JG65 Andrievs Ezergailis.1917. gada marta revolūcija Rīgā

Andrievs Ezergailis

1917. GADA MARTA REVOLŪCIJA RĪGĀ

Revolūcija 1917. gadā Rīgā sākās apmēram trīs nedēļas pēc marta pārmaiņām Petrogradā. Kad Petrogradā jau tauta demonstrēja, kareivji dumpojās, pirmās asinis bija lietas, cars atteicies no troņa, pagaidu valdība un Strādnieku un deputātu padome nodibināta, Rīga ārēji bija klusa. Rīga sagaidīja lielo Marta revolūciju bez dziesmām un asinīm. Tai arī nebija dzejnieku, kas iemūžinātu šo bezdziesmu, bezasiņu revolūciju latviešu apziņā. Varbūt tādēļ 1917. gada revolūcija ir Latvijas aizmirstā revolūcija. Bet tomēr tā bija revolūcija un varbūt vissvarīgākais notikums Latvijas vēsturē. Marta revolūcija Rīgā nesākās ar streikiem un procesijām, un tādēļ arī neviens nešāva demonstrantus, un tādēļ arī revolucionāru asinis neatstāja savu neizdzēšamo pierādījumu sniegotos Rīgas bulvāros. Tādēļ arī 1917. gada martam nebija sava Akurātera kā 1905. gadā, kas šo momentu uztvertu un iemiesotu traģiski triumfālā maršā „Ar kaujas saucieniem uz lūpām, ar karstām sirdīm kritāt jūs... un asinis, kas nevainīgas uz baltā sniega kvēloja... [1] 1917. gadam arī nebija sava Raiņa, kas sauktu: „Brāziet uz priekšu, viesuļi!” [2]

Var pat teikt, ka 1917. gada „Marta revolūcija bija negribēta revolūcija. Kaŗš bija notrulinājis rīdzinieku garu un jūtas. Frontes tuvums, dzīve lielgabalu šāvienu dzirdes aplokā, dēļiem aiznagloto evakuēto fabriku un strādnieku māju logi un durvis deva Rīgai nospiedīgu izskatu. [3] Kaŗš bija pārvērtis šo teutoniski tīro un darbīgo pilsētu piefrontes militāro iestāžu novietnē, kas vairs neievēroja miera laiku ieražas. Ielas un parki bija papirosu galu un avīžu gabalu piemētātas. Pilsētas dzīve, kāda tā bija pirms kaŗa, neeksistēja. Matrožu, strādnieku, ierēdņu, skolnieku vietā tagad bulvāros pastaigājās kaŗavīri ar savām meitenēm. Vakaros Vērmanī aiz ceriņiem un zem liepām tie amizējās un ķircinājās un tā uztrauca Rīgas mietpilsoņu protestantisko un pilsonisko morāles apziņu, jo sevišķi tādēļ, ka ar kaŗa likumu bija aizliegts apgaismot Rīgas parkus un bulvārus. [4]

Visām vēsturiskām, vecām pilsētām modernos industrializācijas laikos draud schizofrenija − briesmas sašķelties un uzsākt dalītu dzīvi. Kaut kas līdzīgs bija noticis ar Rīgu pa kaŗa laiku. Priekškaŗa gados šos sašķelšanās draudus novērsa mērķtiecīgie veikalnieku, amatnieku, ierēdņu un zeļļu soļi. Dzelzkalto ratu rīboņa uz šķelto un apaļo akmeņu ielas bruģiem savija Vecrīgu ar Rīgas jaunceltnēm − ostu ar fabrikām, amatnieku darbnīcas ar rūpniecības uzņēmumiem, torņus ar skursteņiem. Pirms kaŗa Vecrīga ar savām hanziātiskām fasādēm stāvēja kā aktivitātes simbols. Ne tikvien Rīgas osta bija par iemeslu Rīgas ātrai industrializācijai pirmskaŗa gados, bet galvenokārt − rīdzinieku enerģija un darbīgums, ko iedvesmoja Vecrīgas šķautnainais siluets un tās namu nemierīgās fasādes. Tagad, kad kaŗa klusums bija nolaidies Rīgas ielās, Vecrīga un pat visa Rīga bija kļuvusi par nevajadzīgu pilsētu, pat par eksistenciāli absurdu. Nav brīnums, ka revolūcija bija tālu no rīdzinieku domām un vajadzībām.

