieliecis galvu, uzmanīgi klausījās pāvesta vārdos, un zoss spalva ātros vilcienos kustējās pāri lapai. Pāvesta sirmie mati izveidoja cienījamu vainagu viņa sejai, kuŗa sveču gaismā atspīdēja nopietna un stingra, ar mazliet liektu ērgļa degunu, cieti slēgtām lūpām un tumši brūnām acīm, kuŗās dega gudrības un jauneklīgas enerģijas mirdzums.

„Pieraksti arī šo,” Viņa Svētība piebilda, „Pēc Baznīcas šķelšanās gadsimtiem nāks vajāšanas gadsimti, kuŗos parādīsies bezdievīgi laicīgi valdnieki. Tie vairs nenēsās ķēniņu kroņus, bet viņu darbi būs briesmīgāki nekā Atilas postījumi Eiropā, kuŗu huņņi un goti dēvēja par tautu tēvu un vadoni, kā to jau norāda viņa vārds, „tētiņš”, bet kristīga Eiropa uzskatīja par Dieva rīksti, flagellum Dei.

Pēc visiem šiem pārbaudījumiem un apspiešanas Svētā, vienotā Kristus Baznīca atkal pacelsies gaismā un godā tīra un mūžīgi jauna.”

 

 

II

Rīga, 1340

Bārenis Indriķis Bannerovs bija divpadsmit gadus vecs. Viņš auga ēnainajās un šaurajās viduslaiku pilsētas ielās, tāpēc viņš bija bāls un diezgan kalsnējs. Tomēr savam vecumam viņš bija stiprs diezgan un izveicīgs, un ātrs kā zebiekste. Bieži vien Rīgas pilsoņu sievas lēja un meta smirdīgus atkritumus uz ielas pa atvērtiem otra stāva logiem, bet šādas „dāvanas” vēl nekad nebija Indriķi trāpījušas. Tiklīdz pie kāda loga parādījās tauki nobarota vāciete ar atkritumu spaini rokās, Indriķis acumirklī jau bija ielas otrā pusē un aizsteidzās tālāk ņipriem soļiem. Vāciešu sievas un kalpones būtu gan pabrīnījušās, ja viņas zinātu, ka viņu izraudzītais „upuris”, šis vienkārši, gandrīz nabadzīgi ģērbtais zēns ir slavena Zemgales ķēniņa mazdēla dēls un Lielvārdes pils un novada likumīgais mantinieks.

Indriķa veiklība un viņa gaŗo kāju ātrums kļuva tikpat vērtīgas īpašības viņa turpmākajā dzīvē kā viņa grāmatu un zinātnes mīlestība. Jau agrā bērnībā iemācījies veikli lasīt un rakstīt vairākās valodās, viņš glābās no galīgas nabadzības un bada, pārrakstīdams senas chronikas un apputējušus, nodzeltējušus filozofu un alķīmiķu traktātus par vispasaules uzbūvi un par vielu pārvērtībām. Jaunais zēns neuzskatīja savu fainomenālo, gandrīz burtiski fotogrāfisko redzes atmiņu par neko sevišķu. Viņš domāja, ka katram viņa skolas biedram tāda atmiņa un zināšanas būtu, ja vien arī viņi pēc skolas pavadītu tik daudz laika ar visādiem manuskriptiem. Kamēr citi zēni vai pa desmit reizes „kala” uzdoto skolas lasāmvielu mājās, Indriķim pietika vienreiz to pārskatīt, ar acīm pārslīdēt skaitļu rindām vai garlaicīgi izstieptiem dzejas pantiem, lai to visu vārdu pa vārdam atcerētos pat pēc gadiem.

Pārrakstot alķīmiķu darbus, Indriķis iemācījās ar laiku saprast viņu žargona īsto nozīmi, jo šur un tur bija klāt arī prātīgāki vielu un rūdu apraksti vai retoršu un karsējamo ierīču zīmējumi. Viņš, lasīdams, ka „Sarkanā Lauva elles svelmē dzemdē antīko dievu vēstnesi,” saprata, ka dzīvsudraba sarkano rūdu karsējot ar kvēlojošām oglēm, iztek sudrabotais „merkurijs” - dzīvsudrabs. No cita manuskripta viņš uzzināja, ka „pekles briesmonis, kas izskatās caurspīdīgs un nevainīgs kā rīta rasa, piedzimst pēc stundas, kad Baltā Uguns Princese apprec nāves dzēriena Koka Gara Kvintesenci”. Plaši pazīdams vairāku alķīmiķu darbus, sevišķi latīniski tulkotos no arābu valodas, zēns nu izprata, ka kaut kāda caurspīdīga, šķidra viela rodas no baltās kūpošās sērskābes un no koka sausās destillācijas galvenā produkta - metīlalkohola, tiem reaģējot stundas laikā, Bet kāpēc slavenais Avicenna, simt plašu darbu autors, kas jau 17 gadu vecumā bija izārstējis Samani ķēniņu no šķietami nedziedināmas slimības un ar savu gudrību bija pārsteidzis visu Persiju, rakstīja tik neskaidri par šo vielu? Acīm redzot viņš jau pazina sērskābi un metīlalkoholu pirms latīņiem, lai gan eiropieši to atklāti neatzina. Katrs alķīmiķis gribēja izlikties par galveno izgudrotāju, par „jaunības ūdens” un „filozofu akmens” atradēju.

Indriķis nelikās tik ilgi mierā, kamēr beidzot ar kāda skolotāja palīdzību dabūja kūpošās sērskābes pudeli un pats destillēja krietnu daudzumu metīlalkohola. Savā bēniņu istabā viņš samaisīja šīs vielas un uzmanīgi sildīja, labi zinādams, ka no atklātas liesmas kā metīla, tā etīla alkohols var bīstami aizdegties. Sekojot alķīmiķu ne visai skaidrai receptei, Indriķim tiešām izdevās iegūt eļļainu, bezkrāsainu šķidrumu ar vieglu, nepatīkamu smaku. Savu jauno dārgumu viņš uzmanīgi salēja tukšā pudelē un kārtīgi izmazgāja reakcijas traukus, atcerēdamies, ka Avicenna bija nosaucis šo vielu par „pekles briesmoni,” Bet kāpēc? Jaunais zēns nevarēja iedomāties, ka viņa ziņkārība bija viņu pievedusi gluži tuvu klāt nāvei. Ja tik viņš būtu nejauši uzlējis dažus pilienus uz rokas vai ieelpojis vairāk garaiņu, viņa jaunā, vientuļā dzīve būtu beigusies turpat bēniņu istabā. Tikai gadu simteņus vēlāk modernā ķīmija pilnīgi izpētīja šī produkta - dimetīla sulfāta struktūru un nāvīgās īpašības.

Pa alleju aiz Indriķa istabiņas šaurā lodziņa valkājās noplukuši, zēnu mestiem akmeņiem apdauzīti un suņu pusapgrauzti kaķi, pieaurodami martā Rīgu ar savām negausīgajām balsīm. Beidzot šo kustoņu nakts serenādes Indriķim tā apnika, ka viņš nolēma izmēģināt pret tiem savu „pekles briesmoni”. Ielicis skārda bļodiņā vairākus gaļas gabaliņus un uzpilinājis tiem dimetīla sulfātu, viņš devās ciemā pie nakts miera traucētājiem. Saoduši gāļu, kaķi saskrēja klāt. Tie sāka rīt gaļas kumosus, bet drīz vien pirmais novēlās bez dzīvības, tad otrs un trešs. Zēnam palika nelabi ap dūša. Viņš iespēra ar kāju bļodiņai, tā ka tā aizripoja atkritumu kaudzē allejas stūrī. Nu viņš zināja, ka viņam ir tiešām „nāvīga čūska” sagūstīta pudelē.

Ne mazāk par alķīmiju vientuļais bārenis mīlēja kosmografiju, mācību par vispasaules uzbūvi. Tur liela nozīme bija Ptolemaja sistēmai, ar plašām diagrammām un skaitliskiem datiem par planētu un Saules ceļiem ap mierā stāvošo Zemeslodi. Ptolemaja sekotāji bija ar rūpīgu mīlestību papildinājuši šos planētu ciklus ar vairākkārtējiem epicikļiem, mazākiem riņķīšiem, lai gan viņi nespēja izskaidrot, kāpēc planētām būtu jāstaigā pa tik sarežģītiem ceļiem, pa laikam arī kustoties atpakaļ, nepareizā virzienā. Indriķis bija smalki izpētījis zvaigznāju nosaukumus un figūras, un daudzas planētu efemerīdu - pārvietošanās datu - lapas viņš zināja no galvas. Līdzīgi kā vācu viduslaiku domātājs Nikolajs Kusanus, jaunais zēns Indriķis daudz prātoja par pasaules bezgalību, par zvaigžņu daudzumu, par iespējamo cilvēku dzīvi un citiem debess ķermeņiem. Viņš arī kārtīgi gāja vienkāršā, mazā vācu pilsoņu baznīciņā, retāk lielajā Doma baznīcā, kur viņš nejutās tik ērti savās pieticīgajās drēbēs resno rātskungu un lepno baronu un bruņinieku vidū. Indriķa interešu loks vairāk virzījās uz fiziku un dabas zinātni nekā uz medicīnu, jurisprudenci vai teoloģiju. Viņš cerēja kādreiz tikt kādā universitātē Italijā, bet par to viņam vēl nebija noteiktu plānu. Tādam ceļojumam vajadzēja daudz naudas, un bārenim nebija labu izredžu to nopelnīt.

Kā tālu sapni Indriķis atcerējās Aviņonas pili. Viņš vienmēr nēsāja ap kaklu sudraba krustiņu, ko viņam, aizbraucot ar māti no Aviņonas, bija uzdāvinājis pats Svētais Tēvs Jānis 22. Šo faktu Regelinda bija savam dēlēnam vairākkārt un pamatīgi ieskaidrojusi. Indriķis arī tam ticēja, ka agrā bērnībā viņa dzīve bija gājusi citādā, augstākā līmenī, bet krustiņa vēsturi viņš nevienam nestāstīja, jo viņš nosprieda, ka skolas biedri viņam tā kā tā neticētu. Tomēr viņš draudzīgākiem zēniem pāris reizes nejauši pieminēja, ka viņa vectēvs bijis agrākais Lielvārdes grāfs fon Bannerovs, kad gadījās runāt par visādām muižnieku ciltīm.

Šāda vaļsirdība izrādījās kļūda. Jau viņa sekmju dēļ skolā bagātāko pilsoņu bērni viņu apskauda. Tagad viņa „draugi” pastāstīja visiem pārējiem skolniekiem, ka Heinrichs Bannerovs lieloties ar savu izcelšanos no grāfiem, šķietami bez kāda patiesa pamata. No nenozīmīga plukatas, kas bez tēva un mātes bija atdauzījies no Vācijas uz Rīgu, Indriķis bija kļuvis par Rīgas pilsoņu bērnu skolas neapšaubāmi izcilāko skolnieku, un skolotāji viņu visās klasēs izcēla kā kārtības un uzcītības paraugu, lai gan patiesībā viņš mācījās skolas uzdevumus mazāk par citiem. Tas viņam arī nebija vajadzīgs. Strādājot par pārrakstītāju gadiem pie manuskriptu tirgotājiem, Indriķis bija izlasījis simtiem, ja ne tūkstošiem sējumu un rakstu. Lai gan vēl ar drusku bērnišķīgu domāšanas piekrāsu, viņš bija viens no vislabākiem sengrieķu, romiešu, arābu un viduslaiku Eiropas kultūru sasniegumu un literatūras zinātājiem visā Rīgā. Protams, pašam Indriķim nenāca prātā tik augsti vērtēt savas zināšanas. Viņš arī neuzbāzās skolā ar savu brīnišķīgo atmiņu, bet ja kāds skolotājs viņam ko prasīja, viņš vienmēr zināja. Tas citos zēnos radīja rūgtumu un pat nicināšanu. Vēl Indriķis nebija iemācījies dzīves gudrību, ka rupjā un pavāji izglītotā vidē ir tik trīs droši ceļi: aizsargāta, neaizkaŗama pozīcija, ko, piemēram, varētu nodrošināt ļoti ievērojami vecāki; agresīva rīcība un bara vadītāja spējas, lai organizētu sev lojālus draugus un ar to palīdzību pārvaldītu vai vismaz iebaidītu skauģus; vai arī „aizsardzīga viduvējības pelēcība,” izlikšanās par nenozīmīgu nabaga muļķīti vai viduvēju, miegainu un lēnu skolnieku kā viss lielais vairums.

Bārenim Indriķim nebija aizstāvju, turpretī dižciltīgo rīdzinieku bērni bija, bez šaubām, neaizkaŗamā stāvoklī. Bruņinieku un baronu bērnus aizveda uz skolu karietē vai vismaz kāds sulainis pavadīja viņus, nezdams skolas darbu un rakstāmpiederumu somiņu. Komturu un grāfu bērni vispār negāja skolā; tiem bija savi mājskolotāji. Lielāko tiesu Indriķa skolas biedri bija vidusšķiras amata meistaru vai turīgu tirgotāju dēli. Tie vai nu bija vācieši, vai jauktas cilmes kā Indriķis, vai arī bagātāko latviešu un lībju bērni, kuri saucās par „kārklu vāciešiem.”

Pirmajos Livonijas valsts gadsimtos, iekaŗotajām tautām vēl bija arī sava augstmaņu šķira, tādi bijā kuršu ķoniņi un leimaņi, letgaļu un zemgaļu bajāri un prūšu vitingi. Viņi bija brīvi ļaudis un nepildīja klaušas, bet toties veda kaŗos savu pulku, vismaz simt vīru katrs, ar saviem kaujas karogiem. Bieži vien kaujās ar Pleskavas un Novgorodas krivičiem un ar Suzdalas un Tveras rusiem sabiedroto latviešu skaits Livonijas kaŗapulkos vairāk kā desmit reizes pārsniedza vāciešu skaitu. Bez latviešu palīdzības vācieši nekad nebūtu varējuši nosargāt Māras zemi pret pieaugošo spiedienu no austrumiem.

No visām Baltijas tautām vācieši visaugstāk vērtēja letgaļus un vislabvēlīgāk par tiem atsaucās savās chronikās. Patiesībā letgaļu zemi vācieši nekad nebija iekaŗojuši, atskaitot četras smagas kaujas ap Jersiku un Autīnes latviešu sacelšanos. Visi citi letgaļi bija paši sabiedrojušies ar vāciešiem, jo tā bija vienīgā izeja atvairīt briesmīgo austrumu kaimiņu uzmācību. Ne reti Livonijā iesoļoja vairāk nekā 30,000 kriviču un rusu karotāju, kuŗus apvienotie letgaļu, vāciešu un lībju pulki sakāva un izdzina, pārejot pretuzbrukumos, uz laiku ieņemot Pleskavu un izpostot Novgorodas apkaimi. Šur un tur, kur trūka vāciešu vadībā celto mūŗa piļu, letgaļu vietējiem virsaišiem vēl bija savas koka pilis ar trīskāršiem baļķu, zemes un akmeņu vaļņiem, parasti stratēģiski svarīgās vietās starp ezeriem vai pie upēm un purvu pārejām. Tomēr šie pusneatkarīgie letgaļu bajāri dzīvoja tālu prom no lielajiem Livonijas centriem un reti kad rādījās Rīgā. Citāds bija zemgaļu bajāru un ķēniņu dzimtu stāvoklis. Tie vai nu bija iznīdēti, vai neuzkrītoši saplūduši ar pakļautās tautas paliekām un ar Zemgalē nometinātiem letgaļiem, vai arī slēpās Lietuvas pierobežas brīvajos silos. Vēl līdz 14. gadsimta beigām chronikās vēstīja par brīvo zemgaļu piedalīšanos Lietuvas valdnieku Ģedimina, Aļģirda, Ķestuša un Vitauta kaŗaspēkos cīņās ar Teutoņu ordeni gan Livonijā, gan Prūsijā.

Indriķis saprata, ka viņš neko nedrīkst minēt par savu izcelšanos no visaugstākās Zemgales ķēniņu dzimtas. Viņa paša zināšanas nebija par to arī diezcik skaidras. Viņš nezināja, kas ir noticis ar viņa tēvu princi Mežvaldi, bet domāja, ka viņš būs kritis, cīnoties lietuviešu un zemgaļu kaŗapulkā Plovcu kaujā, tāpat kā Indriķa vectēvs Druvvaldis.

Sākumā Indriķis puslīdz sapratās ar tirgotāju un amatnieku bērniem, bet viņš nevarēja ciest „zilasiņu” mazuļus, kuŗu dižciltīgie tēvi bija nākuši no Rietumeiropas Teutoņu ordenim talkā kā brīvprātīgi krustneši, lai gan paši, būdami precēti, ordeņa biedri nebija. „Zilasiņu” bērni soļoja pa šaurajām, bruģētajām vai smilšaini putekļainajām Vecrīgas ieliņām tik lepni, it kā uz viņu galvām būtu neredzamas sidrabotas bruņenes ar pāvu spalvām. Pilsoņu bērni pagāja sānis un deva ceļu baronēniem; katrai šķirai bija savs tēvu mantojums - patrimonium. Tikai Indriķis nepiederēja īsti ne pie vienas šķiras.

