|
Aina Kraujiete
ŽĒLABU DZIESMAS
(20, gadsimta Orfeja dziesmu cikls piecos dziedājumos)
1. dziedājums
Dzidrs pavasaris kā dzītars bija un vasarai maigs mirru dūmakas skurbums, - piepeši gurna visam pāri pirms rudens zilgana ziemas krēsla
-dievi, kam atņēmāt manu mīļo un pievienojāt to pazemes ēnām?
kur ir tā vēsma, šķirstīdama matus, kas glauda un atglauda viņas smaidu,
kur ir tie piemīlīgie vēji, ap viņas drānām kas tinās un nesa man sveicienam mīļās dārgu eļļu tvanīgās smaržas,
kur spožās narcises, pavasara brāzmā zemu kas liecās, bet nevēstīja, ka drīz viņas tērpa vīlēm pazemi sveicināt,
kur vēji un narcises, kur viņa pati?
no krūzes bezdibenīgas dzeru pīlādžu vīnu, lai piemirstos brīdi mīļotās nāve,- bet vīns to no mirušiem pieceļ un neizlaiž vairs no manām acīm, kamēr plaukstām sāk apnikt vīna māņu tukšums,
un es ieslīdu atpakaļ bēdās kā tumsā--
visiem kokiem ēnas piesūkušās pie lapām, saule viena sēž kaila lauru krūmā, maura zālei zaļums par spirgtu un daudz par priecīgu acīm:
lai krīt tā zem asmens un nepieceļas, lai sažūst, jo viņas kāju vieglumu ik stiebrs pazīst, un viņas pēdu nospiedumi apzīmogoja tos nāvei.
2. dziedājums
Nosusēja rīta rasa, piestāja lietus, pēkšņi mācies, bula svelme slīdināja spīdīgas lāses no tuberozēm, tikai mans vaigs vairs nežūst
-dievi, kā būs man bez viņas vienam tālāk dzīvot?
bez viņas spilgtākās ugunis nespodras gurst kā zem blāvas plēves
bez viņas no saules versmaina diena vienās dūmakās paiet
bez viņas ausis vairs nesamana putnu balsis laukā, ne ūdeņus strūklakās
bez viņas puķēm nav pareizo krāsu un visas mājas kā kapenes
bez viņas stundām nav gala
bija rīti, kad piecēlāmies no ūdensputu spalgām klaigām jūŗa skrēja mums pretī lai sabradājam zaļās putās lēverainos piekrastes viļņus sāls pielipa miesai un lūpām kā gludeniem gliemežvākiem kad sāļainos saules rītos atdevāmies mēs jūŗai dienās, kad mirkušu pļavu lāmas zaga mākoņus un mūsu atspīdumus turējāmies roku rokā lai lietusūdens mūs neizšķir vējš niekojās matos un drēbēs un izmētāja mūsu smieklus īgni gaŗāmgājēji atskatījās jo bijām priecīgi tik aizlijušā dienā vakaros steidzīgas ugunis salīmēja uz namu sienām zibošu sludinājumu vietā mūsu augumus ciešāk mēs uzgriezām muguru gaismām un ļāvāmies vasaras naktij -dievi, kā var nepienākt rīts viņai vienai?
3. dziedājums
Kā var saziedēt zilās neaizmirstulēs krasti pie vēsiem strautiem? kā var ienākties ogas un augļi, augt baravikas, dīgt sēklas? kā var dārzā sazaļot košuma krūmi, kuplot nezāles? kā čūsku riteņi raisīties spēj un ķirzaka iestiepties ēnās? kā viss tas drīkst notikt un būt
un viņas vairs nebūt?
viņai, kas mīlēja sauli un puķes, melnas saulespuķes spožiem zīda diegiem ieaustas tumšos zīdautos
šķiežas ēnas no dūmu mutuļiem uz sveša nama balsināta sāna tanīs vērojot ērmīgus tēlus viņas profilu kāroju ieraudzīt bet sedzas ar mākoni saule un sienai nodziest ēnainie silueti
tikai acis man dūmu pilnas
meitenes uzsmaida man uz ielām un dažai valšķīga gaita viņu skatieni dreb kā asfodeles vējā viņu augumi kārdina kairāk par nektarīniem grozos viņu drānām cauri viz arbūzu un apelsīnu ciļņi viņām līdzi plīvo ūdensmeloņu medainā dvesma
un tirgū ar novērstu seju es steidzos visiem augļiem kā sievietēm gaŗām
balti palagi mani aprok melnas melnas ir manas bēdas jo palagiem ir viņas roku maigums un krokās tie glabā viņas auguma līnijas un es negribu negribu nevienas citas
bet viņas vairs nav - -
4. dziedājums
Viņas vairs nav, bet krastmalā skalbes vālēm velējoties sakrustojas un šķiras, - viņas vairs nav, bet upe steidzīgāk vilnī, tumšāk guldz, iekams ūdenī iegrimst vakars, - viņas vairs nav, un zirnekļa tīklā notrīs pavedieni kā stīgas jo vēsmai ir viņas gaita
punainu ciedras kūju pret plienu klaudzinot, prasu skarbajiem dieviem:
-cik zemu pazemē būs man noiet cik stāvas augstienes pievārēt
cik zvēru cik nezvēru piešus pārplēst cik jūru pāri malām pieraudāt
lai atgūtu savu mīļo?