Kopš kaŗa sākuma latvieši bija pārdzīvojuši vairākus jūsmu un uzbudinājuma uzplūdus un atplūdus. Kaŗam iesākoties, latvieši krita par upuri Lielkrievijas patriotisma virpulim un līdzi cara propagandistiem zvērēja atriebties Vācijas varmākām. Stāvoklis mainījās 1915. gada pavasarī ar vācu iebrukumu Kurzemē un vaidu stāstiem, kas plūda pāri Daugavai kopā ar Kurzemes bēgļiem. Sekoja arī Rīgas evakuācija − industrijas un strādnieku pārcelšana uz Iekškrieviju. Ap 1915. gada vasaru nāca jauni jūtu uzplūdi ar domnieka J. Goldmaņa aicinājumu latviešu jauniešiem pulcēties zem latviešu karogiem. Šis bija sākums latviešu strēlnieku pulkiem. Ne tikai strēlnieki vien organizējās − visa latviešu tauta soļoja un dziedāja strēlniekiem līdz. Dienām, kad strēlnieku pulkus izvadīja uz fronti, būtu bijis jābūt sēru dienām, bet tās pārvērtās tautas svētkos. [5] Strēlnieki solījās, ka dzīšot vācieti līdz Jelgavai, tad Liepājai un tad līdz pat Berlīnei, un tauta viņiem ticēja. Nāca neveiksmes. Vācietis tik viegli nebija dzenams. Šo neveiksmju pēdējais posms bija 1916./17. gada Ziemsvētku kaujas, kas sākās ar mērenām sekmēm, bet bezmēra optimismu. Kad kauju dūmi bija izzuduši ap 18. janvāri, tad bija jākonstatē, ka ar šīm latviešu visvaronīgākām kaujām strēlnieki nebija nekā vairāk sasnieguši kā dažus kvadrātkilometrus purva un vairāk tūkstošus kritušo un ievainoto. Rīdzinieki sekoja šīm kaujām un ikdienas kritušo sarakstiem. Ziemsvētku kaujas bija novārdzinājušas rīdziniekus, un tie vēl nebija atkopušies, kad nāca ziņa par Nikolaja II atkāpšanos no troņa. Rīga negribēja, un tai nevajadzēja revolūcijas. Kā tumšs mākonis revolūcija ieradās Rīgā − bez sarkaniem karogiem, bez zvērestiem, bez lāstiem un draudiem, bez saucieniem cīņā, bez marseļēzes un bez pašu revolucionāru himnas „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”.

3. martā Rīga vēl bija bez pārmaiņām. Izklaidēšanās iespējas rīdziniekiem bija ierobežotas. Viņi varēja vai nu sēdēt mājās, pastaigāties pa Rīgas neapgaismotajām ielām (bet tad tiem bija jāšausminās par zaldātu un latviešu meiteņu pagrimušo morāli) vai arī apmeklēt kādu kino vai teātra izrādi, kur ar dažiem izņēmumiem spēlēja lēta un banāla satura filmas un lugas, piemērotās garnizona pilsētas publikai.