Droši vien savā zemapziņā pilsoņu bērni skauda „zilasiņiem,” bet viņi tikai nedrīkstēja to atklāti izrādīt. Pašā vācu ķeizarvalstī tieši šinī 14. gadsimtā vairojās un nostiprinājās lielo Hanzas ostu un citu pilsētu bagātība un vara, bet drusku mazinājās bruņinieku kārtas iespaids uz valsts varu. Kresi kaujā Francijā, angļu - pa lielākai daļai pilsoņu un zemnieku cilmes - stopnieki ar savu spēcīgo, jauno krusta stopu raidītām bultām noslaucīja no zemes virsas veselu franču bruņinieku paaudzi, lai gan lielgabali vēl derēja tikai zirgu baidīšanai. Šinī pārmaiņu laikā Rīgas pilsoņu bērni meklēja „grēka āzi,” lai pret to izgāztu savu niknumu par uzpūtīgo baronu virskundzību, Indriķis ar savām piezīmēm par dižciltīgu cilmi kļuva par ideālu „mērķi,” jo viņš bija nabadzīgu bēniņu iemītnieks, bez radiem un aizstāvjiem.

Saulainā pavasaŗa pēcpusdienā, Indriķim nākot mājās no skolas, viņa ceļā tumšas allejas galā nostājās Dītrichs, klases bara vadonis un galvenais padauza.

„Ak tad tu saki, ka tavs vārds ir fon Bannerovs, vai ne?” Dītrichs zobgalīgi jautāja, sakrustojis rokas uz krūtīm, Dītrichs bija pāris gadus vecāks, par galvu gaŗāks un plecos platāks par Indriķi.

„Kas tev par bēdu?” Indriķis atcirta, sažņaudzis savas dūrītes.

„Tad kur ir tavs tēvs?” Dītrichs uzstājās, „Mēs neesam dzirdējuši, ka Rīgā būtu tāds grāfs Bannerovs. Kur tad viņš slēpjas? Kāpēc tā vecā ragana, kuŗas mājā tu dzīvo, aizveda tevi uz skolu pirmo reizi? Vai varbūt viņa ir tava māte? Laikam tavam tēvam bija kauns iet kopā uz ielas ar tādu veceni - putnu biedēkli un ar tevi?”

„Ej pie velna, stulbeni!” Indriķis kliedza. Viņa parasti bālajos vaigos dega niknuma liesma. Viņš bija tuvu tam prāta stāvoklim, ko kareivji sauc par kaujas trakumu, kad kaŗotājs skrien uz priekšu un cērt ar zobenu, kamēr pats mirst, neskatīdamies apkārt, aizmirsis pašaizsardzības instinktu.

„Tava māte-”

„Mana māte ir mirusi, tu tauku pika!” Indriķis pārtrauca Dītrichu, „Viņa bija Regelinda, ievērojama un dižciltīga kundze! Ja viņa būtu dzīva, tava māte viņai bučotu roku! Un manas mātes tēvs bija Guntrams fon Bannerovs, Lenvardenas grāfs!”

Indriķa bezbailīgā uzstāšanās un patiesības skaņa viņa balsī padarīja klases „bulli” tādu kā drusciņ tramīgu. Ja nu šim knīpām būtu taisnība, un no tālās Vācijas pēkšņi atbrauktu kāds viņa onkulis, grāfs Bannerovs? Dītrichs atkāpās pāris soļus, nezinādams, ko sacīt. Bet tad no allejas tumsas iznira skolnieku bars un aplenca Indriķi un Dītrichu.

„Kaujies, Dītrich! Nepadodies šim svešajam dzeguzēnam!” kāds puika kliedza.

„Ak tad tavas mātes dzimtais uzvārds bija Bannerovs?” sarkanmatains puika ar gaļīgu, uzpūtīgu seju ņirdzīgi prasīja, pienācis gluži tuvu klāt Indriķim. Šī jaunā pretinieka vārds bija Albrechts, un viņš bija drēbju tirgotāja dēls. „Un tu tāpat saucies?” Nu mēs zinām gan, ka tu esi bandu bērns! Paklausaities tik, puikas! Viņam tēva nemaz nav, jo viņa māte nebija precējusies! Tad jau tava māte ir -”

Sarkanmatis nepabeidza savu runu. Indriķa dūre šāvās uz augšu no visa spēka un nemaldīgi trāpīja Albrechta zodu. Drēbju tirgotāja dēls neskaidri ievaidējās un nogāzās pie Indriķa kājām, Indriķis pagriezās pret Dītrichu. Savāda gaisma mirdzēja bāreņa acīs, un viņa sejas vaibsti, kuŗus viņš bija mantojis no vectēva tēva Nameja, bija brīnumaini pārmainījušies, kļuvuši bargi un vīrišķīgi. Tas nebija ienaids; tas nebija arī kaujas trakuma sākums kā pirmīt, Indriķi pārņēma kaŗam dzimuša cīnītāja gars - stingri kontrolēta, bet gavilējoša uzvaras griba. Pēc gadiem un gadu desmitiem Indriķa ienaidnieki divkaujās starp divām cīņai gatavām armijām iemācījās pazīt šo kauju vilka sejas izteiksmi un no tās bīties. Viņam bija lemts kļūt par kaŗotāju un pulkvedi, kuŗš nepazina padošanos vai kompromisu, bet kuŗa cīņas sparu tomēr vadīja vēss, apdomīgs prāts. Indriķa gaiši zilās acis kļuva vēl gaišākas kā auksts sniegainu kalnu mirdzums, un nicinošs pussmaids bija viņam uz lūpām, kad viņš palūkojās uz nekustīgo, pārsteigto skolnieku pulciņu. Viņa dūres viegli izlauzās caur Dītricha aizsardzībai paceltām rokām un bēra sitienus uz gaŗākā zēna krūtīm un pleciem.

Tā bija Indriķa pirmā kļūda. Dzimtās dāvanas cīņai viņam bija, bet par kauju vilku viņš vēl nebija kļuvis. Viņam būtu vajadzējis apstrādāt Dītrichu metodiski un ātri kā Albrechtu: ar mulsinošu triecienu pret zodu ar kreiso roku, tūlīt pēc tam ar smagu belzienu pakrūtē ar labo... Ielas kautiņiem taču nebija rakstītu likumu. Dītrichs atjēdzās, streipuļoja atpakaļ, tad devās uz priekšu; viņa gaŗākās, stiprākās rokas mala gaisu kā vēja dzirnavu spārni. Ar pūlēm Indriķis panesa trīs vai četrus-triecienus, bet neatkāpās, Dītrichs ķērās ar viņu lauzties, gribēdams izmantot savu pārāko svaru un spēku. Viņam jau gandrīz izdevās nospiest Indriķi ceļos, bet tad jaunākais zēns saķēra klases „buļļa” roku, kaut kā to sagrieza pāri savam plecam, un ar smagu troksni un raudulīgu vaidu Dītrichs nogāzās zemē. Viņš nemaz tūlīt netaisījās celties kājās.

Ar stingru uzvarētāja sejas izteiksmi Indriķis pagriezās un devās prom, un neviens no visa pūla neiedrošinājās viņam atklāti stāties ceļā. Viņš būtu varējis radīt savas neuzvaramības leģendu, varbūt pat būtu kļuvis par bara vadoni, ja viņš to vēlētos, ja tik vien viņš nebūtu pielaidis otru taktisku kļūdu. Jau gandrīz ārā no bara, Indriķis paskatījās pāri plecam uz drēbju tirgotāja dēlu, kas nupat cēlās kājās. Tanī mirklī kāds cits puika aizlika Indriķim kāju priekšā, un Indriķis paklupa. Tūlīt bara bijība pārvērtās gārdzuļojošos smieklos, pārvēršot Indriķi no apbrīnota uzvarētāja atkal par nicinātu svešinieku. Viens padauza spēcīgi iespēra ar zābaku pa Indriķa muguru, bet otrs iemeta Indriķim acīs smilšu sauju. Velti Indriķis mēģināja lauzties cauri baram; dusmās brēkdami, Dītrichs un Albrechts uzkrita bārenim uz muguras un sāka mežonīgi dauzīt ar dūrēm viņa galvu un plecus.

„Slah den bastard! Haid ein, pusch ein, unverzagt!” puikas brēca sakšu viduslaiku izloksnē to pašu, ko viņu tēvi un vecākie brāļi kliedza, pārsteidzot kādu zemaišu ciemu un dzenot ļaudis, lielus un mazus, ar zobenu cirtieniem liesmu jūrā, ko krustneši sauca par „nāves deju” -”ein totentanz mit haiden wart getreten...”

„Dabūjiet akmeņus!” Dītrichs kliedza, „Izlauziet tos no bruģa malas pie galvenās ielas! Pārsitīsim viņa ceļgalu skriemeļus, lai bandu bērns nevar izbēgt, kad mēs viņu atkal satiksim uz ielas!”

Dītrichs bija dzirdējis, ka ceļgalu skriemeļu salaušana bija parasts mocību veids Teutoņu ordeņa piļu pagrabos. Tā viņi bija mocījuši Cēsu pilī Daugeruti, Jersikas letgaļu ķēniņa Visvalža sievas tēvu, kamēr zemaišu valdnieku beidzot no mokām glāba zobens un nāve.

Albrechts ar visu sauju plēsa Indriķa matus, bet tomēr bārenis nekliedza; Nameja asinis bija stiprākas par sāpēm un bailēm. Savācis pēdējos spēkus, Indriķis nokratīja uzbrucējus un jau bija gandrīz kājās, bet tad atkal daudzas rokas viņu satvēra no visām pusēm. Kāds tumšmatains puika, ar sadistisku prieku acīs, ieskrēja barā, nesdams pāri galvai ķieģeļa gabalu.

„Pazūdiet, riebīgie ielas puikas!” pēkšņi atskanēja rupja balss vācu valodā, un pātaga noplīkšķēja gaisā, nemaldīgi ķerot ar aso galu ķieģeļa nesēja rokas. Zēns iebļāvās, nosvieda ķieģeli un metās bēgt. Kā no zemes izauguši, barā iegāja divi lieli, stipri vīri.

„Divdesmit pret vienu? Maitas tādi!” viens no viņiem iesaucās, grasīdamies zvelt ar dūri Dītricham un bara vadonis skrēja prom, apstādamies tikai otrā allejas galā. Viņam sekoja pārējie padauzas. No droša attāluma skolnieku bars vēroja abus vīrus savādā kaŗavīru tērpā, kuŗi noliecās pāri Indriķim un apskatīja viņa zili sadauzīto seju un saplēstās drēbes.

Dītrichs atkal kļuva drošāks un pagāja dažus soļus tuvāk. Viņš redzēja, ka svešie vīri nav ģērbušies kā Rīgas vācieši vai kā Rietumeiropas bruņinieki, Teutoņu ordeņa pilntiesīgi sabiedrotie. Skaidrs, ka šie divi vīri bija kādas baltu tautas „iedzimtie” - ”unteutsch.” Rīgas pilsoņu bērni nemācēja skaidri pateikt šo kaŗavīru tautību, bet tā arī nebija svarīga lieta. Katrs vietējais iedzīvotājs taču bija iekaŗota, pakļauta persona, tātad tikai otras šķiras cilvēks labākā gadījumā. Kā gan nevācietis varēja uzstāties pret vācieti?

„Kas jūs tādi esat, ka jūs mums izdodat pavēles?” Dītrichs sacīja, atkal juzdamies kā bara vadonis. Kādi desmit drošākie puikas, kuŗi nebija aizbēguši, stāvēja viņam aiz muguras. „Pagaidiet tik, es pasaukšu sargu, un viņš jūs vedīs bruģu tiesas priekšā par vāciešu bērnu aiztikšanu! Mans tēvs ir pats tiesnesis, un viņš -”

„Ciet klusu, mēsls tāds!” vecākais kaŗavīrs viņam uzkliedza, paiedams soli tuvāk, „Ej vien, pasauc sargus, un tie vedīs tevi tiesas priekšā par slepkavīgu uzbrukumu! Redzēsim, kam tiesa vairāk ticēs, man kā armijas virsniekam vai tev!”

Atkal reiz Dītrichs pazaudēja savu drosmi. Viņš zināja, ka daudzi „iedzimtie” pieder gan pie Teutoņu ordeņa, gan archibīskapa un Rīgas pilsētas kaŗaspēka. Kādas bija „iedzimto” virsnieku tiesības? Tas Dītricham nebija skaidrs; šis vīrs runāja vāciski gluži brīvi un varēja tiesā veikli uzstāties...

„Ko tur daudz runāt!” iesaucās otrs karavīrs, arī sakšu mēlē, bet ar dzirdamāku „vietējo ļaužu” akcentu, „Ko vēl iet līdz tiesai? Es labprāt jums pārgriezīšu rīkles uz vietas, tā lai pīkols un jodi tūlīt aiznes jūsu dvēseles uz elli,” Viņš uzlika roku uz apsudrabota dunča roktura pie viņa greznās tautiskās jostas un gāja Dītricham virsū. Vācietis iekliedzās un metās bēgt. Nelabo garu pieminēšana, kuŗu vārdus zemgaļu karavīrs izrunāja pats savā dzimtajā valodā, iedvesa vācu puikām pēkšņas bailes. Latviešu zemē dzīvodami, tie bija dzirdējuši daudz šausmīgu teiku un pasaku par ļaunajiem jodiem un pīkoliem no savām auklēm un kalponēm. Brītiņu vēlāk alleja bija tukša. Tā kā visapkārt bija noliktavas, tad galvenās ielas gājēji tikai pasoļoja garām allejas mutei, un neviens cits nebija pamanījis kautiņu.

Ejot mājās, zemgaļu karavīri atbalstīja Indriķi no abām pusēm, pusbalsī sarunādamies. Vecākais no abiem, virsnieks Budvis, piedāvājās panest zēnu, bet Indriķis lepni pakratīja galvu un apspieda vaidu, iekozdams pats savā mēlē. Tas it kā palīdzēja un novērsa viņa uzmanību no sāpēm mugurā.

„Varbūt tos neliešus tomēr vajadzēja noķert un stiept pie tiesas?” jaunākais karavīrs Varis jautāja zemgaļu valodā. Indriķis saprata Vari gluži labi, jo jau zēna māte, pati gan vāciete būdama, bija puiku zemgaliski kaut cik iemācījusi viņa tēva piemiņai, un vēlāk Indriķis zemgaļu un tai līdzīgo kursu un letgaļu valodu daudz labāk piesavinājās Rīgā.

„Es šaubos, vai tur būtu kas labs iznācis,” Budvis nomurmināja. „Var redzēt, ka šis puika nenāk no turīgiem ļaudīm”. Tu jau zini mūsu parunu: neej ar lāci lauzties, neej ar bagātu tiesā! No visa tā bara vismaz vienam riebeklim droši vien ir dižciltīgs tēvs. Pēc tiesas viņš varētu šim puikam vēl smagāk atriebties.”

„Jā, kur nu tu Rīgā taisnību sameklēsi,” Varis nopūtās.

„Mēs tieši laikā atnācām tevi glābt,” Budvis uzrunāja zēnu vācu valodā, „Ar to ķieģeli viņi varēja tevi nosist! Mani sauc par Budvi, un mans draugs ir Varis. Es esmu rotas virsnieks, un Varis ir pirmnieks, stopnieku desmita vecākais. Mēs abi piederam pie Rīgas garnizona, bet esam dzimuši Tērvetes ciemā, netālu no slavenās, jau sen nodedzinātās zemgaļu pils. Un kā tevi sauc, jaunais vīrs?”

Indriķis jutās pagodināts, jo vēl neviens nebija viņu apzīmējis par junger mann. Vēl vairāk viņš brīnījās par to, ka šie vīri bija no Tērvetes, no Indriķa senču pils apkaimes.

„Mans vārds?” Indriķis vilcinājās kādu brītiņu, bet tad nolēma tomēr šiem svešiniekiem neuzticēt noslēpumu par savu tēvu. „Es esmu Heinrichs fon Bannerovs. Paldies par palīdzību! Sauciet mani par Indriķi, jo tas ir vieglāk izrunājams vārds nekā Heinrichs, Cik jauki, ka jūs nākat no Tērvetes apkaimes, kur reiz bija varenā, drošā Nameja pils, brīvās Zemgales sirds un lepnums!”

„Iedzimtie” kaŗavīri zīmīgi saskatījās. Tādu valodu no vācieša mutes viņi vēl nebija dzirdējuši. Budvis domīgi savilka pieri krunkās. Viņi gāja gabaliņu tālāk, nesakot ne vārda. Beidzot Budvis īsi ieklepojās, kā vārdus meklēdams, un nolēma zēnam ko svarīgu jautāt.

„Es tev gribu jautāt, Indriķi... Vispirms tev jāzina, ka mēs esam Rīgas pilsētas un archibīskapa kaŗa draugi, ne jau Teutoņu ordeņa kaŗavīri. Ir tiesa, ka Teutoņu ordenis ir zināmā mērā pakļāvis Rīgu kopš desmit gadiem, bet tu jau pats zini, ko rīdzinieki par šo virskundzību domā. Es jau teicu, ka mēs esam pilsētas dienestā - ar mums tu vari runāt droši, un mēs solām neizpaust noslēpumus! Vai ne, Vari?”