tumsas apsēsti ozoli, izpletušies cerbeŗam līdzīgi, aizēno ceļu: lai plešas, lai ēnojas - drīz saknes izmiekšķēs manas asaras, un sekos no muguras tie kā mūžam raudošas sievas, kad došos, kā senā leģenda noteic, sniegu sniegiem, ūdeņu ūdeņiem un rijīgai virpuļvētrai pretim
ar savu balsi nokausēšu visbargāko krusu
lai atgūtu savu mīļo
klusums tālu klaiņot paņem sērās skaņās žēlu dziesmas tikai bēdas, bēdas paliek
5. dziedājums
Veltīgi tumsai pakaļ dzenos ēnām atprasīt mīļotās augumu:
te mijkrēslis dienvidū, krēslaini šķidrauti pland un mainās kā sapnī neredzētos veidolos
un viņa, zināmā, nav pazīstama vairs manam skatam
sajukuši te gadu simti, gadu tūkstoši, citos mūžos iemīlēto tēli aizstājušies mīļās vaigam,
un viņa, zināmā, nav saskatāma vairs manām acīm
-dievi, kā atrast man viņas ēnu starp ēnām?
pāri krācēm klinšainos kritumos šņācot šļakato satrakots ūdens ņirbošu gaismu plankumos mežā izraibinātas takas kā šautras kad stāvus debesīs saule ceļas un putni tie sasaucas mīlestībā ar dobjām, ar dzidrām dziesmām arī es dziedu un izdziedu savu sirdi un maigumu skaņās bet mana balss, mana balss vienīgā klejo bez atbildes
-dievi, kam atņēmāt manu mīļo un pievienojāt to pazemes ēnām?
PIE PASTA
Pieskārās tavi pirksti manam salijušām plecam. Saskārās mūsu smaidi lietus pilienos asos – sastinga elpa mitrā. Aizsteidzās tavi soļi, atgriezās manas atmiņas, sagriezās kaili koki un domas, apgriezos es. Dāvinātā smaidā vēl smēja tava mugura zilā mētelī.
KONJAKA VASARA
Vai zini, tā vasara karsta bija. Tavās lūpās saule rotaļājās Nepieskardamās tām sadega manas dienas. Savas ilgas es auklēju tavā nakts smīnā, pelnos guldīju sāpes, kad rītos tu aizvēri durvis.
ES TEVI NETURU
tu nāc un ej man neteikdams tu esi tuvs un tikpat tāls zināms un neizprotams dienas miņā un nakts māņos sapņos un patiesībā
tu esi tumšs un gaisma, dzelzs pārvēršas liesmā un ledus priedēs, reiz ziedēs?
līdz tam - es tevi neturu
VAIDS
Ņēmi cirvi un cirti manī tu sacirti manu sirdi un arī manu biezo čaulu
vai vērt ciet atkal slēpties viņā? tie saka rētām virsū vislabāk augot
vai atstāt vaļā lai lēnām asiņo? un lēnam ar katru lāsi dzīvība iztek? lēnām bet droši?
Ņem vēlreiz un cērt - lai miers uzreiz!
|
|
Jānis Kaplinskis (Jaan Kaplinski, dz. 1941)
Versingetorikss teica: Cēzar, tu vari atņemt mums zemi, kur dzīvojam, bet zemi, kur mirām, to tu mums nevari atņemt.
Nometu zobenu tev pie kājām: tāds esmu es, tāda ir mana tauta. Es zinu, kam jānāk. Visi, kas arverņu zemē bij cienīgi dzīvot, nav vairs dzīvajo starpā, un ar tiem, kas palikuši, man negribas dzīvot.
]au zinu un redzu tos lauzāmies virskungu mēlē, aizmirstam tēvu valodu, redzu tos kaunāmies savu zilo acu, savu vecāku un viņu raupjās runas, redzu tos pārvērtušos romiešos, pilsoņu apliecībām azotē.
Lai tad būtu, imperātor, visā tavā valstī viena valoda, viena ticība un viena tauta. Lai būtu taviem kareivjiem, tirgoņiem un blēžiem līdzens bezbriesmu ceļš līdz pat Ultimai Tūlei un Stigai.
Mani Kapitolijā šaustīs līdz nāvei, bet manu mīlestību un naidu nenonāvēs. Mans naids paliks kā pūce gadu dobumā, brēcot bojāeju tev un tavai nepiepildāmai pilsētai, Cēzar. Sods augs kā ozols no tava paša vēlmju zīles.
Tava valstība nāk un iet. Laukumos briedīs kvieši un forumā ganīsies kazas. Tā būs mana un manas nokautās tautas roka, kas cirtīs. Mana roka ar vandaļu zobenu.
Pienāks stunda, kad romiešu augstprātība vairs nenolieks pat smildziņu kaŗa ceļa malā. Pienāks stunda, kad romiešu rijība pārsprāgs kā pūķis zem to dūres, kas nākuši no austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem.
Izdaries vien kā vēlies. Es zinu, mani sagaida milna un zobens, jo visi, kas arverņu zemē bij cienīgi dzīvot, nav vairs dzīvajo starpā.
No 1967. g. Tallinā iznākušā dzejoļu krājuma Par putekļiem un
krāsām.
|