Kāds avīžu sludinājums vēstīja, ka Otrā Pilsētas teātrī 3. marta vakarā rīdzinieki varēja apmeklēt pazīstamās operas primadonnas Sofijas Družjukinas (soprāns) vienreizējo koncertu, kur piedalījās arī baritons A.J. Hočkovs un kamermūzikas orķestris. Otrā daļā izrādīja Rubinšteina operas „Demons” pēdējo cēlienu un vienu cēlienu no Čaikovska operas „Jevgeņijs Oņegins” pilnā inscenējumā un kostīmos. [6] Grand-Kino (Marijas un Romanova ielas stūrī) programmā bija filmas „Bērna dvēseles traģēdija” un „Pagātnei mainoties”. [7] Komēdijas teātrī bija Kr. Koškina benefice ar komēdiju „Jānītis kaŗā”, kuŗā piedalījās zaldāti, oficieri un Jānītis ar visu savu „famīliju” u.t.t. [8] Teātrī”0rients” (Avotu ielā 54a nr.) izrādīja trīs drāmas: Tolstoja „Dzīve”, „Tēvs un liecinieks” un „Ārlaulības bērns” [9] Kino de Paris sludināja rādīt bildi, kas visur darījusi labu iespaidu, un direkcija, nevērojot lielos izdevumus, atstājusi cenas tās pašas: „Es cars, es vergs, − es tārps, es Dievs”. [10]

3. martā publika plūda uz šīm izklaidēšanās vietām bez apziņas par notikumiem Krievijas impērijas galvaspilsētā. Ziņas vēl bija niecīgas, un tikai daži polītiski piedzīvojušie nojauta no dažiem niecīgiem telegrammu pārspiedumiem, cik nopietni bija Petrogradas notikumi. Pārsteigums bija liels, kad Komēdijas teātrī no skatuves nolasīja jaunās valdības deklarāciju un ziņu par cara atteikšanos. Daži intelliģences pārstāvji − rakstnieki un gleznotāji − uzsāka „Dievs, svētī Latviju” un ar vairāku skolnieku palīdzību nodziedāja to divi reizes. Lielākā daļa publikas klusēja, arī klātesošie latviešu virsnieki klusēja, lai gan kājās bija piecēlusies visa publika. [11] Dzimtenes Atbalss korespondents domāja, ka vainīga bijusi baiļu sajūta. Precīzāk būtu domāt, ka tās bija pārsteiguma un kaŗa neveiksmju sekas. Latviešu revolucionārais un nacionālais gars bija noguris. Eventuāli revolūcionārisms atmodās 1917. gadā latviešos, bet ar viņu nacionālo garu bija grūtāk. Šī nebija pirmā reize, kad „Dievs svētī Latviju” neskanēja 1917. gadā. [12]

Var gadīties, ka vēsture atkārtojas, bet maza ir iespēja, ka tā atkārtotos 12 gados. Visi, kas atcerējās 1905. gadu, it sevišķi kreiso aprindu piekritēji, meklēja salīdzinājumus ar 1905. gada revolūciju. Krievijā izkaisītie bēgļi un ārzemēs izbēgušie revolucionāri ķēra ziņas par Latviju un izmisumā neticēdami jautāja: „Kur ir revolucionārā Latvija? Kur kavējas sarkanā Rīga?” Ģenerālmēģinājumiem ir jābūt līdzīgiem ar izrādi, bet šīs bija revolūcijas, kam kopēja teksta nebija, lai arī daži aktieŗi bija tie paši. Rīgas strādnieku deputātu padomes laikraksts Ziņotājs, kas sākumā pārstāvēja arī sociāldemokratu partijas Rīgas komitejas domas, pieskaŗoties šim jautājumam, taujāja:

Kāda starpība starp vēsturiskām janvāŗa dienām piektā gadā un tagadējiem notikumiem? 1000 un 10,000 laužu toreiz pulcējās zem sarkaniem karogiem. Gaisu satricināja tūkstošiem cīņas saucienu. Tautas masas un to priekšgalā 10,000 fabrikas strādnieku bija nenogurstoši aktīvi.... Rīgā vairs nav lielo fabriku strādnieku, nav aktīvāko cīnītāju. Rīga pārvērtusies par tipisku sīkpilsoņu pilsētu, kam piedod savu nokrāsu 60,000 Kurzemes bēgli, galvenā kārtā veči. [13]