„Kā tad, Budvi!” jaunākais karavīrs atsaucās, „Ja tu mums ko slepenu teiksi, mūsu prāts un mute būs slēgti kā kaps.”

„Bet ko tad jūs gribat zināt?” Indriķis ziņkārīgi jautāja. Jau sāpes bija viņam gandrīz pārgājušas.

„Saki, vai tu esi Guntrama fon Bannerova radinieks? Tas Bannerovs bija pēdējais archibīskapa vasalis Lielvārdē, ko jūs vācieši saucat par Lenwarden. Viņa pili ieņēma Teutoņu ordeņa kaŗaspēks īsi pirms Rīgas krišanas Melnā krusta bruņinieku varā.”

„Guntrams fon Bannerovs bija mans vectēvs,” Heinrichs skumji teica, „Es vēl viņu labi atceros... Bet tas jau nav nekāds noslēpums! Tagad es esmu bārenis un nabags - lai gan tomēr iztikt es varu, es pats sev nopelnu.”

Budvis un Varis vēlreiz saskatījās, un šoreiz viņu acīs bija liels pārsteigums un tāda kā nedroša, cerība un prieks.

„Te jau nu ir manas mājas,” Indriķis teica, apstādamies pie pelēkas divstāvu mājas pieticīgā Iekšrīgas kvartālā. „Es dzīvoju bēniņos, un parasti eju iekšā pa aizmugures trepēm, lai lieki netraucētu veco mājas īpašnieci. Vēlreiz jums abiem pateicos, Budvi un Vari, ka jūs mani izglābāt! Un nu ardievu.”

Viņš taisījās iet pagalmā gar mājas stūri, bet Budvis viņu aizturēja aiz saplēsto svārku stērbeles.

„Pagaidi, Indriķi...” Budvis uzlika roku zēnam uz pleca. „Kur tu skriesi tik ātri? Cik man šķiet, tev nav daudz draugu skolā, jo tad jau viņi būtu tevi aizstāvējuši, vai ne? Kāpēc mēs visi trīs nevarētu būt draugi, satikties, parunāt, pajāt uz zirgiem? Mums ar Vari ir daudz brīva laika pēc dienesta stundām, jo mēs jau neesam vienkārši ierindas kareivji. Mēs savā brīvajā laikā varam atstāt garnizona telpas, staigāt pa pilsētu, pat doties ārā uz lielajām pļavām un uz Seno kalnu aiz Rīdziņas upes, veco kauju vietu. Mēs tevi varam iemācīt šaut ar stopu un cīnīties ar zobenu.”

„Ar zobenu!” zēns iesaucās, un viņa bālā seja atplauka smaidā. „Viss tas liekas brīnišķīgi, ko tu stāsti, Budvi, ka jūs abi gribat būt mani draugi, bet visvairāk es vēlētos iemācīties veikli lietot zobenu!”

„Tas ir gudri teikts,” Varis piebalsoja, „Dzīve šinī zemē jau nesastāv no grāmatām vien. Kaŗi bija un būs, un tādam dūšīgam vīram, kāds tu būsi, ir jāmāk rīkoties ar zobenu un stopu. Pat tirgotājam jāmāk sevi aizstāvēt pret laupītājiem, bet es drīzāk domāju, ka tu, Indriķi, dienās būsi kaŗavīrs! Varbūt mēs vēl piedzīvosim to dienu, lai drasētu vienā pulkā ar tevi uz kriviču robežām, tautu meitu rakstītiem karodziņiem plivinoties vējā pāri mūsu galvām un šķēpu galiem mirdzot saulē! Tas, ka tu esi vācietis, bet mēs - zemgaļi, nav no svara, ja tu gribi būt draugs, ja tev sirds ir īstā vietā.”

„Es domāju gan, ka ir,” zēns teica, uzlikdams roku sirds vietai kreisajā pusē. „Man patīk zinātnes noslēpumi, bet arī kaŗavīrs es gribētu būt.”

„Nu labi!” Budvis teica, pasniegdams Indriķim roku pēc vācu bruņinieku paražas. „Tagad ej, nomazgājies, uzvelc tīras drēbes vai salāpi tās pašas, ja citu nav, un mēs atjāsim pie tavas mājas zirgu mugurās pēc pusstundas. Mēs atvedīsim pavadā tev trešo zirgu. Vēl saule ir labā gabalā! Tad tu pamācīsies jāt uz zirga rikšos, ja vēl ne aulekšos, uz pļavas pie pilsētas mūŗa. Vai tas tev patiktu Indriķi?”

„Jā, kā tad!” zēns iesaucās, „Es būšu gatavs laikā un jūs abus gaidīšu.”

Viņš pamāja virsniekiem ar roku un aizskrēja, drusku klibodams, aiz mājas.

„Tad tāds ir mūsu tautas vecā sabiedrotā grāfa fon Bannerova mazdēls,” Varis domīgi teica, kad abi vīri sāka soļot uz pilsētas mūŗa pusi. „Viņš man patīk - dienās būs dūšīgs vīrs. Cits viņa vietā būtu bļāvis kā aizkauts, ja vesels bars uzbruktu.”

„Vēl jau ir jāpārliecinās, kas viņš īsti ir,” Budvis atbildēja. „Varbūt viņam ir kaut kādi dokumenti. Tagad mēs vēl nevaram bilst ne vārda nevienam... Bet man liekas, ka viņš tiešām ir - tu jau zini, ko es domāju. Vai tu pamanīji viņa gaiši zilās acis, kuŗas dusmās mirdzēja kā ledains tērauds? Un viņa seja... Tāda ir tik vēl vienam cilvēkam, ko mēs pazīstam.”

Varis pamāja ar galvu, un viņi klusēdami gāja tālāk.

 

 

III

Vidzeme, 1340

Bija jau pagājusi vairāk nekā nedēļa kopš Indriķa iepazīšanās ar Budvi un Vari, Skolā viss bija pagaidām diezgan mierīgi. Lai gan Dītrichs un Albrechts mēģināja organizēt jaunu uzbrukumu Indriķim, tiem vēl nebija izdevies pārējos zēnus pierunāt šim pasākumam. Vāciešu bērni baidījās, ka tomēr kāda svešo virsnieku sūdzība varētu nonākt viņu vecāku ausīs.

Indriķis priecājās, ka viņš bija sataupījis mazliet naudas, krādams savu mazo aldziņu par manuskriptu pārrakstīšanu un tulkošanu. Tagad viņš varēja atļauties samaksāt skroderim par jaunu uzvalku. Vecais kamzolis arī bija salāpīts, bet ar to jau nevarēja ciemos iet. Nākošā sestdiena bija brīva kā Indriķim, tā viņa draugiem virsniekiem. Budvis teica, ka viņi jāšot meklēt Varim līgavu. Zēns gan par to pabrīnījās, kāpēc viņa pieaugušie draugi grib viņu ņemt līdz tādā nopietnā un svarīgā pasākumā, bet beidzot viņš bija ar mieru.

Gaismai austot sestdienas rītā, Indriķis dzirdēja uz ieliņas pakavu troksni. Viņa draugi bija klāt! Zēns jau bija piecēlies, kārtīgi nomazgājies, ieēdis maizi ar plānu sviesta kārtiņu un sīpoliem un uzvilcis savas jaunās tumšzilās drēbes un nospodrinātus zābaciņus. Nu viņš skriešus metās pa trepēm lejā. Uz ielas viņš palika pārsteigts stāvot. Tur jau bija trīs jātnieki, nevis divi, un tik greznās bruņās! Varis veda pavadā ceturto apsegloto zirgu - to pašu mierīgo, brūno, kuŗa mugurā Indriķis jau bija vairākkārt jājis pa pļavām pie pilsētas mūŗa.

Varis, līgavas meklētājs, bija saģērbies gluži latviski: pelēkos vadmalas svārkos un biksēs, baltā linu kreklā ar krāsainiem izšuvumiem un ar sarkani un zaļi izrakstītu prievīti, sasietu cilpā pie kakla. Kājās viņam bija spoži melni zābaki ar sudraba piešiem, galvā brūna caunu cepure, un no zirga segliem un krēpēm karājās zīda drēbes pušķi un sudraboti un apzeltīti zvārguļi. Tikai gaŗais zobens brūnā ādas makstī pie platās, tautiskās jostas rādīja, ka šis brašais tautu dēls ir kaŗavīrs.

Budvis bija tērpies spožās tērauda bruņās no galvas līdz kājām. Plata, krāsaina lente pār plecu, kuŗa bija sasieta ar jostu un nesa zobenu, rādīja, ka šis vīrs ir strēlnieku virsnieks. Arī viņa sirmais zirgs bija izgreznots zila zīda pušķiem un sudrabotiem zvārguļiem. Uz kreisās bruņotās rokas Budvis nesa tērauda vairogu ar mirdzošu Rīgas pilsētas ģerboni.

Viskrāšņāk ģērbies bija trešais kaŗavīrs. Zem sudrabotajām krūšu bruņām viņš nēsāja ļoti dārgus mežģīņu kreklus, nokārtus ar zeltā starojošām goda zīmēm. Uz viņa vairoga bija melns lauva zelta laukumā un pāri pleciem purpura krāsas apmetnis. Pārējais apģērbs mirgoja zīdā un samtā, un pie sāniem viņam bija sudrabota zobena maksts. Tā varēja ģērbties tik kāds grāfs vai hercogs. Svešinieka melnais rumaks nemierīgi dīdījās un mīņājās, taisīdamies slieties kājās.

„Atļaujiet Jums stādīt priekšā Heinrichu fon Bannerovu, Lielvārdes grāfa mazdēlu,” Budvis teica greznajam jātniekam. „Indriķi, šis ir mūsu pulkvedis, Rīgas garnizona komandants Luijs de Maele,” zemgalietis piebilda. „Viņš ir Flandrijas grāfa Luija de Nevērsa dēls un troņmantinieks.”

„Vai Jūs arī jāsit ar mums Varim līgavu lūkoties, Jūsu Augstība?” Indriķis izbrīnījies prasīja, kad viņš bija uzkāpis seglos, un zirgi jau bija sākuši soļot uz pilsētas vārtu pusi.

„Kāpēc gan ne?” pulkvedis de Maele jautāja un pasmējās, noskatīdamies uz jauno zēnu. „Es vēl neesmu latviešu lauku mājās ciemos bijis, lai gan jau vairākus mēnešus esmu Livonijā.”

„Un no tik tālas zemes Flandrijas!” Indriķis Iesaucās, „Vai Jūs tāpēc te atbraucāt, Jūsu Augstība, ka ir sācies briesmīgs karš starp Angliju un Franciju, un kaŗa darbība plosās arī Jūsu zemē Flandrijā?”

„Kā redzu, tu labi zini pasaules notikumus, Indriķi,” pulkvedis atbildēja. „Bet ir vēl cits iemesls, kuŗu es pastāstīšu, kad mēs labāk iepazīsimies un varbūt kļūsim draugi. Katrā ziņā mūsu likteņi ir mazliet līdzīgi, tāpēc mēs droši vien varēsim labi saprasties. Tu esi no grāfu ģimenes, un arī es...”

„Bet Lielvārdi jau nevar salīdzināt ar Flandriju, Jūsu Augstība!” Indriķis teica. „Lielvārdes pils un novads ir tik maza Livonijas daļa, turpretī Flandrijā ar savām vilnas rūpniecības un audumu fabrikām, ar savām lielajām pilsētām ir bagātāka par visu Livoniju, ja arī platības ziņā mazāka par Māras zemi! Jūsu grāfa tituls ir pavisam kas cits... Jums vajadzētu patiesībā saukties par hercogu, jo Jūsu Augstības kaimiņu zeme Vācijas pusē, Brabante, ir hercogiste, lai gan nav tik varena un bagāta kā Flandrijā.”

„Kāda tam visam tagad nozīme!” Flandrijas grāfa dēls atmeta ar roku. „Maz būs arī no bagātības palicis... Mans tēvs stūrgalvīgi gribēja palikt sava lēņu kunga, Francijas ķēniņa, pusē, lai gan tas Flandrijai nebija izdevīgi, jo mūsu labklājība atkarīga no Anglijas labvēlības un vilnas eksporta, bez kuŗa mūsu rūpniecības pilsētām draudētu bezdarbs un bads. Bet mans tēvs sastrīdējās ar mani un atkāpās kopā ar frančiem. Flandriju pārņēma angļi un viņu atbalstītais vietējais varasvīrs, audēju vadonis van Artevelde. Viņš kļuva par faktisko Flandrijas diktatoru, lai gan viņš nav nekāds augstmanis, bet vienkāršs hooftmann, sākumā tikai mazas Saint-Jean draudzes pilsoņu pārstāvis.”

„Vai Jūs nevarējāt pret viņu organizēt cīņu, Jūsu Augstība?” Indriķis ziņkārīgi jautāja.

„Tad jau es būtu franču pusē, un es viņus neieredzu, jo jau vairāk nekā simt gadu viņi ir mēģinājuši tieši sev pakļaut Flandriju un dabūt pie malas valdnieku ģimenes!” pulkvedis nepacietīgi atbildēja. „Bet vienreiz franči palīdzēja manam tēvam, un tūliņ viņš kļuva lojāls un pakalpīgs... Ja es būtu palicis Flandrijā, Artevelde mani liktu pa kluso pusi nonāvēt; ja es pārietu pie angļiem, tad man būtu atklāti jācīnās pret manu tēvu, un to es arī nekādā ziņā nedarīšu. Tāpēc es nolēmu pazust un atbraucu uz Livoniju!”

„Droši vien Rīgas pilsētas dome priecājās pieņemt Jūsu Augstību savā dienestā,” Indriķis sacīja. „Jūsu vārds ir starptautiski pazīstams un slavens, un Teutoņu ordeņa mestrs vilcinātos Jums uzbrukt, ja arī viņš gribētu vēl vairāk ierobežot Rīgas pilsētas tiesības.”

„Man ir tikai astoņi simti kaŗavīru, bet mēs kautos dūšīgi,” pulkvedis atbildēja. „Varētu arī sasaukt pilsoņus un dot tiem ieročus. Taču es domāju, ka tas nenotiks. Vienīgi ja archibīskaps un Lietuvas ķēniņš kopīgi atjaunotu kaŗa darbību pret Melno ordeni Livonijā, un pie tam ar labiem panākumiem, tad tik Rīgas kungi iedrošinātos mēģināt atgūt pilnīgu pilsētas neatkarību.”

„Es redzu, ka Jūs pazīstat labi šejienes politiku, pulkvedi,” Budvis teica.

„Varbūt labāk nekā Flandrijas politiku!” Luijs de Maele smējās. „To jau pats nelabais nevar izprast. Te nu mēs esam - tu, Indriķi, un es. Abi divi grāfu bērni, un abi pazaudējuši savus īpašumus. Bet gan jau vēl mēs tos atgūsim!” Jājot cauri pilsētas vārtiem blakus zēnam, pulkvedis uzlika viņam draudzīgu roku uz pleca. Sargi komandantu godbijīgi sveicināja, un brītiņu vēlāk zirgi šķērsoja tiltu un rikšoja pāri zaļai, līdzenai pļavai.

Maijs jau gāja uz beigām, un visa latviešu zeme rotājās ziedos. Šur un tur pa augstākiem purviem un upju līčiem vēl nebija beiguši ziedēt zeltainie pureni. Ievu ziedi bija jau nobiruši, bet āboliņš plauka un smaržoja, sanēja čaklo bišu spārni, un visskaistākie koki gar lauku taciņas malu bija zilie un baltie ceriņi un jasmīni. Saullēkts bija spožs; tik balti, plūksnaini mākonīši peldēja pa debess velvi. Indriķim bija labi un jauki ap sirdi, ieelpojot svaigo lauku un mežu gaisu, šūpojoties zirga mugurā. Tagad tik viņš saprata, cik brīnišķīga, krāsaina var būt lauku dzīve, salīdzinot to ar nīkšanu putekļainās pilsētas ielās un šaurās bēniņu telpās. Gluži nemanot skaistajā ceļojumā pagāja dažas stundas.

No bērzu birzs uz ziemeļiem, uz Gaujas pusi, atlīgoja jautra ganu dziesma, un uz turieni četri jātnieki vadīja savus staltos kumeļus.

„Lai zirgi drusku atpūšas,” pulkvedis de Maele teica, kad viņi bija sasnieguši birztalu. „Mums nav kur steigties.”

„Nu kā tad,” Budvis piebalsoja, „Līgava jau nav zaķis – neaizbēgs.”

Varis arī neteica neko pretī. Viņi visi četri nolēca no zirgiem un piesēja tos gaŗās pavadās pie kokiem. Zirgi sāka plūkt zāli, un paši jātnieki pagāja dažus desmit soļus cauri košajai birztaliņai un spraucās caur krūmu biezokni uz pauguru pie upes malas. Ganu dziesma bija jau iepriekš apstājusies, un no upmalas ceļinieki dzirdēja akmeņu plīkšķēšanu ūdenī. Pašķīruši pēdējo krūmu zarus, rīdzinieki ieraudzīja ganu meiteni šinī upes malā, bet divus mazus ganiņus pretējā ziemeļu krastā. Ganu zēni varēja būt kādus sešus un astoņus gadus veci, bet ganei jau bija trīspadsmit vai četrpadsmit vasaras. Viņa bija saģērbusies kā tautu meita, pavisam neparasti tādam ganību darbam. Gaŗajos, kastaņu krāsas matos viņai bija mirdzošs zīļu vainadziņš ar sarkaniem un zaļiem dzīpariem pa pērlīšu vidu. Meitene bija tērpusies baltā blūzē ar tautiskiem rakstiem uz piedurknēm un gaŗos svārkos ar pelēkām un tumšzaļām, stateniskām svītrām. Kājās viņai bija baltas vilnas zeķes un brūnas kurpes, bet uz pleciem tumši zila sagša ar iešūtiem spožiem bronzas ornamentiem. Viņa jau bija gandrīz piecas ar pusi pēdas gaŗa; varēja redzēt, ka viņa uzaugs par staltu, slaidu jaunavu.

Ganiņi, zemu noliekušies, meta upē plakanus akmeņus gandrīz līmeniski ar ūdeni, un meitene sekoja viņu piemēram, Pliukš! Tie palēkdamies atsitās piecas vai sešas reizes uz gludās ūdens virsmas, līdz beidzot nogrima dzelmē.

„Cik tev reižu akmeņi lec?” Indriķis prasīja, izgājis no krūmiem.

„Desmit,” meitene atbildēja letgaļu valodā, nevērīgi paskatījusies pār plecu. „Bet Žubrim, lūk, tur otrā pusē izdevās vienpadsmit atsitienu ar vienu akmeni. Es gribu viņu pārspēt!”

Viņa meta pēdējo akmeni, bet arī šoreiz tas pieskārās ūdenim ne vairāk par sešām reizēm pirms nogrimšanas. Tad viņa, dzirdot soļu troksni, palūkojās vēlreiz atpakaļ un, ieraudzījusi vīrus mirdzošās bruņās, mazliet iekliedzās un grasījās bēgt.

„Kur tu skriesi, tautu meita?” Varis sauca. „Mēs jau tevi neēdīsim! Nāc atpakaļ un pastāsti, cik upe dziļa un kur ir brasls.”

Meitene apstājās, paskatījās uz tautiski ģērbto Vari, drusku pasmaidīja un panāca dažus soļus tuvāk.

„Es zinu, ka jūs mani neēdīsit,” viņa teica, „bet es domāju, ka tie vācu kungi varētu mani nozagt. Ir jau dzirdētas tādas lietas.”

„Tu vēl par jaunu, lai tevi zagtu,” Budvis zobgalīgi teica, noņēmis smago bruņucepuri. „Un mēs neesam nekādi vācu kungi, kā jau tu dzirdi no mūsu valodas. Mūsu pulkvedis sudraba bruņās arī nav vācietis. Viņš ir Flandrijas grāfa dēls.”

„No Flandrijas!” meitene iesauca. „Kas tā tāda par zemi?”

„Aiz Vāczemes robežām, aiz Šeldas upes,” Indriķis viņu pamācīja.

„Kā tad tu to zini, puisēn?” gane prasīja.

„Es pats tur biju,” Indriķis nevērīgi atbildēja, „Izbraukāju pa Vāczemi un kaimiņu zemēm, apskatīju arī Svētā Tēva - pāvesta pili.”

„Vai tiesa?” meitenes acis kļava platākas, un viņa noskatījās uz Indriķi no galvas līdz kājām, tad palūkojās uz Budvi un Vari.

„Tiesa gan,” Budvis nopietni atbildēja. „Šis zēns pazīst Vāczemi kā savu kabatu. Viņu sauc par Indriķi. Un kā tevi sauc?”

„Tētiņš un māmiņa mani nosauca par Antru, cienīgtēvs nokrustīja par Māru, bet nu visi ir iesaukuši par Spolīti,” gane jautri teica.

„Spolīte - tas vārds man arī vislabāk patīk.”

„Tad tu būsi bagāta saimniece, ja tev trīs vārdi,” Varis teica. „Kur ir tavas mājas?”

„Aiz upes,” Spolīte parādīja ar roku uz ziemeļaustrumiem. „Tur netālu ir arī smilšains brasls, kur es dzenu govis pāri upītei - tur ūdens man sniedzas tik līdz ceļiem.”

„Bet kur tu tik krāšņi saģērbusies? Vai tad ganes tā jūsu pusē staigā?” Varis brīnījās.

„Es jau neesmu nekāda gane!” meitene smējās. „Esmu saimnieka meita. Ganiņš vakar saslima, un es viņa vietā ganu. Es jau strādāju visus lielos darbus: slaucu govis, maļu miltus, cepu maizi, iemu ar grābekli uz tīrumu.”

„Nu jā, drīz būsi liela meita,” Varis noteica. „Vai tu zini, kur ir Vējumu mājas?”

„Tālāk uz ziemeļiem no mūsējām,” Spolīte atbildēja. „Aiz ozolu kalna. Mūsu mājas sauc par Mežmalēm. Ko jūs Vējumos darīsit, labie ļaudis?”

„Tāpat ciemos,” Varis sacīja. „Paliec sveika, Spolīte, nu mums jādodas tālāk.”

„Sach's dem maedle, dass ich ihr buntes, farbiges cleit und schoen's gestalt bewund're,” pulkvedis de Maele teica Indriķim, iedams atpakaļ pie zirgiem.

”Flāmu lielkunga dēls lika man teikt, ka viņš apbrīno tavu slaido augumu un krāšņos svārkus,” Indriķis sacīja meitenei, draudzīgi pamāja ar roku un sekoja saviem pieaugušajiem ceļa biedriem.

Meitene priekā nosarka, tad pagriezās uz upes pusi un sacīja saviem spēļu biedriem, ganiņiem, kuri turpat netālu stāvēja krūmos: „Lūk, kas tas bija par puiku! Gandrīz galvu īsāks par mani, bet jau visu Vāczemi izbraukājis un runā svešo dzelžu vīru mēli, ka šņakst vien! Bet mūsu valodu viņš jocīgi runāja, it kā būtu no tāla novada nācis.”

„Šovakar, kad sadzīsim govis un aitas mājās, skriesim uz Vējumiem palūkoties, ko Rīgas kungi tur dara,” Zubris, vecākais kaimiņu ganiņš, atsaucās. „Varbūt viņi vēl tur būs. Zini ko, Spolīt? Es vairs neredzu tavu govju pulku.”

„Vai Dieviņ!” meitene iesaucās. „Ka tik nebūs rudzos!”

Viņa paķēra rīksti un aizskrēja gar upi uz Gaujas pusi, ka kājas vien noņirbēja un tautiskie svārki noplandījās gaisā.

Saule bija jau labi augstu debesīs, kad četri ceļinieki šķērsoja braslu, pajāja gaŗām zaļojošiem linu laukiem un rudzu tīrumiem un ieraudzīja Mežmalu mājas pie ozoliem apauguša kalna. Tikuši uz cietas, augstākas vietas, viņi palaida pavadas vaļīgāk. Lieliskos zirgus nenācās skubināt ar piešiem. Tie paši nu cirtās uz priekšu slaidos rikšos, bet Flandrijas augstmaņa melnais rumaks jau drīz pārgāja aulekšos. Indriķis cieši turējās pie sava zirga krēpēm un ar ceļgaliem pie sāniem, kā Budvis bija viņu mācījis. Viņi apmeta slaidu līkumu ap ozolu kalnu, izvairīdamies jāt pa apsētiem tīrumiem. Teutoņu bruņinieki, protams, būtu laiduši kumeļus taisni prom pa labības laukiem, izpelnīdamies latviešu zemnieku niknumu.. Tālāk taciņa veda caur lapu koku mežiņu un gar vairākiem smilšainiem pauguriem, kuri izskatījās kā seni kapi. Tad jātnieki sasniedza diezgan augsta, mežaina pakalna galu, no kuŗa atklājās brīnišķīgs skats uz Gaujas ieleju. Zilibaltas debesis atspoguļojās upē, un aiz tās kārtu kārtām gulēja zaļas pakalnu muguras, viena augstāka par otru, līdz silti dūmakainajam apvārsnim. Šinī upes pusē, bet gabaliņu uz ziemeļaustrumiem, varēja redzēt balti zaļu bērzu birzi, koši zaļus, auglīgus tīrumus, bišu dravas un bagāta saimnieka sētu pakalna galā, ap kuŗu bija augsts baļķu valnis. Baļķi bija ierakti stateniski zemē, ar asiem notēstiem galiem. Gluži par pili šo plašo sētu nevarēja saukt, bet žogs bija tāds, ko pat lācis nespētu sagāzt. Tur bija dzeltenu baļķu dzīvojamā ēka ar augstu jumta šķori, kūts, zirgu stallis, klēts, rija, piedarbs vai ratnīca, labības un siena šķūņi un tālāk no citām ēkām ar laukakmeņiem apmūrēta pirts. Pagalma vidū bija aka ar svērteni, un ap to rīkojās divas sievietes un pelēkas vadmalas drēbēs ģērbies puisis. Viņi smēla no akas ūdeni un lēja to koka spaiņos. Puisis nesa spaiņus uz stalli, bet meitas - viena uz kūti, otra uz dzīvojamo māju.

„Tie droši vien ir Vējumi,” Varis teica, un Indriķim likās, ka zemgaļa balss bija tāda kā jocīga. Vai tas bija prieks vai šaubas, kuŗas lika viņa balsij nodrebēt? „Viņi tur bagāti dzīvo, jo par laimi viņi ir Rīgas archibīskapa novadā, nevis Teutoņu ordeņa vai mantkārīgo komturu zemē.”

„Ko tad mēs Vējumos darīsim?” zēns prasīja, „Vai Varim līgavu meklēsim?”

„Varbūt,” Varis teica un pasmaidīja, „Ja mūs nedzīs prom.”

„Nu zināms!” Budvis piebalsoja, „Bet ja dzīs, mēs nebūsim tik viegli izdzenami! Paķersim līgavu un - žviukt projām!”

„Bet ja Vējumu ļaudis pretosies?” Indriķis šaubīgi jautāja, „Mums vismaz vajadzēja paņemt stopus līdz.”

„Ko nu aušojies!” Budvis smējās, „Es jau tik dzenu jokus. Ja Vējumu meitas būs lepnas, mēs ilgi nerunāsim. Vai tad pasaulē līgavu trūkst! Meitu kā malkas! Tādu brašu puišu kā Varis ir daudz mazāk, jo daudzi ir krituši kaŗos.”

„Vai tad ir vispār vērts ar tādām lepnām meitām runāt?” Indriķis turpināja šaubīties. „Varbūt Vējumu ļaudis nelaidīs mūs ne pār slieksni! Būs kauns tukšām rokām projām jāt. Kas tad bija vainas Spolītei? Tev vajadzēja viņu tik celt uz zirga un vest uz Rīgas pili, Vari, nebūtu ne vārda teikusi pretī. Viņa uz tevi tā šķelmīgi skatījās, kad tu viņu nosauci par tautu meitu.”

„Ko tad es ar tādu pusbērnu darīšu!” Varis atbildēja, „Spolīte jau būtu tev vairāk piemērota, Indriķi.”

„Man!” Indriķis nicīgi teica. „Man nu gan viņas nevajag! Kāds gan labums no tādiem meitiešiem? Gari mati un īss padoms.”

Šo parunu zēns bija nesen Rīgā iemācījies.

„Ko jūs te tik daudz runājat?” Flandrijas grāfa dēls jautāja, pārejot atkal uz vācu valodu. Latviski viņš zināja tikai nedaudzus vārdus. „Vai tu varbūt sāki apdomāties, Vari? Vēl jau ir laiks...”

„Nē, nē, Jūsu Augstība, mēs tik tāpat pļāpājam,” Varis teica, un kā pirmais mudināja zirgu uz priekšu.

Vējumu ļaudis tomēr neizrādījās lepni. Meitas gan saskrēja mājā, kad ieraudzīja pie vārtiem jātniekus mirdzošās bruņās, bet pats mājas saimnieks Gaidis iznāca pretī un, pazinis Vari, tūliņ noņēma bomi un atcēla vārtus plaši vaļā. Varis bija iepazinies ar Gaidi un viņa vecāko meitu Rūtu Rīgas tirgū, kur Vējumu saimnieks bija aizvedis pārdot linus, miltus un sviestu. Pēc tam viņi visi trīs bija pastaigājušies pa pilsētu un noskatījušies praviešu izrādi - teātri, kuŗā vāciešu pilsoņi, viņu meitas un daži bruņinieki uzveda ainas no Svēto Rakstu praviešu grāmatām. Tikai vienu dienu Varis bija redzējis Rūtu, bet viņš to vairs nevarēja aizmirst.

Pats saimnieks vēl bija samērā jauns, ne daudz vecāks par četrdesmit gadiem, plecīgs vīrs ar kuplu brūnu bārdu un matiem. Viņa ģimene bija liela: trīs meitas un seši dēli. Rūta ar saviem divdesmit gadiem bija vecākā meita, viņas māsa Ieva gadu jaunāka, bet trešajai māsai Zintei bija tik vienpadsmit vasaru. Trīs zēni bija pusaudži un trīs vēl tik ganiņi. Gaidim piederēja plaši lauki, daudz govju un zirgu, kādu simt bišu koku, tāpēc arī viņa mājās strādāja divi puiši un četras kalpones. Bites pārzināja sirmgalvis Rameks, kas bija arī visā apkārtnē pazīstams kā koklētājs un burtnieks. Rameks nāca no slavenas dzimtas, un lai gan viņš bija jau sen pazaudējis savu koka pili viņpus Gaujas un savus plašos laukus, kuŗus bija piesavinājušies Teutoņu ordeņa brāļi, tomēr saimnieks Gaidis apgājās ar Rameku ne kā ar kalpu, bet kā ar patriarchālas dzimtas vecāko.

Pieaugušie sastājās pagalma vidū ap aku. Puiši dzirdīja ciemiņu zirgus, un saimnieks aicināja viesus istabā. Viss pagalms skanēja ar runām, kamēr viesi iepazinās ar mājas ļaudīm, Gaidis un Rameks sevišķi apbrīnoja un sīkāk apskatīja pulkveža de Maeles un Budvja bruņas un zobenus. No lietišķīgiem jautājumiem varēja manīt, ka Rameks saprata par kaŗa lietām un ieročiem vairāk nekā citi Vējumu ļaudis.

Drusciņ tālāk no vīriešu bara saimniece Mudīte sarunājās ar kalponēm. Mudītes pašas meitas nebija redzamas; vai nu viņas grāba sienu uz pļavas, vai darīja citus darbus, vai bija kautrīgi noslēpušās kādā istabā - kas to lai zina?

„Kā tu teici?” viena kalpone ziņkārīgi prasīja otrai, „Kā sauc to Rīgas lielkungu sudraba bruņās?”

„Nu vai tad tu kurla esi, vai?” otra atcirta, „Tev sakāms, ka viņa vārds ir Mēle, Pati dzirdēju ar savām ausīm, kad to Budvis sacīja, tas otrs dzelžu vīrs, kas runā mūsu valodu ar zemgaļu pieskaņu.”

„Vai dieniņ!” pirmā kalpone diezgan skaļi čukstēja, „Kādu vārdu tam lielajam kungam Dieviņš devis! Ko tu teiksi, mīļā - Mēle!”

„Nekladziniet kā vistas!” Mudīte aprāja kalpones, „Ja viņš dzirdēs, ka jūs viņa vārdu izzobojat, lielkungs iespundēs jūs abas pils pagrabā un liks jums pupas malt dienu un nakti! Eita nu pie darbiem, taisiet maltīti! Ceļa vīri būs izsalkuši.”

Indriķim apnika stāvēt lielo cilvēku barā, jo neviens nepievērsa daudz vērības viņam, lai gan saimniece noglāstīja viņa galvu un pateica dažus laipnus vārdus. Kad viss puišu bars, skaļi runādams, devās istabā, Indriķis apgāja ar līkumu ap māju, izgāja cauri ābeļu un košu pavasaŗa puķu dārzam un apsēdās zālē pie sētas zem ziedošiem ceriņu krūmiem. Atspiedies ar muguru pret sētas baļķiem, viņš dziļi ieelpoja svaigo gaisu un brīnišķīgo ziedu smaržu. Jā, uz laukiem bija labi dzīvot... Te dārza stūrī zēns bija kā savā privātā valstībā; visapkārt bija koki un tāda ziedu un lapu kroņu bagātība, ka māju no šejienes gandrīz nemaz nevarēja redzēt.

Pēc kāda laiciņa pašķīrās ceriņu zari, un zēna tuvumā stāvēja tautu meita, vēl greznāk ģērbusies nekā Mežmalu Spolīte. Viņas augumu sedza tumši zila kleita ar sarkanzeltainiem bronzas rakstiem, izrotāta ar lielu sudraba saktu un zvaniņu veida piekariņiem. Viņas tumši brūnajos matos bija vainags, uz kuŗa zilās drēbes mirgoja sudraba un zelta pavedieni. Uz rokām, pie baltās blūzes aprocēm, viņa nēsāja vairākus lielus, vītus zelta apļus, kuŗi izskatījās kā palielināti zemgaļu gredzeni. Arī zeķes bija tumšzilas, bet kurpes – melnas, acīm redzot Rīgā pirktas, taisītas pēc vācu modes.