Šis bija kreiso viedoklis. Ironiskā veidā kreiso partiju, it sevišķi marksistu, publikācijas neatspoguļoja revolūcijas norisi precīzi. Viņi meklēja satricinošus notikumus ar masu gājieniem, dziesmām un ielas stūru daiļrunību. Rīga nebija gatava, un tā sākumā negribēja sadarboties ar kreisā spārna gandrīz vai seksuālas dēkainības meklēšanu revolūcijā. Revolūcija radīja daudz maiņu − policisti nozuda no ielām, Rīgas dome tika piespiesta demokratizēties, strādnieku padome nodibinājās un pagrīdes partijas iznira gaismā. Lai uzņemtos policijas uzdevumus, 5. martā latviešu strēlnieku pulks ar skaļiem maršiem iesoļoja Rīgā − taisot lielu troksni, lai nomierinātu rīdziniekus. [14] Bet Rīga nedzīvoja šiem notikumiem līdz. Eventuāli Rīgai vajadzēja, kā 1905. gadā, kļūt sarkanai Rīgai, vienai no Krievijas impērijas revolucionāriem avangardiem. Rīdziniekiem vispirms vajadzēja psīcholoģiski pārmainīties, tikt vaļā no Ziemsvētku kauju radītās depresijas. Tam vajadzēja drusku laika. „Kreisie” savā nepacietībā nolādēja Rīgu un neredzēja maiņas rīdziniekos.

Arī daba nesadarbojās ar revolūciju. Laiks turējās neparasti auksts. Marta saule, kam simboliski vajadzēja lauzties cauri mākoņu slāņiem, palika apslēpta. Ledus iešana Daugavā aizkavējās pat ilgāk nekā revolūcijas pūlis Rīgas ielās, jo aukstās ziemas dēļ ledus Daugavā bija neparasti biezs. Ja dažus gadus ledus sāka (pēc vecā stila) iet jau marta sākumā, bet parasti ap marta vidu, tad 1917, gadā daba atlika savu apvērsumu līdz marta beigām. Šī revolūcijas un ledus iešanas nokavēšanās nevēstīja neko labu. Tā bija pat draudīga. Jo biezāks ledus un vēlāks pavasaris, jo lielākas plūdu briesmas. Ap 20. martu iestājās pēkšņs atkusnis. Tā kā sniega 1917. g. ziemā bija daudz, Jaunākās Ziņas brīdināja no plūdiem, kādus Rīga nebija piedzīvojusi kopš 1865. gada, it sevišķi tādēļ, ka pa kaŗa gadiem nebija pieejami ledlauži, kas normālos gados palīdzēja Daugavai atbrīvoties no ledus segas no grīvas līdz Rīgas dzelzs tiltam. [15] Rīga gatavojās visļaunākam. Jaunākās Ziņas brīdināja zemākos piedaugavas apgabalus, it sevišķi kreisajā krastā un salās. Labajā krastā plūdi tika pareģoti visļaunākā gadījumā ne augstāk par Maskavas ielu. [16]

Ledus sāka kustēties 28. martā ap plkst. septiņiem rītā, bet tas drīz vien sablīvējās pie Lucavas salas. Pie dzelzs tilta ledus vēl nebija sācis iet, un tur sakravās ledus kalni un ūdens cēlās vai acīm redzot. Daži Doles salas un Maskavas priekšpilsētas apgabali pārplūda. Maskavas ielas līnijā apturēja tramvaju kustību. Sablīvējumus spridzināja ar mīnām. [17] Ūdens sasniedza augstāko punktu ap plkst. deviņiem vakarā, kad no Zvirgzdu salas arī nonesa dažas ēkas. Plūdi nebija tik lieli kā Rīga sagaidīja [18], un arī postījumi nebija smagi. Daudz piedaugavas namiem no spridzināšanas bija izbirušas rūtis, Repenieka mājai stikli esot bijuši izbiruši par 1,500 rubļiem. [19] Ledus spridzināšana arī nesa pirmo marta upuri, 28. martā Daugavas malā, vērojot ledus spridzināšanu, 15 gadu veco Kārli Eberdkamu, kas strādāja par izsūtāmo puiku Viskrievijas Pilsētu Savienības kancelejā, ķēra mīnas šķemba un tas mira 1. pilsētas slimnīcā. [20]

29. martā plūdu briesmas bija pāri. Izmanīgie rīdzinieki izmantoja izdevību un brauca pēc ledus, ko draudīgie ūdeņi bija sakrāvuši Daugavas krastos lielos blāķos, un veda to uz saviem ledus pagrabiem. [21]

Latvija bija padota speciālai kaŗa cenzūrai, un tādēļ ziņas par Petrogradas notikumiem vai nu nemaz nepienāca vai tika apspiestas. Vēlāk tauta baumoja, ka kāds augsts Baltijas vācietis apturējis ziņu pienākšanu. [22] Petrogradā revolūcijas virpulis jau iesākās vismaz ar 27. februāri. Rīgas 2. marta avīzēm vēl nebija ne jausmas par notikušo, lai gan avīžu redaktori varēja nojaust, ka galvaspilsētā nav viss kārtībā, jo avīzes no Petrogradas un Maskavas nebija pienākušas jau trešo dienu, 3. martā avīze Līdums, kas kopš 1915. gada iznāca Valkā, pieskārās dažiem Petrogradas notikumiem aplinkus un ļoti uzmanīgi. Tika pieminēts, ka galvenais štābs nav izdevis savu dienišķo ziņojumu un ka pasts no galvaspilsētas neesot pienācis. Līduma pēdējā lapā bija mazs paziņojums par kādu jaunās valdības prezidenta Rodzianko telegrammu, kas uzaicināja visus dzelzceļa strādniekus veikt savus pienākumus tāpat kā līdz šim. Nodaļā, kas apskatīja jaunākās ziņas, viena vieta bija balta, acīm redzot kaut kas bija izcenzēts.

Drusku pilnīgākas ziņas deva 3. marta Rīgas avīzes, lai gan tās bija tālāk no Petrogradas un tuvāk frontei, kur cenzūrai vajadzēja būt stingrākai. Jaunākās Ziņas pārspieda dažus Valsts Domes Izpildu Komitejas un Rodzianko uzsaukumus un telegrammas. Viena no šīm telegrammām informēja armijas un flotes pavēlniecību, ka Domes Izpildu Komiteja ir pārņēmusi varu Petrogradā un uzaicināja pavēlniecību turpināt valsts aizsardzību, apgalvojot, ka izpildu komiteja nekādā veidā nemainīs esošo kaŗa polītiku. Par cara atteikšanos no troņa, strādnieku deputātu padomes nodibināšanu un demonstrācijām Petrogradā nebija ne vārda. Publika to dzirdēja pirmo reizi Komēdijas teātrī 3. marta vakarā.

Sākot ar 4. martu, ziņas bija pilnīgākas un bez pārtraukumiem. Izņemot kaŗa cenzūru, drukātā vārda brīvība bija pilnīga. Maiņas Rīgā bija daudz un dažādas, lai gan ārēji maz manāmas. Sociāldemokratu prese neredzēja nekādas pārmaiņas. Jāpavirzās mazliet pa labi, lai redzētu, kas notika. Mēreni revolucionārās jaunās Dienas Lapas korespondenta novērojumi vispār līdzīgi ar sociāldemokratu novērojumiem:

Apstākļi Rīgā bija tie paši agrākie. Ziņas, ko piektdien nesa laikraksti, dažu labu pārsteidza, bet uz dzīvi pilsētā tas iespaidu neatstāja, tā kā laikrakstu nelasītāji varēja domāt, ka Krievijā itin nekas nav noticis un nenotiek un ārēji vērojot tā vien liekas, ka Rīgas lielum lielā daļa laikrakstus tiešām nav lasījusi. Dzīve ritēja mierīgu gaitu; nemanīja pat vairākumā tādu saviļņojumu, ko dažkārt ienes kādas dienas sensācija. [23]

Bet dažas rindiņas tālāk viņš tomēr redz kaut ko jaunu:

No rītiem tikai manāma dzīvība pie avīžu pārdevējiem. Sevišķi izpērk strādnieku deputātu padomes ziņu numurus. [24]

Dzimtenes Vēstneša korespondents bija drusku acīgāks un bija novērojis jaunu intereses uzplūdu par sociāliem un polītiskiem jautājumiem un piepešu maiņu rīdziniekos, jo atkal esot parādījušās priecīgas un smaidošas sejas. [25] Bet arī Dzimtenes Vēstneša aculiecinieki neapšaubīja, ka revolūcijas pirmās dienas nekādā veidā nebija salīdzināmas ar 1905. gadu.