„Skaties, kur ciemiņš aizbēdzis! tautu meita iesaucās, un tad jautri iesmējās. „Vai tev šī vietiņa patīk?”

„Jā, te ir ļoti jauki,” zēns sacīja, piecēlies kājās.

„Nu tad paliec vien te! Tā ir arī mana mīļākā vietiņa visā dārzā. Vai tev gribas ēst? Es kaut ko atnesīšu.”

„Nē, ēst man vēl negribas, bet es labprāt ko iedzertu.”

„Tūliņ atnesīšu tev svaiga piena krūzi!” meitene iesaucās un aizsteidzās prom. Drīz viņa atgriezās, nesdama līdz tautiskiem rakstiem izrotātu brūnu dedzināta māla krūzi ar pienu, koka bļodiņu ar medu un dažus riecienus melnas, smaržīgas rudzu maizes.

Zēns pārmeta krustu un sāka ēst.

„Es redzu, ka tu māki mest krustu!” tautu meita teica, nosēzdamās zālē blakus Indriķim, „Tad tu tici kristīgajam Dievam! Tevi jau laikam vācieši Rīgā tā iemācīja?”

„Es pats esmu vācietis,” zēns sacīja, smērēdams ar koka karoti krietnu kārtu medus uz rupjmaizes, „Netaisi jokus!” meitene smaidīja. „Kā tad tevi vāciski sauc? Tu jau runā mūsu valodu kā savu - nu, varbūt drusciņ ar tādu kā zemgaliešu pieskaņu.”

„Mans vārds manā mātes valodā ir Heinrich von Bannerow. Bet tu vari saukt mani par Indriķi.”

„Pirmo reizi satieku tādu vāciešu zēnu, kurš tik labi mūsu valodu runā! Tu saki, ka dzelžu vīru mēle ir tava mātes valoda. Un kā runāja tavs tēvs?”

Kādu brīdi Indriķis vilcinājās, ēzdams maizi, „Zemgaliski,” viņš beidzot teica. „Bet es tēvu neatceros. Viņš pazuda... Laikam krita lielā kaujā poļu zemē, tāpat kā mans tēva tēvs, kuŗš vadīja pirms desmit gadiem veselu kaŗapulku.”

„Bet tava māmiņa ir taču vēl dzīva?”

„Nē... Pirms dažiem gadiem Vāczemē plosījās mēris; tad mira arī māmiņa.”

„Tad tu esi bārenītis...” meitene līdzjūtīgi čukstēja. Viņa bija ļoti daiļa, ar iebrūni zaļganām acīm, dabiski sārtām lūpām un brīnišķīgi maigi veidotām sejas līnijām, kuŗas jau Indriķis bija mācījies pazīt kā latviskas, īpatnēji raksturīgas skaistākām letgaļu meitenēm.

„Kā tevi sauc? Vai tu esi Vējumu saimnieka vecākā meita?” Indriķis jautāja, mēģinādams atrast citu sarunas vielu, jo meitenes dziļi izjustā līdzjūtība viņu drusku mulsināja un lika viņam justies neērti.

„Jā, Indriķi... Es esmu Rūta, un tāpēc varbūt man patīk mans rūtu dārziņš.”

„Tad jau Varis tevis dēļ šurp jāja. Viņš mums teica, ka viņš meklēšot līgavu.”

„Ej nu ej!” Rūta novērsa no zēna skatu un strauji nosarka.

„Nu kā tad! Tagad, kad es tevi esmu redzējis, man liekas, ka varbūt viņš arī netaisa tādu rupju kļūdu, kā es sākumā domāju. Mēs jājām gaŗu ceļu caur mežiem, pāri pļavām un laukiem, un visu laiku es domāju: nu ko Varis tā steidzas ar līgavas meklēšanu? Viņš ir pavisam jauns, tik varbūt gadi trīs vai četri vecāks par tevi, bet jau strēlnieku desmita priekšnieks. Bet tagad es skatos, ka tu esi pavisam glīta meita un māki draudzīgi un laipni sarunāties. Varbūt arī nemaz nebūtu tik slikti, ka viņš tevi ņems līdz uz Rīgu.”

Rūta bija vēl joprojām nosarkusi, bet nu viņa vairs nevarēja novaldīt jautrus smieklus.

„Tad es tomēr tev drusciņ patīku?” viņa beidzot prasīja, tik tikko atguvusi balsi pēc smiešanās. „Tu tā runā, puika, it kā es būtu Tavam draugam devusi jā vārdiņu, un viņš man zelta gredzentiņu. Es jau vēl gandrīz viņu nepazīstu! Tikai reizi tiku Rīgā redzējusi un dažus vārdus parunājusi.”

„Nu tad ej iepazīties!”

„Ko tad es tūliņ skriešu viņam acīs līst!” Rūta atmeta ar roku. „Tas nav pieklājīgi, un es pēc viņa nemaz tā neslāpstu. Lai viņš runā ar manu māsu Ievu, varbūt viņa patiks Varim vēl labāk.”

„Tu nu gan jocīgi runā, Rūta!” zēns iesaucās. „Ja viņš Ievu paņems par līgavu, tu vēl sāksi raudāt aiz žēluma, gan jau redzēsi! Tādu vīru kā Vari tu pa visu Māras zemi neatradīsi. Nu, varbūt vēl Budvis ir tik brašs, bet viņš jau līgavu nemeklē. Viņš grib būt brīvs un neatkarīgs, tāpat kā es.”

„Gan jau tu vēl mainīsi savas domas!” Rūta šķelmīgi teica. „Pagaidi tik, vēlāk es tev parādīšu savu trešo, visjaunāko māsiņu Zintīti, mīļo bitīti. Viņa ir tavos gados vai vēl drusku jaunāka.”

„Ko nu es ar tādu pusbērnu runāšos!” zēns sacīja, aizņemdamies šo izteicienu no Vara, kurš to pašu bija teicis par Spolīti. „Man labāk patīk rakstīt un lasīt grāmatas, šaut ar stopu un cīnīties ar zobenu. Man to Budvis un Varis iemācīja.”

„Nu redzi! Tad jau jums tur pa Rīgu iet pavisam jautri...”

„Nāc nu, Rūtiņ, istabā, un ved Rīgas zēnu iekšā!” no otra dārza gala atskanēja saimnieces balss. „Ko tu tā slēpies! Ieēdīsim azaidu.”

„Tad iesim arī,” Rūta teica. Lēniem soļiem, kā vilcinādamās, viņa gāja caur dārzu un Indriķis viņai līdz. Drīz vien lielākajā istabā visi sasēdās uz baltiem koka soliem ap gaŗu galdu, uz kura jau stāvēja kūpošas vārītas gaļas bļoda, maize, sviests, siers un vīriešiem ozola kannas ar putojošu miestiņu. Jautras sarunas piečaloja telpu, bet Indriķis tā kā drusciņ nobrīnījās, ka ne Varis, ne kāds cits par līgavas meklēšanu neko neteica. Viņš nosprieda, ka pieaugušiem cilvēkiem uz mēles nav tas, kas ir uz sirds; vajag runāt stundām ilgi par visādiem niekiem un izdzert duci alus kannu, lai beidzot pateiktu - vai varbūt tik netieši drusciņ pieminētu - to, kas ir svarīgs.

No visas ciemošanās Vējumu sētā Indriķim palika vismīļākā atmiņā vakars pie ugunskura, kuŗu puiši sakūra pieguļā pie mazas upītes - Gaujas pietekas. Kaimiņu gani bija atnākuši, tāpat Spolīte, kuŗa bija Zintītes draudzene. Visi sēdēja aplī ap ugunskuru. Bērni lūdza Rameku, lai tas pakoklējot un padziedot kādu skaistu, senu dziesmu. Sirmais vīrs arī atnesa kokli un sāka to strinkšķināt, kamēr sarunas apklusa un visi sāka uzmanīgi klausīties. Rameks bija savā jaunībā pieredzējis daudzas kaujas, bet viņš nespēlēja kaŗa dziesmu. Viņa balss raisījās liegi, lēni, un tai piebiedrojās kokles ātrākais ritms, vairākām stīgām harmonizējot rotaļīgā, sapņainā secībā katru burvīgās, maigās dziesmas balsienu:

Gaismiņa ausa, saulīte lēca,
Vai agri, agri saulīte lēca...
        Jaunais puisītis zirgu segloja,
        Zirgu segloja, tālienē jāja.
Tev, jaunais puisīt, trīs dārzi priekšā.
Pirmajā dārzā kūko dzeguze.
        Otrajā dārzā dzied lakstīgala,
        Trešajā dārzā raud jauna meita,
Vai agri, agri raud jauna meita,
Vai agri, agri raud jauna meita...

Tad bija kārta viesiem dziedāt, un kā pirmais to darīja Luijs de Maele, sēdēdams un domīgi lūkodamies kvēlojošās oglēs. Kāpēc viņš izvēlējās Heinricha Morungena skumjo dziesmu? Vai to ierosināja drusku līdzīgā letgaļu melodija, vai arī viņš domāja, ka daži klausītāji labāk sapratīs vācu nekā flāmu dziesmu? Varbūt viņš arī domāja par kādu meiteni savā dzimtenē. Kāda burvju vara piesaistīja brašu kaŗavīru sirdis sievišķīgiem radījumiem? To vēl Indriķis ar saviem divpadsmit gadiem nevarēja īsti saprast, lai gan arī viņš bija nospriedis, ka Rūta ir daiļa meita.

Mich wundert harte,
Daz ir alse zarte
Kan lachen der munt.
        Ir liehten ougen,
        Diu hānt āne lougen
        Mich senden verwunt.
Si brach alse tougen
Al in mīns herzen grunt.
        Dā wont diu guote
        Vil sanfte gemuote,
        Des bin ich ungesunt.

„Kas tā ir par dziesmu?” Zinte jautāja Indriķim. „Jā, jā! Pastāsti mums!” Spolīte lūdzās.

„Nu tad klausaities - es to teikšu jūsu valodā, bet nedziedāšu,” Indriķis atbildēja. „Ja gribat, dziediet pašas.”

Es brīnos ļoti,
Ka viņai tik maigi
Var lūpas smaidīt.
        Viņas gaišās acis -
        Kā varu to noliegt? -
        Nes ilgu sāpes.
Man dvēseles dzīlēs
Tik slepeni, klusi
Tās salauž visu.
        Tik labas šīs acis,
        Tik tīras un skaidras,
        Bet ievaino mani.

Spolīte domīgi klusēja; varbūt viņa jau saprata dziesmas izjūtu un dziļāko nozīmi. Turpretī gaišmatainā, jautrā Zinte paraustīja plecus un jautāja: „Kā gan tas var būt? Ja jau acis ir labas, kāpēc tās nes sāpes?”

„Kā tad es to varu zināt?” Indriķis īgni teica. „Es jau to dziesmu neizdomāju, tikai pārtulkoju. Man liekas, ka gudri, stipri vīri, it sevišķi tādi dzejnieki, drusciņ zaudē prātu, kad viņi kaut ko tādu izdomā.”

Gabaliņu tālāk no ugunskura Budvis klusi sarunājās ar Rameku.

„Tad tu esi drošs, ka šis zēns ir no Nameja cilts?” sirmais vīrs čukstēja.

„Kā gan citādi?” Budvis atbildēja. „Viņš ir Regelindas, Bannerova meitas, dēls; viņam ir visādi papīri no mātes un zelta kakla rota ar viņas attēlu... Un mēs zinām, kas bija Regelindas vīrs. Viņa vecums ir pareizs, un izskats... tu pats jau redzi. Ja es dabūšu ko vairāk zināt, atsūtīšu Vari. Bet jau tagad es esmu, var teikt, pilnīgi drošs.”

„Nu tad nav ko kavēties,” Rameks nolēma. „Es sūtīšu ziņu... Mani vārdi lido tālu. Vēl jau svešie kungi mūs nav galīgi salauzuši. Mūsu ķēniņu dzimta mums ir jāsarga un jāglābj, jādabū mūsu pusē. Bet vai tu domā, ka Indriķis labprāt nāks ar mums?”

„Bez šaubām, burtniek. Bet ne tūlīt... Mums ar viņu vēl vairāk jāiedraudzējas, jāatver viņam acis. Varbūt pēc pāris mēnešiem; viss būs ceļam gatavs.”

„Es savu uzdevumu veikšu, un viņi mūs gaidīs... Veic tikai savu.”

„Nebēdā, Ramek, mēs nekavēsimies ilgāk kā būs nepieciešams. Es priecājos tevi atkal satikt! Un iemesls bija tik labs: Varim jāmeklē līgava. Dzelžu vīri nekad nedabūs zināt...”

„Nekad.” Rameks pamāja ar galvu uz ugunskura pusi, kur blakus sēdēja Varis un Rūta, bieži un mīļi paskatīdamies viens uz otru. „Nu, un stāsts par līgavas lūkošanu jau arī nebija salti meli. Te pat ja Melnā ordeņa mestrs Triju Lauvu bruņinieks Burchards būtu ar mums pie ugunskura tava pulkveža vietā, arī mestram nevarētu rasties nekādas aizdomas par mūsu nodomiem un cerībām.”

 

 

IV

Zemgale, 1340

Nākošo divu nedēļu laikā bārenim Indriķim labi noderēja viņa gaŗās kājas. Viņš vienmēr izgāja no Rīgas pilsoņu bērnu skolas reizē ar kādu skolotāju, bet pēc tam viņam bija jātiek mājās pašam. Katru dienu Dītricha saorganizētais kauslīgo skolnieku bars gaidīja uz viņu kādā allejā vai zem tumšiem vārtiem. Pūlis viņam uzbruka ar mietiem un akmeņiem, bet Indriķim divas reizes izdevās izbēgt, vienīgi tāpēc, ka viņš mācēja ātrāk skriet. Nebija ko domāt, ka gaŗāmgājēji viņu glābtu. Nabadzīgākajos Rīgas kvartālos paši gaŗāmgājēji nejutās droši no kaušļiem, un neviens negribēja iemaisīties un tikt kādā tiesā. Indriķim bija nojauta, ka trešo reizi pūlis viņu tiešām noķers un varbūt nositīs, ja viņš neizgudros kādu citu paņēmienu kā glābties.

Trešdien pēdējās stundas laikā viņš izlūdzās no klases un vairs neatgriezās. Vienreiz jau tā varēja darīt, jo viņš bija labākais skolnieks, bet bieži ne, jo tad skolotāji par stundu kavēšanu viņu izslēgtu no skolas. Bez tam ceturtdienas pēcpusdienā viņš novēroja, ka kādu četru kauslīgāko, lielāko zēnu vairs nebija skolā. Tie jau uz viņu kaut kur gaidīja. Pēc stundu beigām Indriķis aizlavījās uz skolas bēniņiem, uzkāpa pa lodziņu uz jumta un laidās uz māju pusi, kāpdams vai lēkdams no jumta uz jumtu.

Rīga izskatījās pavisam citāda no māju jumtiem, daudz interesantāka nekā no ielām. Indriķis jutās kā putns, un viņam netrūka ne svaiga gaisa, ne zila debess juma virs galvas. Tikai bēda bija tā, ka viduslaiku māju jumti bija ļoti stāvi. Bija bīstami rāpties no augstākajām spārēm uz jumta malu lejā, bet gandrīz neiespējami uzkāpt augšā. Staigāt varēja diezgan ērti tik vai nu pa pašu jumta augšējo daļu, vai pa zimzi pie jumta malas, ja tā nelūza un galva nereiba. Dažreiz jumti blakus mājām sagāja tieši kopā, bet citās vietās bija jālec pāri tumsām, šaurām, bet dziļām spraugām kā aizām starp augstām „klintīm”, kuŗas, visādi izgreznotas, pacēlās pāri Indriķa galvai šinīs akmens, ķieģeļu, dakstiņu un dēļu džungļos. Ceļš bija pilnīgi aizsprostots, ja Indriķis stāvēja uz divu stāvu mājas jumta, un tur blakus bija triju stāvu māja. Tomēr šinī jumtu labirintā viņam izdevās atrast „variantus”, kādus trīs dažādus ceļus, pa kuŗiem viņš varēja atgriezties un sasniegt savas mājas jumtu. Savas istabas bēniņu logu viņš vienmēr pameta vaļā, un pa to viņš varēja ielīst vai izlīst.

Pirmās pāris dienas pēc Indriķa izgudrojuma viņa „jumtu ceļi” bija no ienaidniekiem brīvi, un skolas padauzas nekādi nevarēja saprast, kur zēns pēc skolas paliek. Viņi pat pārmeklēja skolu pēc stundām, bet Indriķi, protams, neatrada. Tomēr piektdienas pēcpusdienā Indriķa ienaidnieks Albrechts, noslēpies kādas tālākas mājas tumšā durvju telpā, stundām bija novērojis Indriķa māju, un beidzot viņš pamanīja bāreni kāpjam iekšā pa savu lodziņu. Nu noslēpums bija rokā, un visa banda, jau pirms stundu beigām atstājusi skolu, gaidīja Indriķi uz jumtiem.