Daži revolucionāri, sekojot savam revolucionārajam instinktam, mēģināja organizēt ielas stūŗa mītiņus, bet Rīga vēl nebija sagatavojusies tanīs klausīties. Smaidi bija tikai atspulgas. Revolūcija ir primitīvs drudzis, konvulsija, kas varmācīgi satricina polītisko organismu. Tās ārējās pazīmes ir demonstrācijas, ritmiskas dziesmas, vadoņu un tautas kliedzieni. Rīgā 1917. gada lielā revolūcija iesākās bez visa tā. Bija tikai redzami smaidi un nojaušams spirgtāks solis, kas nāca no spirgtāka pulsa darbības, atveŗot rīta avīzi. Revolucionāriem par nožēlu tauta neformējās pūļos, tā nebļāva un nedemonstrēja. Kaŗa vai bēdu dēļ rīdzinieki vēl uzvedās kā individi. Bet ilgi tā nepalika. Ar apmēram trīs nedēļu nokavēšanos Rīga atkal kļuva sarkana, bet šinīs trīs nedēļās slēpjas daudz. Šo trīs nedēļu sīka analizē varbūt atsegtu visu 1917. gada mistēriju. Šo triju nedēļu apātija un miers atļāva sociāldemokratu partijai, kas jau pirms 1917. gada daļēji bija pārgājusi ļeņinistu rokās, uzkundzēties lielā daļā Rīgas jauno iestāžu un pār visu latviešu tautu. Ja 1905. gadā tauta bija revolucionārais elements un sociāldemokratu partijai bija grūtības tikt tautai līdz, tad šī trīs nedēļu nokavēšanās atļāva sociāldemokratu partijai saņemt savās rokās revolūcijas vadību. Ja 1905. gada revolūcija bija spontāna, tad 1917. gadam bija daudz mechaniskāks raksturs. Ja 1905. gadā tauta pati izgāja ielās demonstrēt, tad 1917. gadā demonstrācijas tika organizētas. Galvenā rīkotāja bija latviešu sociāldemokratu partija un tās fasāde − Rīgas Strādnieku Deputātu Padome.

LSD Rīgas Komiteja nepārprotami bija redzama pirmā lielā Rīgas demonstrācijā − ko sarīkoja kritušo revolucionāru piemiņas dienā 23. martā, 20 dienas pēc cara atkāpšanās no troņa. [26] Mirušie bija jāsauc palīgā, lai atdzīvinātu rīdzinieku revolucionāro garu. LSD Rīgas organizācija uzņēmās šo svētku sarīkošanu, un viņi neskopojās, lai tos padarītu latviešu revolucionārās tradicijas cienīgus. No Rīgas Komitejas viedokļa 23. marts bija sekmīgs, un tās pirmais lielais triumfs 1917. gadā. Kā kādreiz 1905. gadā ielas bija kā piebāztas, Rīgas bulvāros bija īsts sarkano karogu mežs, skanēja himnas, marši un lāsti. Likās, ka Rīga atkal vienībā un brālībā soļoja pretim revolucionārai nākotnei. Bet vai tā bija īsta vienība un brālība? Bez šaubām, tur bija daudz no tās, bet no avīžu rakstiem secināms, ka kaut kā trūka salīdzinājumā ar 1905. gadu. Rīkotāju un organizētāju LSD pirksts bija pārāk caurredzams.