Viņi aizsprostoja Indriķim kā atkāpšanos, tā arī parasto ceļu uz priekšu, bet bāra bērns izglābās ar pārdrošu lēcienu pāri allejai uz kādas citas mājas jumta. Divi kaušļi pārlēca turpat, bet citi mazākie zēni baidījās to darīt. Indriķis paskrēja līdz jumta galam, tad pēkšņi cirtās apkārt, izrāvis no kabatas lingu un akmeni. Akmens trāpīja Dītrichu sejā un salauza viņa deguna skriemeli. Dītrichs iebļāvās un metās bēgt. Otrs ienaidnieks brītiņu vilcinājās, bet kad Indriķis skrēja viņam virsū, sagatavojies cīnīties ar to uz dzīvību vai nāvi uz otra stāva jumta malas, arī otrs pretinieks deva kājām vaļu. Indriķis nedzinās viņiem pakaļ, bet izmēdījās ar zēniem, kuŗi jau stāvēja uz ielas, pasvaidījās ar akmeņiem, tad kā uzvarētājs atgriezās pa jumtu ceļu mājās.

Drīz pēc tam, bruņojušies ar akmeņiem un rungām, skolas kaušļi Dītricha un Albrechta vadībā ieskrēja Indriķa mājas pagalmā. Zēns jau to bija gaidījis. Viņš bija aizslēdzis un aizkrampējis durvis uz pagalma trepēm no iekšpuses un aizbarikādējis tās ar krēsliem un kastēm. Pats viņš stāvēja pie sava bēniņu lodziņa uz mājas jumta. Rokā viņam bija stops, ar kuru Budvis un Varis viņam bija mācījuši šaut, un pie sāniem viņam karājās bultu maisiņš.

Albrechts kā pirmais pieskrēja pie trepēm, kuŗas veda uz Indriķa jumta istabiņu. Mirkli vēlāk tērauda iesms nošņāca gaisā un ķēra Albrechtu plecā. Viņš ievaidējās un, asinīm šļācot, nogāzās zemē. Citi trīs puikas paskrēja dažas kāpnes uz augšu, bet, ieraudzījuši Indriķi mērķējam uz viņiem, metās bēgt. Indriķa otra bulta ķēra kādu vācu zēnu pašā mīkstajā sēdvietā un tikai drusku ieskrambāja. Tas bļaudams izskrēja no pagalma. Dītrichs un daži citi sagrāba Albrechtu zem padusēm un vilkdami nesa viņu prom. Indriķis ļāva viņiem iet; vairāk kā divus iesmus viņam nenācās izšaut.

Tiklīdz kaušļu bars bija ticis uz ielas, nodunēja zirgu pakavi uz bruģa, un Indriķa mājai tuvojās divi jātnieki. Varbūt daži ielas puikas viņus pazina, jo viņi meta projām savas rungas un steidzās pazust kur kuŗais. Arī Albrechtu viņi aiznesa līdz. Varis un Budvis iesteidzās pagalmā un ieraudzīja Indriķi uz jumta.

„Stāv kā uzvarētājs!” Budvis iesaucās. „Nu, vai izcīnīji savu pirmo kauju, Indriķi?”

„Izcīnīju gan,” Indriķis ne bez lepnuma teica. „Barvedim Albrechtam salāpīju plecu, bet otram drusku pakutināju ar iesmu dibenu. Citreiz viņi vairs tik droši nelīdīs mani sist.”

„Attaisi durvis!” Varis sauca, skriedams pa trepēm augšā, „Mums ar tevi steidzīgi jārunā!”

Indriķis ielīda atpakaļ pa lodziņu un novāca aizsprostus no durvīm. Brītiņu vēlāk viņa lielie draugi bija iekšā.

„Albrechts aizvilkās asinīm notašķījies,” Budvis teica, „Es nedomāju, ka viņš nosprāgs, lai gan tas nebūtu slikti, bet tomēr tev no šejienes tūlīt jāpazūd. Viņi noteikti sūdzēsies pilsētas padomei un Teutoņu tiesai.”

„Bet es tikai aizstāvējos!” Indriķis iesaucās.

„Labi darīji,” Varis pamāja ar galvu. „Bet tiesā tu būsi viens pret divdesmit, tāpat kā uz ielas. Ja melnie kraukļi tevi dabūs savos pagrabos, tad saules gaismu tev vairs neredzēt. Tie visi, cietumu pārziņi un uzraugi ir dzimuši bendes; cilvēku mokas sagādā viņiem necilvēcīgu prieku. Ja pat tavs nodarījums būs mazs un tev piespriedīs īsu sodu, dzīvs tu netiksi ārā. Pirmais, ko darīs - liks tevi uz moku rata, lai tu atzītos vēl citos izdomātos noziegumos. Pēc tam sāksies nagu maukšana. Teutoņu bendes taču ir krituši tieši uz bērniem, uz jaunām meitenēm un zēniem. Pēc tam vienkārši pierakstīs tavam vārdam cietumnieku sarakstā, ka tu esi miris cietumā dabiskā nāvē. Viņi labi zinās, ka tev nav augstu radu”. Ja uzzinās, ka tavs vectēvs bija Lielvārdes Bannerovs, kas pret tiem bendes suņiem kāvās, tad būs vēl sliktāk.”

„Nav daudz ko runāt,” Budvis strupi teica, „Kārtības sargi var būt klāt kuŗu katru bridi, un tad mums var nākties pa īstam kauties... Mēs tevi ņemsim līdz uz Zemgali pie labiem ļaudīm.”

„Ņem tik līdz mazu sainīti ar vērtīgākām lietām,” Varis piebilda. „Cerams, ka tevi vēl nemeklēs, kamēr mēs aizjāsim līdz pilsētas vārtiem.”

„Mēs kā bijušie pilsētas garnizona kaŗavīri tiksim viegli cauri,” Budvis sacīja.

„Bijušie?” Indriķa brīnumi nebeidzās .”Es jau skatos, ka jūs vairs nenēsājat kaŗavīru bruņas, bet zobeni vēl jums ir.”

„Tie ir mūsu pašu īpašums, tāpat zirgi,” Varis teica. „Nu, pasteidzies, zēn! Kas tev ir vērtīgs? Paņem līdz visus papīrus, rakstus, mātes sejas atveidu zeltā, ko tu reiz mums rādīji - visu, kas pierāda, kas tu esi. Tāpat siltas drēbes un apavus. Visas pārējās grabažas lai paliek dzīvokļa saimniecei.”

„Chronikas gan es neatstāšu!” Indriķis iesaucās, „Tās es pats savām vajadzībām pārrakstīju, un tās man pieder, tā kā jums zobeni. Bet kā tas nāk, ka jūs sadomājāt atstāt pilsētas dienestu?”

„Nu, Varis precas, un man arī radās svarīgāki uzdevumi,” Budvis sacīja. „Zemgale man vienmēr ir bijusi pirmā vietā, bet, kamēr pašu zemgaļu kaŗaspēka nebija, es kalpoju Rīgai, jo tā tomēr cīnījās pret melnajiem kraukļiem - Teutoņu ordeni. Mūs pulkvedis de Maele atlaida no dienesta ar labu, un vēl izmaksāja naudiņu par nokalpoto laiku,” Bijušais virsnieks pažvadzināja naudas kulīti pie jostas.

„Nu kā ta viņš jūs neatlaidīs ar labu!” Indriķis smējās, „Viņš taču ir jūsu draugs! Pats to redzēju, cik viņš bija draudzīgs un laipns, kad jājām pa Vidumu, letgaļu vidus zemi, Varim līgavu lūkoties.”

Budvis nosteidzās lejā un stāvēja uz ielas, lai ziņotu, ja tuvotos teutoņu jātnieki - vai sargi ar saviem gaŗajiem šķēpiem. Pa to laiku Indriķis sakravāja vērtīgākās mantas un drēbes, Varis nonesa saini lejā un piesēja pie segliem. Saulei rietot, visi trīs jātnieki steidzās uz pilsētas vārtu pusi. Tikuši cauri vārtiem, kur sargi abus zemgaļus pazina un nosveicināja, draugi, turpināja ceļu uz tuvāko mežu. Indriķis sēdēja Budvim aiz muguras uz zirga. Pēc kādas stundas jātnieki pagrieza zirgus uz dienvidiem un atkal tuvojās Daugavas krastam. Viņi iejāja bērzu birzī un apstājās. Budvis griezīgi iesvilpās, un mirkli vēlāk no klints pie upes atskanēja atbildes svilpiens. Tad no tumsas iznira septiņi cilvēki, tinusies tumšos mēteļos.

„Kas nāk?” Budvis sauca.

„Mežinieki!” atsaucās tāda kā pazīstama balss.

„Te tādi paši,” Varis teica.

„Vari!” šoreiz tā bija meitenes balss.

„Rūta!”

Mirkli vēlāk Varis bija Rūtai klāt, noliecās no zirga, satvēra meiteni ap vidu un uzcēla to sev priekšā uz zirga.

„Vesels, Ramek, Gaidi! Sveiki, Vējumu ļaudis un kaimiņi!” Budvis nokliedza. „Cik labi jūs atkal satikt!”

„Sveiki, sveiki!” Rameks sauca, „Vai Indriķis ir?”

„Tepat vien ir,” Indriķis atsaucās, sēdēdams it kā noslēpies aiz Budvja platās – muguras.

„Nu tad ir viss labi!” Rameks sacīja, „Iesim uz upi! Plosts jau gaida.”

Plostu upes malā sargāja vēl divi vīri. Pašlaik uzlēca bāls mēness sirpis, un kļuva mazliet gaišāks. Uz plosta salasījās visi divpadsmit ceļinieki ieskaitot trīs rīdziniekus, un puiši uzveda arī Budvja un Vara zirgus. Pašlaik jau ļaudis taisījās atgrūst plostu no krasta, kad no austrumu pakalniem atskanēja daudzu pakavu dimdas.

„Kaŗaspēks nāk,” Rameks teica, „Droši vien mestrs Burchards fon Dreijerlevens atgriežas no jaunās pils Marienburgas uz kriviču robežām. Vai mums nevajadzētu pasteigties?”

„Nav vērts,” Budvis atbildēja, „Paliksim kur esam. Ja no Rīgas kāds pulks nāktu, tad varētu domāt, ka dzenas mums pakaļ un vajadzētu ātri bēgt. Bet mestrs par mums nekā nezina. Nebūtu labi, ja mestra karavīri redzētu plostu mēness gaismā ar vīru pulciņu un zirgiem.”

„Tā gan,” Rameks rāmi teica. „Vēl kādam varētu ienākt prātā, ka Zemgalē kaut kas notiek. Tas arī nebūtu tālu no patiesības.”

„Šeit pie krasta mēs esam koku aizsegā,” Varis piemetināja. „Mūs no Rīgas ceļa neredzēs. Bet ja steigsies šurp, tad dzīsim plostu Daugavā. Kamēr mestra pulks sameklēs citu plostu vai laivas, mēs jau būsim pāri upei.”

„Vajadzēs mēģināt saskaitīt mestra pulku, kad tas jās pāri tam mēness apspīdētam pakalnam,” Budvis rādīja ar roku, pats līdz ar plostu būdams krasta klinšu un krūmu ēnā. Pat no tuvuma cilvēki un zirgi te izskatījās tumši, gandrīz kā no melna papīra izgriezti silueti. „Tev, Ramek, ir vanaga acis - ar tām tu savu pulku ne vienreiz vien no rusiem glābi, tos laikā no tālienes redzēdams, un izvedi ļaudis pa sirmu silu takām.”

„Nu jā, kādreiz...” Rameks nopūtās... Tagad es jau vecs, tik koklēšanai vien deru.” Tomēr viņš, pielicis roku pie pieres, lai aizsegtu vājo gaismas atblāzmu, vērīgi pētīja pakalnu pie apvāršņa, kad tur parādījās pirmie mestra strēlnieki, karodznieki un taurētāji.

Pēc pulka nāca pulks ceļā uz Rīgu. Rameks bubināja pie sevis, skaitīdams vienības un minēdams to nosaukumus. Viņš mestra kaŗaspēku labi pazina, pats tur bija dienējis, kaut ne no brīva prāta. Ja karogus nevarēja atšķirt no tālienes, tad no strēlnieku - kājinieku un jātnieku daudzuma, apbruņojuma, pat no zirgu spalvas krāsas, kuŗa veselām vienībām bija vienāda, Ramekam kļuva skaidrs, kas tas par pulku. Tur bija centrālais Teutoņu ordeņa kaŗaspēks no Rīgas, Cēsu komturs ar saviem ļaudīm, Rietumeiropas brīvprātīgo krustnešu pulks, Tērbatas bīskapa kaŗaspēks - ne visai labprātīgs sabiedrotais, tad vēl igauņi un vācieši no Baltakmens pils un apkārtnes, citi no dāņu Ziemeļigaunijas - Rēveles un Samu salas. Bija arī komturi ar savām vienībām no kuršu un sēļu zemēm, bet visvairāk letgaļu - tūkstoši un atkal tūkstoši. Vienības soļoja lieliskā kārtībā.

Kaŗaspēka bija neparasti daudz. Bet kas tad tur nāca par nekārtīgu pūli? Visapkārt tam bruņinieki ar pīķiem un stopiem, pavērstiem pret šo ļaužu masu...

„Tie ir kriviču un rusu gūstekņi,” Rameks sacīja, „Kas par milzīgu skaitu! Mestram ir paveikusies liela uzvara. Būs varbūt Pleskavu atkal ieņēmis, ko jau reiz vācieši un letgaļi izdarīja pirms simt gadiem. Tikai drīz to vajadzēja atstāt, jo Pleskavai nāca talkā novgorodiešu, suzdaļiešu un polockiešu pulki, vesela ļaužu jūŗa. Par to jau krustneši rakstīja ne reizi vien savās chronikās. Vakaros pie ugunskuriem viņi bieži lasa uzvaru stāstus no chronikām priekšā, lai uzmudinātu kareivju cīņas sparu. Redzēs, cik ilgi šoreiz Triju Lauvu bruņinieks spēs rusus un krivičus iebiedēt... Apspiedējs viņš ir, mestrs Burkhards, bet vismaz arī izcils kaŗavadonis.”

„Kēniņš gribēs zināt, cik liela bija mestra armija,” Budvis teica, „Tu skaiti, Ramek! Man jau sajuka rēķini, uz to milzīgo gūstekņu pūli skatoties.”

„Ķēniņš?” Indriķis prasīja. „Kas par ķēniņu?”

„Nu, Zemgales ķēniņam būs jāpastāsta... Varbūt mestrs dosies kaŗot uz Lietuvas robežām; tad arī zemgaļiem, kas vēl brīvi, būs plecu pie pleca jākaŗo blakus zemaišiem pret melnajiem teutoņu kraukļiem. Vēl jau visa Zemgale nav apspiesta. Lietuvas lielais ķēniņš Ģedimins uzskata Zemgales dienvidu joslu par savu lēņu zemi, jo viņš ir Zemgales ķēniņa lēņu kungs. Bet patiesībā Zemgales ķēniņš savos mežos rīkojas pilnīgi brīvi, un viņa zemgaļi nejūt nekādu lietuviešu virskundzību. Turpretī teutoņu pakļautajā Zemgales daļā dzīve vēl nav atplaukusi pēc daudzu kaŗu šausmām,” Rameks paskaidroja zēnam.

„Es nemaz nezināju, ka brīvajai Zemgales daļai vēl ir savs ķēniņš!” Indriķis iesaucās.

„Vai tad Budvis tev -”

„Ramek, pagaidi, es vēl nekā viņam neteicu,” Budvis pārtrauca sirmo vīru. „Vēl jānoskaidro visādi jautājumi...”

„Labi, labi,” Rameks mierīgi sacīja. „Laika diezgan... Vēl pēc gūstekņiem un letgaļu sabiedrotiem nāca Daugavpils komtura pulks, viens no lielākajiem. Es rēķinu, ka mestrs ved no robežas uz Rīgu kādus sešpadsmit tūkstošus vīru, ieskaitot visus sabiedrotos. Kam viņam Rīgā tik daudz kaŗaspēka vajag? Būtu labāk uz robežām atstājis, lai sarga no austrumniekiem...”

„Tā vien liekas, ka mestrs drīz vedīs kaŗaspēku cauri Zemgalei uz leišu zemi,” Varis piebilda.

„Lai tik ved!” Vējumu saimnieks Gaidis atsaucās, „Tur viņi savas galvas noliks! Ne reizi vien jau tā ir noticis. Zemgaļu ķēniņš un Lietuvas lielķēniņš par to gādās.”

„Es zinu, ka dižkunigaikstis Ģedimins ir ļoti varens valdnieks, no kuŗa pat Teutoņu ordenis bīstas,” Indriķis teica. „Bet kā sauc šo jauno zemgaļu ķēniņu?”

„Viņš ne labprāt visiem savu vārdu saka,” Budvis atbildēja. „Par to parunāsim rīt.”

„Teutoņi un viņu sabiedrotie ir jau prom,” Rameks teica. „Jūs, puiši, varat nu dzīt plostu Daugavā.”

Lai gan zirgi bija drusku nemierīgi upes vidū, ceļinieki tika pāri platajai straumei bez sevišķām grūtībām. Tikko izkāpis Zemgales krastā, Indriķis ar pārsteigumu pamanīja zirgu pulciņu mežiņā, kuŗu apsargāja divi braši letgaļu puiši.

„Mūsu pulks kļūst arvien lielāks!” zēns sacīja. „Es nemaz neiedomājos, ka arī citi zirgi vēl ir dienvidu krastā.”

„Viss ir ceļam lieliski sagatavots,” Rūta atbildēja. „Mans tētis un Rameks jau par to visu iepriekš parūpējās.”

„Nu kā tad!” viņas tēvs Gaidis piebalsoja. „Mēs jau neiesim kājām iet visu ceļu cauri Zemgalei.”

„Kurp tad mēs īsti ceļojam?” Indriķis jautāja.

„Nu taču pie ķēniņa!” Rūta nepacietīgi atteica.

„Vari, tu tiešām neesi neko zēnam iepriekš pastāstījis.”

„Nebija laika,” Varis taisnojās .”Kad mēs šovakar atnācām pie Indriķa, viņam bija uzbrukuši vācu puikas, un viņš divus bija sašāvis. Labs strēlnieks! Tie viņu aiz skaudības gribēja ar mietiem nosist, ka viņš ir grāfa mazdēls un ka viņš nav tāds nelietis kā viņi.”

„Un tad Budvis un Varis izveda mani caur pilsētas vārtiem,” Indriķis piezīmēja.

„Skaties tik, kas par velna puiku!” Rūta aplika zēnam uz brīdi draudzīgu roku ap plecu. „Jau esi ar vāciešiem kāvies!”

Tad viss pulciņš, četrpadsmit cilvēku, kāpa seglos. Zirgu visiem pietika, un vēl trijus staltus rumakus puiši veda pavadās līdz kā nastu nesējus. Visiem vīriem bija pie sāniem zobeni un plecos stopi, bet nastās vēl citi ieroči, bultu krājums un pārtika.

Kad ausa rīts, ceļinieki bija jau pārgājuši biezu un dziļu egļu mežu. Tagad viņi atradās purvainā biezoknī, kur Varis vislabāk zināja ceļu. Šķērsojuši purvu pa šauru, gandrīz nemanāmu taciņu, no kuŗas svešinieks katrā ziņā nomaldītos un iestigtu akacī, ceļa vīri jutās diezgan droši. Līdz ar saullēktu viņi sasniedza sengāršu, pilnu ar sakārņiem, celmiem un kritušiem kokiem. Tikt uz priekšu pa šo mudžekli bija grūti. Te nekad, cik redzams, cilvēka roka nebija malku cirtuši, netīrumus arusi. Tikuši sausā vietā uz pakalna, ceļinieki nolēma sakurt uguni, paēst un atpūtināt zirgus. Te bija diezgan zāles ko ēst zirgiem, bet puiši arī bija paņēmuši līdz dažus auzu maisus. Likās, ka šis jājiens pie ķēniņa bija labi iepriekš izplānots.

Indriķis bija noguris pēc piedzīvojumu pilnās dienas un negulētas nakts. Viņš nolikās gulēt sūnās liela vītola paēnā un drīz vien aizmiga.

Kad zēns uzmodās, saule jau bija augstu debesīs. Pusdienas laiks bija klāt. Citi ceļinieki bija pagājuši tālāk gāršā uz dienvidiem, un puiši stāvēja sardzē plašā lokā uz visām pusēm. Budvis un Rameks, ceļa vīru vadoņi, bija nosprieduši doties tālāk tikai pēc saulrieta, lai izvairītos no nejaušas sastapšanās un neizdevīgas sadursmes ar vācu komturu kaŗaspēka vienībām Zemgalē.

Netālu kurējās ugunskurs, un tur Rūta vārīja visiem ceļiniekiem garšīgu gaļas viru lielā čuguna katlā, bet Varis viņai palīdzēja pienest malku, parušināt ogles un cept zaķa cepeti uz gaŗa iesma.

Zēnam blakus uz vētras nogāzta koka stumbra sēdēja Budvis un kāds svešinieks melnās bruņās, kuŗas bija izrotātas ar mazām, mirdzošām sudraba zvaigznītēm. Svešinieka mati bija gaiši brūni, biezi un viļņaini, viņa acis bija gaiši zilas un drošas, un viņam bija kupla, brūna bārda. Pēc sava izskata viņš varēja būt kaŗavadonis vai kāda kuģa kapteinis; viņa seja bija veselīga, saulē nodegusi un vēju appūsta kā ārienes cilvēkam, ar daudzām mazām rieviņām ārējos acu kaktos. Piere viņam bija izteiksmīga un augsta. Bruņas klāja visu viņa ķermeni, tikai smago bruņu cepuri viņš bija noņēmis un nolicis turpat zemē. Indriķim likās, ka mazās sudraba zvaigznītēs ir piekausētas virsū tērauda bruņām; laikam šāds tērps bija ļoti dārgs un grūti pagatavojams.

Zēns piecēlās kājās un pieklājīgi pasveicināja svešo karavīru.

„Tas ir Indriķis, par kuru es Jums jau šo to stāstīju,” Budvis teica bruņās tērptajam vīram. „Indriķi, šo vīru tu vari saukt par Zvaigžņu bruņinieku. Brīvās Zemgales virsnieki un vadoņi dažreiz negrib atklāt savus vārdus, jo baumas par viņiem varētu tikt teutoņu ausīs, un tie varētu atriebties mūsu kaŗavadoņu radiniekiem, kuŗi dzīvo teutoņiem pakļautajā Livonijā. Tāpēc tu, Indriķi, neprasi Zvaigžņu bruņiniekam nekādus jautājumus, bet atbildi uz viņa jautājumiem, jo viņš tev varbūt var ko palīdzēt.”

„Vāciešu skolās es jau esmu diezgan mācījies, Zvaigžņu bruņiniek,” Indriķis teica svešiniekam. „Es nemāku labi ar vācu pilsoņu bērniem sadzīvot. Tāpēc es labprāt paklausīju Budvja un Vara ieteikumam doties viņiem līdz uz Zemgali. Ja viņi un Jūs varētu man dot kādu darbu brīvajā Zemgales daļā, tad tas būtu viss, ko es no Jums gribētu lūgt. Citādas palīdzības man arī nevajag. Kamēr pastāvēs Teutoņu ordeņa vara Livonijā, mana mātes tēva Guntrama fon Bannerova īpašumu -Lielvārdi es tā kā tā nevarēšu atgūt. Bet es par to neskumstu, jo Lielvārdi es pat vairs neatminu. Māte mani maziņu aizveda uz Vāciju. No darba es nebaidos. Vislabāk man patiktu strādāt ārā, svaigā gaisā, kaut kur laukos vai mežos.”

„Nu labi, Indriķi,” Zvaigžņu bruņinieks smaidīdams atbildēja, „Par to nebaidies - darbs tev būs, un pie kauslīgajiem vācu puikām Rīgā mēs tevi nesūtīsim atpakaļ. Bet vai tev patīk arī kaŗa dienests?”

„Patīk gan,” Indriķis atzinās. „Es jau iemācījos šaut ar stopu, un es ceru, ka Budvis un Varis arī turpmāk mācīs mani, kā rīkoties ar zobenu un šķēpu. Kad es būšu vīra gados, es iestāšos brīvo zemgaļu pulkā, lai cīnītos pret teutoņiem.”

„Kāpēc tā?” Zvaigžņu bruņinieks prasīja. „Tava māte bija vāciete, vai ne? Kā viņu sauca?

„Regelinda Bannerova,” zēns atbildēja. „Viņa gan bija vāciete, bet viņas tēvam Guntramam, Lielvārdes grāfam, Teutoņu ordeņa bruņinieki izdūra acis, kad tie ar kauju ieņēma viņa grāfisti un pili.”

Brītiņu valdīja klusums.

„Nu es saprotu, kāpēc tu gribi ar teutoņiem kauties, un tādas izdevības tev netrūks, kad tu pieaugsi un iestāsies mūsu pulkā,” Zvaigžņu bruņinieks sacīja. „Bet lai pieņemtu tevi mūsu pulkā, mums ir droši jāzina, kas tu esi no kādiem vecākiem esi cēlies. Budvis teica, ka tev esot kaut kādi papīri?”

„Es tūliņ parādīšu, Zvaigžņu bruņiniek,” Indriķis teica. Lai gan kaŗavadonis runāja laipni, viņa balsij piemita zināma autoritāte, kā visiem vadoņiem, kas paraduši pavēlēt daudziem cilvēkiem. Visa viņa būte izstaroja tādu kā magnētisku spēku; Indriķis jutās kā ir mazs zēns viņa klātienē, un pat Budvis gluži dabiski pakļāvās Zvaigžņu bruņinieka pavēlēm un lēmumiem.

Indriķis attaisīja savu mantu saini un sameklēja savu dzimšanas apliecību - izrakstu no baznīcas grāmatas, kā arī dižciltības apliecību, dažas vēstules ar Lielvārdes grāfa zīmogu un savas mātes Regelindas divus attēlus - zeltā taisītu sejas profilu, kuŗu varēja valkāt ķēdītē ap kaklu, un glezniņu - miniatūru eļļas krāsās, kuŗu pirms astoņiem gadiem bija gleznojis kāds itāliešu mākslinieks Aviņonā. Zvaigžņu bruņinieks uzmanīgi apskatīja visus šos Indriķa saglabātos dārgumus un atdeva tos zēnam atpakaļ.

„Kas notika ar tavu māti un mātes tēvu, kad jūs visi aizbraucāt uz Rietumeiropu, Indriķi?” Zvaigžņu bruņinieks jautāja.

„Vectētiņš mira ar pēkšņu sirds trieku jau dažus mēnešus pēc tam, kad mēs ieradāmies Aviņonā,” zēns teica.

„Viņš bija daudz cietis, bet viņa nāve bija ātra un viegla - tā māmiņa man vēlāk stāstīja. Mēs vēl vairākus gadus nodzīvojām Aviņonā un tad aizbraucām uz Vāciju, kur manam vectēvam bija īpašumi. Lai gan viņš bija dzīvojis Livonijā, viņam pienācās ceturtā daļa no senču mantojuma, no muižām, kuŗas viņa tēvam Saksijā piederēja. Pēc tam šo īpašumu daļu mantoja mana māte. Tad pa visu Rietumeiropu sāka plosīties mēris, un mana māmiņa nomira... Dažas dienas pēc viņas bērēm manas mātes vecākais brālēns Markvarts Bannerovs iesēdināja mani karietē un aizveda uz Libeku, kur viņš mani atdeva kāda tirgotāja Rebleina gādībā. Šis tirgotājs bija uz krustnešu kuģa, kas pašlaik taisījās doties ceļā uz Livoniju. Brālēns Markvarts un tirgotājs man iestāstīja, ka man jābraucot uz Rīgu, jo tur mani gaidot bagāti radi, kuŗi par mani gādāšot un dabūšot man atpakaļ Lielvārdes muižu un pili. Kas par mani – bāreni - lai gādājot Vācijā? Tikai tagad es saprotu, ka Markvarts mani aizsūtīja prom, lai viņam vēlāk nebūtu man jādod manu senču muižu ceturtā daļa. Tai pašā vakarā uz kuģa klāja uznāca manas mātes jaunākais brālēns Hermans Bannerovs, kurš, tirgotājam neredzot, iedeva man paciņu ar maniem dokumentiem un manas mātes abiem attēliem un stingri piesacīja man tos nerādīt ne Markvartam, ne Rebleinam, ne kādam citam, kamēr es būšot pilngadīgs, jo citādi skaudīgi ļaudis man tos atņemšot.”

„Tomēr tagad tu tos mums parādīji,” Zvaigžņu bruņinieks sacīja.

„Nu protams... Es Jums uzticos,” zēns atbildēja, „Hermans bija iestāstījis Markvartam, ka viņš šos dokumentus ir man atņēmis un iznīcinājis. Bet viņš bija labsirdīgs. No viņa es nemaz negribētu prasīt savu mantojuma daļu, bet uz Markvartu man gan ir dusmas. Tirgotājs, nonācis Rīgā, aizveda mani pie kādas vecenes, kuŗa man iedeva jumta istabiņu, Rebleins teica man, ka mani radi drīz tur mani uzmeklēšot. Viņš pats ar to pašu tirgotāju un krustnešu kuģi atgriezās Vācijā, un kopš tā laika es netiku redzējis ne viņu, ne manus bagātos radus.” „Tagad tev viņi vairs nav vajadzīgi,” Zvaigžņu bruņinieks piezīmēja. „Zemgalē tev ies labāk nekā Vācijā. Bet kas notika ar tavu tēvu? Par viņu tu nekā vēl neesi teicis.”

Brītiņu zēns vilcinājās. Tas bija tik neparasti - vispār pieminēt vārdu „mans tēvs.” Tomēr šiem zemgaļiem taču varēja uzticēties...

„Mans tēvs...” Indriķis teica, tad uz brīdi atkal apklusa. „Mans tēvs Mežvaldis un viņa tēvs Druvvaldis aizgāja kaŗot pret Teutoņu ordeni Polijā īsi pirms vācu bruņinieku uzbrukuma Lielvārdei un Rīgai. Par Druvvaldi, brīvo zemgaļu ķēniņu un Nameja jaunāko dēlu, pienāca ziņa, ka viņš kritis kaujā pie Plovciem 1331. gadā; tā mana māte man vēlāk stāstīja, kad es jau biju uzaudzis lielāks un varēju tādus stāstus saprast un atcerēties. Mans tētis Mežvaldis, kristītā vārdā Leons, pazudis bez vēsts tanī kaŗā.”

„Vai tev labāk patika dzīvot Rīgā, Saksijā vai Aviņonā?” Budvis jautāja. „Bez šaubām Aviņonā, Budvi!” zēns iesaucās. „Tur bija tik skaisti... Gleznaini cietokšņi un balta marmora tēli, lieli dārzi, milzīgi koki, tādi krāšņi ziedoši krūmi un puķes, kas Livonijā neaug... Manai mātei bija diezgan naudas, ko viņa dabūja no Saksijas īpašumiem. Mēs dzīvojām kā dižciltīgas kārtas cilvēki; visa kā bija diezgan. Bet kad māmiņa nomira, Markvarts teica, ka visa viņas nauda esot izlietota, uz īpašumiem lielāki parādi nekā šo muižu vērtība. Ne visai es viņam ticēju jau toreiz, redzot viņa paša lepno dzīvi, bet ko es, mazs puika, varēju darīt? Kurp viņš mani veda, tur man bija jābrauc.”

„Jā, bāreņa dzīve nav viegla,” Budvis nopūtās. „Bet nu tavas bēdas ir galā, jaunais draugs. Mūsu pulkā tev būs īstās mājas.”

„Tēvu, protams, tu neatceries?” Zvaigžņu bruņinieks prasīja.

„Nē...” zēns teica, domīgi paskatīdamies uz viņu un uz Budvi. „Bet māmiņa man stāstīja vēlāk, ka viņš bijis liels un stiprs, gaŗa auguma vīrs. Tētiņš mani saucis par Doti, jo šis zemgaliešu vārds viņam paticis labāk nekā mans kristītais vārds Heinrichs.”

„Tad tu arī to zini,” Zvaigžņu bruņinieks nopūtās un aplika savu tērauda bruņās tērpto smago roku ap zēna plecu. „Nu es vairs nešaubos, Indriķi, ka tu esi no Nameja cilts.”

Indriķis gribēja Zvaigžņu bruņiniekam prasīt, vai viņš ko zina par tēva likteni, vai viņš arī bijis Plovcu kaujā, bet tad viņš atcerējās Budvja norādījumu, ka šim zemgaļu vadonim nedrīkst neko jautāt.

„Lūdzu, nāciet pusdienās!” Rūta sauca. Viņas seja bija vēl daiļāka kā parasti, nosarkusi ugunskura tuvumā. Vīrieši nelika divreiz sevi aicināt. Viņi sanāca ap katlu, un meitene lēja garšīgo, kūpošo virumu koka bļodiņās un sadalīja zaķa cepeti. Agri no rīta Varis bija ar bultu zaķi nošāvis gāršā. Arī Indriķis dabūja savu tiesu no mielasta, kas lieliski garšoja svaigā gaisā, brīvā dabā. Paēduši, vīri devās sardzē, un Indriķis arī gāja līdz, bet citi puiši atgriezās pie ugunskura ēst. Pievakarē Indriķis, Varis, Budvis un Zvaigžņu bruņinieks gāja uz tuvējo upi peldēties. Bruņinieks pamanīja sudraba krustiņu ķēdītē Indriķim ap kaklu.

„Vai tas tev ir mātes dots?” viņš prasīja. „Nē... To man uzdāvināja Svētais Tēvs Jānis 22., kad māte mani veda prom no Aviņonas,” Indriķis atbildēja. „Vai tas ļaudīm nepatiks brīvajā Zemgalē?”

„Par to neviens neko neteiks,” Zvaigžņu bruņinieks atteica. „Brīvās Zemgales daļas valdnieks iet kaŗos kopā ar Lietuvas Ģediminu kā vasalis, un tur valda tie paši likumi kā Lietuvā. Ģedimins ir izsludinājis pilnīgu ticības brīvību. Pat viņa galmā ir daudz kristīgo, un paša dižā ķēniņa vēstules raksta Viļņā franciskāņu ordeņa mūks Ginnikins, kuŗu es labi pazīstu. Lūk, Indriķi, paskaties!”