Manifestācijas sākuma punkts dīvainā kārtā tika nolikts pareizticīgo katedrāles priekšā Aleksandra bulvārī. Pirms demonstrācija sāka kustēties latviešu draugs, progresīvais bulgāru ģenerālis Radko-Dimitrijevs, sacīja īsu un patriotisku runu, mudinot tautu aizsargāt no ienaidnieka savu jauniegūto brīvību. Vēl dīvainākā kārtā pareizticīgo mācītājs deva savu un Dieva svētību demonstrantiem, to starpā marksistiem. 1905. gadā šāda svētīšana bija nevajadzīga − revolucionāri nodarbojās vairāk ar mācītāju pēršanu. Pirms procesija iesākās, demonstrantu masai bija jāgaida katedrāles priekšā uz rīkotāju un organizatoru, Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes izpildu komitejas un LSD Rīgas Komitejas locekļiem.

Procesija sākās plkst. divpadsmitos dienā, un tās gala mērķis bija Matīsa kapi, kur revolucionāro biedru bezkrustu kapi bija greznoti sarkanām rozēm un vainagiem ar sarkanām lentēm. Lai arī 20 dienas par vēlu, Rīga atkal bija sarkana. Pierādījums tam bija sarkanie kapi, sarkanie karogi, ko nesa pa Rīgas ielām, un sarkanie mutautiņi un sarkanās lentītes pie zaldātu un civiliedzīvotāju mēteļu atlokiem un pogcaurumos. Apmēram 40-50,000 bija iznākuši Rīgas ielās. Studenti, strādnieki, ierēdni, intelliģenti tāpat kā 1905. gadā soļoja plecu pie pleca. Un tomēr kaŗš bija ienesis daudz ko jaunu. Lielais vairums bija kareivji. Satiksme ielās nekustējās, tramvaji negāja. Trotuāri bija pilni tautas, kas pavadīja demonstrantus, soļojot un dziedot līdz. Desmit militāras kapellas pūta marseļēzi un sēru maršus. Ik pa brīdim demonstrācija tika apturēta un īsas (vairāk skaļas nekā liesmainas) uzrunas tika sacītas, tad vēl piedevām marseļēzes un sēru marši. Namu logi bija pilni ar sarkaniem karogiem un sieviešu lakatiņiem. Sievietes ar bērniem, kas bija par maziem, lai drūzmētos trotuāros, svieda sarkanas puķes demonstrantiem, kuŗas tie uzķēra vai samina. Daudzi raudāja − vai nu savus kritušos revolucionāros radus atceroties vai arī revolucionārā prieka dēļ. [27] Mēs varam pieņemt, ka ziņkārīgais Kārlis Eberdkams, 15 gadu vecais ledus spridzināšanas upuris, kam vēl bija tikai piecas dienas ko dzīvot, arī bija kaut kur klāt un izbaudīja revolūcijas sajūsmu. Mēs varam arī pieņemt, ka viņš saprata šo revolūcijas straumi vēl mazāk nekā Daugavas ledainos ūdeņus.

Ko visa šī procesija nozīmēja? Kurp tā veda? Ko nozīmēja šī vienība, marseļēzes, sēru marši un sarkanie plūdi? Laikraksta Jaunais Vārds korespondents, salīdzinot 23. martu ar 1905.gada demonstrācijām, piezīmēja, ka revolūcija un pūlis vairāk nobriedis nekā pirms divpadsmit gadiem. [28] Ko gan viņš būtu varējis domāt ar „nobriedis”? Kad Ļeņins runāja par masu nobriedumu, viņš ar to gribēja teikt, ka masām ir jābūt savaldāmām, ka tām ir jāsaprot un ir jāpaklausa partijas idejām. [29] Ļeņins sagaidīja no masām ne tikvien revolucionāru sajūsmu, bet arī mērenību, Jaunā Vārda korespondents varbūt saprata ar vārdu „nobriedums” šāda veida paklausību-padevību revolucionāram avangardam. Lieki būtu jautāt, vai rīdzinieki bija marksisti. Daudz veidos viņi tādi ari bija, viņi uzvedās it kā vienas idejas vadīti.

Galvenā starpība starp 1905. gadu un Marta revolūciju bija tā, ka 1905. gads sākās ar demonstrācijām, bet 1917. gads ar organizēšanos, komitejām un rezolūcijām. Ja 1905. gadā LSD partijai vēl trūka piedzīvojumu un tās organizācijas tīkls bija šaurs, 1917. gadā, lai arī pa kaŗa laiku LSD biedri bija mazliet patramdīti, LSD organizācijas spēks un tīkls bija samērā viegli restaurējams. 1905. gadā LSD partijai bija jāorganizējas masu kustības uzplūdu laikā, un šī masa neļāva sevi vest. 1905. gadā latvieši dumpojās ar prieku, 1917. gadā, ņemot vērā kaŗa apstākļus, tas bija pienākums. Latvijas vēsture un latviešu intellektuālā noskaņa kopš 1890-tiem gadiem noveda latviešus revolūcijas priekšā, un viņi no tās nemaz nevarēja atteikties. Ja tu biji latvietis, tev bija jābūt revolucionāram. Ja sākumā tas bija prieks, tad 1917. gadā tas bija pienākums, un no pienākuma 1917. gadā tauta vēlējās atkratīties un atstāt revolūciju to ziņā, kam no tās bija prieks. LSD bija gatava uz to un saņēma tautas novēlēto pienākumu.

Būtu aplami domāt, ka tauta uzticējās kādam svešiniekam. LSD pārstāvēja latviešu revolucionāro tradīciju, un tā bija vadošā latviešu partija kopš 1905. gada. Viens fakts, kas līdz šim nav pietiekami izcelts Latvijas vēsturē, ir kā marksisms ietekmējis latviešu izglītoto tautas dalu pēdējos divos gadu desmitos pirms Pirmā pasaules kaŗa. Arī tie latvieši, kas nebija ideoloģiski marksisti, daudzos veidos bija šīs pseudofilozofijas ietekmē. Ar maziem izņēmumiem latviešu intelliģences domu gājiens vēstures un sabiedrisko spēku izpratnē bija marksistisks. Katrā gadījumā 1917. gadā tauta nerunāja ar partiju kā svešinieki, bet kā intimi paziņas. 1917. gads reprezentēja LSD partijas popularitātes kalngalus, bet šis gads bija arī šo attiecību deģenerācijas, katrā ziņā tautas un partijas atsvešināšanās sākums, LSD partijas sasniegumi visās 1917. gada vēlēšanās un strēlnieku pāriešana pie boļševikiem nebija nekāda apstākļu sagadīšanās, bet gan vēsturiski sagatavots notikums.

Viena lieta, ko tauta nezināja 1917. gada martā, un grūti būtu bijis to zināt, ka lielas maiņas bija notikušas LSD partijā. Tā nebija vairs tā pati partija, kas tā bija 1905. gadā. Jau marta mēnesī LSD bija infiltrēta un gandrīz vai pilnīgi ļeņiniešu pārņemta. Ja 1905. gadā LSD bija patstāvīga un brīva partija, tad 1917. gadā tā bija padota Krievijas SD partijas direktīvām un revolucionārā centrālisma idejai. Ļeņiniešu revolūcijas izpratne daudzos veidos atšķīrās no latviešu revolucionārās tradīcijas. Viena no daudzām starpībām bija tā, ka Ļeņins saprata revolūciju kā organizētu, vadītu notikumu. Ja revolūcija būtu notikusi normālos, nevis kaŗa apstākļos, ļoti iespējams, ka tauta nebūtu atteikusies no sava pienākuma, ko latviešu revolucionārā tradīcija tiem uzlika. 1917. gadā notika divu procesu dīvaina sinchronizācija, kas noveda latviešu tautas revolucionāro tradiciju pie absurda nobeiguma. Kaŗa apstākļu radītā tautas rezignācija, atteikšanās no sava pienākuma, sinchronizējās ar LSD partijas bolševizācijas procesu. Šī ir 1917. gada marta dienu galvenā nozīme. Iniciatīvu, ko ļeņinieši ieguva starp latviešiem 1917. gada marta mēnesī, viņi nezaudēja līdz 1918. gadam.

VĒRES