Noģērbis smagās bruņas, Zvaigžņu bruņinieks parādīja zēnam zelta krustu, kurš viņam karājās ap kaklu.

„Arī es esmu kristīts,” viņš piebilda. „Es pat esmu mēģinājis pierunāt Ģediminu pieņemt kristietību, bet tikai ne no teutoņiem! Ja Ģedimins kristītos un noslēgtu tiešu konkordātu ar pāvestu, tad Teutoņu ordenim pietrūktu iegansta rīkot kaŗagājienus pret Lietuvu un arī pret brīvo Zemgales dienvidu daļu lielajos pierobežas mežos. Tad ordeņa brāļiem būtu jāiet uz tatāru stepēm atgriezt tur neticīgos.”

„Es šaubos gan, vai viņiem patiktu pamest bagātos Livonijas un Prūsijas īpašumus, lai ietu uz tatāru klajumiem sludināt Dieva vārdu!” Budvis sacīja.

Pēc peldēšanās upē, kas bija viena no daudzajām Lielupes pietekām, jau tuvojās saulriets, un ceļinieki gatavojās tālākam ceļam naktī. Kopš viņiem bija piebiedrojies Zvaigžņu bruņinieks ar mazu kaŗavīru pulcinu, ceļiniekiem no Rīgas un Vidzemes vairs nebija jābēdā par ceļa meklēšanu uz brīvo Zemgali. Šie vietējie ļaudis pazina katru meža stigu.

Rītam austot, viņi bija tikuši jau dziļi iekšā Zemgalē. No kāda mežaina pakalna Zvaigžņu bruņinieks parādīja Indriķim divus pilskalnus: Tērveti un Svetkalni, kuŗu teutoņi sauca par Heiligenbergu.

„Starp šiem diviem kalniem, mūsējo un ienaidnieka pili, mūsu senči izcīnīja daudzas asiņainas kaujas par savu brīvību,” zemgaļu kaŗavadonis teica. Zēns vēlējās, kaut viņš jau būtu pieaudzis, kaut viņš ar zobenu un vairogu rokās, ar stopu pār plecu varētu jāt kaujā savam sencim Namejam talkā. Cik ātri viņā izgaisa vāciskās audzināšanas iespaids! Bet viņš saprata, ka viņš varēja Zemgali uzskatīt par savu dzimteni ne tikai sava tēva dēļ, kas kādreiz bija par šo sentēvu valsti karojis, bet arī tāpēc, ka viņa māte Regelinda šo zemi mīlēja un bija zēnam tikai labu stāstījusi par viņa tēvu Mežvaldi un par vareno iepriekšējā gadsimta zemgaļu ķēniņu Nameju.

„Tērvetes pils ir jau sen nodegusi, bet arī no krustnešu Heiligenbergas ir palikušas tikai drupas,” Budvis teica.

„Vai Lietuvas lielķēniņš sagrāva šo teutoņu perēkli?” zēns jautāja. „Nē, pats ordeņa mestrs pēc Sidrabenes ieņemšanas drīz vien lika Heiligenbergu noārdīt.” Zvaigžņu bruņinieks atbildēja.

„Kāpēc tā?” Indriķis brīnījās.

„Visbriesmīgākie izdzimumi bija ieperinājušies Heiligenbergā,” zemgaļu vadonis paskaidroja zēnam. „Necilvēcīgā kārtā slepkavojot zemgaļus pa kaŗa laiku, šie teutoņi bija tā pie briesmu darbiem pieraduši, ka viņi turpināja savus noziegumus arī pēc 1290. gada, kad cīņas uz kādu laiku apklusa. Lai gan no zemaišiem zināmas briesmas teutoņiem draudēja joprojām, mestrs bija spiests iznīcināt Svētkalnes mūŗa cietoksni un sodīt ar nāvi vai padzīt šīs pils iemītniekus, lai glābtu pats savus pavalstniekus no spīdzināšanas un moku pilnas nāves.”

„To jau tu pats zini, Indriķi, ka Teutoņu ordenī salīda noziedznieki un salašņas no visas Vāczemes, pat no pārējās Rietumeiropas, un mestrs tomēr bija beigās spiests daudz maz uzturēt kārtību un disciplīnu,” Varis piebilda. „Sevišķi stingrs un bargs ir tagadējais mestrs, Triju Lauvu bruņinieks, vairāku jaunu piļu cēlājs uz Krievzemes robežām.”

Vēlreiz paskatījušies uz Heiligenbergas drupām, kuŗas izskatījās sārtas ar baigām, melnām ēnām rīta ausmā, četri jātnieki mudināja zirgus uz priekšu un drīz panāca pārējo ceļinieku pulciņu. Tā kā starp Tērveti un brīvo Zemgales daļu Lietuvas pierobežas silos vairs nebija vācu piļu un nebija arī ziņu par ordeņa kaŗaspēku šai apvidū, Zvaigžņu bruņinieks nolēma doties tālāk arī pa dienas laiku, tik uz pāris stundām apstājoties pie kādas mazas upītes īsai atpūtai. Zemgale bija citāda nekā Vidzeme. Te bija daudz atmatu, kuŗas vēl nebija uzartas kopš nesenējiem Rīgas archibīskapa un Ģedimina kaŗiem ar Teutoņu ordeni. Zemgaļu sētas slēpās dziļi mežos un vientuļās sengāršās; reti kur varēja redzēt tādu lauku krāšņumu kā pie Gaujas, lai gan zemgaļu zeme bija vēl auglīgāka, īstā latviešu maizes klēts. Pat nometinātie letgaļi dzīvoja te nedrošāk nekā savā dzimtenē; redzot no tālienes bruņotu jātnieku pulciņu, vietējie cilvēki steidzās no tīrumiem mājās, grāba rokās ieročus un taisīja ciet sētu vārtus. Vēl ļaudīm atmiņā bija teutoņu sirotāju neģēlības; nevarēja zināt, kas tie par jātniekiem, un ko viņi darīs. Zvaigžņu bruņinieks tik steidzās tālāk, un pēc katras stundas uz vakara pusi no birztalām vai brikšņiem iznira mazi bruņotu vīru pulciņi un piebiedrojās ceļiniekiem. Šinī apgabalā Teutoņu ordeņa virskundzība pastāvēja tikai uz pergamenta, kā caur gāršām un siliem „novilkta”, izdomāta līnija. Robežas stabus te neviens nebija uzcēlis.

Saulei tuvojoties koku galiem rietumos, uz Kurzemes pusi, ceļotāju pulciņš, tagad jau kādi piecdesmit vīri, uzjāja uz pakalna ar kupliem ozoliem un mazākiem paugurīšiem, kas izskatījās kā seni kapi.

„Te kādreiz mūsu senči apbedīja savus mirušos un lūdza viņiem Dieviņa un Veļu mātes labvēlību pēc savām paražām,” Zvaigžņu bruņinieks teica, apstiprinādams Indriķa domas. „Vai tu redzi no šejienes meža malu? Tur stāv mans kaŗaspēks.”

Indriķis aizlika roku virs acīm, lai aizsegtu vakara saules mirdzumu; to viņš bija iemācījies darīt no sirmā letgaļu bijušā virsaiša Rameka. Tiešām, tagad zēns varēja saskatīt tumšu, trīskārtēju stopnieku, šķēpnieku un jātnieku rindu, kas tur stāvēja pirmo lielo koku ēnā kā dzīvs mūris. Zēns mēģināja kaŗavīrus skaitīt, kā Rameks bija mestra pulkus skaitījis pie Daugavas, bet tas nebija viegls uzdevums.

„Vismaz divi tūkstoši, man šķiet,” Indriķis sacīja.

„Četri,” Zvaigžņu bruņinieks atbildēja.

„Tad es nebrīnos, ka mestrs steidzās ar savu armiju aizsargāt Rīgu!” zēns iesaucās.

„Ar savu pulku vien es vēl nevaru iet uz Rīgu,” zemgaļu vadonis sacīja, „bet kopā ar lietuviešiem gan, ja mans brālēns Ģedimins būs ar mieru, ja ilgie kaŗi nebūs viņu, vecu vīru, par daudz nokausējuši. Un ja ne uz Rīgu, tad vispirms iesim uz prūšu robežām pie Nemanas un Prēgeles, kur bultas mums dziedās kaŗa dziesmu, un spoži zobeni skanēs uz vairogiem kā Nameja laikos!”

„Vai Ģedimins ir tiešām Jūsu brālēns?” Indriķis jautāja, un sirds viņam sāka nevaldāmi strauji, dauzīties, bet tāds kā karsts kamols iekāpa kaklā. „Tad Jūs arī esat... no Nameja cilts...”

„Nebrīnies ne par ko un nebaidies, Indriķi,” varenais zemgaļu kaŗavīrs teica. Viņi sēdēja zirgu mugurās blakus viens otram, un Zvaigžņu bruņinieks uzlika stingru roku zēnam uz pleca. „Atceries, ko es agrāk teicu, ka te tu beidzot esi īstās mājās. Ja es tev agrāk teiktu, kas es esmu, tad tu varbūt neticētu un šaubītos, un šaubu mokas var būt briesmīgākas nekā bāreņa vientulība. Kas es esmu, to tev pateiks manu kaŗotāju tūkstoši, un tad tu būsi par to drošs. Jāj pirmais, Budvi, un pasaki viņiem, ka mēs esam atraduši to, ko jau sen meklējām.”

Budvis uzmundrinoši paskatījās uz Indriķi, pasmaidīja un pamirkšķināja pavisam jautri, tad palaida iemauktus vaļā, piespieda piešus un aizauļoja uz mežmalu, lai piebiedrotos zemgaļu pulkam. Pēc viņa lēnāk jāja, cieši viens otram blakus, Zvaigžņu bruņinieks un Indriķis, bet viņiem sekoja Varis un pārējo pavadoņu pulciņš.

Lēni tuvojoties stingri stāvošai, it kā sasalušai kaŗotāju rindai, zēns nojauta, ka šī ir liela diena viņa dzīvē, tāda kā otra piedzimšana. Audzis pa Rietumeiropu un Rīgu, nu viņš piedzima no jauna kā zemgalis. Šī bija viņa tauta, viņa brīvo brāļu zieds un dzīvā varoņu elpa. Šie bija to vīru pēcteči, kuŗi bija vairāk kā simt gadus kaŗojuši ar tēraudā kalto teutoņu pārspēku. Kamēr vēl šī jaunā varoņu paaudze bija dzīva lielajos dienvidu mežos, kamēr aiz tiem vēl brīva bija varenā Lietuva, tikmēr ģermāņu un slavu milzīgo masu dzirnavas nebija samalušas miltos drošās, neatkarīgās, baltās tautas pie Dzintara jūŗas. Ja tie vairāk nekā divi simti tūkstoši vāciešu, arī citu rietumeiropiešu, kas jau bija krituši kaujās pagājušā gadsimtā, mēģinot salauzt prūšu, latviešu, lietuviešu un igauņu pretestību, būtu braukuši kaŗot uz Svēto Zemi, kur krustnešiem bija īstā vieta, tad vēl Pestītāja kaps un Atpestīšanas pakalns būtu kristīgo rokās, un Saladins nebūtu varējis gavilēt par savām uzvarām. Bet vēl briesmīgāks trieciens gaidīja Melno ordeni nākotnē: Tannenbergas kauja 1410. gadā, kur Lietuvas valdnieka Vitauta pulkos cīnījās arī zemgaļi.

Indriķis, aizmirsis to savu senču pusi, kas bija vācieši, savā sirdī apsveica šos drošos, brīvos kaŗavīrus. Liela pārmaiņa notika viņa dvēselē, kā pavasara plūdi Zemgales klanos.

Zvaigžņu bruņinieks apstādināja zirgu netālu no kaŗavīru ierindas un pacēla roku sveicienam.

„Sveiki, brīvie zemgaļi!” viņš sauca. „Sveiks, Mežvaldi, zemgaļu ķēniņ!” varens un vienots bija tūkstošu sauciens. Pamazām šī sauciena nozīme pārņēma bāreni Indriķi, pārliecināja viņa šaubas, aizdzina apjukumu. Šis neticamais, brīnišķīgais notikums pārvērta viņu līdz dvēseles dziļumiem. Pa to laiku tumšo jātnieku rindas sakustējās, saviļņojās, un brāzmains skanēja otrs sauciens:

„Sveiks, Indriķi, ķēniņa dēls!...”

„Indriķi Doti!” Zvaigžņu bruņinieks pagriezās pret zēnu un izstiepa pret viņu savas rokas. „Tēti...” zēns izrunāja šo dārgo vārdu, kuŗu māte bija viņam mācījusi nelietot, un tēvs apkampa viņu un pieglauda viņu savām saulrieta ugunīs mirdzošajām bruņām, uz kuŗām, nevienam neredzot, uzpilēja dažas Indriķa prieka asaras.

„Klausaities labas ziņas, drošie varoņi!” zemgaļu vadonis sauca kaŗavīriem, ar labo roku apņēmis Indriķa plecu. Kaŗavīri ērtāk nosēdās seglos un nolaida sveicienam paceltos karogus, zobenus un šķēpus.

„Šodien es atkal atradu savu dēlu Indriķi Doti, kurš bija no manis prom desmit gaŗus gadus, aizvests uz tālām zemēm,” Nameja dēla dēls teica saviem kaŗavīriem. „Indriķa māte ir mirusi, bet nu viņš vairs nebūs bārenis. Viņš ir atgriezies pie savas tautas. Par to mēs svinēsim jautrus svētkus! Vēl citi draugi, nākamie kaŗa biedri, ir atnākuši pie mums no Vidumas, letgaļu zemes, un viens no tiem ir Rameks, letgaļu sirmais virsaitis. Uzņemiet viņus kā brāļus! Manu dēlu atrada Rīgā zemgaļi, pilsētas garnizona virsnieki Budvis un Varis. To es viņiem nekad nespēšu atlīdzēt, bet es dodu viņiem vietu mūsu pulkos, un reizē ar svētkiem par Indriķa atgriešanos mēs svinēsim Vara un letgaļu tautu meitas Rūtas kāzas. Viņi būs pārsteigti, ka viņiem nu būs vairāk nekā četri tūkstoši kāzu viesu! Pēc šiem svētkiem mēs soļosim uz prūšu robežām un kopā ar Ģedimina kaŗaspēku izlauzīsim ceļu uz Klaipēdu, lai salauztu teutoņus viņu vājākā vietā un atbrīvotu mūsu tautām ceļu uz jūra! Prūsijas un Livonijas teutoņiem nekad neizdosies izveidot drošu zemes ceļu savā starpā, un tāpēc svešinieki nepiepildīs mūsu dzimteni ar saviem ļaudīm. Vēl pēc pieciem vai desmit gadu simtiem Tērvetē ļaudis runās mūsu un nevis teutonu valodu! Reizi kritīs dzelžu vīru melnās lizdas, un latviešu ciltis būs vienotas un brīvas!”

„Sveiki, brāļi letgaļi!” Sveiks, Budvi un Ramek!” daži sauca.

„Ilgu mūžu, laimīgu dzīvi jaunajam pārim, Varim un Rūtai!” citi piebalsoja. Beidzot atkal visi vienojās varenā saucienā, kas skanēja mežā un aizlidoja tālu pāri pakalniem un laukiem: „Sveiks, Zemgales Lauva, mežu valdniek! Lai dzīvo Indriķis Dotis, Zemgales ķēniņa dēls!...”

---

 

Vēsturiskā stāsta „Bārenis” autors Nikodēms E. Bojārs dzimis Daugavpilī. Studējis Getingenas universitātē Vācijā, kā arī Ilinojas universitātē Urbānā un Prinstonas universitātē Savienotajās Valstīs, iegūstot B.S., M.S. un Ph.D. grādus. Viņa studiju galvenais priekšmets bija ķīmija, bet blakus priekšmets vēsture, īpaši viduslaiku vācu vēsture un literatūra. Jau studiju laikā un arī vēlāk interesējies par astronomiju un kosmoloģiju. Dr. Bojārs ir Ņujorkas un Ilinojas zinātņu akadēmijas loceklis. Publicējis vairāk nekā 30 darbus ķīmijā. Latviešu valodā publicēti viņa darbi žurnālos „Technikas Apskats”, „Zintis”, „Akadēmiskā Dzīve”, „Mazputniņš”, „Jaunā Gaita” u.c. Dr. Bojāra galvenais darba lauks ir jaunu ķīmisku savienojumu pētniecība, bez tam ir mācījis vairākus ķīmijas priekšmetus Bafalo Universitātē un Ilinojas Technoloģijas institūtā. Sarakstījis grāmatu „Seno baltu cīņas”, ko drīzumā publicēs A.Kalnāja apgāds Čikāgā. Pašlaik Dr. Bojārs nodarbināts Borga-Varnera (Borg-Warner) pētniecības laboratorijās par zinātnisku padomnieku. Pēc viņa ieskata interesei par ķīmiju, kosmoloģiju un seno vēsturi ir zināmi kopēji motīvi un ieskanas: tā ir tieksme kaut ko uzzināt par cilvēces redzes aploka tālajām robežām, par nesaredzamo atomu, neaizsniedzamām galaktikām un neatkārtojamiem senatnes notikumiem.